Le Spectre de la rose

Izcelsme

1911. gadā Ballet Russes producents Sergejs Djagiļevs cerēja iestudēt Ņižinska baletu L'Après-midi d'un faune (angļu: Afternoon of a Faun). Tas nebija gatavs iestudējumam, tāpēc viņam vajadzēja citu baletu, kas to aizvietotu. Šo baletu bija iecerējis rakstnieks Žans Luī Vodjē (Jean-Louis Vaudoyer). Viņš 1910. gadā bija nosūtījis baleta ideju Ballets Russes scenogrāfam un kostīmu māksliniekam Leonam Bakstam. Viņa idejas pamatā bija Teofila Gotjē (Théophile Gautier) dzejolis Le Spectre de la rose un Kārļa Marijas fon Vēbera (Carl Maria von Weber) skaņdarbs klavierēm Afforderung zum Tanz. Djagiļevam Vodjē ideja patika. Viņš uzskatīja, ka tā varētu viegli aizņemt "Fauna" vietu. Viņš uzreiz uzsāka Vodaiera idejas izstrādi. Djagiļevam patika ideja par baletu, kura pamatā būtu Gotjē "Spectre", jo to varētu saistīt ar Gotjē dzimšanas simtgadi.

Mūzika

1819. gadā Kārlis Marija fon Vēbers sarakstīja skaņdarbu klavierēm "Afforderung zum Tanz". Šim darbam viņš uzrakstīja arī programmu par jaunu vīrieti un sievieti, kuri tiekas, dejo un šķiras ballē. Klusā mūzika "Afforderung" sākumā pāriet skaistās (un aizņemtās) valša melodijās, pirms skaņdarbs beidzas ar sākuma mūziku. Hektors Berliozs orķestrēja Afforderung 1841. gadā. Šī mūzikas versija tika izmantota īsam baletam Vēbera operā Der Freischütz Parīzes operā. Tieši Berlioza versija tika izmantota baletā Le Spectre de la rose.

Dejas

Mišels Fokins deju pabeidza trīs vai četros mēģinājumos. Vēlāk viņš rakstīja, ka balets ir gandrīz improvizācija. Grace Robert grāmatā "Borzoi Book of Ballets" raksta, ka Spectre ir pas de deux, bet ne tāds pas de deux, kas atskatās uz sarežģītu 19. gadsimta tehniku un virtuozitāti. Tā vietā tas ir uz nākotni vērsts, mūsdienīgs dejas dejas veids ar nepārtrauktu kustību un izteiksmīgumu.

Izstrādājot dejas Ņižinskim, Fokins atteicās no klasiskā baleta port de bras (roku stāvokļa). Tā vietā viņš izmantoja izliektas, stīgu kustības ar rokām un pirkstiem. Šajā baletā Ņižinskis kļuva par androgīnu tēlu, kas ar kājām demonstrē vīrišķīgu spēku, bet ar rokām - sievišķīgu maigumu. Daži no viņa žestiem, kā raksta Ostvalts grāmatā "Ņižinskis: A Leap into Madness, "piešķīra tēlam sievišķīgu auru (neredzamu spēku)".

Ņižinska kostīms

Ņižinska zīda elastīgo kostīmu bija radījis Leons Baksts. Tērpu sedza zīda rožu ziedlapiņas. Uz katru izrādi Ņižinska kostīms tika iešūts. Pēc katras izrādes garderobiste ar lokšņu gludekli pieskāra ziedlapiņas. Nidžinska grims bija svarīga kostīma dizaina sastāvdaļa. Romula de Pulskī, kas vēlāk kļuva par viņa sievu, rakstīja, ka viņš izskatījās kā "debesu (debesu) kukainis, viņa uzacis atgādināja kādu skaistu vaboli". Ostvalds raksta, ka Ņižinska tērps bija līdzīgs balerīnas tērpam. Reizēm ziedlapiņas atlīmējās un nokrita uz skatuves. Ņižinska kalps Vasilijs savācis ziedlapiņas un pārdevis tās kā suvenīrus. Runāja, ka no ziedlapiņu pārdošanas peļņas viņš uzcēlis lielu māju ar nosaukumu Le Château du Spectre de la Rose.

