Jaunzēlandes fauna: endēmiskie putni, tuatara, kivi un kakapo

Atklāj Jaunzēlandes unikālo faunu: endēmiskie putni, kivi, retie kakapo un tuatara — to vēsture, draudi un aizsardzības centieni.

Jaunzēlandes dzīvniekiem ir neparasta vēsture. Galvenais, kas jāzina, ir tas, ka salas bija daļa no Gondvānas, no kuras tās atdalījās pirms aptuveni 84 miljoniem gadu. Tā rezultātā daļa Jaunzēlandes faunas ir ļoti veca — saglabājušās sugas, kuras attīstījās izolācijā, kamēr citas pasugas vai grupas atnācās vēlāk. Salas ir īpaši pazīstamas ar daudzām sauszemes putnu sugām, arī ļoti lielām izmirušām formām kā moas), kuru izzušana daļēji saistīta ar cilvēku iejaukšanos vēlākos gados. Miljonus gadu salās gandrīz nebija vietējo zīdītāju plēsēju, un daļu moas bija vienīgie nozīmīgie plēsēji — piemēram, milzu Hasta ērglis, kas bija pielāgojies medīt lielus putnus.

Humāna ietekme un izmaiņas pēc cilvēku ierašanās

Cilvēki Jaunzēlandē ieradās pirms mazāk nekā 1 300 gadiem (polinēzieši). Pirms tam vienīgie vietējie zīdītāji bija sikspārņi (kas tur lido) un roņveidīgie un jūras lauvas (kas tur peldēja). Tas nozīmēja, ka daudzas ekoloģiskās nišas, ko citur aizņem zīdītāji, Jaunzēlandē bija aizņemtas ar putniem un bezmugurkaulniekiem. Tāpēc valstī attīstījās neparasts skaits nelidojošu putnu, kas bieži bija mazāk modri pret zemes plēsējiem. Daudzas no šīm nelidojošajām sugām izdzīvoja līdz cilvēku ierašanās laikam; pēc tam daudzas nopietni saruka vai izzuda. Mūsdienās joprojām dzīvo kivi un kakapo. Bez tiem ir saglabājušās arī citas nelidojošas sugas (piemēram, takahe, weka un dažas grīdas skrējiensugas), taču daudzas citas izzuda drīz pēc cilvēku ienākšanas un jaunu plēsēju ieviešanas.

Rāpuļi, ķirzakas un unikālās sugas

Plēsēju trūkuma dēļ daudzi vietējie dzīvnieki uzvedās citādi nekā citur — pat sikspārņi reizēm pavada ilgāku laiku uz zemes. Jaunzēlandē ir aptuveni 60 ķirzaku sugu — aptuveni 30 gekonu un 30 skīnu sugu) — un četras varžu sugas (retas un apdraudētas). Īpaši ievērības cienīgas ir divas tuataru sugas: Sfenodons (Sphenodon) ir vienīgais izdzīvojušais savas kārtas rāpuļu dzimtas pārstāvis. Šīs “dzīvās fosilijas” pārstāv rāpuļus, kas uzplauka jau pirms aptuveni 200 miljoniem gadu. Kartējot to genomu, atklājās, ka sugai ir apmēram pieci līdz seši miljardi DNS bāzes pāru sekvences, kas ir salīdzinoši liels genomu izmērs. Mūsdienās tuataras galvenokārt sastopamas nelielās, cilvēka ietekmei mazāk pakļautās vietās — piemēram, Kuka šauruma salās un Plentī līcī (vietās, kur tās aizsargā un atjauno).

Ievesta fauna un tās ietekme

Cilvēki līdzi atveda polinēziešu žurku (kiore) un suni. Vēlāk, ar eiropiešu iebraukšanu, tika ievesti daudzi pieradinātas dzīvnieku un arī jauni invazīvie plēsēji un grauzēji. No tiem žurkas, seski, kaķi, izkārnījumi un suņi ir nopietni ietekmējuši sākotnējos Jaunzēlandes dzīvniekus — jo īpaši putnu olas, mazos putnus, rāpuļus un bezmugurkaulniekus. (Piezīme: dažu saišu teksts šeit atspoguļo oriģinālu terminoloģiju; faktiski galvenie invazīvās faunas plēsēji ir žurkas, peli, seski/stoati, tāpat kā mājas kaķi un brīvskrienoši suņi.)

No Austrālijas tika ievests cūkdelfīni (šajā kontekstā — possum vai possums) kažokzvēru rūpniecībai, bet no Eiropas - brieži kā medījami dzīvnieki. Abas šīs sugas nodarīja nopietnu kaitējumu daudzu putnu meža biotopiem — possums ēda koku lapas, ziedus un augļus, kā arī putnu olas un mazos putnus; brieži sagrauja zemsedzi un maina mežu struktūru.

Aizsardzība un atjaunošana

Pēdējos gados ir īstenoti plaši pasākumi invazīvo sugu ierobežošanai un vietējo sugu aizsardzībai. Cilvēki ir centušies no piekrastes izcelt vai iznīcināt gan lielus, gan mazus zīdītājus uz salām, kur var izveidot drošas, bezplēsēju teritorijas. Kontinentālajās daļās veido nožogotas teritorijas, lai radītu tā saucamās "ekoloģiskās salas" — no kurām invazīvie zīdītāji ir iznīcināti vai stingri kontrolēti. Kā piemērus var minēt Karori savvaļas dzīvnieku rezervātu (Velingtonas pilsētā) — pazīstamu arī kā Zealandia — kur pēc zīdītājiem droša žoga uzstādīšanas tika izņemti lieli skaitļi invazīvo dzīvnieku, un Maungatautari atjaunošanas projektu, kur plašas teritorijas tiek atjaunotas un aizsargātas.

Aizsardzības darbā tiek izmantotas vairākkārtējas stratēģijas: invazīvo sugu iznīcināšana uz salām, plašas ķīmiskās un ķeršanas metodes, jaunu tehnoloģiju izstrāde, kā arī sugu saglabāšanas programmas (inkubācija, audzēšana, translokācijas). Piemēram, kakapo programmas ietvaros olas un cāļi tiek rūpīgi audzēti, un pieaugušie kakapo tiek izvietoti uz bezplēsēju salām (piem., Whenua Hou / Codfish Island u.c.), lai nodrošinātu to atjaunošanos. Tāpat tuataru un daudzu retu varžu, ķirzaku un putnu populāciju atjaunošanai izmanto aizsargātas salas un reintrodukciju kontroles projektus.

Jaunzēlandes fauna ir gan unikāls dabas mantojums, gan izaicinājumu avots bioloģu, dabas aizsardzības speciālistu un sabiedrības rokās. Panākumi ir redzami — dažas sugas ir atjaunotas un pasargātas — tomēr darbs turpinās, lai saglabātu salas bagāto un īpašo dzīvības daudzveidību nākamajām paaudzēm.

Jautājumi un atbildes

J: Kāda ir Jaunzēlandes dzīvnieku vēsture?

J: Ar ko ir pazīstama Jaunzēlande?

J: Kas bija galvenais moas plēsējs?

J: Cik sen Jaunzēlande atdalījās no Gondvānas?

J: Vai Jaunzēlandē ir kādi vietējie zīdītāju plēsēji?

J: Kāda veida dzīvnieki ir moas?

J: Kā moas aizsargājās, pirms uz salām ieradās plēsēji?

Meklēt pēc burta