Māsas haizivs (Ginglymostoma cirratum) ir grunts haizivs, un tā ir vienīgā zināmā Ginglymostoma ģints suga. Tās garums ir no 2,1 līdz 2,7 metriem (6 ft 11 collas līdz 8 ft 10 collas), un tās sver 75-120 kg (165-265 lb). Haizivis barojas ar vēžveidīgajiem, mīkstmiešiem, jūras čūskām, zivīm, koraļļiem un tunikātiem. Māsas haizivs ir izplatīta Klusā okeāna austrumu daļas un Atlantijas okeāna tropu un subtropu piekrastes ūdeņos. Māsas haizivis ir nakts haizivis, tās ir ļoti lēnīgas un nekaitīgas, ja vien netiek traucētas.
Apraksts
Māsas haizivs ir bieza, muskulīga haizivs ar plašu, noapaļotu galvu un tādu kā bārkstainiem taustekļiem līdzīgu izaugumu pie mutes (barbeles), kas palīdz atrast ēdienu smiltīs un dūņās. Ķermenis parasti ir brūngans līdz pelēcīgs, ar nelielu plankumu vai svītru variāciju atkarībā no indivīda. Tā ir salīdzinoši lēna, zemūdens dzīvesveida haizivs, kas bieži guļ uz dibena vai slēpjas koraļu alas spraugās dienas laikā.
Izplatība un biotopi
Māsas haizivs dzīvo tropu un subtropu piekrastes ūdeņos. Tā sastopama gan Atlantijas okeānā (piemēram, Rietumu Atlantija no Ziemeļkarolīnas un Bermudām caur Karību jūru līdz Brazīlijai un Dienvidamerikas piekrastei), gan Klusā okeāna austrumu daļā. Parasti to var atrast seklos ūdeņos — koraļu rifu zonās, jūras zāļu pļavās, mangrovju zonās, smilšainos un dūņainos dibenos, kā arī alās un spraugās līdz 100 m dziļumam, taču biežāk 1–30 m zonā.
Barība un uzvedība
Māsas haizivs galvenokārt meklē barību naktī. Tai ir spēcīgas žokļa un faringeālās (rīkles) zobu grupas, kas ļauj sasmalcināt čaulainus plēsējus — vēžveidīgos un mīkstmiešus. Tā izmanto sūkšanas un rīšanas kustības, lai izvilktu laupījumu no spraugām, un var arī rakt smiltīs, lai atrastu slēptos organismos. Bieži vien tās barojas pa vienai, bet reizēm var redzēt arī vairākas indivīdus vienā laukā.
Reprodukcija un dzīves cikls
Māsas haizivs ir ovovivipāra suga — olas attīstās un izšķiļas mātes ķermenī, un nākam tiek dzimuši mazi haizivju mazulīši. Grūtniecības ilgums un metiens var atšķirties, taču parasti dzimst vairākas mazas (bieži līdz vairākām desmitām) vienā metienā. Mazuļi sāk savu dzīvi seklākos biotopos, piemēram, mangrovju un jūras zāļu zonās, kurā var atrast daudz barības un paslēpties no plēsējiem. Dzīves ilgums savvaļā mēdz būt vairāki desmiti gadu; daži indivīdi var sasniegt 20–30 un vairāk gadu.
Attiecības ar cilvēkiem
Māsas haizivis parasti tiek uzskatītas par miermīlīgām un nav uzbrūkošas, ja vien nav provocētas. Tomēr, tāpat kā visas haizivis, tās var aizsargāties un iespējamais kodiens var būt sāpīgs. Cilvēku piekrastes aktivitātes, zveja un tūrisms var traucēt to dzīvesvietas. Dažas valsts un reģionālās aizsardzības programmas ierobežo to zveju, un daudzas haizivju apskatei paredzētās vietas pieprasa uzmanīgu attieksmi, lai netraucētu dzīvniekus.
Konservācija un draudi
Galvenie draudi māsas haizivīm ir piekrastes dzīvesvietu iznīcināšana (koraļu rifi, mangrovi), intensīva zveja un nejaušā noķeršana (bycatch). Šī suga ir iekļauta IUCN sarkanajā sarakstā saistībā ar populācijas samazināšanos daudzos reģionos. Saglabāšanas pasākumi ietver zvejas ierobežojumus, jūras aizsargājamos teritoriju izveidi un ekotūrisma vadlīnijas, kas palīdz samazināt traucēšanu un saglabāt veselīgas piekrastes ekosistēmas.
Kā rīkoties, ja sastop māsas haizivi
- Ja gadās sastapties ar māsas haizivi ūdenī, saglabājiet mieru un izvairieties no straujām kustībām;
- neskariet vai nemēģiniet pacelt haizivi — tā var saskarties kā drauds;
- ievērojiet vietējās vadlīnijas attiecībā uz haizivju apskati vai peldēšanos pie rifiem.
Kopumā Māsas haizivs ir svarīga piekrastes ekosistēmu sastāvdaļa — tā palīdz kontrolēt čaulaino un mīkstmiešu populācijas un veicina rifu un jūras zāļu biotopu daudzveidību. Tās saglabāšana prasa gan vietējas, gan reģionālas sadarbības pasākumus, lai mazinātu zvejas spiedienu un aizsargātu dzīvotnes.
