Horsts Kēlers (Horst Köhler)

Agrīnā dzīve

Kēlers dzimis Skierbišovā (vēlāk nosaukts par Heidenšteinu), vācu okupētās Polijas ģenerālgubernatora apgabalā. Viņš bija Elizabetes un Eduarda Kēlera septītais bērns. Viņa ģimene bija Besarābijas vācieši no Riščāniem Rumānijas Besarābijā (netālu no Belči, tagadējā Moldovā). Horsta Kēlera vecākiem 1940. gadā bija jāpamet savas mājas Besarābijā. Saskaņā ar Generalplan Ost viņi 1942. gadā tika pārcelti uz Skierbieszovu. Tas bija ciemats netālu no Zamoštas, Polijā (tolaik daļa no ģenerālgubernatora). Kad Otrā pasaules kara laikā vērmahts tika atvilkts atpakaļ, Kēleru ģimene aizbēga uz Leipcigu. 1953. gadā viņi pameta padomju zonu, lai izvairītos no komunistiskā režīma. Līdz 1957. gadam ģimene dzīvoja bēgļu nometnēs. Pēc tam viņi apmetās uz dzīvi Ludvigsburgā. Tādējādi Horsts Kēlers lielāko daļu no saviem pirmajiem 14 gadiem pavadīja bēgļu gaitās.

Studijas un militārais dienests

Kāds skolotājs ierosināja bēgļu zēnam pieteikties mācībām ģimnāzijā. 1963. gadā Kēlers nokārtoja eksāmenu. Pēc divu gadu militārā dienesta pancērgrenadieru bataljonā Ellvangenā viņš atstāja Bundesvēru kā rezerves virsnieks. Viņš studēja un beidzot ieguva doktora grādu ekonomikā un politikaszinātnēs Tībingenes Universitātē. Tur viņš no 1969. līdz 1976. gadam bija zinātniski pētnieciskais asistents Lietišķo ekonomisko pētījumu institūtā.

Karjera civildienestā

Kēlers sāka strādāt civildienestā 1976. gadā, kad viņš strādāja Federālajā ekonomikas ministrijā. 1981. gadā viņš sāka strādāt Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes valdības kancelejā. Tur viņš strādāja premjerministra Gerharda Stoltenberga vadībā. 1982. gadā Kēlers kļuva par Federālās finanšu ministrijas ministru biroja vadītāju. No 1987. gada viņš kļuva par departamenta vadītāju, atbildot par finanšu politiku un federālās rūpniecības interesēm. 1989. gadā viņš kļuva par valūtas un kredīta departamenta vadītāju.

Finanšu ministrijas valsts sekretārs

Viņš ir CDU biedrs kopš 1981. gada. No 1990. līdz 1993. gadam viņš bija valsts sekretārs Federālajā finanšu ministrijā. Šajā amatā viņš bija kanclera Helmuta Kēla (Helmut Kohl) "šerpa" (personīgais pārstāvis), gatavojot G7. Viņš bija arī galvenais Vācijas sarunu vedējs Māstrihtas līguma sarunās.

Karjera banku nozarē 1993-2000

No 1993. līdz 1998. gadam viņš bija Vācijas krājbanku asociācijas prezidents. 1998. gadā viņš tika iecelts par Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas prezidentu. Viņš apmetās uz dzīvi Londonā, kur atrodas bankas galvenā mītne.

Starptautiskā Valūtas fonda vadītājs

2000. gadā Kēlers tika iecelts par Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) izpilddirektoru un valdes priekšsēdētāju. Viņa kandidatūru izvirzīja Gerharda Šrēdera valdība. Tas notika tāpēc, ka ASV noraidīja pirmo kandidātu Caio Koch-Weser.

No 2000. līdz 2004. gadam viņš dzīvoja Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā.

Kēlers kā SVF vadītājs apspriež parādu atvieglojumus jaunattīstības valstīm ar mūziķi Bono.

Vācijas prezidents

2004. gada 4. martā Kēlers atkāpās no amata, jo tika izvirzīts par prezidenta amata kandidātu. Pirmajā balsošanas kārtā Kēlers uzvarēja Gezinu Švanu (Gesine Schwan) ar 604 balsīm pret 580 balsīm. Par mazāk svarīgiem kandidātiem tika nodotas 20 balsis, bet viens vēlētājs nebija klāt sirdslēkmes dēļ. Kēlers 2004. gada 1. jūlijā uz pieciem gadiem prezidenta amatā nomainīja Johannesu Rau. Vācijas prezidenta amats ir galvenokārt ceremoniāls amats. Tomēr tai ir arī ievērojama morālā autoritāte. No 2004. gada līdz 2006. gada sākumam Šarlotenburgas pils bija Vācijas prezidenta rezidence. Tas notika tāpēc, ka Belles pils tika atjaunota.

