Ernsts Rēms (1887–1934) — Vācu SA līderis, Reihstāga deputāts un "garo nažu" upuris

Ernsts Rēms (1887–1934): Vācu SA līderis, Reihstāga deputāts un "garo nažu" upuris — karjeras izaugsme, politiskā vara un traģiska nāve 1934. gada tīrīšanā.

Ernsts Jūliuss Rēms (1887. gada 28. novembrī Minhenē - 1934. gada 1. jūlijā Minhenē) bija vācu paramilitārā organizācijas Sturmabteilung (SA) līderis, viens no tās līdzdibinātājiem, Reihstāga deputāts un valdības loceklis. No 1933. līdz 1934. gadam viņš bija ministrs (bez portfeļa) Nacionālsociālistu vadībā. Rēms tika noslepkavots 1934. gada laikā tā sauktajā "garo nažu nakts", kad Ādolfs Hitlers deva rīkojumu iznīcināt SA augstāko vadību.

Agrā dzīve un militārā karjera

Ernsts Rēms dzimis Minhenē un pēc kara sākās viņa saistība ar karu un militāro darbību. Pirmā pasaules kara laikā Rēms dienēja kā virsnieks un par izcilību kaujās saņēma pirmās šķiras Dzelzs krustu. Pēc sabrukuma un Vācijas sakāves viņš piedalījās dažādos nacionālistiskos un brīvprātīgo (Freikorps) formējumos, kas veidoja pamatu viņa turpmākajai darbībai politiskajā un paramilitārajā laukā.

SA izveide un politiska izaugsme

20. gadsimta 20.–30. gados Rēms kļuva par vienu no galvenajiem Sturmabteilung organizētājiem un vadītājiem, pakāpeniski veidojot SA par lielu un ietekmīgu paramilitāru spēku. Viņa vadībā SA kļuva par Hitlera kustības bruņoto atbalstu — organizāciju, kas nodrošināja klusu spiedienu uz pretiniekiem un rīkoja ielu cīņas, gājienus un demonstrācijas. 1930. gados SA biedru skaits pieauga līdz vairākiem simtiem tūkstošu, kas radīja politisku spiedienu uz valdību un armiju.

Rēms ieguva arī vēlētāja un valdības statusu: viņš bija Reihstāga deputāts un 1933. gadā iekļuva Hitlera valdībā kā ministrs bez portfeļa — šī pozīcija deva viņam politisku prestižu, taču nerisināja dziļās sadursmes ar citām varas struktūrām.

Saskare ar armiju, konservatīvajiem spēkiem un konflikts ar Hitleru

Rēma ambīcijas un SA masveida izaugsme radīja bažas gan Vācijas profesionālajai armijai (Reichswehr), gan konservatīvajiem industrijas un politikas aprindām. Rēms iestājās par tā dēvēto "otro revolūciju" — SA kā tautas bruņotā spēka lomu, kas pēc viņa domām varētu integrēties vai pat aizstāt Reichswehr. Šādas idejas atbaidīja armijas virsniekus un lielo kapitālu, kuri vēlējās stabilitāti un lojalitāti vairāk nekā radikālās sociālās pārmaiņas.

Turklāt Rēms bija atklāti homoseksuāls, un viņa privātā dzīve kļuva par dūri pret viņu — gan kā politisks ierocis pret viņu, gan kā ērts iegansts morālas indignācijas kampaņām, kas palīdzēja leģitimizēt viņa noņemšanu no varas pretinieku acīs.

“Garo nažu nakts” un nāve

Konflikta kulminācija iestājās 1934. gada vasarā, kad, bažījoties par SA ietekmi un pēc dedzīgas armijas un politisko partneru spiediena, Ādolfs Hitlers rīkoja plašu tīrīšanu, kas pazīstama kā "garo nažu nakts" (30. jūnijs — 2. jūlijs 1934). Šīs operācijas laikā tika likvidēti neskaitāmi SA vadoņi un citi reālie vai iedomātie pretinieki.

Rēms tika arestēts un nogādāts Stadelheimas cietumā Minhenē, kur 1934. gada 1. jūlijā viņš tika nogalināts — notikums, kas bieži tiek raksturots kā slepkavība, jo tika veikts pēc augstāko nacionālsociālistu rīkojuma. Viņa nāve iezīmēja SA politiskā spēka sašķelšanos un SS un Wehrmachtes nostiprināšanos režīma iekšienē.

