Hazāri bija daļēji nomadu turku tauta, kas no 6. līdz 10. gadsimtam izveidoja spēcīgu politisku vienību, ko sauc par Hazariju. Viņu valdošā struktūra attīstījās no Rietumturku kaganāta Eirāzijas stepēs, pēc tam, kad to bija ietekmējusi un daļēji iekarojusi Tangas Ķīna. Hazāru centrālā vara aptvēra plašas teritorijas Ziemeļkaukāzā un pie Volgas deltālas reģioniem; viena no pazīstamām galvaspilsētām bija Itil (Atil) pie Volgas.
Hazarijas politiskā loma un ģeogrāfija
Hazarija bija starptautisks tirdzniecības un militārs centrs, kas atradās svarīgā ģeopolitiskā krustpunktā starp Bizantijas impēriju, stepju nomadiem un Umajadu kalifātu. Tā kontrolēja daļas no tās teritorijas no Volgas-Donas stepēm līdz Krimai un Kaukāzam, kas deva spēku gan ekonomiskai, gan militārai ietekmei reģionā. Hazarija bieži iejaucās reģiona lielvaru attiecībās un reizēm darbojās kā BUFERIS starp Bizantiju un arābu pasauli, palīdzot Bizantijai pretoties Sasaņu Persijas impērijas un vēlāk arābu ekspansijai.
Tirdzniecība, ekonomika un sabiedrība
Hazarija bija nozīmīgs centrs Zīda ceļā, kas savienoja Ķīnu, Tuvos Austrumus un Kijevas Krievzemi. Šī atrašanās vieta padarīja to par starpsavienojumu tirdzniecībā ar zīdu, metāliem, keramikas izstrādājumiem, pārtikas precēm un vergiem. Valdošā elite iekasēja muitas nodevas un tribūtus no pakļautajām tautām un kontrolēja kuģošanas ceļus Kaspijas jūrā un pie Volgas. Hazarijas sabiedrība bija etniski daudzveidīga: turku ciltis, vietējie kaukāzieši, ebreji, kristieši un musulmaņi — daudzi dzīves aspekti tika noteikti ar tirdzniecību un militāro aliansi.
Reliģija
Tengrisms, iespējams, bija plaši izplatīta ticība starp nomadu slāņiem un vairākām turku grupām, tāpat kā tas bija raksturojošs hunu un citām turku tautām. Vienlaikus Hazarijā bija redzamas plašas reliģiskas daudzveidības iezīmes: populāras bija arī Ābrahāma reliģijas. Lielākā diskusija vēsturē skar valdošās šķiras pievēršanos jūdaismam: daudzi avoti liecina, ka 8. gadsimtā vai drīzumā pēc tam hazāru valdnieki pieņēma jūdaismu kā dvēseles un/ vai politisku identitāti. Tomēr šis jautājums nav viennozīmīgs — citi avoti rāda klātbūtni kristietībai un islāmam, kā arī tradicionālām vietējām ticībām.
Vēsturiskie kontakti un dokumentālie avoti
Par Hazariju liecina daudzi avoti — bizantiešu hronikas, arābu un persiešu ceļotāju atskaites, kā arī jūdu tekstu liecības (piemēram, Khazar Correspondence). Arabu hronisti aprakstīja hazāru diplomātiju un militāros konfliktus ar Ummajādu un abas arābu valsts kampānām. Bizantiešu avotos redzamas alianšu un pretalianšu kustības, kas ietekmēja reģiona līdzsvaru.
Sabiedrības organizācija un militārā vara
Hazarijas valdošā struktūra bija tipiska stepju kaganātam: centrālā figūra bija kagan (vai khagan), kura vara varēja būt rituāla un simboliska, kamēr reālo militāro un administratīvo varu bieži īstenoja imperatora padotie un vasaļi. Hazāru militārā spēka pamatā bija gan jēdziens par jātnieku kaujas grupām, gan alianšu līgumi ar dažādām vietējām ciltīm. Hazarija spēja mobilizēt spēkus, lai aizsargātu savas tirdzniecības līnijas un robežas pret kaimiņiem.
Sabrukums un pēcvēsture
No 965. līdz 969. gadam Kijevas Krievzeme vadībā ar Sviatoslavu I uzsāka kampaņas, kas noplicināja hazāru centrālo varu un izraisīja Hazarijas sabrukumu. Līdztekus kampaņām no austrumiem un spiedienam no t.s. pečenegu ciltīm, iekšējās vājības un ekonomiskā spiediena izraisīja impērijas iziršanu. Pēc 10. gadsimta Hazarijas politiskie centri zuda vai tika asimilēti, taču daļa iedzīvotāju turpināja dzīvot reģionā vai migrēja uz citām teritorijām.
Mantojums un mūsdienu diskusijas
- Daži pētnieki ir izvirzījuši hipotēzes, ka mūsdienu kazaki, musulmaņu kumiki, kazahi un daļēji arī daži ebreji, piemēram, aškenazi ebreji, ir cēlušies no hazāriem. Šīs teorijas ir daļēji populāras, taču to atbalsts akadēmiskajā vidē ir ierobežots un plaši apspriests — daļa speciālistu uzskata šo saistību par pārspīlētu vai nepiemērotu, jo etnogenēze ir sarežģīts process un literatūras liecības ir pretrunīgas.
- Arheoloģiskie atradumi, monētu kolekcijas, un rakstītie avoti sniedz svarīgu informāciju par hazāru kultūru, ekonomiku un starptautiskajām attiecībām, tomēr daudzas detaļas par sabiedrības iekšējo uzbūvi un reliģisko praksi paliek diskutējamas.
Hazarijas vēsture ilustrē, cik nozīmīgi stepju kaganāti bija eirāzijas politiskajā, tirdzniecības un kultūras tīklā no 6. līdz 10. gadsimtam. Lai arī Hazarijas politiskā vara beidzās 10. gadsimtā, tās lomu reģionā un ietekmi uz tautu kustībām un kultūru pētnieki turpina pētīt un diskutēt.