Saaukstēšanās: simptomi, cēloņi, ārstēšana un profilakse

Visbiežāk saaukstēšanās simptomi ir klepus, iesnas, aizlikts deguns un iekaisis kakls. Citas problēmas ir muskuļu sāpes, noguruma sajūta, galvassāpes un nevēlēšanās ēst. Aptuveni 40 % cilvēku ar saaukstēšanos ir iekaisis kakls, bet aptuveni 50 % ir klepus. Muskuļu sāpes ir aptuveni pusē gadījumu. Pieaugušajiem drudzis ir reti sastopams simptoms, taču tas ir izplatīts zīdaiņiem un maziem bērniem. Saaukstēšanās izraisīts klepus parasti ir viegls salīdzinājumā ar gripas (gripas) izraisītu klepu. Klepus un drudzis norāda uz lielāku gripas iespējamību pieaugušajiem. Vairāki vīrusi, kas izraisa saaukstēšanos, var arī neizraisīt nekādus simptomus. No apakšējiem elpceļiem izkāsoto gļotu (krēpu) krāsa var būt no dzidras līdz dzeltenai vai zaļai. Šī krāsa nenorāda, vai infekciju ir izraisījuši vīrusi vai baktērijas.

Progresēšana

Saaukstēšanās parasti sākas ar noguruma sajūtu, aukstuma sajūtu, šķaudīšanu un galvassāpēm. Pēc divām vai vairāk dienām seko papildu simptomi, piemēram, iesnas un klepus. Simptomi parasti ir vissmagākie divas līdz trīs dienas pēc infekcijas sākuma. Simptomi parasti beidzas pēc septiņām līdz desmit dienām, bet var ilgt līdz pat trim nedēļām. Klepus ilgst vairāk nekā desmit dienas 35 % līdz 40 % gadījumu, kas skar bērnus. Tas ilgst vairāk nekā 25 dienas 10 % gadījumu, kas skar bērnus.

Vīrusi

Saaukstēšanās ir viegli izplatāma augšējo elpceļu infekcija. Visbiežāk saaukstēšanos izraisa rinovīruss. Tas izraisa 30 % līdz 80 % no visiem saslimšanas gadījumiem. Rinovīruss ir RNS saturošs Picornaviridae dzimtas vīruss. Šajā vīrusu saimē ir zināmi 99 vīrusu veidi.

Saaukstēšanos var izraisīt arī citi vīrusi. Koronavīruss izraisa 10 % līdz 15 % gadījumu. Gripa izraisa no 5 % līdz 15 % gadījumu. Citus saslimšanas gadījumus var izraisīt cilvēka paragripas vīrusi, cilvēka respiratori sincitiālais vīruss, adenovīrusi, enterovīrusi un metapneumovīrusi. Bieži vien ir vairāk nekā viens vīruss, kas izraisa infekciju. Kopumā ar saaukstēšanos ir saistīti vairāk nekā divi simti dažādu vīrusu[k2].

Transmisija

Saaukstēšanās vīruss parasti izplatās vienā no diviem galvenajiem veidiem. Ieelpojot vai norijot gaisā esošos pilienus, kas satur vīrusu, vai arī saskaroties ar inficētām deguna gļotām vai inficētiem priekšmetiem. Visizplatītākā saaukstēšanās vīrusa pārnēsāšanas metode nav noteikta. Vīrusi var ilgstoši izdzīvot vidē. Tad vīrusus var pārnest no rokām uz acīm vai degunu, kur notiek inficēšanās. Lielāks risks inficēties ir cilvēkiem, kas sēž tuvu viens otram. Infekcijas pārnēsāšana ir izplatīta dienas aprūpes iestādēs un skolās, jo daudz bērnu ar zemu imunitāti un bieži vien sliktu higiēnu atrodas tuvu viens otram. Šīs infekcijas pēc tam tiek pārnestas mājās citiem ģimenes locekļiem. Nav pierādījumu, ka komerciālo lidojumu gaisā izplatās saaukstēšanās vīrusi. Rinovīrusi ir visinfekciozākie pirmajās trīs saaukstēšanās simptomu dienās. Pēc tam tie ir daudz mazāk infekciozi.

