Wakame (Undaria pinnatifida) — ēdama jūraszāle un invazīvā suga
Wakame (Undaria pinnatifida) — ēdama, uzturvielām bagāta jūraszāle, kas vienlaikus ir invazīva suga, apdraudot ekosistēmas, zveju un jūras lauksaimniecību.
Wakame (japāņu: わかめ vai 若布) ir brūnuzāle — ēdama jūraszāle, kuras zinātniskais nosaukums ir Undaria pinnatifida. Tā tiek patērēta svaiga, žāvēta vai sālīta, un ir plaši pazīstama Austrumāzijas virtuvēs.
Wakame bieži pārdod žāvētu vai sālītu. To ierasti izmanto miso zupā un dažādos salātos, piemēram, japāņu goma-wakame (sezama) salātos. Korejā šo jūras augu sauc par miyeok, un to izmanto gan salātos, gan kā galveno sastāvdaļu tradicionālajā miyeok zupā (miyeok-guk), ko korejieši ēd dzimšanas dienās un pēc dzemdībām. Ķīnā to dēvē par qundaicai, un intensīva audzēšana tur koncentrējas ap Dalian, kur tiek ražotas lielas vakame audzēšanas platības.
Vērtība uzturā un gatavošanā
Wakame ir uzturvielām bagāta jūraszāle. Tā satur jodu, olbaltumvielas, uztura šķiedras, kalciju, magniju un dažus vitamīnus (piem., A, C, K un folātu). Brūnajās zālēs ir pigmenti kā fukoksantīns, kas pētniecībā saistīts ar metabolismu ietekmējošiem efektiem. Tomēr jāņem vērā, ka wakame var uzkrāt arī jonu formā esošus minerālus un metālus, tāpēc svarīgi pirkt no uzticamiem avotiem un ēst mēreni.
Žāvētu wakame parasti izmērcē aukstā ūdenī 5–10 minūtes, lai tā atjaunotu apjomu, pēc tam ielej lieko ūdeni ārā. Ja aļģes ir sālītas, tās vajag kārtīgi nomazgāt. Lai samazinātu slidenumu un atsvaidzinātu krāsu, bieži izmanto īsu blanšēšanu verdošā ūdenī 10–30 sekundes. Sagrieztu wakame pievieno salātiem, zupām, aukstām uzkodām vai izmanto kā piedevu tofu un rīsiem.
Izplatība un invazivitāte
Undaria pinnatifida ir dzimtene Japānas, Korejas un Ķīnas piekrastes apgabali aukstā mērenā klimata joslā. Tomēr pēdējo gadu desmitu laikā tā ir iekļuvusi citos reģionos un tagad sastopama daudzviet pasaulē, tostarp Francijā, Lielbritānijā, Spānijā, Itālijā, Argentīnā un Austrālijā.
Jaunzēlandē Undaria pinnatifida tiek uzskatīta par ļoti bīstamu nezāli un iekļauta sarakstos kā viena no nozīmīgākajām invazīvajām sugām. Tā pirmo reizi tika novērota Velingtonas ostā 1987. gadā, un tiek pieļauts, ka tā nejauši ieceļoja 20. gadsimta 80. gadu beigās ar kuģiem no Āzijas, piemēram, piekļūstot kā piekuģu biofouling vai ar balasta ūdeni. Mūsdienās Undaria ir sastopama lielākajā daļā Jaunzēlandes dienvidaustrumu piekrastes un izplatījusies līdz pat Oklendai uz ziemeļiem.
Suga izplatās galvenokārt divos veidos: dabiskā ceļā, izdalot miljoniem mikroskopisku sporu, ko ražo katrs auglīgais augs, un cilvēku virzīta pārnešana — pieķeroties kuģu korpusiem, pontoniem, zvejas un jūras lauksaimniecības iekārtām (piem., garām virtenēm un nūjām), kā arī ar dzīviem vai žāvētiem produktiem, kurus transportē.
