Hērods I — Jūdejas karalis un valdnieks (ap. 74/73–4 p.m.ē.)
Hērods I — Hērods Lielais: Jūdejas karalis (ap. 74/73–4 p.m.ē.), varenība un pretrunas — arhitektūras mantojums, nežēlīga politika un leģendārais Betlēmes bērnu slaktiņš.
Hērods I (ap 74/73 p.m.ē. - 4. gs.p.m.ē./1. gs.p.m.ē.), pazīstams arī kā Hērods Lielais, bija Jūdejas karalis no 37. līdz 4. gs.p.m.ē. Tajā laikā Jūdija bija Romas klients. Savas 33 gadus ilgās valdīšanas laikā Hērods bija lielisks pārvaldnieks. Taču visvairāk viņš ir slavens ar Bībelē aprakstīto stāstu par Betlēmes zēnu nogalināšanu. Lai gan šo nevainīgo slaktiņu neapstiprina citi vēstures avoti, Hērods patiešām nogalināja neskaitāmus sāncenšus, sievu, sievu un trīs savus dēlus.
Izcelsme un kāpums pie varas
Hērods cēlies no Idumejas (dienvidu Jordānijas un Sinajas reģiona iedzīvotājiem) un bija Antipatra dēls — cilvēka, kurš iegāja romiešu aprindās un ieguva ietekmi Pompēja un vēlāk Romas politisko notikumu laikā. Hēroda spēks un autoritāte nostiprinājās Romas atbalsta dēļ; viņu par Jūdejas karali pasludināja ar Romas patronāžu, un viņš valdīja kā klients — iejaucoties gan romiešu interešu aizsardzībā, gan vietējā politiskajā dzīvē.
Valdīšana un politika
Hēroda 33 gadu valdīšana bija raksturīga ar spēcīgu centrālās varas nostiprināšanu un biežu personisku represiju pret reāliem vai iedomātiem pretiniekiem. Lai saglabātu varu, viņš izmantoja gan diplomātiju ar Romas vadītājiem, gan nežēlīgas represijas pret iekšējiem oponentiem. No nozīmīgākajiem soļiem — viņš pārņēma Hasmoneju dinastijas teritorijas un ilgi ķērās pie laulībām ar vietējām ietekmīgām ģimenēm, tostarp ar Mariamni, kas bija Hasmoneju atvasināta princese. Tomēr viņa valdīšanas gaitā notika arī vairāki izpildījumi un aresti ģimenes un augstmaņu lokā — slavenākie upuri ir bijuši Mariamne un daļa viņa dēlu un radinieku.
Celtnes un administrācija
Celtniecības projekti ir viens no Hēroda galvenajiem mantojumiem. Viņš ievērojami paplašināja un pārbūvēja Otro Tempļa kompleksu Jeruzalemē (tā saukto Hēroda Templi), būvēja grandiozu ostu Caesarea Maritima, kā arī cēla pilis un cietokšņus — Herodion, Masada un citur. Šie projekti nostiprināja viņa politisko prestižu, stimulēja ekonomiku un atstāja pamanāmu arhitektonisko mantojumu reģionā.
Attiecības ar sabiedrību un reliģiju
Hēroda valdīšana bija pretrunīga: no vienas puses — viņš atbalstīja Jūdejas ekonomisko attīstību un reliģiskos centrus, no otras puses — daudzi vietējie iedzīvotāji viņu uztvēra kā ārēju valdnieku un reģiona hellenizācijas jeb romiešu ietekmes pārstāvi. Viņa reliģiskā politika bija pragmatiska — viņš centās rādīt cieņu vietējām tradīcijām, bet arī izvērsa grandiozus, bieži hellēnistiskus būvprojektus.
Vardarbība, Bībeles stāsts un avoti
Par Hērodu plaši runā gan reliģiskajos, gan vēsturiskajos avotos. Galvenais antīkā autora liecinieks par viņa valdīšanu ir vēsturnieks Flāvijs Jūzefs (Flavius Josephus), kurš apraksta gan Hēroda politiskās manipulācijas, gan nežēlības aktus. Savukārt Bībeles Jaunajā Derībā (Evangelijā pēc Mateja) parādās stāsts par “Betlēmes zēnu nogalināšanu”, kur šo notikumu saista ar Hērodu. Tomēr šis epizodes apraksts nav apstiprināts citos laikabiedru vēsturiskos avotos, un daudzi vēsturnieki norāda, ka par šo konkrēto slaktiņu nav neatkarīgu liecību ārpus Mateja evaņģēlija.
