Pakistānas kustība
Pakistānas kustība (saukta arī Tehrik-e-Pakistan, urdu: تحریکِ پاکستان) bija politiska kustība, kas darbojās 20. gadsimta pirmajā pusē. Tajā laikā Britu Indija piederēja Lielbritānijai. Britu Indijā lielākā daļa iedzīvotāju bija hinduisti vai musulmaņi. Cilvēki, kas izveidoja šo kustību, baidījās, ka pēc angļu aiziešanas viņi zaudēs savu brīvību. Tāpēc viņi vēlējās izveidot atsevišķu valsti. Šo cīņu organizēja partija "Visu Indijas musulmaņu līga", un tās rezultātā tika nodalīta Britu impērija Indijā. Šo kustību vadīja Kvadīd-e-Azams Muhameds Ali Džinna. Citi svarīgi līderi bija Nawab Muhammad Ismail Khan, Raja Amir Ahmed Khan of Mahmudabad, Sir Sikandar Hayat Khan, Nawabzada Liaquat Ali Khan, Fatimah Jinnah, Amjadi Bano Begum, Sir Abdullah Haroon, Khawaja Nazimuddin, Huseyn Shaheed Suhrawardy, Sardar Shaukat Hayat Khan, Chaudhry Khaliquzzaman, A.K. Fazlul Huq, Aurangzeb Khan, Qazi Muhammad Isa un Abdur Rab Nishtar
Kustības vēsture
Pirmais, kuram radās ideja par atsevišķu valsti, nebija Allama Iqbal, kā to parasti uzskata. Viņš šo teoriju izvirzīja tikai savā runā 1930. gadā. Tā bija dominējoša ideja, kuras pirmsākumi meklējami Apvienotajās Indijas provincēs. Tādi cilvēki kā sers Syed Ahmed Khan un citi bija domājuši par atsevišķu valsti jau daudz agrāk. Sākot ar 1901. gadu, arī daudzi citi musulmaņu zinātnieki bija ierosinājuši ideju par atsevišķu musulmaņu valsti subkontinenta ietvaros. Choudhary Rahmat Ali 1933. gadā savā Pakistānas deklarācijā vēlāk ierosināja Pakistānas nosaukumu. Tādi cilvēki kā Muhameds Ali Džinna saglabāja ticību reliģiskajai vienotībai. Reliģiskā naidīgums starp hinduistiem un musulmaņiem deva kustībai spēcīgāku atbalstu.
1940. gadā Musulmaņu līga savā sanāksmē Lahores pilsētā pieņēma Lahores rezolūciju (pazīstama arī kā Pakistānas rezolūcija), kurā tika pieprasīta neatkarīgas Pakistānas valsts izveide. Drīz pēc Otrā pasaules kara Apvienotā Karaliste pārliecinājās, ka nespēs saglabāt savas kolonijas Dienvidāzijā, jo Lielbritānijas impērija ļoti smagi cieta karā. Līdz 1947. gadam Britu Indija tika sadalīta divās valstīs - Pakistānā ar musulmaņu vairākumu un Indijā ar hinduistu vairākumu. Vēlāk 1971. gadā no Pakistānas atdalījās Bangladeša.
Musulmaņu līgas darba komiteja Lahores sesijā
Laika grafiks
|
|
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Pakistānas kustība?
A: Pakistānas kustība (saukta arī Tehrik-e-Pakistan, urdu: تحریکِ پاکستان) bija politiska kustība, kas darbojās 20. gadsimta pirmajā pusē. Tās mērķis bija izveidot atsevišķu valsti musulmaņiem Britu Indijā, kuri baidījās, ka pēc angļu aiziešanas zaudēs savu brīvību.
J: Kas vadīja šo kustību?
A: Kvadīd-e-Azams Muhameds Ali Džinna, un citi svarīgi līderi bija Navābs Muhameds Ismails Hāns, Mahmudabadas radža Amirs Ahmeds Hāns, sers Sikandars Hajets Hāns, Nawabzada Liaquat Ali Khan, Fatimah Jinnah, Amjadi Bano Begum, Sir Abdullah Haroon, Khawaja Nazimuddin, Huseyn Shaheed Suhrawardy, Sardar Shaukat Hayat Khan, Chaudhry Khaliquzzaman, A. K. Fazlul Huq , Aurangzeb Khan , Qazi Muhammad Isa un Abdur Rab Nishtar .
Jautājums: Kāpēc cilvēki vēlējās izveidot atsevišķu valsti?
A: Cilvēki vēlējās izveidot atsevišķu valsti, jo baidījās, ka zaudēs brīvību, kad angļi atstās Britu Indiju, kurā tolaik pārsvarā dzīvoja hinduisti un musulmaņi.
Kura partija organizēja šo cīņu?
A.: Šo cīņu organizēja Visu Indijas musulmaņu līgas partija.
J: Kas izrietēja no šīs kustības?
A: Šīs kustības rezultātā tika sadalīta Britu impērija Indijā.
J: Kas bija daži no citiem svarīgiem līderiem, kas bija iesaistīti šajā kustībā, neskaitot Kvadīd-e-Azamu Muhamedu Ali Džinnu?
A: Daži no citiem svarīgiem līderiem, kas piedalījās šajā kustībā, izņemot Kvadīd-e-Azamu Muhamedu Ali Džinnu, bija Nawab Muhammad Ismail Khan , Raja Amir Ahmed Khan of Mahmudabad , Sir Sikandar Hayat Khan , Nawabzada Liaquat Ali Khan , Fatimah Jinnah , Amjadi Bano Begum , Sir Abdullah Haroon , Khawaja Nazimuddin , Huseyn Shaheed Suhrawardy , Sardar Shaukat Hayat Khan , Chaudhry Khaliquzzaman , A. K. Fazlul Huq , Aurangzeb Khan , Qazi Muhammad Isa un Abdur Rab Nishtar .
