Averroēs (pazīstams arī kā Ibn Rušds vai Ibn Rušds; 1126. gada 14. aprīlis – 1198. gada 10. decembris) bija musulmaņu polimāts no Al-Andalusas. Viņš bija nozīmīgs grieķu un islāma filozofijas pētnieks un komentētājs. Averroess studēja un rakstīja plašā spektrā — islāma teoloģiju, jurisprudenci, politiku, klasisko mūziku, kā arī medicīnas, psiholoģijas, fizikas, astronomijas, ģeogrāfijas un matemātikas jomās. Viņš bija arī tiesnesis un dreptības speciālists, kā arī praktizējošs ārsts.

Dzīve un vēsturiskais fons

Averroess dzimis Kordovā Al-Andalusā. Viņa dzīve un darbība notika laikā, kad pastāvēja intensīva intelektuālā apmaiņa starp islāma, žīdu un kristīgo kultūras apkārtēm. Tas bija unikāls akadēmiskās vēstures periods: Musulmaņu pasaulē interese par filozofiju un teoloģiju mainījās, reizēm sastopoties ar konservatīvām pretestībām, savukārt kristīgajā Eiropā intelektuālā apmaiņa un tulkojumi no arābu valodas tikai sāka atjaunot senās grieķu tradīcijas.

Averroesu dziļi ietekmēja Aristoteļa darbi. Viņa centieni sistemātiski komentēt, skaidrot un izklāstīt Aristoteļa sacerējumus deva spēcīgu impulsu racionālai teoloģiskai un filosofiskai domai. Pat ja daļa islāma pasaules viņa uzskatus kritizēja, Averroess atstāja lielu ietekmi uz Rietumeiropas intelektuālo dzīvi, un dažkārt viņu dēvē par vienu no sekulārās domas iedvesmotājiem Rietumos.

Darbi un galvenās idejas

Averroess visplašāk pazīstams ar saviem Aristoteļa darbu komentāriem. Viņš tos pārstrādāja trīs galvenos žanros — īsie izklāsti (parafrāzes), vidēja garuma kopsavilkumi un garie, argumentētie komentāri, kuros analizēta gan Aristoteļa doma, gan tās saskarsme ar islāma teoloģiju. Šie komentāri Rietumos tulkoti latīņu un ebreju valodā palīdzēja atjaunot Aristoteļa studijas Eiropā.

Starptautiski nozīmīgi ir arī daži no viņa neatkarīgajiem traktātiem:

  • "Fasl al-Maqal" (tulk. «Lēmuma traktāts») — darbs, kurā Averroess aizstāv filozofijas vietu un apgalvo, ka patiesa reliģija nav pretrunā ar patiesu filozofiju, jo reliģiskie tekstu izteikumi dažkārt jālasa alegoriski.
  • "Tahafut al-Tahafut" (tulk. «Kritika neizšķīstībai» jeb «Nesaskaņu pretkritika») — atbilde al-Gazālija slavenajam traktātam «Tahafut al-Falasifa» («Filozofu nesakritība»), kurā Ibn Rušds aizstāvēja racionālo tradīciju pret apgalvojumu, ka filozofija grauj reliģiju.
  • Medicīnas darbi, piemēram, viņa medicīniskā kopsavilkuma apraksts, kas Latīņiem bija pazīstams kā "Colliget" (al-Kulliyat fi al-Tibb), ietekmēja medicīnas mācību literatūru Eiropā.

Averroesa teorijas par intelektu un tā attīstību (piemēram, aktīvā intelekta loma un jautājums, vai individuālais prāts var kļūt par daļu no universālā intelekta) izraisīja plašas debates gan islāma, gan kristīgajā un žīdu inteliģencē. Dažas viņa nostājas vēlāk tika interpretētas kā ideja par intelekta vienotību, kas 13. gadsimtā radīja īpašu skolu rietumu domā.

Konflikti, izraidīšana un atjaunošana

Averroess sastapa būtisku pretestību no dažām mitoloģiski un teoloģiski orientētām aprindām Almohadu varā, kas noveda pie viņa kritikas, amata zaudēšanas un īslaicīgas izsūtīšanas. Dažas viņa grāmatas tika konfiscētas vai pat sadedzinātas. Tomēr vēlāk, mainoties politiskajai situācijai, viņš tika daļēji reintegrēts un atgriezās pie akadēmiskās darbības. Averroess mira 1198. gadā Marakešā.

Ietekme un mantojums

Averroesa darbu tulkojumi latīņu un ebreju valodā 12.–13. gadsimtā bija izšķiroši Aristoteļa atdzimšanai Rietumos. Pateicoties šīm versijām un komentāriem, attīstījās sholastikas tradīcija viduslaiku universitātēs, un daudzi skolotāji un domātāji — gan piekritēji, gan kritiķi — apcerēja Averroesa idejas. Viņa ietekme ir jūtama pie tādiem domātājiem kā Tomass Akvīnietis (kurš gan daļēji noraidīja dažu Averroesa atzinumu sekas), Sigers no Brabantas un vairākiem žīdu un kristīgo skolotāju lokiem.

Mūsdienās Averroess tiek atzīts par nozīmīgu tiltu starp antīko grieķu domāšanu un viduslaiku intelektuālo tradīciju, kā arī par piemēru intelektuālai cieņai pret racionālu izpratni un kultūras dialogam. Viņa darbi joprojām pētīti gan filozofijas, gan reliģijas, tiesību, medicīnas un intelektuālo vēstures disciplīnās.

Kāpēc viņu atceras?

  • Averroess sistemātiski atjaunoja Aristoteļa mācību komentáros, padarot tos pieejamus dažādām kultūrām.
  • Viņš publicēja argumentus parādajošus, ka filozofija un reliģija var būt saskanīgas, ja literārā valoda tiek saprasta pareizajā kontekstā.
  • Viņa darbi veicināja intelektuālu kustību, kas veidoja pamatu mūsdienu racionālajai un akadēmiskajai tradīcijai Eiropā.