Mcenskas apgabala lēdija Makbeta

Operas vēsture

"Mcenskas apgabala lēdija Makbeta" bija otrā Šostakoviča opera. Pirmo reizi tā tika izrādīta 1934. gada 22. janvārī Ļeņingradas Mazajā teātrī. Tā guva lielu panākumu, un to noklausīties ieradās daudz skatītāju.

Tomēr Šostakovičs dzīvoja grūtos laikos. Diktators Josifs Staļins ļoti apgrūtināja radošo cilvēku dzīvi. Viņš uzskatīja, ka mūzikai un visām citām mākslām ir jāslavina un jāgodina sava valsts (Padomju Savienība). Viņš neļāva cilvēkiem paust savas personīgās jūtas. Viss, kas viņam nepatika, tika nosaukts par "formālistu". Ja Staļinam kāds cilvēks nepatika, viņam neļāva strādāt. Viņu varēja pat nosūtīt uz Sibīrijas cietumu, kur pret viņu izturējās ļoti slikti. Daudzi no viņiem nomira.

Staļins ieradās noklausīties Mtsenskas apgabala lēdijas Makbetas izrādi. Tomēr viņam izrāde nepatika, un izrādes laikā viņš aizgāja. Pēc dažām dienām laikrakstā "Pravda" tika uzrakstīts raksts par operu. Raksta virsraksts bija šāds: "Mūzikas vietā - haoss". Tajā bija teikts, ka operā skanējusi briesmīga mūzika un trokšņaini akordi. Operu Padomju Savienībā neļāva atkārtoti izrādīt gandrīz trīsdesmit gadus.

Šostakovičam bija jābūt ļoti uzmanīgam, ko viņš teica, citādi viņš varēja iekulties lielās nepatikšanās. Viņš nekad publiski nerunāja par mūziku un kultūru. 1937. gadā viņš uzrakstīja Piekto simfoniju. Šīs simfonijas mūzika bija vieglāk saprotama nekā mūzika, ko viņš rakstīja pirms tam un kurā bija daudz atonālās mūzikas. Šostakovičs teica, ka šī viņa jaunā simfonija ir "padomju mākslinieka atbilde taisnīgajai kritikai". Viņam nācās piekrist, lai viņam ļautu turpināt komponēt. Vēlāk, 1962. gadā, viņš operā veica dažas izmaiņas un nosauca to par Katerinu Ismailovu. Kopš viņa nāves 1975. gadā parasti tiek iestudēta oriģinālā versija.

Opera stāsta par vientuļu sievieti 19. gadsimta Krievijā, kura iemīlas vienā no sava vīra kalpotājiem un ir spiesta slepkavot. Daļa mūzikas ir ekspresionisma un verisma mūzikas ietekmē. Pēc Staļina nosodījuma tā Padomju Savienībā gandrīz trīsdesmit gadus bija aizliegta.

Stāsts

Katerina ir vientuļa. Viņa ir precējusies ar tirgotāju Zinoviju, bet viņiem nav bērnu. Viņas vīramāte Borisa ir briesmīga pret viņu un vaino viņu par to, ka viņai nav bērnu. Kad Zinovijs aizbrauc darīšanās, Boriss liek viņai zvērēt, ka viņa būs uzticīga (nemīlēsies ar nevienu citu vīrieti, kamēr viņas vīrs ir prom). Tomēr viens no kalpotājiem, Sergejs, kļūst par viņas mīļāko. Kad Boriss to uzzina, viņš ir nikns, nopurina Sergeju un iesloga viņu cietumā. Katerina saindē Borisu ar sēnēm. Kad viņš nomirst, viņa izņem atslēgu no viņa kabatas un atbrīvo Sergeju.

Katerina un Sergejs dodas gulēt kopā, bet Katerina cieš no Borisa gara. Kad Zinovijs atgriežas, Sergejs paslēpjas, bet Zinovijs nojauš, kas noticis. Katerina un Sergejs nogalina Zinoviju un paslēpj viņa ķermeni pagrabā.

Katerina un Sergejs apprecas. Kāds zemnieks pagrabā atrod Zinova līķi un dodas pēc policijas. Policija ierodas, Katerina un Sergejs mēģina aizbēgt, bet viņus notver un nosūta uz cietumu Sibīrijā. Pa ceļam uz turieni Sergejs mīlējas ar citu meiteni Soņetku. Kad Katerina par to uzzina, viņa iestumj Sonyetku upē, lai viņa nomirtu, un visbeidzot ielec upē pati.

Kritika

Grūti zināt, kāpēc Staļins nolēma, ka opera viņam nepatīk. Iespējams, tas bija tāpēc, ka policija tiek padarīta par muļķi. Iespējams, tāpēc, ka tajā bija redzami cilvēki, kurus sūta uz Sibīriju. Varbūt tas bija tāpēc, ka Katerina dzied daudz skaistu skaņdarbu, bet citiem varoņiem mūzika bieži vien lika izskatīties muļķīgi un groteski. Iespējams, viņš domāja, ka Šostakovičs kritizē Padomju Savienības vadītājus.