Ziemeļu Sulavesi

Nosaukums

Ziemeļsulavezi apkārtni agrāk sauca par Minahasu. Šo nosaukumu dažkārt vēl joprojām lieto. Vārds Minahasa cēlies no vārdiem Mina-Esa (Minaesa) vai Maesa, kas nozīmē būt vienotam vai vienojošam Šis nosaukums liecina par cerību apvienot reģiona etniskās grupas, tostarp: Tontemboan, Tombulu, Tonsea, Tolour (Tondano), Tonsawang, Ponosakan, Pasan un Bantik. Vārdu "Minahasa" pirmo reizi lietoja Manado holandiešu regents J. D. Šieršteins savā ziņojumā Maluku gubernatoram 1789. gada 8. oktobrī.

Vēsture

Pirmsvēsturiskais

Arheoloģiskajos pētījumos ir atklāts, ka Ziemeļsulāvesi pirms 30 000 gadu ir bijušas liecības par cilvēku dzīvi, pamatojoties uz liecībām alā Liang Sarru, kas atrodas Salibabu salā. Citas liecības liecina par dzīvību pirms aptuveni 6000 gadiem Passo kalna nogāzē Kakasas rajonā un pirms 4000 gadiem līdz mūsu ēras sākumam Liang Tuo Mane'e alā Arangkaa Arangkaa Karakelangas salā.

Agrīnais periods

Koloniālais periods

16. gadsimta beigās Ziemeļsulāvesi ieradās portugāļi un spāņi. Portugāle bija pirmā rietumu valsts, kas ieradās Ziemeļsulavezī. Portugāļu kuģis piestāja pie Manado Maguindanao sultanāts tajā laikā kontrolēja ziemeļu salas. Portugāļi uzcēla Amurangas cietoksni.

Spānijas kuģis pietauvojās Talaud un Siau salā, tālāk uz Ternate. Spānija uzcēla cietoksni Manado, un kopš tā laika Minahasa atradās Spānijas kontrolē. Pretošanās pret spāņu okupāciju kulmināciju sasniedza 1660.-1664. gadā.

Nīderlandiešu kuģis Manado pilsētā piestāja 1660. gadā, palīdzot Minahasa konfederācijai cīņā pret Spāniju. Minahasa konfederācijas locekļu Apvienoto Nāciju Republikas apvienība noslēdza tirdzniecības nolīgumu ar VOC. Pēc tam šis tirdzniecības sadarbības līgums ļāva VOC monopolizēt tirdzniecību, un tā pakāpeniski sāka uzspiest savu gribu, kas galu galā noveda pie 1700. gada pretošanās Ratahanā, kuras kulminācija bija Nīderlandes Minahasa karš 1809.-1811. gadā pie Tondano.

Spāņi jau bija kolonizējuši Filipīnu salas. Viņi izveidoja Minahasu par kafijas plantāciju. Spānija padarīja Manado par kafijas tirdzniecības centru ķīniešu tirgotājiem. Dažas Minahasas ciltis 1550. gados palīdzēja Spānijai ieņemt portugāļu cietoksni Amurangā. Pēc tam spāņu kolonisti Manado uzcēla cietoksni. Visbeidzot Spānija kontrolēja visu Minahasu.

16. gadsimtā viena no pirmajām indoeirāziešu kopienām arhipelāgā bija Manado. Pirmais Manado karalis bija Muntu Untu (1630). Viņam bija pusspāņu izcelsme. Vēlāk Spānija ar līgumu apmaiņā pret 350 000 dukātu nodeva Minahasu portugāļiem. Minahasa valdnieki nosūtīja Supitu, Pa'at un Lontoh cīnīties ar holandiešiem, lai izspiestu portugāļus no Minahasa. Viņiem tas izdevās 1655. gadā. Viņi 1658. gadā uzcēla savu cietoksni un dažus gadus vēlāk padzina pēdējos portugāļus.

Līdz 17. gadsimta sākumam holandieši bija gāzuši Ternates sultonātu. Viņi sāka mazināt Spānijas un Portugāles ietekmi arhipelāgā. 1677. gadā holandieši iekaroja Sangiras arhipelāgu. Divus gadus vēlāk Maluku gubernators Roberts Padtbrugge apmeklēja Manado. Viņš noslēdza vienošanos ar Minahasan vadoņiem. Tas ļāva holandiešiem dominēt nākamos 300 gadus. Tomēr tieša holandiešu pārvalde sākās tikai 1870. gadā. Holandieši palīdzēja apvienot Minahasa konfederāciju. 1693. gadā minahasaieši guva militāru uzvaru pret Mongondovu cilti dienvidos. Minahasā pieauga holandiešu ietekme, attīstījās kristietība un eiropeiskā kultūra. Misionāru skolas Manado 1881. gadā bija viens no pirmajiem masu izglītības mēģinājumiem Indonēzijā. Šo skolu absolventi varēja atrast darbu kā ierēdņi, armijā un Nīderlandes Austrumindijas valdībā. Minahasa attiecības ar holandiešiem bieži vien bija sliktas. Starp holandiešiem un Tondano 1807. un 1809. gadā notika karš. Minahasa teritorija nonāca Nīderlandes tiešā pakļautībā tikai 1870. gadā. Taču ar laiku holandieši un Minahasa kļuva ļoti tuvi. Tāpēc Minahasu bieži dēvēja par 12. holandiešu provinci. Pat 1947. gadā Manado izveidoja politisko kustību Twapro, saīsinājumā no Twaalfde Profincie (Divpadsmitā province), kas vēlējās formālu Minahasa iekļaušanu Nīderlandes Karalistē.