Ņižinskis rožu ziedlapiņu kostīmā

Ņižinska lēciens

Balets kļuva slavens ar Ņižinska lēcienu pa vienu no diviem lielajiem logiem skatuves aizmugurē. Tomēr lēciena augstums bija ilūzija. Ņižinskis no skatuves vidus spēra piecus soļus un sestajā solī izlēca pa logu. Līstes (pamatne) zem loga bija ļoti zemas, radot ilūziju, ka lēciens ir augstāks, nekā tas bija patiesībā. Aiz dekorācijām četri vīrieši notvēra Ņižinski gaisā un uzlika viņam siltus dvieļus. Neviens neredzēja, kā Ņižinskis piezemējās. Izskatījās, ka viņš lidos uz visiem laikiem. Iluziju palīdzēja radīt diriģents orķestra bedrē, kurš turēja blakus pēdējo akordu. Šādi rīkojoties, lēcienam tika piešķirta lielā garuma un augstuma sajūta.

Baleta stāsts

Meitenes guļamistabā paceļas aizkars. Jaunā meitene ienāk istabā, tērpusies baltā cepurītē un balles kleitā. Viņa ir atgriezusies mājās no savas pirmās balles. Viņas rokās ir roze kā vakara suvenīrs. Viņa nokrīt krēslā un aizmūk. Roze no viņas pirkstiem nokrīt uz grīdas. Pie loga redzams Rožu gars. Viņš nokāpj uz grīdas un tuvojas Jaunajai meitenei. Viņa vēl guļ, pieceļas un dejo kopā ar viņu. Viņš aizved viņu atpakaļ uz krēslu, noskūpsta viņu, tad izlec pa logu un dodas naktī. Jaunava pamostas un pieceļas. Viņa paceļ nolaisto rozi un noskūpsta to. Aizkars nokrīt.

Pirmā nakts un cilvēku domas

Fokina balets

Silfītes (Les Sylphides, 1909) Uguns putns (1910) Le Spectre de la rose (1911) Petruška (1911)

·         v ·         t ·         e

Spectre pirmo reizi tika izrādīts 1911. gada 19. aprīlī Djagiļeva Ballets Russes teātrī Monte Karlo, Montekarlo. Tamāra Karsavina dejoja Jauno meiteni, bet Ņižinskis - Rožu. Greisa Roberta raksta, ka "Spektrs" guva "tūlītējus panākumus". Djagiļevs bija pārsteigts; viņš uzskatīja Spectre par sīkumu, kas nav ievērības cienīgs, taču mazais balets kļuva par vienu no Ballets Russes iecienītākajiem iestudējumiem.

Pēc Ņižinska

Daudzi dejotāji mēģināja līdzināties Ņižinskim Rožu lomā, bet viņiem tas neizdevās. Galu galā balets bija radīts tieši Ņižinska īpašajam talantam. Jaunavu sauca par "baleta aizmirsto sievieti", un, laikam ejot, šī loma kļuva rutīna. Līdz 20. gadsimta vidum Spektrs bija kļuvis tikai par kaskadieru baletu: cilvēki maksāja tikai par to, lai redzētu lēcienu pa logu.

"Spektrs" bija viens no pirmajiem baletiem, ko Rūdolfs Nurejevs pēc aizbraukšanas no Krievijas dejoja Rietumos. Tas tika iestudēts Vācijas televīzijai 1961. gadā. Pirmo reizi viņš dejoja Rožu uz skatuves (24 reizes) Ņujorkā Djagiļjeva baleta programmā Džofrija baletā 1979. gadā. Spectre bija pēdējais balets, ko Nurejevs un MargoFonteina dejoja kopā. Tas notika 1979. gada jūnijā, kad balerīnai bija 60 gadu. Viņš 1981. un 1982. gadā dejoja Rožu Parīzē, bet pēdējo reizi šo lomu dejoja 1987. gada augustā Londonas Kolizejā ar Nansī baletu.

Pirmo reizi Austrālijā balets tika izrādīts 1936. gadā, kad tas bija daļa no Monte Karlo krievu baleta programmas. 1962. gadā Margot Fonteina dejoja "Jaunavu" savas 1962. gada turnejas Austrālijā ietvaros. Austrālijas balets 2006. gadā šo baletu rādīja kā vienu no trim, kas atspoguļo Fokina daiļradi.