Buļļu haizivs

Apraksts

Buļļu haizivs ķermenis ir ļoti izturīgs, un tai ir strups, noapaļots purns, no kā arī cēlies buļļu haizivs nosaukums. Pirmā muguras spure ir liela un plaši trīsstūraina ar smailu galu. Otrais muguras spuras spuras loceklis ir ievērojami mazāks. Arī krūšu spuras ir lielas un ar asiem galiem. Salīdzinājumā ar citām kararhinīdu haizivīm buļļu haizivīm tām ir diezgan mazas acis, kas varētu nozīmēt, ka šai sugai, kas parasti sastopama dūņainos ūdeņos, redze nav īpaši svarīgs medību līdzeklis. Buļļu haizivju virspuse parasti ir gaiši vai tumši pelēka, bet apakšdaļa balta. Jaunām buļļu haizivīm spuras ir ar melniem galiem, kas, pieaugot, kļūst tumšākas. Augšžokļa zobi ir plati, trīsstūrveida un stipri zobaini. Apakšžokļa zobiem ir plats pamats, un tie ir šauri, trīsstūrveida un smalki zobaini. Priekšējie zobi ir izvirzīti un gandrīz simetriski, bet aizmugurējie zobi ir slīpākas formas.

Maksimālais svars ir vairāk nekā 500 mārciņas (230 kg). Lielums dzimšanas brīdī ir aptuveni 75 cm (29 collas). Mātītes ir lielākas par tēviņiem, pieaugušas sasniedz aptuveni 2,4 m garumu un aptuveni 285 mārciņas (130 kg) svaru. Tas ir saistīts ar to, ka mātītes nodzīvo aptuveni 16 gadus ilgāku mūžu (tēviņi - 12 gadus). Tēviņi sasniedz apmēram 2,2 metrus (7,3 pēdas) un sver 209 mārciņas (95 kg). Aprēķināts, ka nebrīvē turēto buļļu haizivju augšanas ātrums pirmajos dzīves gados ir aptuveni 11 collas (28 cm) gadā, bet pēc aptuveni 4 gadu vecuma tas palēninās uz pusi.

Buļļu haizivs zīmējums

Dzīvotvieta

Buļļu haizivs ir sastopama tropu un subtropu piekrastes ūdeņos visā pasaulē, kā arī daudzās upju sistēmās un dažos saldūdens ezeros. Ir ziņots, ka tās ir sastopamas 3700 km (2220 jūdžu) augšpus Amazones upes Peru un vairāk nekā 3000 km (1800 jūdžu) augšpus Misisipi upes Ilinoisas štatā. Kādreiz tika uzskatīts, ka Nikaragvas ezerā (Centrālamerika) konstatētā buļļu haizivju grupa nav pieejama sauszemei, taču tās piekļūst okeānam caur upēm un upju grīvēm. Atlantijas okeāna rietumu daļā buļļu haizivis vasarā migrē uz ziemeļiem gar ASV piekrasti, aizpeldot līdz pat Masačūsetsai, un pēc tam, kad piekrastes ūdeņi atdziest, atgriežas tropiskā klimatā. Buļļu haizivs labprāt dzīvo seklos piekrastes ūdeņos, kuru dziļums nepārsniedz 100 pēdu (30 metrus), bet tās izplatība svārstās no 3-450 pēdu (1-135 metru) dziļumā. Tā parasti ieceļo grīvās, līčos, ostās, lagūnās un upju grīvās. Tā ir vienīgā zināmā haizivju suga, kas sastopama saldūdenī, un šādā vidē tā var pavadīt ilgu laiku. Tomēr maz ticams, ka buļļu haizivs viss dzīves cikls noris saldūdens sistēmā. Ir pierādījumi, ka tās var vairoties saldūdenī, bet ne tik regulāri kā grīvas un jūras biotopos. Buļļu haizivju mazuļi tikpat labprāt kā pieaugušie īpatņi iekļūst estuāros ar zemu sāls saturu un lagūnās un izmanto šīs seklās zonas kā mazuļu audzētavas. Tās var dzīvot arī ūdeņos ar augstu sāls saturu - līdz pat 53 daļām uz tūkstoti.