Laikapstākļi

Tradicionālā teorija bija, ka slimība izplatījās, kādam pārāk ilgi uzturoties aukstā laikā, lietū vai ziemas apstākļos. No tā arī cēlies slimības nosaukums. Ķermeņa atdzišanas kā saaukstēšanās riska faktora nozīme ir pretrunīga. Daži saaukstēšanās vīrusi ir sezonāli, biežāk sastopami aukstā vai mitrā laikā. Tiek uzskatīts, ka tas galvenokārt saistīts ar to, ka vairāk laika tiek pavadīts telpās, tuvu viens otram; īpaši bērni atgriežas skolā. Tomēr izmaiņas elpošanas sistēmā var izraisīt vieglāku inficēšanos. Sausais gaiss var palielināt infekcijas izplatības rādītājus, ļaujot maziem, viegli izplatāmiem pilieniem izplatīties tālāk un ilgāk palikt gaisā.

Citi

Ganāmpulka imunitāte - imunitāte, kas rodas, kad visa cilvēku grupa kļūst imūna pret konkrētu infekciju - rodas, iepriekš sastopoties ar saaukstēšanās vīrusiem. Tādējādi gados jaunāku iedzīvotāju vidū ir augstāks saslimstības līmenis ar elpceļu infekcijām, bet gados vecāku iedzīvotāju vidū - zemāks elpceļu infekciju līmenis. Slikta imūnsistēmas darbība arī ir slimības riska faktors. Arī miega trūkums un slikts uzturs ir saistīti ar lielāku risku saslimt ar infekciju pēc rinovīrusa iedarbības. Tiek uzskatīts, ka tas ir saistīts ar to ietekmi uz imūnsistēmas darbību.

Tiek uzskatīts, ka saaukstēšanās simptomi galvenokārt ir saistīti ar imūnsistēmas reakciju uz vīrusu. Šīs imūnās atbildes reakcijas mehānisms ir specifisks vīrusam. Piemēram, rinovīrusu parasti iegūst tieša kontakta ceļā. Tas ar nezināmiem paņēmieniem saistās ar cilvēka ICAM-1 receptoriem, lai izraisītu iekaisuma mediatoru izdalīšanos. Šie iekaisuma mediatori pēc tam izraisa simptomus. Tas parasti neizraisa deguna epitēlija bojājumus.

Turpretī ar respiratori sincitiālo vīrusu (RSV) var inficēties gan tiešā kontaktā, gan pilienu ceļā pa gaisu. Pēc tam tas vairojas degunā un kaklā, un tad bieži izplatās uz apakšējiem elpceļiem. RSV izraisa epitēlija bojājumus.

Cilvēka paragripas vīruss parasti izraisa deguna, rīkles un elpceļu iekaisumu. Maziem bērniem, ja tas skar traheju, tas var izraisīt krupu, gaudošu klepu un apgrūtinātu elpošanu. Tas ir saistīts ar bērnu elpceļu mazo izmēru.

Atšķirības starp dažādām augšējo elpceļu infekcijām (URTI) ir brīvi balstītas uz simptomu atrašanās vietu. Parastā saaukstēšanās galvenokārt skar degunu, faringīts galvenokārt skar rīkli, bet bronhīts galvenokārt skar plaušas. Parastā saaukstēšanās bieži tiek definēta kā deguna iekaisums, un tā var ietvert dažāda apjoma rīkles iekaisumu. Pašdiagnoze ir izplatīta. Reti tiek veikta vīrusa ierosinātāja izolēšana. Pēc simptomiem parasti nav iespējams noteikt konkrēto vīrusu.

Vienīgais efektīvais veids, kā novērst saaukstēšanos, ir fiziski novērst vīrusu izplatīšanos. Tas galvenokārt ietver roku mazgāšanu un sejas masku nēsāšanu. Veselības aprūpes vidē tiek valkāti arī halāti un vienreizlietojamie cimdi. Inficēto personu izolēšana nav iespējama, jo slimība ir ļoti izplatīta un simptomi nav specifiski. Vakcinācija ir apgrūtināta, jo vīrusu ir ļoti daudz un tie strauji mainās. Plaši efektīvas vakcīnas izstrāde ir maz ticama.

