Coppélia

Baleta stāsts

I darbība. "Kopēlijas" darbība norisinās kādā mazā Polijas ciematā 18. gadsimta beigās. Švanhilda un Francs ir jauni zemnieki. Viņi ir mīlnieki. Tomēr Francs flirtē ar Kopēliju, dīvainu meiteni leļļu meistara, vārdā doktors Kopēliju, tumšajā mājā. Švanhilda ir neapmierināta ar sava mīļotā uzvedību.

Kādu vakaru doktors Kopēlijs aiziet no mājām. Viņš uz ielas nomet atslēgu. Svanhilda atrod atslēgu. Viņa atver viņa durvis un kopā ar draudzenēm dodas uz māju. Francs klusi iziet uz ielas. Viņš noliek kāpnes pie mājas loga. Coppelius atgriežas un aizdzen Franci prom.

II darbība. Svānhilda un viņas draudzenes pēta doktora Kopēlija darbistabu. Tā ir piepildīta ar dabiska izmēra lellēm. Svānhilda atklāj, ka arī Kopēlija ir lelle. Ienāk Kopēlijs un aizdzen meitenes prom. Svanhilda paslēpjas. Francs izlien pa logu. Kopēlijs viņu sagaida. Viņam ir nepieciešams cilvēka upuris, lai atdzīvinātu Kopēliju.

Kopēlijs Francim iedod glāzi vīna. Zēns aizmūk. Leļļu meistars izpilda burvju burvestību. Viņš mēģina atdzīvināt Kopēliju, izmantojot Franča dzīvības spēku. Švanhilda izliekas par Kopēliju. Viņa izposta darbistabu un izglābj Franča dzīvību. Kopēlija zaudē samaņu, kad mīlnieki aizbēg.

III darbība. Tiek svētīts jauns baznīcas zvans. Svānhilda un Francs (un citi pāri) apprecas. Muižas kungs visiem ir piešķīris pūru. Ienāk doktors Kopēlijs. Viņš ir dusmīgs. Viņš vēlas, lai viņam samaksā par viņa darbistabai nodarīto kaitējumu. Svanhilda piedāvā savu pūru.

Muižas kungs ļauj Svanhildai paturēt savu pūru. Viņš piekrīt atlīdzināt zaudējumus. Pāris ieiet kapelā. Svinības sākas ar "Stundu deju". Tiek izdejotas Rītausmas, Dienas, Lūgšanu stundas un citas dejas. Laulātie pāri atgriežas. Visi priecājas.

No pasakas uz baletu

Pielāgojot Hofmana tumšo pasaku spilgtajai un gaišajai Kopēlijai, tajā tika veiktas vairākas izmaiņas. Piemēram, Hofmana pasakā lelle atdzīvojas ar varoņa dzīvības spēku. Taču baletā lelle paliek lelle. Kopēlijas mēģinājumu to atdzīvināt izjauc gulbeniete Silda.

Citā piemērā Hofmana varonis redz lelli vīzijā. Pēc tam viņš nokrīt no torņa un iet bojā. Savukārt Kopēlijas varoni izglābj viņa mīļotā. Traģisko beigas nomaina laimīgas beigas.

Baleta veidotāji baleta adaptācijai izvēlējās tikai Dr. Kopēliju, dabiska izmēra lelli, un jaunieti, kurš ir samezglots starp savu pievilcību lellei un mīlestību pret cilvēka mīļoto. Viņi iecēla stāstu vienkāršā lauku ciematā. Hofmans savu stāstu iezīmēja 19. gadsimta sākuma "filozofiski orientētajā buržuāziskajā sabiedrībā".

Kopēlijas gars ir vieglprātīgs un homoseksuāls. Baleta stāsts ir vienkāršs. Tā fantastiskie pieskārieni, piemēram, leļļu meistars un viņa darbnīca, padara Kopēliju, kā raksta Linkolns Kiršteins, par "sīkumu, kas, domājams, īpaši patīk bērniem".

E. T. A. Hofmans pirms 1819. gada

Baleta attīstība

Kopēlija ir viens no daudzajiem (ja ne pirmais) baletiem par lelles atdzīvināšanu. Šarls Nuiters sāka darbu pie libreta 1866. gada beigās vai 1867. gada sākumā. Viņš bija iecerējis jauno dejotāju Léontine Beaugrand, lai atveidotu gulbenieti. Delibs ķērās pie mūzikas rakstīšanas.

Sākās mēģinājumi. Operas direktors vēlējās, lai baleta varones - gulbīnes gulbīnes - lomai tiktu izvēlēta zvaigzne ar labi zināmu vārdu. Beogrāna bija jauka, jauna dejotāja, bet viņas karjera bija tikai sākusies. Viņai vēl nebija tāda vārda, kas piesaistītu baleta apmeklētājus teātrim.

