Eni

Vēsture

Agip darbību uzsāka 1926. gadā. Pēc Otrā pasaules kara Enriko Matei tika iecelts par īpašo administratoru, lai slēgtu Agip. Kad Po ielejā tika atklāts Kavjagas gāzes atradums, Agip slēgšanas process tika apturēts. Enriko Matei pārveidoja to par valsts monopolu (uzņēmums bez konkurences) un pārdēvēja to par Eni. Eni cēlies no uzņēmuma sākotnējā pilnā nosaukuma Ente Nazionale Idrocarburi (Nacionālā ogļūdeņražu aģentūra). Eni bija paredzēts apgādāt Itāliju ar enerģiju un veicināt valsts rūpniecības attīstību.

Eni nolēma, ka dabasgāze nodrošinās enerģiju, kas bija nepieciešama, lai pārvarētu 1973. gada naftas embargo izraisīto krīzi. Tā importē gāzi no Padomju Savienības un Nīderlandes. Snam uzsāka Vidusjūras reģiona cauruļvada būvniecību, pa kuru gāze no Hassi-R-Mel atradnes Alžīrijā tiek transportēta uz Po ieleju. Gāzes cauruļvada garums bija vairāk nekā 2500 km jeb 1550 jūdzes. Tas sākās Alžīrijas tuksnesī un šķērsoja Tunisiju. Pēc tam tas šķērso Sicīlijas kanālu vairāk nekā 650 metru jeb 2100 pēdu dziļumā. Tālāk tas ved cauri Sicīlijai un augšup pa visu Itālijas pussalu.

Pagājušā gadsimta 90. gados Eni no akciju sabiedrības kļuva par akciju sabiedrību. Lielākā daļa Eni akciju kapitāla tika laista tirgū četrās secīgās publiskās emisijās. Agip starptautiskā darbība palielinājās, veicot jaunas iegādes Alžīrijā, Ķīnā, Angolā, Ziemeļjūrā un Ēģiptē. Tika parakstīti jauni līgumi ar Kazahstānu, Azerbaidžānu un par Nigērijas un Angolas dziļūdens naftas ieguvi. Eni pievienoja Agip un kļuva par naftas un gāzes ražotāju. Eni ikdienas naftas un gāzes ieguve sasniedza 1 miljona barelu naftas ekvivalentu.

ENI pils, Roma, celta 1959-1962. Paolo Monti foto, 1967.

Pašreizējās operācijas

Izpētniecība un ražošana

Eni darbojas ogļūdeņražu (naftas un dabasgāzes) izpētes (meklēšanas) un ieguves jomā Itālijā, Ziemeļāfrikā, Rietumāfrikā, Ziemeļjūrā, Meksikas līcī un Austrālijā. Tā darbojas arī apgabalos ar lielu naftas ieguves potenciālu, piemēram, Kaspijas jūrā, Tuvajos un Tālajos Austrumos, Indijā un Aļaskā.

Tā iegūst jēlnaftu galvenokārt no Lībijas, Ēģiptes, Nigērijas, Kongo, Ziemeļjūras un Angolas. Mazāks daudzums jēlnaftas tiek iegūts Tunisijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Eni ražošana Ķīnā tika uzsākta 1992. gadā, bet tā veido tikai 1 % no Eni kopējās jēlnaftas ieguves.

Gāze

Eni piegādā dabasgāzi. Gāzes pārdošanas apjoms 2007. gadā sasniedza 99 miljardus kubikmetru. 2008. gada jūnijā uzņēmums iegādājās 57 % Beļģijas uzņēmuma Distrigas, kas piegādā dabasgāzi. Savukārt 2009. gada martā tas iegādājās atlikušo Distrigas daļu. No 2009. gada 30. jūnija Distrigas ir Eni pilnībā piederošs meitasuzņēmums.

Power

Eni ražo elektroenerģiju Itālijā, izmantojot gan dabasgāzi, gan saules enerģiju.

Inženierzinātnes un būvniecība

Eni pārvalda meitasuzņēmumu Saipem, un tam pieder 43% uzņēmuma akciju. Saipem darbojas inženierijas, naftas ieguves pakalpojumu un būvniecības jomā.

Pretrunas

Centrālās enerģētikas Itālijas gāzes holdinga skandāls 2005. gadā bija saistīts ar Eni un Gazprom. Eni bija viens no diviem uzņēmumiem, kas tika izraudzīti dabasgāzes piegādei Itālijai. Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni bija tuvs viena no galvenajiem Eni īpašniekiem draugs. Itālijas parlaments atcēla līgumu.

2009. gadā Eiropas Komisija pret Eni izvirzīja oficiālas pretmonopola apsūdzības. Komisija uzskata, ka Eni ir sazvērējies (plānojis), lai neļautu konkurentiem izmantot tā gāzes cauruļvadus.