Regulāra roku mazgāšana samazina saaukstēšanās vīrusu izplatīšanos. Tā ir visefektīvākā un ir īpaši ieteicama lietošanai bērniem, jo trūkst pierādījumu, kas apstiprinātu bezrecepšu medikamentu pret saaukstēšanos efektivitāti bērniem, un pastāv risks, ka šie medikamenti var kaitēt. Kanāda 2009. gadā ierobežoja bezrecepšu zāļu pret klepu un saaukstēšanos lietošanu sešus gadus veciem un jaunākiem bērniem, ņemot vērā bažas par riskiem un nepierādīto ieguvumu. Dekstrometorfāna (bezrecepšu zāles pret klepu) ļaunprātīga lietošana ir novedusi pie tā aizlieguma vairākās valstīs.

Pieaugušajiem iesnas simptomus var mazināt ar pirmās paaudzes antihistamīna līdzekļiem. Tomēr pirmās paaudzes antihistamīni ir saistīti ar nevēlamām blakusparādībām, piemēram, miegainību. Pieaugušajiem efektīvi ir arī citi dekongestanti, piemēram, pseidoefedrīns. Ipratropija deguna aerosols var mazināt iesnas simptomus, bet maz ietekmē aizlikto degunu. Otrās paaudzes antihistamīna līdzekļi nav efektīvi.

Tā kā trūkst pētījumu, nav zināms, vai šķidruma patēriņš uzlabo simptomus vai saīsina elpošanas ceļu slimības laiku. Līdzīgi trūkst datu par sildīta mitrināta gaisa lietošanu. Vienā pētījumā konstatēts, ka krūškurvja tvaiku berzēšana ir efektīva, lai nedaudz atvieglotu nakts klepus, sastrēgumu un miega traucējumu simptomus.

Antibiotikas un pretvīrusu līdzekļi

Antibiotikas neiedarbojas pret vīrusu infekcijām, tāpēc tām nav iedarbības pret saaukstēšanos. Antibiotikas bieži tiek izrakstītas, lai gan antibiotiku blakusparādības kopumā rada kaitējumu. Antibiotikas parasti izraksta, jo cilvēki sagaida, ka ārsti tās izrakstīs, un ārsti vēlas palīdzēt cilvēkiem. Antibiotikas izraksta arī tāpēc, ka ir grūti izslēgt infekcijas cēloņus, kurus var ārstēt ar antibiotikām. Nav efektīvu pretvīrusu zāļu pret saaukstēšanos, lai gan daži provizoriski pētījumi liecina par ieguvumiem.

Alternatīvie ārstēšanas veidi

Lai gan ir daudz alternatīvu saaukstēšanās ārstēšanas metožu, nav pietiekami daudz zinātnisku pierādījumu, lai pamatotu vairuma ārstēšanas metožu lietošanu. Kopš 2010. gada nav pietiekami daudz pierādījumu, lai ieteiktu vai ieteiktu medu vai deguna irigāciju. Cinka piedevas var samazināt simptomu smagumu un ilgumu, ja tās lieto 24 stundu laikā pēc simptomu parādīšanās. C vitamīna ietekme uz saaukstēšanos, lai gan tā ir plaši pētīta, ir neapmierinoša. Pierādījumi par ehinācijas lietderību ir pretrunīgi. Dažādu veidu ehinācijas bagātinātāju efektivitāte var atšķirties.

Parasti saaukstēšanās parasti ir viegla un izzūd pati no sevis, un vairums simptomu uzlabojas vienas nedēļas laikā. Smagas komplikācijas, ja tādas rodas, parasti ir ļoti veciem, ļoti jauniem cilvēkiem vai cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu (novājinātu imūnsistēmu). Var rasties sekundāras bakteriālas infekcijas, kas var izraisīt sinusītu, faringītu vai ausu infekciju. Tiek lēsts, ka sinusīts sastopams 8 % gadījumu. Ausu infekcijas sastopamas 30 % gadījumu.

