Lēdija Makbeta Mčenskas apriņķī — Šostakoviča nozīmīgā opera
Lēdija Makbeta Mčenskas apriņķī — Šostakoviča provokatīvā un spilgtā opera: traģēdija, mūzikas meistarība un krievu literatūras ietekme.
Mcenskas rajona lēdija Makbeta (krievu: Леди Макбет Мценского уезда) ir krievu komponista Dmitrija Šostakoviča opera. Tā ir viena no nozīmīgākajām 20. gadsimta112699 krievu operām. Operas vārdus ("libretu") sarakstīja Aleksandrs Preiss, kurš tos balstīja uz krievu rakstnieka Nikolaja Ļeskova stāstu. Operai nav nekāda sakara ar Šekspīra lugu "Makbets", izņemot to, ka tā stāsta par sievieti - lēdiju Makbetu, kura ir kārdināta izdarīt slepkavību.
Radīšanas vēsture un pirmizrāde
Šostakovičs operu komponēja 1930.—1934. gados, iedvesmojoties no Nikolaja Ļeskova 19. gadsimta noveletes. Darbs tika uzdrīkstēts ar spēcīgu dramaturģiju un ekspresīvu mūziku, kas vietām atgādina ekspresionismu un modernisma paņēmienus, vienlaikus izmantojot arī ironisku koriālu komentāru par mazpilsētas sabiedrību.
Opera pirmizrādi piedzīvoja 1934. gadā Leningradā un sākotnēji guva plašu atzinību no publikas un kritiķiem. Tomēr tālākais liktenis bija pretrunīgs: 1936. gadā režīma kontroli pār mākslu pastiprināja plaša kritika — pazīstamais raksts avīzē "Pravda" ar virsrakstu «Сумбур вместо музыки» (latv. "Jaucība vietā mūzikas") izraisīja operas apspiestību un Šostakoviča nokļūšanu padomju varas nepatikās.
Sižets īsi
Galvenā varone ir Katerina (bieži saukta arī par lēdiju Makbetu šajā kontekstā), kura ir precējusies ar vecu un garlaicīgu tirgotāju un izjūt dziļu vientulību. Viņas dzīvē parādās jaunais, kaislīgais mīļākais, un kaislība drīz pārvēršas slepkavībā — notikumi ved no nelielas nodevības uz virkni noziegumu, satricinājumiem un traģisku iznākumu. Opera attēlo gan individuālās kaislības, gan mazas sabiedrības noslāņoties un morālo iznīcināšanos.
Mūzika un izpildījums
Šostakoviča operas mūzika ir intensīva, melodiski atmiņaina un reizē dramatiska, ar bagātīgu orkestrāciju un jutīgu balss raksturu. Komponists plaši izmanto korus kā komentētāju, kontrastējot ar solistu emocionālām partijām. Mūzikas valoda ietver gan krasi disonētas, gan liriskas partitūras vietas; aktieriem un dziedošajiem solistiem nepieciešama gan spēcīga skatuviska pārvalde, gan tehniska vokālā stabilitāte.
Cenzūra, pārstrādāšanas un atdzimšana
Pēc kritikas 1936. gadā opera uz ilgu laiku tika noņemta no oficiālajiem repertuāriem. Šostakovičs vēlāk pārstrādāja darbu un 1962. gadā izlaida versiju ar nosaukumu Katerina Izmailova, kas bija konformētāka padomju gaumei un uz laiku ļāva opusam atgriezties uz skatuvēm. Vēlāk, īpaši pēc Padomju Savienības sabrukuma un starptautiskās interese atjaunošanās, sākās oriģinālās, dramatiskākās versijas atjaunošana un plašāka izrādīšana
Nozīme un mantojums
Mcenskas rajona lēdija Makbeta tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta krievu opermūzikas darbiem. Tā atklāja Šostakoviča spēju savienot sociālu kritiku ar personisku traģēdiju, radot spēcīgu skatuvisku un muzikālu pieredzi. Opera ietekmēja gan padomju, gan starptautisko mūzikas teātru praksi un turpina būt bieži iestudēta, kā arī ierakstīta daudzos audio un video formātos.
Kur skatīties un klausīties
- Opera regulāri iekļaujas opernamiem pasaulē gan oriģinālajā, gan pārstrādātajā versijā.
- Ir pieejami vairāki profesionāli ieraksti audio un video formātos, kas ļauj iepazīt gan muzikālo daļu, gan skatuves risinājumus dažādos laika posmos.
Ja vēlaties, varu pievienot īsu sižeta sīkumaināku pārskatu ar personāžu aprakstiem vai ieteikt nozīmīgākos ierakstus un iestudējumus latviešu vai krievu valodā.

Mcenskas apgabala lēdija Makbeta Boloņas Teatro Comunale, 2014. gada decembris, Svetlana Sozdateleva Katerīnas L'vovnas Izmailovas lomā, režisors Dmitrijs Bertmans, Helikon Opera Maskavā.