Ekoloģiskās un ekonomiskās sekas
Undaria ir ļoti veiksmīga un auglīga suga, kas var izkonkurēt vietējās jūraszāles, mainīt kopienu struktūru un samazināt vietējo bioloģisko daudzveidību. Tā var arī noslogot zvejas un jūras lauksaimniecības iekārtas, radīt papildus izmaksas to tīrīšanai un uzturēšanai, kā arī mainīt piekrastes ekosistēmu funkcijas. Tomēr dažos gadījumos invazīvā wakame ir arī sniegusi jaunas dzīvotnes noteiktām sugu grupām, tādēļ sekas var būt kompleksi atkarībā no vietējā ekosistēmas stāvokļa.
Kontrole un profilakse
- Profilakse ir visefektīvākais instruments — stingra kuģu korpusu un aprīkojuma apkope, regulara tīrīšana un balasta ūdens apsaimniekošana samazina iespējas ievešanai.
- Vietējā uzraudzība un agrīna konstatēšana ļauj ātrāk reaģēt ar mērķtiecīgām noņemšanas kampaņām (manuāli izraušana, slēgšanas režīmi ostām vai marīnām), lai ierobežotu izplatību.
- Jūras lauksaimniecības un zvejas nozarēs tiek ieviestas labas prakses vadlīnijas, lai samazinātu piesārņojuma risku un novērstu aļģu pārnešanu starp vietām.
Drošības un veselības aspekti
Lielākā daļa cilvēku wakame lieto droši, taču ir dažas lietas, ko vērts ņemt vērā: tā satur augstu joda daudzumu, kas cilvēkiem ar vairoga dziedzera problēmām var ietekmēt hormonu līdzsvaru; brūnās aļģēs iespējams uzkrāt arī nepilnīgas kvalitātes izstrādājumos nevēlamus elementus (piem., smagos metālus), tāpēc izvēlieties pārtikas kategorijas produktus no uzticama piegādātāja. Tāpat, ja izmantojat wakame pirmoreiz, ēdiet mazos daudzumos, lai pārliecinātos par individuālu panesamību (alerģijas ir reti, bet iespējamas).
Kopsavilkums
Wakame (Undaria pinnatifida) — ir daudzpusīga un uzturvielām bagāta jūraszāle ar plašu kulināro pielietojumu, īpaši Japānas, Korejas un Ķīnas virtuvēs. Tajā pašā laikā tā ir spēcīgs invazīvs organisms daudzos pasaules reģionos, kur var radīt nozīmīgas ekoloģiskas un ekonomiskas sekas. Profilakse, rūpīga uzraudzība un atbilstoša pārvaldība ir nepieciešama, lai ierobežotu tās negatīvo ietekmi uz vietējām piekrastes ekosistēmām.
Wakame salāti
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir wakame?
A: Wakame ir jūras aļģu suga.
Q: No kurienes tas nāk?
A: Wakame dzimtene ir Japānas, Korejas un Ķīnas piekrastes apgabali, kas atrodas mērenā aukstuma joslā, bet pēdējā laikā tā ir izplatījusies arī Francijā, Lielbritānijā, Spānijā, Itālijā, Argentīnā un Austrālijā.
J: Kā to izmanto?
A: To bieži izmanto miso zupā un salātos. Korejā to sauc par miyeok un izmanto salātos vai kā galveno sastāvdaļu miyeok zupā. Ķīnā to sauc par qundaicai.
Vai vakame ir invazīva suga?
A: Jā, Jaunzēlandē Undaria pinnatifida (zinātniskais nosaukums wakame) ir ļoti bīstama nezāle un viena no 100 visļaunākajām invazīvajām sugām pasaulē. Tā pirmo reizi tika novērota Velingtonas ostā 1987. gadā, un kopš tā laika tā ir izplatījusies lielākajā Jaunzēlandes dienvidaustrumu daļā un līdz pat Oklendai uz ziemeļiem.
J: Kā Wakame nonāca Jaunzēlandē?
A.: Iespējams, ka tā nejauši nonāca uz kuģiem no Āzijas pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās ar balasta ūdeņiem.
J: Kā Wakame izplatās?
Undaria izplatās divējādi - dabiskā ceļā ar miljoniem mikroskopisku sporu, ko izdala katrs auglīgais augs, un piestiprināta pie kuģu korpusiem un jūras lauksaimniecības iekārtām.
Meklēt