Neatkarība

Japāņi okupēja šo teritoriju no 1942. līdz 1945. gadam. tas bija nabadzības periods, un 1945. gadā sabiedroto spēki Manado ievērojami bombardēja. Pēc tam neatkarības periodā notika šķelšanās starp proindonēziešu un holandiešu Minahasu. Sam Ratulangi iecelšanai par pirmo Austrumindonēzijas gubernatoru izdevās iegūt Minahasa atbalstu Indonēzijas Republikai. Pēc Indonēzijas neatkarības iegūšanas Indonēzija ir sadalīta 8 provincēs, un Sulavesi ir viena no šīm provincēm. Sulavesi pirmais gubernators bija S.G.J. Ratulangi, kas pazīstams arī kā nacionālais varonis. 1948. gadā Sulavesi tika izveidota Austrumindonēzijas valsts, kas vēlāk kļuva par vienu no Indonēzijas Savienoto Valstu štata daļām. Austrumindonēzijas štats tika likvidēts un apvienots Indonēzijas Republikā. Pamatojoties uz likumu Nr. 13, 1964. gadā izveidoja Ziemeļsulavezi provinci. 1959. gada 14. augusts tika pasludināts par provinces gadadienu.

1957. gada martā Ziemeļu un Dienvidsulavesi militārie vadītāji pieprasīja lielāku brīvību no Javas. Viņi vēlējās aktīvāku attīstību, taisnīgu nodokļu naudas sadali un palīdzību pret Kahara Muzakara sacelšanos Dienvidsulavesi. Viņi vēlējās, lai centrālo valdību vienlīdzīgi vadītu gan Sukarno, gan Hatta. Sākotnēji "Permesta" (Visuma cīņas harta) kustība bija tikai reformu kustība, nevis separātistu kustība.

Centrālās valdības un Sulavesi militāro spēku vadītāju sarunas novērsa vardarbību Dienvidsulavesi, taču Minahasan līderi nebija apmierināti ar vienošanās iznākumu, un kustība izcēlās. Baidoties no dienvidu dominances, Minahasan līderi 1957. gada jūnijā pasludināja savu Ziemeļsulavesi autonomo valsti. Tajā laikā centrālā valdība kontrolēja Dienvidsulavezi, bet ziemeļos nebija spēcīgu centrālās valdības figūru, un klīda baumas, ka Amerikas Savienotās Valstis ir apbruņojušas sacelšanos Sumatras ziemeļos, arī tai ir sakari ar Minahasan līderiem.

Ārvalstu intervences iespējamība pamudināja centrālo valdību lūgt militāro palīdzību no Dienvidsulavesi. Permesta spēki vēlāk tika izvesti no Centrālās Sulavesi, Gorontalo, Sangiras un Morotai Maluku reģionā. Permesta lidmašīnas (ko piegādāja ASV un ar kurām lidoja filipīniešu, taivāniešu un amerikāņu piloti) tika iznīcinātas. Pēc tam ASV devās tālāk, un 1958. gada jūnijā Minahasā izsēdinājās centrālās valdības armija. Permesta sacelšanās beidzās 1961. gada vidū.

Sumatras un Sulavesi sacelšanās cieta neveiksmi. Viņi pat palīdzēja radīt to, ko negribēja, jo centrs reaģēja uz sacelšanās draudiem. Centrālās valdības vara pieauga, bet reģionālā autonomija kļuva vājāka. Radikālais nacionālisms kļuva spēcīgāks. Komunistiskās partijas vara un Sukarno vara pieauga, bet Hata pavājinājās. Sukarno 1958. gadā beidzot izveidoja vadītu demokrātiju.

Kopš 1998. gada reformām Indonēzijas valdība ir sākusi pieņemt likumus, kas stiprina reģionālo autonomiju - galveno ideju, par kuru cīnās Permesta.

Vide

Klimats

Ziemeļu Sulavesi klimats ir tropisks ar muzonu vējiem. No novembra līdz aprīlim ziemeļu piekrastē valda rietumu vēji, kas atnes lietus. No maija līdz oktobrim vēji mainās uz sausiem dienvidu vējiem. Gada nokrišņu daudzums ir no 2000 līdz 3000 mm. Ir aptuveni 90-140 lietainas dienas. Vidējā temperatūra ir 25 grādi pēc Celsija. Vidējā maksimālā gaisa temperatūra reģistrēta 30 grādu pēc Celsija, bet minimālā vidējā gaisa temperatūra ir 22,1 grāds pēc Celsija.

