"Žizele jeb Vilis" ir romantisks balets divos cēlienos. Žils Anrī Vernoī de Sentžoržs un Teofils Gotjē (Théophile Gautier) ir baleta stāsta autori. Baleta pamatā bija īss prozas fragments no Heinriha Haines (Heinrich Heine) darba "Par Almēniju" (De l'Allemagne), kā arī iedvesma no Viktora Hugo dzejoļa "Fantômes". Mūziku sarakstīja Ādolfs Adams. Žans Koralli un Žils Perro veidoja dejas; ierasti norāda, ka Perro bija atbildīgs par solistisko koreogrāfiju, īpaši Karlotas Grisi partijai. Pirmajā izrādē Žizeles lomu dejoja Karlota Grisi. Scenogrāfiju veidoja Pjērs Cišerī.

Sižets un dramatiskās līnijas

Stāsts risinās Vācijā renesanses laikmeta ielejā un sadalās skaidrā divu cēlienu kontrastā: pirmais ir pastorāls, laimīgs un dzīvespriecīgs, otrais — naktīgs, mistisks un pārdabisks. Žizele ir zemnieku meitene, kura iemīlas Albrehtā — muižniekā, kas izliekas par zemnieku zēnu. Kad Žizele uzzina, ka Albrehts ir apņemts precēties ar princesi Batildi, viņas sirds salūst; viņa zaudē saprātu un nomirst, izjūtot nodevību. Naktī pēc viņas nāves Žizele pievienojas Viļiem — mirušo meiteņu spokiem, kuru dabiskais liktenis ir likt vīriešiem dejot līdz nāvei; tomēr Žizele savā mīlestībā spēj žēlastībā paglābt Albrehtu no ļaunās nāves. Baleta motīvi ir mīla, nodevība, atriebība un otrā iespēja, kas caurstrāvo gan cilvēcisko, gan pārdabisko pasauli.

Mūzika un horeogrāfija

Ādolfs Adams. radīja muzikālo tēlu, kas apvieno lirisku melodiju, folkloriskus elementus un atmosfērisku orkestrāciju, īpaši otrā cēliena mēreni spocīgajai noskaņai. Mūzika joprojām tiek augstu novērtēta par tās melodiskumu un emocionālo dziļumu; tā ietver gan solomuzikas, gan plašas kora vai orķestra partitūras epizodes, kas pastiprina sižeta pārejas no ikdienišķā uz pārdabisko. Oriģinālajai horeogrāfijai lielā mērā bija loma baleta panākumos: Žans Koralli un Žils Perro radīja deju partitūras, kas izceļ gan pastorālos ansambļus, gan smalku balerīnu tehniku. Slavenā Žizeles “mad scene” (trakošana) un otrā cēliena balets-blanks ar Viļiem ir kļuvuši par klasiskā baleta etaloniem.

Pirmizrāde, izpildījums un ietekme

Pirmo reizi balets tika izrādīts 1841. gada 28. jūnijā Parīzē, Théâtre de l'Académie Royale de Musique. Izrāde guva lielus panākumus, un Karlota Grisi ātri tika slavēta par izcilu izpildījumu — viņu pasludināja par otru Taglioni, salīdzinot ar savas paaudzes slavenāko balerīnu. Balets tika ātri nodots tālāk un iestudēts citās trupās Eiropā, Krievijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kļūstot par vienu no romantisma laikmeta pazīstamākajiem darbiem. Kā raksta baleta vēsturniece Greisa Roberta: "Žizele... ir romantisma laikmeta baleta arhetips."

Versijas, adaptācijas un mantojums

  • Krievijā balets tika pārstrādāts un papildināts — īpaši Marius Petipa izmaiņas 19. gadsimta beigās —, kas ietekmēja vēlākās izpildījuma tradīcijas un tehnisko izpildījumu standartu.
  • Daudzas deju zvaigznes gadsimtu gaitā ir veidojušas savas Žizeles interpretācijas, un balets joprojām ir repertuāra centrālais darbs klasiskajās trupās visā pasaulē.
  • Mūzika ir ticis izdotas dažādos aranžējumos — no pilnām skatuves partitūrām līdz koncertiem paredzētām suitiem un pianoskolām, kas palielinājušas darba pieejamību plašākai publikai.
  • Tematiski un estētiski Žizele turpina iedvesmot mūsdienu koreogrāfus un režisorus, kas to pārveido vai pielāgo laikmetīgām interpretācijām, vienlaikus saglabājot pamatmotīvu — cilvēka emociju un pārdabiskā saskarsmi.

Žizeles ilgmūžība skaidrojama ar tās spēcīgo stāstu, neaizmirstamām melodijām un dramaturģisku kontrastu starp dzīvespriecīgo pirmajā cēlienā un naktīgi elpu aizraujošo otro cēlienu. Tas ir darbs, kas vienlaikus pārbauda izpildītāju tehnisko meistarību un spēj aizkustināt skatītāju ar dziļu emocionālo saturu.