Pārbaudes ar
Pārbaudes ar dzīvniekiem, ko dēvē arī par eksperimentiem ar dzīvniekiem un pētījumiem ar dzīvniekiem, ir dzīvnieku izmantošana izmēģinājumos. Pārbaudēs ar dzīvniekiem bieži izmanto Escherichia coli, augļmutes un peles. Katru gadu pasaulē tiek izmantoti aptuveni 50 līdz 100 miljoni mugurkaulnieku un vēl vairāk bezmugurkaulnieku. Dzīvnieku izcelsme ir atšķirīga atkarībā no valsts un sugas. Lielākā daļa izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku tiek audzēti šim nolūkam. Bet citus var noķert savvaļā vai iegādāties no cilvēkiem, kas tos iegādājas dzīvnieku patversmēs.
Dzīvnieki tiek izmantoti izmēģinājumos universitātēs, medicīnas skolās, fermās, lielos uzņēmumos un citās vietās, kur tiek sniegti izmēģinājumu ar dzīvniekiem pakalpojumi. Cilvēki, kas atbalsta izmēģinājumus ar dzīvniekiem, apgalvo, ka gandrīz visos 20. gadsimta medicīnas atklājumos kaut kādā veidā izmantoti dzīvnieki. Viņi apgalvo, ka pat sarežģīti datori nespēj modelēt sakarus starp molekulām, šūnām, audiem, orgāniem, organismiem un vidi. Daudzi svarīgi atklājumi tika izdarīti, pateicoties izmēģinājumiem ar dzīvniekiem. Tomēr daži zinātnieki un dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijas, piemēram, PETA, neatbalsta izmēģinājumus ar dzīvniekiem. Tās apgalvo, ka tie ir nežēlīgi, slikti veikti un dārgi izmaksā. Citi apgalvo, ka dzīvniekiem ir tiesības netikt izmantot eksperimentos un ka modeļorganismi atšķiras no cilvēkiem. Dažādās valstīs ir atšķirīgi ierobežojumi attiecībā uz izmēģinājumiem ar dzīvniekiem.
Eksperimentos bieži izmanto peles un citus dzīvniekus.
Šis Silver Spring pērtiķa attēls aizsāka diskusiju par izmēģinājumiem ar dzīvniekiem ASV. Attēls uzņemts 1981. gadā.
Definīcijas
Vārdiem izmēģinājumi ar dzīvniekiem, eksperimenti ar dzīvniekiem, pētījumi ar dzīvniekiem, in vitro izmēģinājumi un vivisekcija ir līdzīgas nozīmes, taču atšķirīgas. "Tatioze" nozīmē "sagriezt" dzīvu dzīvnieku. To lietoja tikai eksperimentos, kuros tika sadalīti dzīvi dzīvnieki. Vārdu "vivisekcija" dažkārt lieto negatīvi par jebkuru eksperimentu ar dzīviem dzīvniekiem. Piemēram, "Encyclopædia Britannica" "vivisection" raksturo kā: "Plašākā nozīmē - visi eksperimenti ar dzīviem dzīvniekiem". Tomēr vārdnīcā norādīts, ka plašāku definīciju "lieto tikai cilvēki, kas iebilst pret šādu darbu". Šis vārds liek cilvēkiem domāt par spīdzināšanu, sāpēm un nāvi. Cilvēki, kuriem nepatīk izmēģinājumi ar dzīvniekiem, bieži lieto vārdu "vivisekcija", savukārt zinātnieki tā vietā parasti lieto izteicienu "izmēģinājumi ar dzīvniekiem".
Vēsture
Senākās norādes par izmēģinājumiem ar dzīvniekiem atrodamas grieķu rakstos otrajā un ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Aristotelis (Αριστοτέλης) (384 - 322 p.m.ē.) un Erasistrats (304 - 258 p.m.ē.) bija vieni no pirmajiem, kas izmēģināja eksperimentus ar dzīviem dzīvniekiem. Romas 2. gadsimta ārsts Galēns, kuru dēvēja par "vivisekcijas tēvu", veica cūku un kazu sekcijas. Avenzārs, arābu ārsts 12. gadsimtā Spānijā, izmēģināja ķirurģiskos procesus uz dzīvniekiem, pirms tos piemēroja cilvēkiem.
Zinātnisko pētījumu vēsturē bieži ir izmantoti dzīvnieki. Pagājušā gadsimta 80. gados Luijs Pastērs pierādīja baktēriju teoriju medicīnā, ievietojot Sibīrijas mēri aitām. Ivans Pavlovs 1890. gados izmantoja suņus, lai aprakstītu klasisko kondicionēšanu. Krievu suns Laika 1957. gada 3. novembrī kļuva par pirmo dzīvnieku, kas riņķoja ap Zemi. Pagājušā gadsimta 70. gados, izmantojot bruņurupučus, tika izgatavotas antibiotikas un vakcīnas pret lepras slimību, kuras pēc tam tika lietotas cilvēkiem. 1974. gadā Rūdolfs Dženišs (Rudolf Jaenisch) radīja pirmo ģenētiski pārveidoto zīdītāju. Viņš peļu genomā iestrādāja vīrusa DNS. Pēc tam ģenētiskie pētījumi strauji attīstījās. 1996. gadā piedzima aita Dollija - pirmais klonētais zīdītājs.