Pēc ievēlēšanas amatā Kēlers sacīja, ka "patriotisms un kosmopolītisms nav pretstats". Iepazīstinot ar savu redzējumu par Vāciju, Kēlers arī teica, ka "Vācijai jākļūst par ideju zemi".

2005. gada jūlijā viņš pēc kanclera Gerharda Šrēdera lūguma apturēja Bundestāga darbību. Šrēders bija zaudējis Bundestāga uzticības pieprasījumu. Tā rezultātā 2005. gada septembrī notika pirmstermiņa Bundestāga vēlēšanas.

2006. gada oktobrī viņš pieņēma tālejošu lēmumu, uzliekot veto likumprojektam. Tas paredzēja Vācijas Aviācijas drošības administrāciju Deutsche Flugsicherung nodot privātīpašumā. Bundestāgs pieņēma šo tiesību aktu, bet Kēlers kā prezidents bija pilnvarots to neparakstīt, ja, viņaprāt, tas būtu pretrunā ar konstitūciju. Viņš 2006. gada decembrī neparakstīja Patērētāju informēšanas likumu, jo konstitūcija neļauj federālajai valdībai dot norādījumus pašvaldību iestādēm. To var darīt tikai Vācijas federālās zemes. Iepriekš bija tikai seši gadījumi, kad Vācijas prezidents bija izvēlējies noraidīt likumprojektus. Vairumā gadījumu runa bija par mazāk svarīgiem tiesību aktiem. Viņa veto bija pirmie ievērojamie piemēri Vācijas jaunākajā vēsturē.

Savā 2007. gada Ziemassvētku uzrunā tautai Kēlers mudināja valdību paātrināt reformu īstenošanu. Viņš arī kritizēja minimālās algas ieviešanu pasta nozarē, norādot, ka "minimālā alga, ko nevar maksāt konkurētspējīgi darba devēji, iznīcina darba vietas".

2008. gada 22. maijā Kēlers paziņoja, ka vēlas kandidēt uz otro prezidenta amata termiņu. Federālā asambleja 2009. gada 23. maijā viņu atkārtoti ievēlēja, un 2009. gada 1. jūlijā viņš nodeva zvērestu uz otro termiņu.

2009. gada novembrī Kēlers atteicās parakstīt "Likumu par piekļuves traucējumiem" (Zugangserschwerungsgesetz), nesaņemot papildu informāciju. Likumu, kura mērķis ir apgrūtināt piekļuvi tīmekļa vietnēm ar bērnu pornogrāfiju, daudzi tiesību eksperti uzskata par antikonstitucionālu.

Atkāpšanās no amata

2010. gada 31. maijā Kēlers paziņoja par atkāpšanos no Vācijas prezidenta amata. Tas notika pēc tam, kad Vācijas politiķi kritizēja Kēhlera komentārus saistībā ar militāro spēku izvietošanu ārvalstīs:

Viņš tika kritizēts par savu paziņojumu, ka Vācijas militārās misijas ārvalstīs kalpo arī tirdzniecības nodrošināšanai. Pēc tam viņš paziņoja, ka viņa komentāri attiecās uz pirātismu Somālijas piekrastē. Kēlers paziņoja, ka nav pamata apsūdzībām, ka intervijā viņš būtu pārkāpis savu oficiālo lomu, dodot priekšroku nekonstitucionālai nostājai. Pēc tam, kad strīdā nesaņēma atbalstu, Köhler 2010. gada 31. maijā atkāpās no amata. Viņš nāca klajā ar paziņojumu: "Es paziņoju par savu atkāpšanos no priekšsēdētāja amata, kas stājas spēkā nekavējoties." Šī atkāpšanās tika uzskatīta par "pārsteigumu". Nākamajās dienās viņš tika kritizēts par nespēju tikt galā ar kritiku, lai gan pats bija stingrs kritiķis. Viņa bezprecedenta akts - tūlītēja atkāpšanās no amata - tika uzskatīts arī par cieņas trūkuma izrādīšanu savam amatam.

Saskaņā ar Vācijas konstitūciju līdz 2010. gada 30. jūnijam, kad par prezidentu tika ievēlēts Kristians Vulfs (Christian Wulff), vakantā amata pilnvaras pildīja līdzšinējais Bundesrāta priekšsēdētājs Jenss Bērnsens.

Horsts Kēlers un Vāclavs Havels, 2000. gads


Horsts Kēlers Brekenheimā pēc Teodora Hēusa bronzas statujas atklāšanas

Personīgā dzīve

Horsts Kēlers ir precējies ar skolotāju Evu Kēleri. Viņiem ir divi bērni - meita Ulrike (dzimusi 1972. gadā) un dēls Jochen (dzimis 1977. gadā). Viņa meita cieš no pigmentozā retinīta un pusaudža vecumā kļuva akla. Horsts Kēlers ir Vācijas evaņģēliskās baznīcas loceklis. ^[]