Pakistānas kustība (Tehrik-e-Pakistan): vēsture, līderi un sekas

Iepazīstieties ar Pakistānas kustību (Tehrik-e-Pakistan): tās vēsturi, ietekmīgākos līderus un ilgtermiņa politiskās sekas, kas mainīja Dienvidāzijas ģeopolitiku.

Pakistānas kustība (saukta arī Tehrik-e-Pakistan, urdu: تحریکِ پاکستان) bija politiska kustība, kas darbojās 20. gadsimta pirmajā pusē. Tajā laikā Britu Indija piederēja Lielbritānijai. Britu Indijā lielākā daļa iedzīvotāju bija hinduisti vai musulmaņi. Cilvēki, kas izveidoja šo kustību, baidījās, ka pēc angļu aiziešanas viņi zaudēs savu brīvību. Tāpēc viņi vēlējās izveidot atsevišķu valsti. Šo cīņu organizēja partija "Visu Indijas musulmaņu līga", un tās rezultātā tika nodalīta Britu impērija Indijā. Šo kustību vadīja Kvadīd-e-Azams Muhameds Ali Džinna. Citi svarīgi līderi bija Nawab Muhammad Ismail Khan, Raja Amir Ahmed Khan of Mahmudabad, Sir Sikandar Hayat Khan, Nawabzada Liaquat Ali Khan, Fatimah Jinnah, Amjadi Bano Begum, Sir Abdullah Haroon, Khawaja Nazimuddin, Huseyn Shaheed Suhrawardy, Sardar Shaukat Hayat Khan, Chaudhry Khaliquzzaman, A.K. Fazlul Huq, Aurangzeb Khan, Qazi Muhammad Isa un Abdur Rab Nishtar

Fons un cēloņi

Pakistānas kustība sakņojās sarežģītā koloniālās valsts, reliģisko kopienu attiecību un nacionālisma mijiedarbībā. Daļa musulmaņu līderu un intelektuāļu uzskatīja, ka musulmaņu interešu aizsardzība būs grūta, ja Austrumu un Rietumu Indijas teritorijas tiks iekļautas vienā neatkarīgā valstī, ko vadīs hindušu vairākums. Šī ideja – divu tautu doktrīna (Two-Nation Theory) – kļuva par kustības ideoloģisku pamatu.

Vēl viens svarīgs faktors bija politiskā sacensība starp Visu Indijas musulmaņu līgu un Hindustanā dominējošo Indijas Nacionālo kongresu. 1937. gada provinces vēlēšanas un turpmākā politiskā sadarbība parādīja, ka musulmaņu politiskā svars dažos reģionos var pazemināties, ja netiks nodrošinātas speciālas garantijas vai autonomija. Otrā pasaules kara un britu valdības apsvērumi par Indijas nākotni radīja iespējas un radikālākas prasības.

Galvenie notikumi

• 1906. gada sākums: All India Muslim League dibināšana kā platforma musulmaņu politiskajiem jautājumiem.
• 1930.–1940. gadi: Musulmaņu līderu debates par autonomiju, speciālām tiesībām un par to, vai jāpiesaka atsevišķa valsts prasība.
• 1940. gada marts: Lahoras rezolūcija (bieži saukta arī par Pakistanas rezolūciju), kurā tika pausta prasība par "neatkarīgām valstīm" musulmaņu reģioniem — tas deva oficiālu impulsu Pakistānas idejai.
• 1946. gads: Politiskā spriedze un vardarbība, tai skaitā Direct Action Day un plašas sankcijas starp kopienām, kas būtiski saasināja situāciju.
• 1947. gada 14.–15. augusts: Britu Indijas sadalīšana un Pakistānas (Rietumu un Austrumu Pakistanas daļas) un neatkarīgas Indijas izveidošana; masveida migrācija un vardarbība.

Galvenie līderi un viņu loma

Kustībā vadošā loma bija Muhammedam Ali Džinnaham, kurš pārvērtās no konstitucionāla politiķa par Pakistānas kustības galveno simbolu. Citi līderi, kuri sniedza politisku, finansiālu vai organizatorisku atbalstu, bija gan reģionālie notikumu veidotāji, gan intelektuāļi un sieviešu aktīvisti.

• Muhammed Ali Džinnahs – kustības centrālā figūra un pirmās Pakistānas valsts līderis.
• Liaquat Ali Khan – tuvs Džinnahas sabiedrotais un Pirmā Pakistānas premjera amatā, palīdzēja pārveidot kustību par valdības sistēmu.
• Fatimah Jinnah – Džinnahas māsa un nozīmīga sieviešu līdere un sabiedriskā figūra.
• Sir Sikandar Hayat Khan, Khawaja Nazimuddin, Huseyn Shaheed Suhrawardy u. c. – reģionālie līderi, kuri mobilizēja atbalstu dažādos Pakistānas rajonos.