Leļļu Grāncovu, vācu balerīnu, kas dejoja Maskavas Lielajā teātrī, pieņēma darbā, lai atveidotu Gulbīti. Sent-Lēons šajā laikā strādāja starp Franciju un Krieviju. Viņš nevarēja pilnībā nodoties Kopēlijas darbam. Līdz ar to balets tika mēģināts trīs gadus.

Coppélia zaudēja savu zvaigzni, kad Grantzovs guva traumu. Viņa atgriezās Krievijā. Beogrāns atkal tika noraidīts, lai iegūtu Svanhildas lomu. Džuzepina Bozzacchi bija sešpadsmit gadus veca dejotāja. Tieši viņa tika izvēlēta Svanildas lomai.

Adèle Grantzow, 1877

Pirmais izpildījums

Pirmo reizi "Kopēlija" tika izrādīta 1870. gada 25. maijā Théâtre Impérial de l'Opéra. Džuzepīna Bozzači (Giuseppina Bozzacchi) atveidoja Svānhildas lomu. Franča lomā iejutās Eiženija Fokre. Dr. Kopēliju atveidoja Fransuā Eduārs Dauti (Francois-Édouard Dauty). Kopēlijas lomā tika izmantota īsta mehāniska lelle. Tā kā Francu spēlēja sieviete, Svānhildas un Franca pas de deux nebija iespējams. Tomēr balets guva lielus panākumus.

Bozzacchi dejoja astoņpadsmit baleta izrādes, pirms teātris tika slēgts Francijas-Prūsijas kara dēļ. Viņa nomira no drudža Parīzes aplenkuma laikā savā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā, 1870. gada 23. novembrī.

1871. gadā, kad teātri atkal tika atvērti, Beogrāns ar lieliem panākumiem spēlēja Svanhildi. Franča lomu atkal spēlēja sieviete vīriešu tērpā. Francs Parīzes opernamā līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem bija parodijas loma.

Mūzika

"Kopēlija" bija pirmā baleta partitūra, ko pilnībā sarakstījis Delibs. Viņš mācījās pie Ādolfa Adama. Ādams bija mūžsenais romantiskā baleta Žizele komponists un pirmais baletā sāka izmantot leitmotīvus. Delibs, tāpat kā viņa skolotājs, izmantoja leitmotīvus, lai identificētu personas un vietas "Coppelia". Leibildē ir valsis, un Francim ir divi leitmotīvi. Kopēlijam ir sausi skanošs motīvs, bet lellei ir mazs, dīvaini skanošs motīvs. Rosīga, dzīvīga mūzika identificē ciema laukumu. Zvēresta mūzika identificē Kopēliusa darbnīcu.

Delibs novērtēja Austrumeiropas tautas mūziku. Baletam viņš sarakstīja gan poļu deju mazurku, gan ungāru deju čardas. Delibesa čardass bija pirmais baletam rakstītais skaņdarbs. Baletā skan arī spāņu bolero un skotu džiga. Oriģinālajā baleta versijā Francs nespēlēja solo deju, jo šo lomu spēlēja sieviete. Tā paša iemesla dēļ nebija iespējams Franča un Svanhildas pas de deux. Tagad baletā esošais pas de deux ir Mariusa Petipā radīts papildinājums. Viņš iekļāva pas de deux baletā, kad 1884. gadā Sanktpēterburgā pārkārtoja mūziku savai izrādei.

Linkolns Kiršteins mūziku raksturo kā "dzirkstošu" un "visizturīgāko kopš Ādama "Žizeles". Kiršteins norāda, ka deju mūzika bija kļuvusi par dejas "nožēlojamu kalpu" līdz Delibesa krāsainajai, ritmiski daudzveidīgajai un bagātīgi orķestrētajai Coppélia. Viņš raksta, ka šī mūzika maz mainīja pašu dejas dizainu, taču tā nodrošināja kritērijus turpmākai baleta mūzikai.

Delibes, datums nav zināms

Atsauksmes

"Le Figaro" kritiķis 1870. gada 28. maijā rakstīja: "Lēo Delibs ir sacerējis trīs "Kopēlijas" ainām izcilu, pikantu un krāsainu partitūru, lieliski orķestrētu...". Ir ļoti grūti rakstīt kājām ar mazliet mākslinieciskuma, gaumes un stila. Piemēram, tādus baletus kā "Žizele" neimprovizē desmitiem. M. Delibs ir izvairījies no ikdienišķības darbā, kurā tam ir visas tiesības gūt panākumus."