Rēma nogalināšana — un vispārīgā tīrīšana pret SA pārstāvjiem — deva Hitleram iespēju nostiprināt kontroli pār partiju un iegūt armijas atbalstu, kā arī parādīja, ka nacistu režīms ir spējīgs likvidēt iekšējos pretiniekus bez tiesas.

Mantojums un vēstures vērtējums

Ernsta Rēma persona un darbība vēsturē tiek vērtēta pretrunīgi. Viņu uzskata par vienu no galvenajiem nacistu kustības paramilitārā spēka organizatoriem, kura rīcība palīdzēja Hitleram nostiprināt varu, bet vienlaikus viņa politiskie plāni un ambīcijas radīja konfliktu, kas beidzās ar viņa un daudzu viņa atbalstītāju likvidēšanu. Historiogrāfijā bieži tiek akcentēts, ka Rēma pazemošana un nāve bija svarīgs solis, lai pārvērstu Nacistisko partiju no neprognozējamas masu kustības par centralizētu, disciplinētu diktatūru.

Rēma dzīve un liktenis ir arī atgādinājums par to, kā personiskais dzīvesveids, ideoloģiskie strīdi un varas intrigas var tikt izmantoti politiskā cīņā par dzīvību un nāvi.

Iesaistīšanās nacistu partijā

1919. gadā Roms iestājās Vācijas Strādnieku partijā (vācu: Deutsche Arbeiter Partei (DAP)). Tā bija nacistu partijas priekštece. Gadu vēlāk viņš kļuva par Vācijas nacistu partijas biedru. Viņš saņēma biedra numuru 623. Roms palīdzēja Hitleram nodibināt attiecības ar Bavārijas politiķiem un rūpniekiem. Divus gadus vēlāk Rēms un Hitlers izveidoja Sturmabteilung (SA), piesaistot daudzus Freikorpa vīrus. Tā tika izveidota kā Vācijas nacistu partijas paramilitāra grupa. Hitlers iecēla Rēmu par SA vadītāju.

1923. gadā Roms piedalījās Alus zāles pučā. Nacistu partija mēģināja gāzt valdību, taču tas neizdevās. Roms tika arestēts un apsūdzēts valsts nodevībā. Tiesneši 1924. gada 1. aprīlī nolēma, ka viņš ir vainīgs. Roms uz pieciem mēnešiem nonāca cietumā un zaudēja darbu armijā. Pēc tiesas prāvas gan nacistu partija, gan Sturmabteilung kļuva nelikumīga.

1924. gadā Roms palīdzēja izveidot Frontbann, kas bija alternatīva Sturmabteilung. Pēc strīda ar Ādolfu Hitleru Roms atkāpās no SA vadītāja amata. Viņš teica, ka viņš ir tikai karavīrs, nevis politiķis. No 1928. līdz 1930. gadam viņš strādāja Bolīvijas armijā par padomnieku.

Roms (otrais no labās) pēc tiesas prāvas pēc Alus zāles puča

Sturmabteilung vadītājs

1930. gada 1. novembrī viņš atgriezās Vācijā un otro reizi iestājās nacistu partijā. 1931. gada janvārī Ādolfs Hitlers iecēla Rēmu par Sturmabteilung vadītāju. Nedaudz vairāk nekā gada laikā viņš to paplašināja no 70 000 līdz 170 000 biedru. 1932. gada aprīlī kanclers Heinrihs Brēnings atkal aizliedza SA. Francs fon Papens, kurš bija kanclers pēc Heinriha Brūninga, jūnijā aizliegumu atcēla. 1933. gadā Ernsts Rēms kļuva par reihsministru, Reihstāga ministru. 1934. gadā SA bija vairāk nekā 4 500 000 biedru. SA vara pieauga. Šī iemesla dēļ Ādolfs Hitlers un Schutzstaffel (SS) uzsāka jaunu strīdu ar Rēmu. SA biedru skaits bija aptuveni 20 reižu lielāks nekā reihsvēram; Roms sapņoja pārņemt reihsvēru.

Hitlers baidījās no Rēma varas. Roms vēlējās apvienot Sturmabteilung ar vispārējo armiju, un viņš būtu tās vadītājs. Viņš vēlējās arī "otro nacistisko revolūciju", lai padarītu Vāciju sociālistiskāku. Viņš bija antikapitālists, un šajā laikā Hitlers centās sadraudzēties ar Vācijas rūpniekiem. Hitlers plānoja Rēmu nogalināt.

Roms ar Hitleru, abi tērpti SA uniformā 1933. gadā

Meklēt pēc burta