Le Spectre de la rose (angļu: The Spirit of the Rose) ir īss balets, viena cēliena, sapņainas noskaņas darbs, kas apvieno poētisku scenāriju, virtuozu horeogrāfiju un simbolisku scenogrāfiju. Sižets apraksta jaunas meitenes sapni pēc viņas pirmās balles, kurā viņai sapņā parādās suvenīrrozes gars un dejo ar viņu.
Sižets
Stāsts ir vienkāršs un simbolisks: Jaunava pēc balles aizmieg un sapnī satiek Rožu — iztēles personifikāciju vai burvīgu garu. Garu vada romantiskas, reizēm noslēpumainas dejas, kas izpaužas kā maigums, elpu aizraujoši lēcieni un poētiskas pozu epizodes. Beigās Roze atvadās un, pēc slavenā momenta, kas skaitās izrādes kulminācija, dejojošais tēls izdara lēcienu, kas šķietami ved ārpus skatuves vai «pa logu» — tas radīja spēcīgu vizuālu iespaidu uz skatītājiem.
Horeogrāfija un mūzika
Dejas ir Mišela Fokina darbs. Libretto veidojis Žans Luī Vudjē (Jean-Louis Vaudoyer). Baleta pamatā bija Teofila Gotjē dzejolis, kas deva poētisko impulsu stāstam. Mūzikas pamats ir Kārļa Marijas fon Vēbera klavierdarbs Aufforderung zum Tanz, kurš tika orķestrētā versijā izmantots pēc Hektora Berlioza aranžējuma. Šī mūzika ar savu dejojamo, šarmanto raksturu lieliski iederas viencēliena, nostalģiskā noskaņā un ļauj horeogrāfam izcelt gan liriskās, gan virtuozās dejas epizodes.
Scenogrāfija un kostīmi
Oriģinālo scenogrāfiju un kostīmus veidojis Leons Baksts. Baksta dizains uzsvēra stilizētu, gaisīgu estētiku — vieglas tērpu līnijas, rozes simboliku un dekorus, kas pastiprināja sapņa / pasakas sajūtu. Krāsu palete, tekstūra un gaismas risinājumi radīja maģisku, teatrālu vidi, kurā galvenais varonis — Roze — izskatījās gan delikāta, gan pārdabiska.
Premjēra un izpildītāji
Pirmizrāde notika 1911. gada 19. aprīlī Montekarlo. Galvenajās lomās izcēlās Ņižinskis, kurš dejoja Rožu, un Tamāra Karsavina - Jaunava. Izrāde guva tūlītējus panākumus, un Le Spectre de la rose kļuva par vienu no starptautiski visvairāk atpazīstamajiem Diāģileva Les Ballets Russes programmām.
Radošie jaunievedumi un izpildījums
Ņižinska interpretācija bija īpaši ievērojama — viņa tehniskā smalkums, poētiskās poza un slavenais lēciens beigās atstāja neaizmirstamu iespaidu. Vērts piebilst, ka šajā izrādē vīriešu loma tika dejota ar izteiktu tēlainību, reizēm pat dejošana uz purngaliem («en pointe») — elements, kas toreiz vīriešu dejā bija neparasts un šokējošs. Fokina horeogrāfija, kas izvairījās no klasiskā daļējā pantomīmas, lika uzsvaru uz emocionālo vienkāršību un stilizētu kustību valodu.
Nozīme un mantojums
Le Spectre de la rose ir īss, taču ļoti ietekmīgs balets, kas palicis kā viena no Ballets Russes ikonām. Tas popularizēja sapņainu, simbolisku baleta valodu un demonstrēja, cik daudz izteiksmes iespējams panākt ar ekonomiskām, bet precīzām dejas frāzēm, scenogrāfiju un mūzikas izvēli. Izrāde stiprināja arī Ņižinska slavu kā vienu no spilgtākajiem deju māksliniekiem savā laikmetā.
Mūsdienās Le Spectre de la rose bieži tiek minēts kā izrāde, kas iezīmēja pāreju no klasiska repertuāra uz modernākām, simboliskām izteiksmes formām baletā; to atjaunojušas daudzas kompānijas un to joprojām rāda kā nozīmīgu 20. gadsimta baleta paraugu. Par iedvesmu un nozīmi liecina arī tas, ka balets saglabā savu vietu vēsturiskajos pētījumos un repertuāros kā īss, bet intensīvs mākslinieciskais sasniegums.
