Coppélia ou La fille aux yeux d'email (angļu: Coppélia or The Girl with the Enamel Eyes), iespējams, ir pasaulē pazīstamākais un visvairāk iestudētais komēdijas balets. Artūra Senlēona un Šarla Nuitera baleta pamatā ir E. T. A. Hofmaņa 1816. gadā sarakstītā pasaka "Smilšu cilvēks" (angļu: Der Sandmann). Mūziku sarakstīja Leo Delibs. Senlēons veidoja baleta horeogrāfiju.
Baleta darbība norisinās senā Polijas ciematā. Svānhilda un Francs ir mīlnieki. Svānhilda domā, ka Francs ir iemīlējies Kopēlijā, dīvainā meitenē, kas dzīvo leļļu meistara, vārdā Dr. Kopēlijs, mājā. Švanhilda atklāj, ka Kopēlija ir lelle. Dr. Kopēliuss mēģina atdzīvināt lelli, izmantojot Franča dzīvības spēku. Svānhilda izglābj sava mīļotā dzīvību, un abi dzīvo ilgi un laimīgi.
"Kopēlija" tika mēģināta trīs gadus. Tajā bija daudz problēmu. Viena no tām bija atrast piemērotu dejotāju, kas atveidotu gulbeni. Beidzot tika izvēlēta sešpadsmitgadīgā Džuzepina Bozzacchi. Franci atveidoja Eiženija Fiokre (Eugenie Fiocre). Pirmo reizi balets tika izrādīts 1870. gada 25. maijā Théâtre Impérial de l´Opéra Parīzē. Coppélia guva lielus panākumus. Tas tika izrādīts visā pasaulē.
Sižeta precizējums
Vienkāršojot sižetu: mīlasstāsts starp Svānhildu (Swanhilda) un Francu (Frantz) tiek izjaukts, kad Francs iemīlas skaistajā, taču noslēpumainajā Kopēlijā. Svānhilda uzzina, ka Kopēlija nav cilvēks, bet lelle, ko radījis leļļu meistars Dr. Kopēlijs (Dr. Coppélius). Lai atgūtu Franca uzmanību un glābtu viņu, Svānhilda izliekas par lelli, tā izsmiepjot Kopēlija mēģinājumus atdzīvināt savus darinājumus, un beigās pāriem ir iespēja sazināties un apvienoties laimīgā noslēgumā.
Pirmizrāde, izpildītāji un vēsture
Darbs pirmatskaņots 1870. gada 25. maijā Parīzes Théâtre Impérial de l´Opéra Parīzē. Režijas un horeogrāfijas autors bija Artūrs Senlēons, libreta līdzautors — Šarls Nuiters, un mūzikas autors — Léo Delibes. No mēģinājumu gaitas vēstures avotos minēta ilga darba procesa un grūtības ar lomu izvēli; īpaši svarīga bija Svānhildas loma — par pirmo Svānhildu kļuva jauna itāļu dejotāja Džuzepina Bozzacchi, kurai bija ap 16 gadiem. Frantza lomu pirmajā izrādē izpildīja dejotājs Eugène Fiocre.
Mūzika un nozīme
Mūzika, ko sarakstīja Leo Delibs, izceļas ar melodisku bagātību, spilgtu orķestrāciju un humoru — tā krietni atšķīrās no tajā laikā dominējošajām smagākām, romantiskām partitūrām. Delibes komponēja vairākus atmiņā paliekošus tēmas, polkas, valsus un variācijas, kas rada vieglu, dzīvespriecīgu noskaņu un skaidri kalpo baleta dejām. Viņa partitūra ietekmēja vēlākos baleta komponistus un bieži tiek minēta kā piemērs, kā mūzika var kalpot stāsta komiskajai un teātrālajai daļai.
Horeogrāfija, versijas un tradīcija
Oriģinālā horeogrāfija bija Artūra Senlēona radīta, taču kopš pirmizrādes darbs ir piedzīvojis daudzas versijas un pārrakstījumus. Krievijā, īpaši Pēterburgā, to pārstrādāja Marius Petipa un citi horeogrāfi, pievienojot variācijas un tehniskas izmaiņas — tāpēc mūsdienu repertuāros var sastapt gan Senlēona oriģinālajai, gan Petipa pārstrādātajai tradīcijai tuvas versijas. Mūsdienās bieži iestudējumos akcentē stāsta komisko pusi, kostīmu un scenogrāfijas šarmu, un izrāde ir kļuvusi par klasisku repertuāra daļu gan profesionālajās trupās, gan skolu un bērnu programmās.
Populārums un mūsdienu iestudējumi
"Coppélia" ir viens no vispopulārākajiem komēdijas baletiem — to regulāri iestudē visi lielie baleta teātri un daudzi deju kolektīvi visā pasaulē. Baleta vieglā forma, skaidrais stāsts un pievilcīgā mūzika padara to par bieži izvēlētu izrādi ģimenēm un deju skolu absolventu uzvedumiem, vienlaikus saglabājot vietu profesionālā klasiskā baleta repertuārā.
Piezīme. Franču oriģināltitulā parasti raksta Coppélia ou La fille aux yeux d'émail. Balets tiek tulkots un adaptēts dažādās valodās, taču galvenais — tā humora un mīlestības tēma — paliek viegli saprotama un pievilcīga skatītājiem visās paaudzēs.
