Vāclavs Havels (čehu izruna: [ˈvaːtslaf ˈɦavɛl]1936. gada 5. oktobris - 2011. gada 18. decembris, bija čehu dramaturgs, esejists, disidents un politiķis. Viņš bija desmitais un pēdējais Čehoslovākijas prezidents (1989-1992). Pēc tam viņš kļuva par Čehijas Republikas pirmo prezidentu (1993-2003). Viņš sarakstīja vairāk nekā divdesmit lugas un daudzus daiļliteratūras darbus. Daudzi no tiem ir tulkoti vairākās valodās.

Sākot ar 60. gadiem, Havels galvenokārt rakstīja par Čehoslovākijas politiku. Pēc Prāgas pavasara viņš arvien aktīvāk vērsās pret valdību. 1977. gadā viņš kļuva starptautiski slavens ar savu darbu pie cilvēktiesību manifesta "Harta 77". Viņš kļuva pazīstams kā Čehoslovākijas opozīcijas līderis. Par šo darbību viņš tika ieslodzīts cietumā. 1989. gadā "Samta revolūcijas" laikā Havels kļuva par prezidentu. Būdams prezidents, viņš vadīja Čehoslovākiju un vēlāk Čehijas Republiku uz atvērtu demokrātiju ar vairākām politiskajām partijām. Viņa trīspadsmit prezidentūras gadu laikā valsts ievērojami mainījās. Čehija atdalījās no Slovākijas, lai gan Havels bija pret atdalīšanos. Čehija arī iestājās NATO un sāka sarunas par dalību Eiropas Savienībā. Par ES dalībvalsti tā kļuva 2004. gadā. Viņš bija viens no pirmajiem, kas parakstīja Prāgas deklarāciju par Eiropas sirdsapziņu un komunismu.

Agrīnās dzīves un izglītība

Vāclavs Havels ir dzimis Prāgā, kultūras un intelektuālas ģimenes vidē. Komunistiskās varas nākšana pie Havelu ģimenes radīja ekonomiskas un sociālas grūtības, kas ietekmēja viņa jaunību. Jaunībā viņš strādāja dažādos amatos, tostarp teātra tehniskajā personālā un rūpnīcās, vienlaikus uzsākot literāru darbību. Studētājiem pazīstamajā teātra vidē viņš mācījās un vēlāk sadarbojās ar neatkarīgām teātra grupām, kas veicināja viņa dramaturģisko stilu — absurda un simbolikas izmantošanu, lai kritizētu birokrātiju un totalitāro varu.

Radošā darbība

Havels sarakstīja vairāk nekā divdesmit lugas, no kurām vairākas kļuva par galvenajiem darbiem centrāleiropas mūsdienu teātrī. Viņa lugas bieži izmantoja absurdu, ironiju un simbolismu, lai atspoguļotu cilvēka stāvokli totalitārajā sabiedrībā. Viņš arī publicēja politiskas un filozofiskas eseju kopas, kurās analizēja varu, morāli un personisko atbildību. Viens no pazīstamākajiem viņa politiskajiem tekstiem ir eseja "The Power of the Powerless" (čeh. "Moc bezmocných"), kas kļuva par svarīgu pamatu opozīcijas domāšanai.

Disidenta darbība un "Harta 77"

1970. un 1980. gados Havels kļuva par vadošo disidentu. 1977. gadā viņš bija viens no iniciatoriem un sevišķi atpazīstama figūra kustībā ap Hartu 77 — cilvēktiesību manifestu, kas kritizēja Čehoslovākijas valdības pārkāpumus attiecībā uz starptautiskajām cilvēktiesību saistībām. Par šo aktivitāti viņš regulāri tika arestēts, apspiests un ieslodzīts; viņam tika liegts publiski darboties, un viņa darbi tikko tika publicēti oficiālajos izdevumos. Tomēr viņa morālā autoritāte un rakstītie teksti stiprināja plašāku opozīciju režīmam.

Samta revolūcija un prezidentūra

1989. gada Samta revolūcija padarīja Havelu par vienu no sabiedriskajiem līderiem, un pēc komunistiskās varas krišanas viņš tika ievēlēts par Čehoslovākijas prezidentu. Viņa nostāja bija balstīta uz demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību principiem. Pēc Čehijas un Slovākijas atrašanās divās neatkarīgās valstīs (1993) Havels kļuva par pirmo Čehijas Republikas prezidentu un palika amatā līdz 2003. gadam. Viņš bieži runāja par nepieciešamību saglabāt morālus standartus politikā, par cilvēku cieņas aizsardzību un par atbildību pret pagātnes totalitārajām kļūdām.

Starptautiskā loma un vērtības

Havels aktīvi iesaistījās starptautiskajā diskusijā par cilvēktiesībām, demokrātiju un Eiropas integrāciju. Viņš atbalstīja Čehijas pievienošanos NATO un centās virzīt valsti uz Eiropas Savienību. Viņš arī bija vienmērīgs kritiķis gan autoritārisma formām, gan neoliberālām izpausmēm, akcentējot nepieciešamību savienot brīvību ar sociālo atbildību. Par saviem centieniem viņš saņēma vairākas starptautiskas atzinības un apbalvojumus.

Personīgā dzīve, nāve un mantojums

Havels bija personība ar plašu literāru un politisku mantojumu. Viņa dzīve publicēta memuāros, intervijās un plašā akadēmiskā diskursā. Viņš bija precējies (viņam bija arī tuvākas attiecības ar personām no kultūras aprindām), un viņa ģimenes loma bieži parādījās sabiedriskajā dzīvē, it sevišķi pirmo lēdiju darbībā.

Vāclavs Havels mira 2011. gada 18. decembrī Prāgā. Viņa nāve izraisīja plašu starptautisku līdzjūtību un piemiņas ceremonijas. Pēc viņa vārda nosauktas institūcijas un fondi, kas turpina pētīt un atbalstīt demokrātijas, cilvēktiesību un civilās sabiedrības attīstību, piemēram, Václav Havel Library un dažādas mācību programmas. Viņa literārais un politiskais mantojums joprojām ietekmē diskusijas par morāli politikā un par to, kā sabiedrība var stāties preties totalitārisma un autoritārisma formām.

Izcelts: Havels paliek atzīts kā viens no centrālajiem demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvjiem Centrālajā un Austrumeiropā — dramaturgs, kurš pārvērtās par valsts līderi, un intelektuāls, kura darbi turpina iedvesmot jaunas paaudzes.