Saaukstēšanās ir visizplatītākā cilvēku saslimšana, un ar to slimo cilvēki visā pasaulē. Pieaugušajiem parasti ir divas līdz piecas infekcijas gadā. Bērni var saslimt ar sešām līdz desmit saaukstēšanās slimībām gadā (skolēni - līdz pat divpadsmit saaukstēšanās slimībām gadā). Simptomātisku infekciju biežums palielinās gados vecākiem cilvēkiem, jo novājinās imūnsistēma.

Lai gan saaukstēšanās cēlonis ir zināms tikai kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem, šī slimība cilvēcei ir pazīstama jau kopš seniem laikiem. Tās simptomi un ārstēšana ir aprakstīti Ēģiptes Ebersa papirusā, kas ir senākais līdz mūsdienām saglabājies medicīnas teksts, kas sarakstīts pirms 16. gadsimta p. m. ē. Nosaukumu "saaukstēšanās" sāka lietot 16. gadsimtā, ņemot vērā tās simptomu līdzību ar auksta laika iedarbības simptomiem.

Apvienotajā Karalistē 1946. gadā Medicīnas pētniecības padome izveidoja saaukstēšanās nodaļu (Common Cold Unit (CCU)), un tieši tajā 1956. gadā tika atklāts rinovīruss. Pagājušā gadsimta 70. gados CCU pierādīja, ka ārstēšana ar interferonu rinovīrusa infekcijas inkubācijas fāzē nodrošina zināmu aizsardzību pret šo slimību. Praktisku ārstēšanu izstrādāt neizdevās. Nodaļu slēdza 1989. gadā, divus gadus pēc tam, kad tā pabeidza pētījumus par cinka glikonāta pastilām rinovīrusu izraisītu saaukstēšanās slimību profilaksei un ārstēšanai. Cinks bija vienīgais veiksmīgais ārstniecības līdzeklis, kas tika izstrādāts CCU vēsturē.

Lielākajā daļā pasaules valstu saaukstēšanās ekonomiskā ietekme ir slikti izprasta. Amerikas Savienotajās Valstīs saaukstēšanās izraisa 75-100 miljonus ārstu apmeklējumu gadā, kas izmaksā vismaz 7,7 miljardus ASV dolāru gadā (pēc piesardzīgām aplēsēm). Amerikāņi iztērē 2,9 miljardus ASV dolāru par bezrecepšu zālēm. Papildus 400 miljonus ASV dolāru amerikāņi tērē recepšu zālēm simptomu mazināšanai. Vairāk nekā trešdaļai cilvēku, kas apmeklēja ārstu, tika izrakstītas antibiotikas. Antibiotiku recepšu izrakstīšana ietekmē rezistenci pret antibiotikām. Tiek lēsts, ka saaukstēšanās dēļ katru gadu tiek nokavēti no 22 miljoniem līdz 189 miljoniem mācību dienu. Rezultātā vecāki ir nokavējuši 126 miljonus darba dienu, lai paliktu mājās un aprūpētu savus bērnus. Pieskaitot 150 miljonus darba dienu, ko nokavē darbinieki, kas slimo ar saaukstēšanos, kopējā ar saaukstēšanos saistītā darba zaudējumu ekonomiskā ietekme pārsniedz 20 miljardus ASV dolāru gadā. Tas veido 40 % no Amerikas Savienotajās Valstīs zaudētā darba laika.

Ir pārbaudīta vairāku pretvīrusu zāļu efektivitāte saaukstēšanās gadījumā. Līdz 2009. gadam neviens no tiem nav ne efektīvs, ne arī licencēts lietošanai. Pašlaik tiek veikti pretvīrusu zāļu plekonarila izmēģinājumi. Tas daudzsološi iedarbojas uz pikornavīriem. Tiek veikti arī BTA-798 pētījumi. Plekonarila perorālajai formai bija drošības problēmas, un pašlaik tiek pētīta aerosola forma.

Pētnieki no Merilendas Universitātes Koledžparkā un Viskonsinas-Medisonas Universitātes ir kartējuši visu zināmo vīrusu celmu, kas izraisa saaukstēšanos, genomu.

• FindDocTV - Lidot, kamēr ir saaukstēšanās