Operas vēsture
"Mcenskas apgabala lēdija Makbeta" bija otrā Šostakoviča opera. Pirmo reizi tā tika izrādīta 1934. gada 22. janvārī Ļeņingradas Mazajā teātrī. Tā guva lielu panākumu, un to noklausīties ieradās daudz skatītāju.
Tomēr Šostakovičs dzīvoja grūtos laikos. Diktators Josifs Staļins ļoti apgrūtināja radošo cilvēku dzīvi. Viņš uzskatīja, ka mūzikai un visām citām mākslām ir jāslavina un jāgodina sava valsts (Padomju Savienība). Viņš neļāva cilvēkiem paust savas personīgās jūtas. Viss, kas viņam nepatika, tika nosaukts par "formālistu". Ja Staļinam kāds cilvēks nepatika, viņam neļāva strādāt. Viņu varēja pat nosūtīt uz Sibīrijas cietumu, kur pret viņu izturējās ļoti slikti. Daudzi no viņiem nomira.
Staļins ieradās noklausīties Mtsenskas apgabala lēdijas Makbetas izrādi. Tomēr viņam izrāde nepatika, un izrādes laikā viņš aizgāja. Pēc dažām dienām laikrakstā "Pravda" tika uzrakstīts raksts par operu. Raksta virsraksts bija šāds: "Mūzikas vietā - haoss". Tajā bija teikts, ka operā skanējusi briesmīga mūzika un trokšņaini akordi. Operu Padomju Savienībā neļāva atkārtoti izrādīt gandrīz trīsdesmit gadus.
Šostakovičam bija jābūt ļoti uzmanīgam, ko viņš teica, citādi viņš varēja iekulties lielās nepatikšanās. Viņš nekad publiski nerunāja par mūziku un kultūru. 1937. gadā viņš uzrakstīja Piekto simfoniju. Šīs simfonijas mūzika bija vieglāk saprotama nekā mūzika, ko viņš rakstīja pirms tam un kurā bija daudz atonālās mūzikas. Šostakovičs teica, ka šī viņa jaunā simfonija ir "padomju mākslinieka atbilde taisnīgajai kritikai". Viņam nācās piekrist, lai viņam ļautu turpināt komponēt. Vēlāk, 1962. gadā, viņš operā veica dažas izmaiņas un nosauca to par Katerinu Ismailovu. Kopš viņa nāves 1975. gadā parasti tiek iestudēta oriģinālā versija.
Opera stāsta par vientuļu sievieti 19. gadsimta Krievijā, kura iemīlas vienā no sava vīra kalpotājiem un ir spiesta slepkavot. Daļa mūzikas ir ekspresionisma un verisma mūzikas ietekmē. Pēc Staļina nosodījuma tā Padomju Savienībā gandrīz trīsdesmit gadus bija aizliegta.
Stāsts
Katerina ir vientuļa. Viņa ir precējusies ar tirgotāju Zinoviju, bet viņiem nav bērnu. Viņas vīramāte Borisa ir briesmīga pret viņu un vaino viņu par to, ka viņai nav bērnu. Kad Zinovijs aizbrauc darīšanās, Boriss liek viņai zvērēt, ka viņa būs uzticīga (nemīlēsies ar nevienu citu vīrieti, kamēr viņas vīrs ir prom). Tomēr viens no kalpotājiem, Sergejs, kļūst par viņas mīļāko. Kad Boriss to uzzina, viņš ir nikns, nopurina Sergeju un iesloga viņu cietumā. Katerina saindē Borisu ar sēnēm. Kad viņš nomirst, viņa izņem atslēgu no viņa kabatas un atbrīvo Sergeju.
Katerina un Sergejs dodas gulēt kopā, bet Katerina cieš no Borisa gara. Kad Zinovijs atgriežas, Sergejs paslēpjas, bet Zinovijs nojauš, kas noticis. Katerina un Sergejs nogalina Zinoviju un paslēpj viņa ķermeni pagrabā.
Katerina un Sergejs apprecas. Kāds zemnieks pagrabā atrod Zinova līķi un dodas pēc policijas. Policija ierodas, Katerina un Sergejs mēģina aizbēgt, bet viņus notver un nosūta uz cietumu Sibīrijā. Pa ceļam uz turieni Sergejs mīlējas ar citu meiteni Soņetku. Kad Katerina par to uzzina, viņa iestumj Sonyetku upē, lai viņa nomirtu, un visbeidzot ielec upē pati.
Kritika
Grūti zināt, kāpēc Staļins nolēma, ka opera viņam nepatīk. Iespējams, tas bija tāpēc, ka policija tiek padarīta par muļķi. Iespējams, tāpēc, ka tajā bija redzami cilvēki, kurus sūta uz Sibīriju. Varbūt tas bija tāpēc, ka Katerina dzied daudz skaistu skaņdarbu, bet citiem varoņiem mūzika bieži vien lika izskatīties muļķīgi un groteski. Iespējams, viņš domāja, ka Šostakovičs kritizē Padomju Savienības vadītājus.
Meklēt