Fetas siers (grieķu: φέτα, sieviešu dzimtē; izrunā ˈfɛta) vai vienkārši feta ir balts, sālīts mīkstais siera veids. To tradicionāli gatavo no aitas vai kazas piena, un tas ir viens no pazīstamākajiem Grieķijas piena produktu simboliem. Sākotnēji Fetas siers nāk no Grieķijas kontinentālās daļas vai no Lesbas salas Egejas jūrā, taču mūsdienās tam ir plaša starptautiska popularitāte.
Izskats, garša un tekstūra
Feta ir balta, graudaina līdz krēmīga, bieži drupināma siera masa ar izteiktu sāļu un nedaudz skābu garšu. Tā tekstūra var atšķirties atkarībā no izmantotā piena (aitas piens dod bagātīgāku, pilnīgāku garšu, kazas piens — asāku aromātu). Tradicionāli fetu nogatavo un uzglabā sālītā ūdenī (brīnē), kas veicina raksturīgo sāļumu un svaigumu.
Ražošanas pamatprincipi
Tradicionālā fetas ražošana ietver piena kaisīšanu, sūkalas sacietēšanu ar rūgtvīnu vai šķidru sūkalām (reni), masu griešanu, drenēšanu un iegarenas formas gabalos vai mucās nogatavināšanu sālītā šķīdumā. Saskaņā ar tradicionālajām prasībām siers tiek gatavots galvenokārt no aitkopju piena; ir atļauts pievienot arī kazas pienu, bet tas parasti nepārsniedz noteiktu daļu no kopējā piena daudzuma.
Vārda izcelsme
Nosaukums "feta" iespējams cēlies no itāļu vārda "fetta" — šķēle —, ko grieķu valoda pieņēmusi 19. gadsimtā, norādot uz sieru bieži sagrieztu uz šķēlēm vai gabaliņos. Tomēr pati siera ražošanas tradīcija Grieķijā ir daudz senāka un saistīta ar Vidusjūras reģiona ilggadīgām piena pārstrādes tradīcijām.
Juridiskais statuss un starptautiskas diskusijas
Termins "Feta" Eiropas Savienībā ir aizsargāts kā cilmes vietas nosaukums (PDO — Protected Designation of Origin). Tas nozīmē, ka tikai siers, kas tiek ražots noteiktos Grieķijas reģionos un atbilst tradicionālajām ražošanas prasībām (piemēram, piena veids un nogatavināšanas prakse), drīkst Eiropas Savienībā izmantot nosaukumu "Feta". Šo statusu un nosaukuma lietošanas ierobežojumus Eiropas Kopienu Tiesa apliecināja savos spriedumos C-465/02 un C-466/02 (2005. gada 25. oktobris).
Praktiski tas nozīmē, ka daudzi ārvalstu, īpaši govs piena bāzes sieri, kopš 2000. gadiem Eiropas Savienībā vairs oficiāli nedrīkst tikt marķēti kā "feta". Šī ierobežojuma darbība ES teritorijā nostiprinājās pakāpeniski, un ap 2007. gadu nosaukuma izmantošana nonāca stingrākā regulējumā. Tomēr ārpus ES daudzas valstis joprojām uzskata, ka vārds "feta" ir vispārīgs, un sarunas par šādu nosaukumu aizsardzību starptautiskajos forumos (piem., PTO/Dohas sarunas) ilgstoši bija un paliek daļa no tirdzniecības diskusijām.
Līdzīgi sieri un vietējie nosaukumi
Reģionā populāri līdzīgi produkti ir, piemēram, turku Beyaz Peynir un Balkānu sirene (Bulgārijā, Serbijā u.c.). Šie sieri sastāv no dažādiem pieniem (govs, aitas, kazas) un bieži tiek ražoti ar līdzīgu metodi, tomēr nosaukuma "Feta" aizsardzība ES ietvaros ierobežo tās izmantošanu attiecībā uz tradicionālo Grieķijas produktu.
Lietošana virtuvē un uzglabāšana
Feta ir plaši izmantota virtuvē — to drupina salātos (piem., klasiskajā grieķu salātā), pilda un sajauc ar dārzeņiem un garšaugiem, izmanto pīrāgu pildījumos (piem., spanakopita), cep un apcep (saganaki) vai pagatavo kopā ar ceptiem dārzeņiem. Lai saglabātu svaigumu un aromātu, fetu parasti uzglabā brīnē (sālītā šķīdumā) ledusskapī; ja brīni nav pieejama, to var turēt hermētiskā traukā ar nelielu daudzumu sālīta ūdens vai eļļas.
Kulinārie padomi
- Ja recepte prasa krēmīgāku konsistenci, fetu var samaisīt ar mazliet jogurta vai krēmsiera, lai iegūtu mīkstāku tekstūru.
- Fetas sāļums var būt izteikts — pirms lietošanas var nomazgāt virsmas sāli vai iemērcēt īsā brīnē, lai samazinātu sāļumu.
- Cepta feta iegūst bagātīgāku un maigu aromātu; kombinācijā ar medu vai žāvētiem augļiem tā rada saldu-sāļu kontrastu.
Fetas siers ir gan tradicionāls Grieķijas produkts, gan plaši pielietojams kulinārijā visā pasaulē; tajā pašā laikā tā nosaukuma aizsardzība ES ir izraisījusi ilgstošas starptautiskas diskusijas par ģeogrāfiskās izcelsmes nosaukumu aizsardzību un globālām tirdzniecības normām.
