Mezozoja jūras revolūcija bija ilgstoša un dramatiska pārmaiņu sērija okeānu grunts ekosistēmās, ko raksturoja plēsēju, kas ēda gliemenes, skaita un specializācijas pieaugums. Terminu ieviesa un plaši popularizēja paleontologs Vermejs (Geerat J. Vermeij), kurš pētīja, kā mainījās jūras gultnes bezmugurkaulnieku kopienas un vairojās bruņošanās un jaunu uzbrukuma tehniku attīstība.
Salīdzinot ar paleozoja faunu un mūsdienu faunu, mezozoja laikā notika būtiskas strukturālas izmaiņas jūras piekrastes un grunts kopienās. Mezozoja laikmetā (aptuveni no 252 līdz 66 miljoniem gadu atpakaļ — triasā, jūras un krīta periodos) parādījās jaunas plēsoņu grupas un uzbrucēju taktikas, kas izmantoja plaši pieejamos mērķus — gan brahiopodiem, gan gliemenēm). Šo plēsēju līnijās notika spēcīga diversifikācija; daudzas no tām joprojām sastopamas arī šodien, piemēram jūraszvaigznes, gliemeži un krabji.
Plēsēju metodes un to ietekme
Plēsēji izmanto ļoti dažādas metodes, lai piekļūtu čaulainiem mērķiem:
- Krabi un citi krustacīgie izmanto mehānisku spēku, lai lauztu čaulas un izvilktu iekšējo saturu.
- Daži gliemeži — īpaši muricīdu radinieki — izurbj čaulas, izmantojot radulu (zondi) kombinācijā ar ķīmisku šķīdināšanu, lai izveidotu caurumu un ievadītu paralizējošas vai atslābinošas vielas; šis pārsteidzošais rīcības veids pieminēts arī saistībā ar paralizējošu vielu izmantošanu.
- Daži gliemeži izmanto nelielas plaisas čaulas malā, kuras paplašina, lai iekļūtu.
- Interesanti, ka arī sūkļi var ieurbties un bojāt čaulas, kombinējot ķīmisku un mechanisku darbību.
Tiklīdz plēsējs ieurbjas ar savu zondi, vai atver čaulu fiziski, tas apēd gliemeni. Fossīlās liecības — urbumi čaulās, remontētas čaulas vietas un citādi bojājumi — skaidri liecina par šo dinamikas pieaugumu mezozojā.
Mugurkaulnieku pieeja gliemeņu medībām
Mezozojā ne tikai bezmugurkaulnieki uzbruka čaulainiem mērķiem — arī vairāki mugurkaulnieku grupu pārstāvji attīstīja zobu un žokļu formas, kas ļāva grauzt vai saspaidīt čaulas. Kā liecina fosīlijas, plakstodontiem, kā arī dažiem ihtiozauriem un mosasauriem bija platāki, plati zobi vai specializētas žokļu konstrukcijas, kas bija piemērotas čaulu drupināšanai.
Sekas gliemeņu evolūcijai un ekosistēmai
Rezultātā izveidojās tā dēvētais ieroču un bruņu "uzlabojumu sacensība" — plēsoņu spiediens veicināja gliemeņu aizsardzības pasākumu attīstību. Galvenās adaptācijas iekļāva:
- biezākas un izturīgākas čaulas;
- izteiktāku ornamentāciju, spinu un rievu attīstība, kas apgrūtināja satveršanu vai lauzšanu;
- pāreju uz dziļāku dzīvesveidu gultnē (infaunāla dzīve) vai čaulu cementēšanu pie substrāta;
- lielāku mobilitāti un spējām bēgt vai aizsegties.
Šīs izmaiņas ne tikai mainīja pašu gliemeņu morfoloģiju, bet arī transformēja visu jūras grunts kopienu struktūru — uzlaboja bentisko daudzveidību, veicināja jaunu nišu aizpildīšanu un ietekmēja barošanās tīklus, kas līdz ar to formēja mūsdienu jūras ekosistēmas.
Noslēgumā: Mezozoja jūras revolūcija ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kā plēsēju un laupījuma mijiedarbība var vadīt plašas evolūcijas pārmaiņas. Fosilās liecības par urbumiem, čaulu bojājumiem un sugu sastāva maiņu ļauj rekonstruēt šo ilgstošo "bruņu un ieroču" attīstības periodu, kas daļēji noteica, kādas jūras dzīves formas dominē līdz šai dienai.