Šaujamierocis

Vēsture

Dažas no pirmajām patronām bija sērkociņi. Sērkociņu atslēga, kas tika nosaukta par tās šaušanas mehānismu, bija pirmais izgudrojums, kas ļāva turēt abas rokas pie ieroča un vienlaikus turēt šāvēja acis uz mērķi. Šī konstrukcija ļāva ievietot drāniņu vai spieķi ar liesmu galā, ko sauca par "sērkociņu", un nolaist to "zibspuldzē", kas bija piepildīta ar šaujampulveri, kas aizdedzināja galveno lādiņu, un ierocis tika iedarbināts. Eiropā sērkociņi parādījās ap 1400. gadu. Sērkociņu mehānismu izmantoja, lai ražotu musketes. Pistoles stobri bija iekšpusē gludi, un tajos izmantoja apaļu lodīšu munīciju. Tos, kas izmantoja musketes, sauca par musketieriem. Šo konstrukciju izmantoja ļoti maz pistoļu, bet dažas šā perioda šautenes bija ar sērkociņu bloķēšanas mehānismu.

Ap 1509. gadu riteņpistole bija nākamais uzlabojums šaujamieroču izgatavošanas tehnoloģijā. Tajā nebija sērkociņa, kas būtu jāsaglabā aizdedzināts, un dzirkstele tika radīta mehāniski, izmantojot riteņa mehānismu. Taču to ražošana bija dārga un lētāka (uz pusi), tāpēc sērkociņu slēdzenes joprojām tika izmantotas.

Vēl 200 gadus bija vajadzīgi, lai uzlabotu sērkociņu. Francijā dzīvojošais francūzis Marins le Buržuā (Marin le Bourgeoys) 1620. gados izgudroja sērkociņu mehānismu. Viņš bija gan mākslinieks, gan arbaletu izgatavotājs, gan šaujamieroču meistars (harquebuzier). No 1660. līdz 1840. gadam flintloka šautenes un pistoles izmantoja visas Eiropas un Amerikas armijas. Tā radīja dzirksteli, ar krama šķelteni triecot tēraudam, kas rada dzirksteli un aizdedzina aizdedzes pulveri. Aizsedzot aizdedzes pulveri līdz brīdim, kad pistole tika izšauta, tā parasti darbojās pat vējainā vai mitrā laikā. Britu armija 1722. gadā pieprasīja izstrādāt standarta parauga mušketes, kas darbotos ar kvēloņa atslēgu. Izveidoto modeli un tā variantus nosauca par Brown Bess. To izmantoja līdz pat 1830. gadiem.

Nākamais lielais uzlabojums šaujamieročos bija perforatora vāciņa mehānisms. To sauca arī par vāciņu. Perkusijas vāciņa pamatā bija dzīvsudraba fulmināta atklāšana ap 1800. gadu. Pēc asa trieciena dzīvsudraba fulmināts detonēja. Filadelfijā dzīvojošais mākslinieks Džošua Šovs 1816. gadā uz vara vāciņu iekšpuses uzzīmēja dzīvsudraba fulminātu. Viņš to piestiprināja pie neliela uzgaļa uz šaujamā urbuma virs urbuma. Kad āmurs trāpīja pa perkusijas vāciņu, lielgabals izšāvās. Līdz 1826. gadam tos plaši izmantoja, un tie bija aizstājuši flomāsterus.

Ar perforatora vāciņu tika likvidēta zibspuldzināšanas panna, krams un frizene. Tas pievienoja papildu posmu, kas saistīts ar vāciņa uzlikšanu uz uzgaļa konusa, taču tas bija reāla priekšrocība karavīriem kaujā. Perkusijas kapsulas bija ātri lādējamas un darbojās gandrīz jebkuros laika apstākļos.

1869. gadā tika izgudrots centrāliešaujamais lādiņš. Tā darbojās tikai ieročos, kas lādējas ar aizbīdni, un kopā tie ātri vien aizstāja plaši lietotās patronas.

Flintloka mehānisma animācija


Perkusijas vāciņi


Karavīrs šauj no mūsdienu 60 mm mīnmetēja

Mīnmetēji

Mūsdienu mīnmetēji izmanto čaulu ar pie pamatnes piestiprinātu dzinējlādiņu un granātu. Atšķirībā no vecākiem mīnmetējiem, kas tika lādēti tāpat kā lielgabali, mūsdienu mīnmetēji tiek izšauti, iemetot lādiņu stobrā. Apakšā esošā tapa aizdedzina praimeri, kas pēc tam aizdedzina galveno dzinējlādiņu. Gan mūsdienu mīnmetēju, gan vecāko mīnmetēju izmantoja liela leņķa uguņošanai. Tomēr, tā kā mīnmetējs netiek lādēts atsevišķos posmos, tā definēšana kā mīnmetēju ir viedokļa jautājums. Tomēr visvienkāršākā izpratnē tas tiek lādēts no mīnmetēja stobra gala.

Lielgabals

Ķīnā neapstrādāti lielgabali ar garmatūru pastāvēja aptuveni 12. gadsimtā, iespējams, arī agrāk. Viens no pirmajiem ieročiem, ko izmantoja Eiropā, bija bumbards. Tie bija dažāda diametra stobri, no kuriem varēja šaut no maziem akmentiņiem līdz 20 collu (510 mm) čuguna lodēm. Līdz 16. gadsimtā bumbardes sāka aizstāt ar lielgabaliem. Aptuveni pēc 1570. gada Eiropā bija ievērojami uzlabojusies lējumi. Franču lielgabalus 1500. gadu sākumā izmantoja, lai sadalītu cilvēku masas kampaņās Itālijā. Vāciešiem bija vieni no labākajiem lielgabalniekiem Eiropā, un viņi izstrādāja lielgabalus, ar kuriem varēja trāpīt mērķim līdz pat 1500 jardu (1400 m) attālumā. Zviedri Gustava Ādolfa vadībā izstrādāja vieglus lielgabalus, kurus varēja viegli pārvietot pa kaujas lauku. Viņš izmantoja lietus četru lielgabalu lielgabalu, kas svēra aptuveni 4 mārciņas (1,8 kg) un ko varēja vilkt tikai divi zirgi.

1742. gadā anglis Bendžamins Robinss uzrakstīja grāmatu "Jaunie šaušanas principi", kurā viņš papildināja ballistikas jomu ar zinātnes atziņām. Viņš izstrādāja karronādes - īsus, vieglus gludstobra lielgabalus, kurus varēja izmantot uz kuģu klājiem. Amerikas Revolucionārā kara laikā britiem bija vairāki dažādi lielgabali, kā arī mīnmetēji. Daudzi no amerikāņu ieročiem bija sagūstīti britu lielgabali.

1853. gadā Francija ieviesa Canon-obusier de 12 - 12 pistoļu lielgabalu, kas varēja šaut gan ar lodēm, gan čaulām, sauktu arī par "Napoleonu". ASV armija Napoleona 12 pistoles 1857. gadā pārņēma Napoleona 12 pistoles kā 1857. gada parauga Napoleona 12 pistoles lauka lielgabalu. Tas kļuva par populārāko lauka lielgabalu abās pusēs Amerikas pilsoņu kara laikā. Galu galā pēc Pilsoņu kara tos aizstāja ar laužamkravas lielgabaliem.

16 pumpu karronāde, kas izgatavota ap 1800. gadu