Masu migrācija, vardarbība un humanitārās sekas

Partition (sadale) noveda pie vienas no lielākajām migrācijām pasaules vēsturē — aptuveni 10–15 miljoni cilvēku šķērsoja jaunizveidoto robežu, meklējot drošību, balstoties uz reliģisko piederību. Migrācijas laikā un ap to notika plaša mēroga komunāla vardarbība, izvarošanas, slepkavību un īpašumu izpostīšanas gadījumi. Precīzi upuru skaitļi mainās atkarībā no avotiem, taču cilvēku ciešanas un materiālās zaudējums bija milzīgi.

Politiskās un starptautiskās sekas

Sadales radītās robežas un iebildumi par iekļaujamām teritorijām izraisīja ilgstošus strīdus, visbēdīgāk — par Kašmiru, kas kļuva par centrālo konfliktu starp Indiju un Pakistānu. Konflikti ir izraisījuši vairākas karadarbības kampaņas un saglabājušās kā galvenais reģionālās nestabilitātes avots.

Iekšpolitiski Pakistānā kustības mantojums ietekmēja valsts identitātes veidošanos, attiecības starp reliģiju un valsti, kā arī militāro un civilo varu attiecības. Vēlākais 20. gadsimta attīstības posms, tostarp Austrum­pakistānas atdalīšanās un Bangladešas izveidošana 1971. gadā, parādīja, ka etniskās, valodas un reģionālās atšķirības var ievērojami ietekmēt jaunizveidotas valsts stabilitāti.

Mantojums un vērtējums

Pakistānas kustība joprojām ir intensīvi pētīta un diskutēta tēma. Daži to redz kā svarīgu nacionālās pašnoteikšanās izpausmi, kas nodrošināja musulmaņu politisko un kultūras identitāti dienvidāzijā. Citi kritizē kustību par tās lomu sadales vardarbībā un par ilgtermiņa sekām, kas ietvēra minoritāšu drošības jautājumus un reģionālo nestabilitāti. Historisks novērtējums atšķiras atkarībā no pētnieku perspektīvas, taču viennozīmīgi ir tas, ka Pakistānas kustība būtiski pārveidoja Dienvidāzijas politisko karti un ietekmēja miljoniem cilvēku dzīves.

Kustības vēsture

Pirmais, kuram radās ideja par atsevišķu valsti, nebija Allama Iqbal, kā to parasti uzskata. Viņš šo teoriju izvirzīja tikai savā runā 1930. gadā. Tā bija dominējoša ideja, kuras pirmsākumi meklējami Apvienotajās Indijas provincēs. Tādi cilvēki kā sers Syed Ahmed Khan un citi bija domājuši par atsevišķu valsti jau daudz agrāk. Sākot ar 1901. gadu, arī daudzi citi musulmaņu zinātnieki bija ierosinājuši ideju par atsevišķu musulmaņu valsti subkontinenta ietvaros. Choudhary Rahmat Ali 1933. gadā savā Pakistānas deklarācijā vēlāk ierosināja Pakistānas nosaukumu. Tādi cilvēki kā Muhameds Ali Džinna saglabāja ticību reliģiskajai vienotībai. Reliģiskā naidīgums starp hinduistiem un musulmaņiem deva kustībai spēcīgāku atbalstu.

1940. gadā Musulmaņu līga savā sanāksmē Lahores pilsētā pieņēma Lahores rezolūciju (pazīstama arī kā Pakistānas rezolūcija), kurā tika pieprasīta neatkarīgas Pakistānas valsts izveide. Drīz pēc Otrā pasaules kara Apvienotā Karaliste pārliecinājās, ka nespēs saglabāt savas kolonijas Dienvidāzijā, jo Lielbritānijas impērija ļoti smagi cieta karā. Līdz 1947. gadam Britu Indija tika sadalīta divās valstīs - Pakistānā ar musulmaņu vairākumu un Indijā ar hinduistu vairākumu. Vēlāk 1971. gadā no Pakistānas atdalījās Bangladeša.

Musulmaņu līgas darba komiteja Lahores sesijā

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Pakistānas kustība?

J: Kas vadīja šo kustību?

Jautājums: Kāpēc cilvēki vēlējās izveidot atsevišķu valsti?

Kura partija organizēja šo cīņu?

J: Kas izrietēja no šīs kustības?

J: Kas bija daži no citiem svarīgiem līderiem, kas bija iesaistīti šajā kustībā, neskaitot Kvadīd-e-Azamu Muhamedu Ali Džinnu?

Meklēt pēc burta