Nāve un pēctecība
Saskaņā ar vēsturnieku lielāko daļu pieņemto hronoloģiju, Hērods nomira ap 4. gadu p.m.ē. Pēdējos dzīves gados viņu mocīja ilgstoša un smaga slimība, kuras simptomi antīkie avoti apraksta kā spēcīgas sāpes un vājumu. Pēc Hēroda nāves viņa valstība tika sadalīta starp dēliem: Arhelau (Archelaus) ieguva Jūdeju, Samāriju un Idumeju — kā etnarchu, Hēroda Antipass (Herod Antipas) ieguva Galileju un Pereju kā tetrarhu, bet Filipam tika piešķirts ziemeļrietumu provinces gabals. Sadalījumu apstiprināja Roma; vēlāk, politisku spriedžu rezultātā, daļa teritoriju pārgāja tiešā Romas pārvaldē.
Mantojums un vērtējums
Hēroda tēls vēsturē ir daudzslāņains: viņu vērtē kā prasmīgu administratori un ambiciozu celtnieku, bet arī kā diktatorisku un nežēlīgu valdnieku. Arhitektūras paliekas un daudzi arheoloģiski atradumi liecina par viņa ambiciozajiem programmu mērogiem, savukārt literārie avoti sniedz attēlu par varu, paranoju un represijām. Mūsdienu vēsturnieki turpina darboties, lai precizētu faktus un atdalītu literāros motīvus no vēsturiskās realitātes.
Hēroda Lielā attēls
Izaugsme pie varas
Hērods dzimis ap 73-75. gadu p.m.ē. Viņš bija Idumejieša Antipatera un viņa sievas Kipras, arābu šeiha meitas, dēls. Gan Hēroda vectēvs, gan tēvs bija politiskie darbinieki Jūdejā. Abiem bija ciešas saites ar romiešiem. Kad Antipātrs pēc Farsalas kaujas 48. gadā p. m. ē. nāca palīgā Jūliju Cēzaru, Cēzars Antipātru iecēla par Jūdejas pārvaldnieku. Savukārt 47. gadā p. m. ē. Antipātrs par Jeruzalemes pārvaldnieku iecēla savu vecāko dēlu Fāzeēlu. Viņš iecēla Hērodu par Galilejas gubernatoru. Būdams gubernators, Hērods ieguva romiešu labvēlību, risinot naidīgas sacelšanās. Tajā pašā laikā viņa rīcību nosodīja Lielais sanhedrīns.
Jūdejas karalis
Hērods draudzējās ar Oktaviānu un Marku Antoniju, kuri 40. gadā p.m.ē. lika Romas senātam iecelt Hērodu par nākamo Jūdejas ķēniņu. Hērods devās uz Jupitera templi, lai pateiktos Romas dieviem. Kad 37. gadā p. m. ē. Jūdejas ķēniņam tika nocirsta galva, Hērods kļuva par de facto ķēniņu.
Heroda pirmajos ķēniņa gados Marka Antonija attiecības ar Kleopatru ļāva Ēģiptes karalienei aizvien atņemt nelielu daļu no Heroda karalistes. Kad Oktaviāns sakāva Antoniju un Kleopatru Akcija kaujā 31. gadā p. m. ē., Hērods noslēdza jaunu savienību ar Oktaviānu. Viņš ieguva reputāciju ar saviem bargajiem nodokļiem, taču spēja saglabāt mieru reģionā. Viņš sūtīja dārgas dāvanas Romai, bet viņam nebija jāmaksā nodevas. Līdz 30. gadam p. m. ē. viņš bija atguvis visu teritoriju, ko bija atņēmusi Kleopatra un Hasmoneja. Viņš paplašināja savu valdīšanu uz Galilejas ziemeļiem un pārcēla vairākas teritorijas. Sniedzot ekstravagantas dāvanas Atēnām un atbalstot Olimpiskās spēles, viņš paaugstināja Jūdejas statusu Vidusjūras pasaulē.
