Lidojošās vāveres ir vāveru dzimtas Sciuridae pārstāvji — grupa, kurā tiek uzskatīts apmēram 44 sugu. Neskatoties uz nosaukumu, tās nespēj aktīvi lidot kā putni vai sikspārņi — tās planē, izmantojot īpašu ādas plīvuru (patagiju) starp priekšējām un pakaļējām ekstremitātēm.

Izskats un pārvietošanās

Tās ir mazas līdz vidēji lielas grauzēji, kas pārsvarā dzīvo kokiem un slīd no koka uz koku, izmantojot vaļējas ādas plīvuru, kas savieno priekšējās un pakaļējās kājas. Pārvietošanās laikā tās izstiepj ķermeni, izplata patagiju un izmanto biezās, platās astes kā stūres un bremzes elementu. Tās var noslīdēt līdz pat 150 pēdām (46 m), vadoties ar asti un piezemējoties uz koka stumbra, satverot to ar visām četrām kājām. Lidojošajām vāverēm ir arī labi attīstītas lēkšanas un rāpošanas prasmes, kas ļauj pārvietoties arī pa stumbru virsmām un zariem.

Uzvedība, aktivitāte un dzīves ilgums

Daudzas lidojošo vāveru sugas ir naktsputni — tātad aktīvākas naktī — vai vismaz krēslas un nakts ritma sugas. Tās parasti ir sabiedriski un dažkārt trokšņainas, izmantojot čukstus, klikšķus un citus skaņu signālus, kā arī smaržas atzīmes, lai sazinātos ar citiem sugas pārstāvjiem. Dzīves ilgums savvaļā parasti ir aptuveni pieci gadi, bet nebrīvē tās var izdzīvot ilgāk — ap 13 gadiem.

Izplatība un biotopi

Lidojošās vāveres galvenokārt sastopamas Ziemeļamerikas, Ziemeļamerikas, Eiropas un Āzijas mežos, īpaši tajos, kuriem raksturīgi veci koki un daudzslāņaina koku struktūra ar norobežotām klajām un blīviem kokiem, kas nodrošina labu starta vietu planēšanai. Dažas sugas pielāgojas cilvēku tuvumam un dzīvo arī parkos vai meža joslās pie apdzīvotām vietām.

Uzturs

Lidojošās vāveres pārsvarā ēd augus, tai skaitā sēklas un riekstus, lapas, koku pumpurus, kļavu sulas, sīpolus, mizu, ziedus un saknes. Dažas sugas arī izmanto sēnes, ķērpjus, ziedu nektāru un sulas kā barības avotus. Retāk tās papildina uzturu ar dzīvnieku izcelsmes barību — kukaiņiem, olām, tārpiem, mazajiem putniem un citiem maziem bezmugurkaulniekiem vai rāpuļiem. Lielai daļai sugu raksturīga pārtikas krāšana (taupīšana) ziemai: tās slēpj sēklas un riekstus slēptuvēs.

Plēsēji un draudi

Pret lidojošajām vāverēm medī dažādi plēsēji, tostarp lapsas, lapsas, žagatas un kojoti, kā arī putnu plēsēji (piemēram, pūces un ērgļi), mustelīdi (piemēram, martenas), čūskas un mājas kaķi. Lai izvairītos no plēsējiem, tās izmanto nakts aktivitāti, slēptuves koku dobumos vai būrīšos, un ātru planēšanu uz drošākiem kokiem.

Reprodukcija un dzīves cikls

Daudzas sugas riešanās sezonu un vilkmes attiecības pielāgo vietējām klimatiskajām īpatnībām. Pārošanās periodā mātītes veido ligzdas dobumos vai zaros, dažkārt izmantojot sūnas, mizu un iekšējo materiālu. Kusu mātītes parasti dzemdē no 2 līdz 6 mazuļiem pēc grūtniecības perioda, kas atšķiras atkarībā no sugas. Mazuļi sāk atstāt ligzdu pēc dažām nedēļām un pilnībā patstāvīgi kļūst pēc pāris mēnešiem.

Saglabāšana un cilvēka ietekme

Galvenie draudi lidojošajām vāverēm ir dzīvesvietu zaudēšana un fragmentācija (vecu koku nociršana, kokaugu struktūras izmaiņas), arī ceļu, apgaismojuma un cilvēku traucējumu ietekme. Dažas sugas reģionos ir aizsargājamas vai tiek uzskatītas par apdraudētām. Saglabāšanas pasākumi ietver dzīvotņu aizsardzību, koku dobumu un nobriedušu koku saglabāšanu, kā arī ligzdošanas būrīšu izvietošanu, kas var palīdzēt sugu populācijām atjaunoties, ja dabiskie dobumi trūkst.

Interesanti fakti

  • Lidojošās vāveres nevar lidot kā putni — tās tikai planē, bet spēja kontrolēt trajektoriju ir ļoti attīstīta.
  • Tas, cik tālu kļūt var noslīdēt, lielā mērā atkarīgs no starta augstuma un koku izvietojuma; pierādīts, ka dažas sugas var pārvarēt desmitiem metru.
  • Tās bieži ir neuzkrītošas, taču nakts gaitā var doties pārtikas meklējumos vairāku stundu garumā, apmeklējot vairākas slēptuves un krātuves.

Lidojošās vāveres ir interesants un ekoloģiski nozīmīgs grupējums — tās palīdz izplatīt sēklas, ietekmē meža ekosistēmas un kalpo kā barības avots citiem plēsējiem. Zināšanas par to bioloģiju un dzīvesvietu prasībām ir svarīgas, lai nodrošinātu šo sugup horu ilgtspējīgu pastāvēšanu.