Alveolārie līdzskaņi: definīcija, iedalījums un izruna

Alveolārais līdzskanis ir līdzskanis, kad mēle atrodas tuvu alveolārajam koresim, kas ir daļa aiz zobiem. Alveolārie līdzskaņi rodas, kad mēles priekšējā daļa skar, tuvinās vai veido plūsmu pāri šai krosei. Šīs skaņas ir ļoti izplatītas pasaules valodās un ietver dažādas klusās un balsīgās variantes.

Artikulācijas veidi un iedalījums

Alveolāros līdzskaņus var izrunāt ar dažādām mēles daļām, tāpēc tos iedala divos galvenajos tipos:

• Apikālie (ar mēles galu) – tos izrunā, kad skaņu veido mēles gals. Šāda artikulācija raksturīga, piemēram, daudzās angļu valodas izrunas variācijās.
• Laminālie (ar mēles lāpstiņu) – tos izrunā, kad skaņu rada mēles platāka, plakana daļa, kas atrodas aiz mēles gala. Šo nosaukumu skaidrojumam var atsaukties uz jēdzienu lāpstiņa.

Parasti alveolārie līdzskaņi

Visbiežāk sastopamās alveolārās skaņas ir:

• [n] — alveolārais nazālis (piem., angļu "no", latviešu "nams");
• [t] — bezbalsīgais alveolārais plosīvs (piem., angļu "tea", latviešu "tēja");
• [d] — balsīgais alveolārais plosīvs (piem., angļu "dog", latviešu "daba");
• [s] — bezbalsīgais alveolārais frikatīvs (piem., angļu "see", latviešu "saule");
• [l] — alveolārais laterālis (piem., angļu "let", latviešu "lapa").

Alveolārais nazālis [n] un bezbalsīgais alveolārais plosīvs [t] ir starp visbiežāk sastopamajām skaņām cilvēku valodās.

Citas saistītas alveolārās variācijas

• Alveolārais trillis un taps — [r] (trillis) vai īsāks taps [ɾ] sastopams daudzās valodās (piem., latviešu r bieži ir trills).
• Alveolārie afrikāti — skaņas kā [t͡s] (latviešu burts c, piemēram, "cena") kombinē plosīvu un frikatīvu elementu.
• Balss un klusums — alveolārie līdzskaņi var būt balsīgi vai bezbalsīgi; dažas valodas izmanto atšķirības balsīguma, aspirācijas vai tonālās iezīmes.

Atšķirība no dentāliem un postalveolāriem līdzskaņiem

Galvenā atšķirība ir vietā, kur mēle pieskaras vai tuvojas:

• Dentālie — mēles gals vai lāpstiņa atrodas pie zobu malu priekšpuses (tuvāk zobiem).
• Alveolārie — kā minēts, skar alveolāro korezi (nedaudz aiz zobiem).
• Postalveolārie — artikulācija norisinās nedaudz tālāk uz aizmuguri, bieži radot skaņas ar "mīkstāku" vai "šaurāku" frikciju (piem., angļu sh skaņa [ʃ]).

Fonetiskā uzvedība un izrunas padomi

• Alveolālo skaņu izpildē palīdz apziņa par mēles priekšējās daļas kontaktu ar zobu aizmuguri — mēles gals vai lāpstiņa jūtami pieskaras vai tuvojas tam rajonam.
• Praktiski piemēri: skaitot skaļi, pievērs uzmanību vietai, kur mēle pieskaras. Latviešu runā alveolālie līdzskaņi parasti ir tīri un skaidri bez spēcīgas aspirācijas (salīdzinājumā ar dažām angļu izrunām).
• Runas fenomeni, kā asimilācija (piem., nasalizācija vai balsīguma pielāgošanās kaimiņu skaņām) ir bieži — piemēram, n var kļūt par [m] pirms bilabiālām skaņām.

Svarīgākie punkti

Alveolārie līdzskaņi ir būtiska daļa no fonētikas: tie izrunājas, kad mēle tuvojas vai pieskaras alveolārajam koresim. Tie var būt apikāli vai lamināli, balsīgi vai bezbalsīgi, un tie ietver daudz pazīstamu skaņu, piemēram, [n], [t], [d], [s] un [l]. Sapratne par šo skaņu artikulāciju palīdz gan valodu mācīšanā, gan precīzā fonētiskā analīzē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir alveolārais līdzskanis?

J: Kas ir apikālais un laminālais līdzskanis?

J: Kādi ir daži alveolāro līdzskaņu piemēri angļu valodā?

J: Kuras divas skaņas ir visbiežāk sastopamas cilvēku valodās?

Meklēt pēc burta