Uzvedība

Lai gan cilvēki nav viņu uzturā, ir zināms, ka buļļu haizivis ir ļoti agresīvas pret cilvēkiem. Šī haizivs var būt bīstama cilvēkiem, jo daudziem cilvēkiem nav zināšanu, ka buļļu haizivis var atrasties upēs un saldūdeņos. Gandrīz visus piekrastes haizivju uzbrukumus cilvēkiem ir izraisījušas šīs sugas haizivis. Tās ir minētas kā trešā lielākā haizivju radītā briesmu suga cilvēkiem. Tās atpaliek tikai no lielās baltās haizivs un tīģerhaizivs. Tās ir ļoti teritoriālas un uzbruks ikvienam, kas nokļūs to vidē un ko tās uzskatīs par bīstamu. Ir zināms, ka tās ir sakostas zirgiem un citiem dzīvniekiem, kas pietuvojas ūdenim.

Lai gan buļļu haizivīm nav īstu plēsēju, ir zināms, ka to mazuļi kļūst par tīģeru haizivju, smilšu haizivju un pat pieaugušo buļļu haizivju upuriem. Buļļu haizivīm ir konstatēti parazīti, piemēram, Pandarus sinuatus un Perissopus dentatus, kas parazitē uz šīs haizivs ķermeņa virsmas.

Diēta

Buļļu haizivs galvenokārt barojas ar kaulainajām zivīm un mazām haizivīm. Atlantijas okeāna rietumu daļā tās parasti barojas ar kefālijām, tarponiem, samiem, menadenēm, garnelēm, snuķiem, džekiem, makrelēm, makrelēm un citām plēsīgām zivīm. Tās regulāri barojas arī ar dzeloņraju un haizivju mazuļiem, tostarp maziem savas sugas īpatņiem piekrastes audzētavās. Ir zināms, ka buļļu haizivis barojas arī ar jūras bruņurupučiem, delfīniem, krabjiem, garnelēm, jūras putniem, kalmāriem, sauszemes zīdītājiem, adatādaiņiem un vēžveidīgajiem. Buļļu haizivis bieži vien šķiet gausas, jo lēni peld gar grunti, taču tās ir diezgan ātras un labi ķer mazākus, veiklus upurus, un spēj sasniegt ātrumu, kas pārsniedz 11 mph (19 km/h).

Buļļu haizivis katru dienu var pavadīt daudzas stundas, meklējot barību. Tās arī daudz ēd, ja ir atrodams liels barības daudzums. Lielākoties tās medī vienas pašas, taču ir novēroti gadījumi, kad buļļu haizivju pāris medī kā komanda.

Reprodukcija

Buļļu haizivis ir dzīvdzemdētājzivis, tas nozīmē, ka tās dzemdē dzīvas. Grūsnības periods ir aptuveni viens gads, parasti vasaras mēnešos, bet dažreiz arī agrā rudenī. Buļļu haizivis parasti migrē uz upju grīvām, lai pārotos un dzemdētu mazuļus. Mazuļi ir aptuveni 60 cm (24 collas) gari, un mātēm vienlaicīgi piedzimst 5 līdz 15 mazuļu. Piekrastes lagūnas, upju grīvas un estuāri ar zemu sāls saturu ir izplatītas mazuļu audzētavas.

Buļļu haizivis sasniedz briedumu atkarībā no to atrašanās vietas. Vienā Meksikas līča dienvidos veiktā pētījumā konstatēts, ka brieduma vecums ir 10 gadi (7 pēdas) mātītēm un 9-10 gadi (6,2-6,6 pēdas) tēviņiem. Citā Meksikas līča ziemeļu daļā veiktā pētījumā atklājās, ka tēviņu brieduma vecums ir 7 pēdas (14-15 gadi), bet mātīšu - 7,4 pēdas (18 gadi).