Žurnāla Le Ménestrel kritiķis 1870. gada 29. maijā par Bozzacchi rakstīja: "Brīnišķīgā bērna tituls viņai būtu jāizdomā, ja vien tas nebūtu tik daudzos citos gadījumos ļaunprātīgi izmantots; lai gan viņai ir tikai 15 gadu, viņa jau ir ļoti prasmīga dejotāja, un, kas, mūsuprāt, ir vēl labāk, viņa ir gracioza un asprātīga aktrise; pie tam viņai ir labi proporcionāla, smalka, smalka miesa, un viņai ir visskaistākās iezīmes pasaulē. Ja viņa piepildīs visus savus pirmos solījumus, viņa kļūs par spēku savā profesijā."

Citi priekšnesumi

Francija

Koppēlija bija un joprojām ir ļoti populāra. Parīzes operas balets 90 gadu laikā Koppēliju ir izrādījis 711 reizes. 1996. gadā Patrīss Barts radīja jaunu baleta versiju. Viņš atgriezās pie Hofmana pasakas. Šajā procesā viņš baleta varoņiem piešķīra zināmu psiholoģisku dziļumu. Viņš savā jaunajā versijā pat iecēla vienu no Hofmana oriģināliem tēliem - profesoru Spalanzani. Barts izmantoja arī mūziku no Delibes operām Le Roi l'a dit un Lakmē.

Anglija

Pirmo reizi Anglijā "Kopēlija" tika izrādīta 1906. gada 14. maijā Londonas teātrī "Empire Theatre". Tajā Svanhildi dejoja Adelīna Dženē. Karaliskais balets pirmo reizi iestudēja Kopēliju 1933. gadā. Šis iestudējums bija Nikolaja Sergejeva versija, kas balstījās uz 19. gadsimta Ļeva Ivanova un Enriko Čečeti redakciju. Sergejeva 1933. gada versijā Svanildi dejoja dāma Ninete de Valoī. 1954. gadā de Valoī radīja savu versiju, balstoties uz krievu versijām par Kopēliju.

Krievija

Krievijā "Kopēlija" pirmo reizi tika iestudēta 1884. gadā. Oriģinālo horeogrāfiju šim iestudējumam pielāgoja Marius Petipa. 2009. gadā Sergejs Viharevs rekonstruēja Kopēliju Lielajam baletam no 1894. gada Marijas teātra ierakstiem. Šajā versijā bija jauni dizaini un 24 dejotāji "Stundu dejā". Vihareva versija tika iestudēta Londonā 2010. gadā Lielā baleta vasaras turnejas ietvaros.

Amerikas Savienotās Valstis

Pirmo reizi "Kopēliju" Amerikas Savienotajās Valstīs 1887. gada 11. martā Metropolitēna operā Ņujorkā iestudēja Amerikas operas kompānija. Svanildi dejoja Marija Džuri, bet Franci - Felicita Carossa. Anna Pavlova 1910. gada 28. februārī Metropolitēna operā debitēja amerikāņu operas opernamā, atveidojot Svanildas lomu. 1974. gadā Džordžs Balančins un Aleksandra Daņilova iestudēja "Kopēlijas" versiju. Viņu iestudējumā pirmajās divās ainās tika izmantots tradicionālais stāsts, bet trešajā ainā tika atteikts no "Stundu dejas", lai vispārēji svinētu baletu.

Austrālija

Pirmo reizi "Koppēlija" tika izrādīta Austrālijā Melburnā 1913. gadā. Adelīna Ženē un Krievijas impērijas baleta dalībnieki šo baletu iestudēja Austrālijas turnejas atklāšanas vakarā. Šo versiju iestudēja Aleksandrs Volonēns, un tai tika pievienota K. J. M. Glāzera mūzika.

Pirmā Austrālijas pirmizrāde notika 1931. gadā Sidnejā, Austrālijā. Šo iestudējumu veidoja un iestudēja Luīze Lightfoot, un to iestudēja Pirmais Austrālijas balets. Pēc tam Austrālijas baleta cienītāji redzēja baleta fragmentus, kā arī pilnus, pilnmetrāžas iestudējumus Austrālijas un ārzemju trupu iestudējumos turpmākajās desmitgadēs.

Ķīna

2002. gadā Ķīnas Nacionālais balets Pekinā iestudēja "Kopēlijas" versiju. Šī iestudējuma dejas veidojis Pērs Isbergs. Izrāde tika atklāta Tianqiao teātrī 2002. gada 1. maijā. Kopēliju atveidoja Vana Cimina. Iestudējums bija tuvu oriģinālam, taču stāsts tika vienkāršots un padarīts mūsdienīgs. Tērpos bija iekļauti džinsi vīriešiem un īsi, cieši pieguloši svārki sievietēm. Dažas sievietes dejoja uz skrituļslidām.

Adelīne Dženē kā Svānhilda