Sasniegumi
Hērods sevi uzskatīja par izsmalcināta ķēniņa paraugu, lai gan Bībeles autori viņu uzskatīja par tirānu. Viņš pilnībā iedziļinājās grieķu-romiešu vēsturē, kultūrā un filozofijā. Tajā pašā laikā viņš sāka atstāt novārtā valsts lietas un Halakhas (jūdu likumu) studijas. Lai valdītu, viņam bija nepieciešama farizeju piekrišana, tāpēc viņš nepārtraukti centās iegūt viņu piekrišanu dažādos veidos. Viņš nekad viņus pilnībā neiekaroja. Kad viņš uzcēla Cēzareju Maritimu (22.-10. g. p. m. ē.) par godu savam patronam ķeizaram Augustam, pagānu simboli, kas rotāja viņa pilsētas, satrauca jūdu vadītājus. Ik pēc pieciem gadiem viņš organizēja gladiatoru cīņas un svinēja tās ar orģijām, kas vēl vairāk satrauca jūdu vadītājus. 20. gadā p. m. ē. Hērods pievērsās Otrā tempļa, saukta arī par Hēroda templi, atjaunošanas darbiem. Lai gan Hērods vēlējās, lai templis būtu ebreju ticības vainagojošs piemineklis, viņš izmantoja grieķu arhitektus. Viņš ļāva tempļa pagalmā darboties naudas atdevēji, kas sadusmoja daudzus jūdus.
Viņa lielākais reliģiskais skandāls bija ķēniņa Dāvida kapa izrakšana, lai atrastu dārgumus, par kuriem klīda baumas, ka tie tur glabājas. Viņš bija iztērējis lielas naudas summas citiem saviem projektiem un domāja, ka, slepus izlaupot kapu, viņš varētu gūt peļņu no tur atrastajiem dārgumiem. Taču, atverot kapu, tur nebija nekādu dārgumu.
Viņš atjaunoja Masadas un Herodija cietokšņus. Pēc spēcīgas zemestrīces 31. gadā p. m. ē. viņš uzcēla jaunu tirgu, jaunu amfiteātri un jaunu Sanhedrīna ēku. Viņš sev uzcēla jaunu karaļa pili. Viņš arī uzlaboja Jeruzalemes ūdensapgādi.
Dzīve mājās
Tiek uzskatīts, ka Hērodam bija pat deviņas sievas, un, iespējams, viņš bija precējies ar vairākām sievām vienlaicīgi. Viņam bija arī daudz konkubīnes. Šķiet, ka Hērodu mocīja paranoja. Viņš nepārtraukti domāja, ka pastāv sazvērestības un sazvērestības, lai gāztu viņu no ķēniņa amata. Iespējams, viņš bija precējies pārāk bieži un dzemdējis pārāk daudz dēlu. Hērods uztraucās, ka katrs no viņiem gatavojas ieņemt viņa vietu. Kopumā viņš bija nogalinājis trīs dēlus. Viņam kļuva aizdomīgs viņa mīļākās sievas Mariammes brālis, un viņš lika viņu noslīcināt ūdenspolo spēlē. Viņš pavēlēja nogalināt Mariammes vectēvu un visbeidzot arī pašu Mariammi.
Hērods saprata, ka drīz nomirs, tāpēc pavēlēja visus Jūdejas vadošos vīrus sapulcināt lielā arēnā. Tiklīdz ķēniņš būs miris, viņiem visiem vajadzēja iet bojā. Tas tika darīts, lai citi cilvēki nevarētu svinēt viņa nāvi. Hērods, iespējams, bija cietis no hroniskas nieru slimības, gangrēnas un, iespējams, citām slimībām, kas viņu padarīja garīgi nelīdzsvarotu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Hērods Lielais?
A: Hērods I bija valdnieks, kurš bija Jūdejas karalis no 37. līdz 4. gadam pirms mūsu ēras.
J: Kāds bija Jūdejas politiskais stāvoklis Hēroda valdīšanas laikā?
A: Hēroda valdīšanas laikā Jūdeja bija Romas klients.
J: Ar ko Hērods bija pazīstams savas valdīšanas laikā?
A: Herods savas valdīšanas laikā bija lielisks pārvaldnieks.
J: Kāds Bībeles stāsts ir saistīts ar Hērodu Lielo?
A: Ar Hērodu Lielo ir saistīts Bībeles stāsts par Betlēmes zēnu nogalināšanu.
Vai nevainīgo slepkavību, kas tiek piedēvēta Hērodam Lielajam, apstiprina citi vēstures avoti?
A.: Nē, nevainīgo slepkavības, kas tiek piedēvētas Hērodam Lielajam, nav apstiprinātas citos vēsturiskos dokumentos.
J: Ko Herods nogalināja savas valdīšanas laikā?
A: Herods savas valdīšanas laikā nogalināja neskaitāmus sāncenšus, sievu, sievu un trīs savus dēlus.
Jautājums: Cik ilga bija Hēroda Lielā valdīšana?
A: Hēroda Lielā valdīšanas ilgums bija 33 gadi.
Meklēt