20. gadsimtā toksikoloģiskie testi kļuva nozīmīgi. 19. gadsimtā likumi par narkotikām nebija tik stingri. Narkotiku drošība nebija jāpārbauda. Taču 1937. gadā zāles ar nosaukumu eliksīrs sulfanilamīds nogalināja vairāk nekā 100 cilvēku. Tās izraisīja lielas un ilgstošas sāpes, vemšanu un lēkmes. Pēc tam ASV kongress pieņēma likumus, kas noteica, ka zāles pirms pārdošanas ir jāpārbauda ar dzīvniekiem. Līdzīgus likumus pieņēma arī citas valstis.
Jau 17. gadsimtā cilvēki nebija vienisprātis par izmēģinājumiem ar dzīvniekiem. 1655. gadā Edmunds O'Meara teica, ka "nožēlojamā vivisekcijas spīdzināšana nostāda ķermeni nedabiskā stāvoklī". O'Meara un citi apgalvoja, ka vivisekcijas laikā dzīvniekus var ietekmēt sāpes, padarot rezultātus neuzticamus. Citi arī neatbalstīja izmēģinājumus ar dzīvniekiem, jo uzskatīja, ka dzīvnieki nedrīkst ciest cilvēku dēļ. Citi bija pret izmēģinājumiem ar dzīvniekiem citu iemeslu dēļ: daudzi uzskatīja, ka dzīvnieki nav tik labi kā cilvēki un ka tie ir tik atšķirīgi, ka izmēģinājumu ar dzīvniekiem rezultāti nedarbosies uz cilvēkiem.
Atbalstītājiem bija atšķirīgi viedokļi. Viņi apgalvoja, ka eksperimenti ar dzīvniekiem ir nepieciešami zināšanu iegūšanai. Klods Bernārs, "vivisektoru princis" un fizioloģijas tēvs, 1865. gadā rakstīja, ka "dzīvības zinātne ir lieliska un žilbinoši (spoži) izgaismota zāle, kuru var sasniegt, tikai izejot garu un šausmīgu virtuvi". Viņš paziņoja, ka "eksperimenti ar dzīvniekiem ... ir pilnīgi pārliecinoši cilvēka toksikoloģijai un higiēnai ... šo vielu iedarbība uz cilvēku ir tāda pati kā uz dzīvniekiem, izņemot atšķirības pakāpes ziņā". Pateicoties Bernāram, izmēģinājumi ar dzīvniekiem kļuva par parastu zinātnisko metodi. Tomēr pārsteidzoši, ka viņa sieva Marija Fransuāza Martēna 1883. gadā izveidoja pirmo pretvivisekcijas biedrību Francijā.
1896. gadā Dr. Valters B. Kanons (Walter B. Cannon) teica: "Antivivisekcionisti ir otrs no diviem tipiem, kurus Teodors Rūzvelts aprakstīja, sakot: "Veselā saprāta trūkums bez sirdsapziņas var novest pie nozieguma, bet sirdsapziņa bez veselā saprāta var novest pie muļķības, kas ir nozieguma kalps (kalps)". " Sabiedrība pirmo reizi sāka pievērst uzmanību izmēģinājumu ar dzīvniekiem atbalstītājiem un pretiniekiem brūno suņu afēras laikā 90. gadu sākumā. Brūnā suņa afērā simtiem medicīnas studentu un vivisekcijas piekritēju, kā arī policija strīdējās par piemiņas vietu vivisekcionētam sunim.
Džozefa Raita 1768. gadā veiktais eksperiments ar putnu gaisa sūknī.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir izmēģinājumi ar dzīvniekiem?
A. Testēšana ar dzīvniekiem, ko dēvē arī par izmēģinājumiem ar dzīvniekiem un pētījumiem ar dzīvniekiem, ir dzīvnieku izmantošana izmēģinājumos.
J: Kādus dzīvnieku veidus parasti izmanto izmēģinājumos ar dzīvniekiem?
A: Testēšanā ar dzīvniekiem bieži izmanto Escherichia coli, augļu mušas un peles.
J: Cik daudz dzīvnieku pasaulē tiek izmantoti katru gadu?
A: Pasaulē katru gadu tiek izmantoti aptuveni 50 līdz 100 miljoni mugurkaulnieku un vēl vairāk bezmugurkaulnieku.
J: No kurienes šie dzīvnieki nāk?
A: Dzīvnieku izcelsme ir atkarīga no valsts un sugas. Lielākā daļa tiek audzēti īpaši šim nolūkam, bet daži var būt noķerti savvaļā vai nopirkti no cilvēkiem, kas tos iegādājas dzīvnieku patversmēs.
J: Kur tiek veikti eksperimenti ar dzīvniekiem?
A.: Dzīvnieki tiek izmantoti izmēģinājumos universitātēs, medicīnas skolās, fermās, lielos uzņēmumos un citās vietās, kur sniedz izmēģinājumu ar dzīvniekiem pakalpojumus.
J: Ko par to saka izmēģinājumu ar dzīvniekiem atbalstītāji?
A: Atbalstītāji apgalvo, ka gandrīz visos 20. gadsimta medicīnas atklājumos kaut kādā veidā izmantoti dzīvnieki un ka sarežģīti datori nevar modelēt sakarības starp molekulām, šūnām, audiem, orgāniem, organismiem un vidi, tāpēc daudzi svarīgi atklājumi tika izdarīti, izmantojot izmēģinājumus ar dzīvniekiem.
J: Kas iebilst pret izmēģinājumiem ar dzīvniekiem?
A: Zinātnieki un organizācijas, piemēram, PETA, iebilst pret izmēģinājumiem, jo tie ir nežēlīgi, slikti veikti un dārgi; viņi arī apgalvo, ka dzīvniekus ir tiesības neizmantot izmēģinājumos, jo modeļorganismi atšķiras no cilvēkiem.