Buļļu haizivs Bahamu salās

Citi nosaukumi

Buļļu haizivs nosaukums cēlies no tās izturīgā izskata un agresīvā rakstura. Franču valodā buļļu haizivi dēvē par "requin bouledogue". Spāņu valodā tā ir pazīstama kā "tiburon sarda". Visā tās areālā tā pazīstama ar dažādiem nosaukumiem, tostarp "Zambezi haizivs" un "Van Rojena haizivs" Āfrikā, "Gangas haizivs" (Indijā), "Nikaragvas haizivs" (Centrālamerikā) un "saldūdens vaļu haizivs", "grīvas vaļu haizivs" un "gulbja upes vaļu haizivs" Austrālijā. Angļu valodā tā pazīstama arī kā "Shovelnose shark", "Square-noss haizivs", "River shark", "Slipway grey shark", "Ground shark" un "Cub shark".

Saglabāšana

Lai gan buļļu haizivs reti ir komerciālās zvejas mērķsuga, parasti tā tiek nejauši nozvejota kopā ar citiem lomiem. Tā kā tā ir sastopama piekrastē, tā ir kļuvusi par amatierzvejas mērķi. Buļļu haizivs gaļu ēd cilvēki, tās ādu izmanto ādas izgatavošanai, spuras izmanto haizivs spuru zupā, bet no haizivs aknām gatavo vitamīniem bagātas eļļas. Atsevišķos apgabalos, piemēram, Meksikas līcī un Dienvidāfrikā, buļļu haizivs ir arī populāra medību zivs. Buļļu haizivs piekrastes un saldūdens biotopi ne tikai padara to par vieglāku zvejas mērķi, bet, tā kā šie biotopi parasti ir piesārņoti un tiek pārveidoti, buļļu haizivs ir apdraudēta. IUCN Bull haizivs ir iekļauta gandrīz apdraudētu sugu sarakstā.

Bīstamība cilvēkiem

Saskaņā ar Starptautiskās haizivju uzbrukumu datubāzes (ISAF) datiem haizivis ir atbildīgas par vismaz 69 neizprovocētiem uzbrukumiem cilvēkiem visā pasaulē, no kuriem 17 ir beigušies letāli. Tomēr šī suga, visticamāk, ir atbildīga par daudz vairāk uzbrukumiem, un daudzi eksperti to uzskata par bīstamāko haizivi pasaulē. Tā kā tā ir liela, spēj iekļūt saldūdeņos un ir sastopama piekrastē, tā varētu būt lielāks drauds cilvēkiem nekā lielā baltā haizivs vai tīģerhaizivs. Tā kā buļļu haizivs ir sastopama daudzos trešās pasaules reģionos, tostarp Centrālamerikā, Meksikā, Indijā, Āfrikas austrumos un rietumos, Tuvajos Austrumos, Āzijas dienvidaustrumos un Klusā okeāna dienvidu salās, par uzbrukumiem bieži netiek ziņots. Buļļu haizivs arī nav tik viegli identificējama kā Lielā baltā haizivs vai Tīģerhaizivs, tāpēc tā, iespējams, ir atbildīga par lielu daļu uzbrukumu, kuru vaininieki nav identificēti. Buļļu haizivs tiek uzskatīta par vainīgo bēdīgi slavenajā piecu haizivju uzbrukumu sērijā Ņūdžersijā 1916. gadā, kuru rezultātā 12 dienu laikā gāja bojā četri cilvēki. Trīs no šiem uzbrukumiem notika Matawan Creek, seklā paisuma un bēguma upē, kuras diametrs ir tikai 40 pēdu (12 metri), 1,5 jūdzes (2,4 km) no līča ūdeņiem un vairāk nekā 15 jūdzes (24 km) no atklātā okeāna; tā nav vieta, kur varētu atrasties kāda cita liela haizivs suga. Tomēr divas dienas pēc pēdējā uzbrukuma, tikai 4 jūdzes (6,4 km) no Matawan Creek ietekas, tika noķerta 7,5 pēdas (2,25 metri) liela baltā haizivs, kuras vēderā atradās cilvēku atliekas. Dienu vēlāk, tikai 10 jūdzes (16 km) no Matawan, tika noķerta arī 9 pēdu (2,7 m) gara buļhaizivs. Par šo jautājumu ir diskutēts daudzus gadus, un ir pierādījumi, kas liecina, ka vainīgas ir gan lielās haizivis, gan lielās baltās haizivis.