Goblīnu haizivs

Apraksts

Goblīna haizivi var viegli atpazīt pēc garā, saplacinātā purna. Tai ir ievērojami gara galva, sīkas acis un piecas īsas žaunu atveres. Mute ir liela un paraboliskas formas. Tās ķermenis ir mīksts un ļengans. Šai haizivij ir garš astes spuras posms bez vēdera daivas. Krūšu spuras ir īsas un platas, bet abas muguras spuras ir mazas, apaļas un vienāda lieluma. Anālā spuras ir apaļas un mazākas par muguras spurām, bet iegurņa spuras ir lielākas par muguras spurām. Goblīnhaizivij ir garš izstiepjams žoklis ar gariem, plāniem zobiem. Ķermeņa forma liecina, ka goblīnhaizivs ir lēni kustīga haizivs suga. Dzīvās goblīna haizivis ir sārti baltā krāsā ar zilgani zilganām spurām. Eksemplāri izbalē un kļūst brūngani, ja tos iekonservē spirtā. Goblīnhaizivīm ir 26 gari, plāni, smailei līdzīgi zobi uz augšžokļa un 24 zobi uz apakšžokļa. Tām ir trīs priekšējo zobu rindas abās žokļu pusēs. Augšžokļa priekšējos augšžokļa zobus no mazajiem augšējiem sānu zobiem atdala sprauga. Ir konstatēts, ka nobriedušu vīriešu dzimuma goblīna haizivju garums ir no 8,66 līdz 12,6 pēdām (2,6 līdz 3,8 metri). Ir konstatēts, ka nobriedušas mātītes sasniedz garumu no 11 līdz 12,2 pēdām (3,4 līdz 3,7 metriem). Dzimšanas brīdī to izmērs nav zināms, bet mazākais atrastais īpatnis bija 3,51 pēdas (1,07 metri) garš. Smagākā atrastā goblīna haizivs svēra 210 kg (460 mārciņas) un bija 3,8 metrus gara.

Izplatīšana

Tiek uzskatīts, ka šī dziļūdens haizivju suga ir plaši izplatīta. Tās eksemplāri ir novēroti Atlantijas okeānā pie Gviānas, Surinamas, Franču Gviānas, Francijas, Madeiras, Senegālas, Portugāles un Gvinejas līča krastiem. Ziņots arī par šo sugu Klusā okeāna rietumu daļā pie Japānas, Austrālijas un Jaunzēlandes. Indijas okeānā tā sastopama pie Dienvidāfrikas un Mozambikas krastiem. Nesen tā tika konstatēta ASV pie San Klementes salas Kalifornijas piekrastē, kā arī Meksikas līča ziemeļos uz dienvidiem no Paskagula, Misisipi štatā.

Dzīvotvieta

Goblīnhaizivs ir grunts haizivs, kas reti sastopama pie ūdens virsmas vai seklos piekrastes ūdeņos. Šī suga ir sastopama gar ārējiem kontinentālajiem šelfiem, augšējām nogāzēm un pie jūras pacēlumiem. Lielākā daļa īpatņu ir novēroti netālu no kontinentālajām nogāzēm 885 līdz 3149 pēdu (270 līdz 960 metru) dziļumā. Tā ir konstatēta ūdeņos līdz 4265 pēdu (1300 metru) dziļumā un seklākos ūdeņos no 311 līdz 449 pēdām (95 līdz 137 metriem). Ieraksti liecina, ka goblīna haizivs varētu būt arī okeāna suga.

Barošana

Goblīna haizivs izjūt savu upuri, izmantojot elektriski jutīgus orgānus. Žokļi ir veidoti tā, lai ātri izvirzītos un palīdzētu sagūstīt upuri. Žokli uz priekšu izstumj dubults saišu komplekts apakšžokļa locītavās. Kad žokļi tiek atvilkti, saites ir izstieptas, un tās atslābst, kad žoklis tiek izvirzīts uz priekšu. Peldēšanas laikā žokļi parasti tiek turēti cieši, un tiem ir tāda kā katapultas funkcija, kad goblīnhaizivs vēlas paēst. Priekšējie zobi ir paredzēti smalcināšanai. Goblīnhaizivs barojas ar garnelēm, pelaģiskajiem astoņkājiem, zivīm un kalmāriem. Domājams, ka tā barojas arī ar krabjiem un dziļūdens klinšu zivīm.

Reprodukcija

Nav atbilstošas informācijas par goblīna haizivs vairošanās paradumiem. Nav atrasta vai noķerta neviena grūsna mātīte. Tiek uzskatīts, ka tās ir ovovivipāras, kas nozīmē, ka mazuļi dzimst dzīvi, bet nav placentas savienojuma, tā vietā embriji barojas ar olas dzeltenumu. Nav īstas informācijas par to, kad goblīna haizivs nobriest, kad un kā tā pārojas un cik ilgs ir grūsnības periods.

Cilvēku mijiedarbība

Goblīnhaizivis tiek komerciāli zvejotas pie Japānas krastiem, un dažkārt tās tiek nozvejotas kopā ar Atlantijas haizivīm pie Portugāles krastiem. Citur tās galvenokārt iegūst kā piezveju dziļūdens traļos un reizēm ar dziļūdens āķu jedām, dziļūdens žaunu tīkliem un, iespējams, riņķvadiem.

Iespējams, ka goblīna haizivs ir nekaitīga, bet, tā kā cilvēki ar to ir sastapušies reti, to vēl nav iespējams noteikt. Lai gan šī haizivs suga, iespējams, ir bieži sastopama, tā ir reti sastopama un tāpēc maz zināma.