Mūsdienu angļu valodas alfabēts ir latīņu alfabēts, kurā ir 26 burti (katram ir lielais un mazais burts) — tieši tādi paši burti, kādi ir ISO latīņu pamatalfabētā:

Alfabēta burtu saraksts: A a, B b, C c, D d, E e, F f, G g, H h, I i, J j, K k, L l, M m, N n, O o, P p, Q q, R r, S s, T t, U u, V v, W w, X x, Y y, Z z.

Burtu formas un variācijas

Precīza drukāto burtu forma mainās atkarībā no burtu veida (un fonta). Ar roku rakstītu burtu forma var ļoti atšķirties no standarta drukātās formas (un starp atsevišķiem cilvēkiem), jo īpaši, ja tie rakstīti kursīvā stilā. Informāciju par burtu formām un izcelsmi skatiet atsevišķos rakstos par burtiem (skatiet saites uz jebkuru no lielajiem burtiem).

Digrāfi — divu burtu virknes, kas apzīmē vienu skaņu

Rakstītajā angļu valodā tiek izmantoti daudzi digrāfi — divu burtu salikumi, kas bieži apzīmē vienu fonēmu. Tie nav oficiāli atsevišķi alfabēta burti, bet ir nozīmīgi ortogrāfijā un izrunā. Starp biežāk sastopamiem digrāfiem ir:

  • ch (piem., church),
  • sh (piem., ship),
  • th (piem., think, this) — ar divām izrunas variācijām, bezskaņā /θ/ un skaņā /ð/,
  • ph (piem., phone) — parasti atbilst /f/ skaņai,
  • wh (piem., when) — dažos dialektos izrunā /hw/ vai /w/,
  • ng (piem., sing) — nazālais /ŋ/ skaņas atzīme,
  • vokālu digrāfi, piemēram, ea (sea), ee (see), ai/ay (rain/play), oa (boat), oo (book/food) u.c.

Daži salikumi (piem., gh) ir vēsturiskā izcelsmē un var izrunāties dažādi vai būt “klusi” (piem., night), savukārt citi (piem., ck) parasti attiecas uz noteiktu pozīciju vārdā. Precīzs to skaits nav viennozīmīgi noteikts, jo tas atkarīgs no tā, vai tiek skaitīti arī dažādi vokālu salikumi un dialektālas variācijas.

Ligatūras, & ampersands

Dažās tradīcijās [which?] par alfabēta daļu tiek uzskatītas arī divas ligatūras — æ un œ — kā arī ampersands (&). Šajā kontekstā svarīgi precizēt:

  • Æ (æ) un Œ (œ) ir ligatūras, kas rastas viduslaiku un senākas ortogrāfijas tekstos un ir aizgūtas no latīņu un franču rakstības tradīcijām. Mūsdienu standarta angļu rakstā tās ir reti un parasti tiek aizvietotas ar atsevišķiem burtiem (piem., ae, oe), izņemot īpašvārdus vai historiskus ortogrammatiskus atveidus.
  • Ampersands (&) agrāk tiekēja mācīts kopā ar alfabētu (piem., 19. gadsimtā bērniem to pajautāja kā “&” pēc Z burtu uzrādīšanas), taču mūsdienu mācību praksē to parasti neuzskata par atsevišķu alfabēta burtu.

Īsa vēsture un izcelsme

Angļu alfabēta saknes meklējamas latīņu alfabētā, kas savukārt cēlies no vēl senākiem fenikiešu un etrusku rakstu spēkiem. Angļu valoda, pārejot no vecangļu (Old English) uz mūsdienu angļu valodu, pakāpeniski adoptēja latīņu burtus un modificēja ortogrāfiju:

  • Vecajā angļu valodā sākotnēji lietoja arī runu rakstības zīmes (rūnas) un vēlāk latīņu burtu sistēmu, iekļaujot dažas papildu zīmes un ligatūras.
  • Burti J, U un W laika gaitā attīstījās no cita rakstiska attēlojuma (I un V formām), tāpēc tie iekļāvās alfabētā salīdzinoši vēlāk nekā pārējie pamata burti.
  • Mūsdienās angļu ortogrāfija saglabā daudz vēsturisku iezīmju, tāpēc saikne starp rakstību un izrunu bieži nav viennozīmīga.

Praktiski padomi

  • Ja mācāties angļu burtus — iemācieties gan nosaukumus, gan parasto izrunu kombinācijās (piem., kā th izrunājas dažādos vārdos).
  • Svarīgi atpazīt digrāfus un to ietekmi uz izrunu, jo tie maina skaņu vērtību salīdzinājumā ar atsevišķiem burtiem.
  • Ja strādājat ar teksta dizainu, ņemiet vērā, ka fonta izvēle ietekmē burtu lasāmību un formu — īpaši svarīgi tas ir veidlapās, logotipos un mācību materiālos.

Ja vēlaties, varu pievienot detalizētu informāciju par katra burta vēsturisko izcelsmi, atsevišķiem digrāfiem vai par to, kā mainās burtu veidi dažādos tipos (serifu un bezserifu fonti, kursīva utt.).