Arheopterikss ir viena no svarīgākajām fosilijām, kas jebkad atklāta. Tas ir putns no augšējās juras laikmeta pirms aptuveni 150 miljoniem gadu. Tas parāda evolūcijas saikni starp teropodiem dinozauriem un putniem. Pirmais arheopterikss tika atrasts 1860. gadā netālu no Zolnhofenas Bavārijā, Vācijā. Mūsdienās ir atrasti desmit Arheopteriksa skeleti un viena spalva.

Arheopterikss izskatījās pēc neliela plēsēja dinozaura ar spārniem un spalvām. Tam bija mute ar zobiem, nagi uz rokām un gara aste. Mūsdienās ir zināms, ka dromeozauri un, iespējams, lielākā daļa teropodu izskatījās kā putni un ka daudziem no tiem bija spalvas. Mūsdienu Dienvidamerikas hoatziniem, kad tie piedzima, jaunībā uz spārniem bija nagi, gluži tāpat kā arheopteriksiem.

Atradumi un nosaukums

Arheopteriksa fosilijas galvenokārt nāk no Solnhofen reģiona (slavenais smalkgraudainais litogrāfiskais smilšakmens), kur skābekļa nabadzīgas un smalkas nogulsnes ļāva saglabāt pat spalvu nospiedumus. Zinātniskais nosaukums ir Archaeopteryx lithographica, to 1861. gadā aprakstīja Herman von Meiers (Hermann von Meyer) pēc pirmā atrastā parauga — spalvas nospieduma un vēlāk skeleta atradumiem. Kopš tā laika ir atrasti vairāki labi saglabāti skeleti, kas atrodas dažādos muzejos Eiropā un ASV.

Būve un bioloģiskās īpašības

Galvenās iezīmes:

  • Vai spārni ar asimetriskām spalvām, kas ir raksturīgi lidošanai;
  • Rokas ar trim pirkstiem un spēcīgiem nagiem — spārnu ķermeņa saglabāšanās ar primitīviem elementiem;
  • Mute ar zobiem — pretstatā mūsdienu putniem, kas zobu zaudējuši;
  • Ilga kaulaina aste, kas palīdzēja līdzsvarā, bet atšķīrās no mūsdienu īsākastainajiem putniem (pneimatizēta vai samazināta aste attīstījās vēlāk);
  • Furcula (vārna kauls) un citi putniem līdzīgi elementi, kas liecina par saikni ar mūsdienu putnu evolucionāro līniju.

Šīs kombinētās pazīmes padara Archaeopteryx par tipisku pārejas formu starp nelieliem teropodu dinozauriem un agrīnajiem putniem.

Lidošanas spēja un dzīvesveids

Ir diskusijas par to, cik labi Archaeopteryx spēja veikt patstāvīgu, ilgstošu lidojumu. Daži pētnieki uzskata, ka tas spēja īsus spārnu vilcienus un aktīvu lidošanu, jo spalvu struktūra un vārna kaula izmaiņas atbalsta muskuļu piekļuvi. Citi uzskata, ka tas drīzāk bija labs glideris un varēja pārvietoties starp kokiem vai izmantot spēcīgas uzleciena kustības. Visticamāk, tā lidošanas prasmju līmenis bija zemāks nekā mūsdienu putniem, taču pietiekams, lai nodrošinātu ātru kustību, glābšanos no plēsējiem un medījuma satveršanu.

Evolūcijas nozīme un pētniecības attīstība

Arheopterikss ir viens no svarīgākajiem pierādījumiem, kas atbalsta teoriju, ka putni evolucionēja no dvēseliskiem teropodu grupas dinozauriem. Tā atklāšana un pētījumi 19. un 20. gadsimtā deva spēcīgu impulsu ideju attīstībai par evolūciju un adaptāciju. Mūsdienās, pateicoties papildus fosiliju atradumiem un DNS/filogenētiskajām analīzēm, viedokļi par vietu evolūcijas koku var nedaudz atšķirties (daži analīzes liek Archaeopteryx tuvāk citiem avialāniem vai blakusgrupām), taču tās kopējā nozīme kā pārejas fosilijai nav apstrīdēta.

Kur var redzēt atrastos paraugus

Vairāki labi saglabāti Archaeopteryx skeleti un spalvu nospiedumi ir izstādīti Eiropas muzejos (piemēram, Berlīnē, Londonā u.c.). Zinātniskā literatūra un muzeju ekspozīcijas regulāri atjaunina informāciju, tāpēc interesentiem ieteicams pārbaudīt katra muzeja kolekciju aprakstu pirms apmeklējuma.

Īsāk sakot, Arheopterikss sniedz unikālu ieskatu, kā pārejas formas izskatījās un kā plēsēja dinozauru ziņā attīstījās īpašības, kas beigu beigās ļāva radīt mūsdienu putnu daudzveidību.