Ģeogrāfija

Ziemeļsulavesi province atrodas Sulavesi salas ziemeļu pussalā. Tā ir viena no trim Indonēzijas provincēm, kas atrodas nozīmīgās vietās Klusā okeāna malā. Pārējās divas provinces ir Ziemeļsumatra un Ačehas īpašais reģions. Ziemeļsulavesi atrodas netālu no ekvatora - 0,30-4,30 ziemeļu platuma (Lu) un 121-127 austrumu garuma (BT). Pussala stiepjas no austrumiem uz rietumiem. Visattālāk uz ziemeļiem atrodas Sangihe un Talaudas salas. Tās ir Ziemeļsulavesi robežas:

Ziemeļos	Celebes jūra, Klusais okeāns un Filipīnas
South	Tomini līcis
East	Maluku jūra, Maluku un Ziemeļmaluku
West	Gorontalo

Lielāko daļu no kontinentālās Ziemeļsulavezi provinces aizņem kalni un pakalni ar ielejām starp tiem. Daži kalni Ziemeļsulavesi ir Klabata kalns (1895 m) ziemeļu Minahasā, Lokonas kalns (1579 m), Mahavu kalns (1331 m) Tomohonā, Soputana kalns (1789 m) dienvidaustrumu Minahasā, Dua Saudara kalns (1,468 m) Bitungā, Awu kalns (1784 m), Space kalns (1245 m), Karangketanga kalns (1320 m), Dalage kalns (1165 m) Sangihe un Talaudā, Ambang kalns (1689 m), Gambula kalns (1954 m) un Batu Balawan kalns (1970 m).

Divi lielākie ezeri ir: Tondano ezers (4 278 ha platība) Minahasā un Moat ezers (617 ha platība) Austrumbolaang Mongondovā. Galvenās upes ir Tondano upe (40 km), Poigaras upe (54,2 km), Ranojapo upe (51,9 km), Talawaan upe (34,8 km) Minahasā. Dumoga upe (87,2 km), Sangkub upe (53,6 km) un Ongkaw upe (42,1 km) atrodas Bolmongā un Bolmutā.

Ziemeļsulāvesi piekrastē, gan kontinentālajā piekrastē, gan salu piekrastē, ir vairāki zemesragi un līči. Šīs teritorijas augsne bija auglīga lauksaimniecībai.

Augi un dzīvnieki

Lielākā daļa Ziemeļsulāvesi augu un dzīvnieku ir tādi paši kā citviet Indonēzijā. Tomēr provincē ir daži dzīvnieki, piemēram, brieži, Maleo, Taong, Mini Tarsius Spektrs Bitungas pilsētas dabas rezervātā un Koelakanti Manado piekrastē.

Jūrā pie Ziemeļu Sulavesi atrodas vairākas zivju, koraļļu un planktona sugas. Dažas jūras zivis ir nozīmīgs ārējās maiņas avots, piemēram, tunzivis, svītrainās tunzivis, dzeltenās astes, omārs un citas.

Liela daļa Ziemeļsulāvesi ir mežs. Meži sākas jūras līmenī un var turpināt līdz pat kalnu virsotnēm. Labas kvalitātes kokmateriāli, tostarp melnkoks (koka) dzelzs koks, linggua, cempaka, koka nantu, gopasa un meranti. Ir arī plantāciju kultūras, piemēram, kokosrieksti, muskatrieksti un krustnagliņas.

Cilvēki

2010. gada tautas skaitīšanā Ziemeļsulavesi dzīvoja 2 270 596 cilvēki. Iedzīvotāju skaits bija par 1,41% lielāks nekā pirms desmit gadiem. Lielākās etniskās grupas ir Minahasan provinces ziemeļos un Mongondow dienvidos. Provinces galvenā pilsēta ir Manado (432 300 iedzīvotāju 2019. gadā). 2010. gadā aptuveni 68 % iedzīvotāju bija kristieši. Ziemeļsulavesi kristieši pārsvarā ir protestanti, bet ir arī daži katoļi. Tas ir neparasti galvenokārt musulmaņu Indonēzijā. Koloniālisma laikā ļoti veiksmīgi darbojās holandiešu misionāri. Arī tāpēc, ka Gorontalo reģions, kurā pārsvarā bija musulmaņi, 2000. gadā atstāja Ziemeļsulavesi un kļuva par jauno Gorontalo (provinci). Provincē dzīvo arī musulmaņu, hinduistu un budistu minoritātes. Manado ir arī ievērojama jūdaistu kopiena. Pašlaik vienīgā sinagoga Indonēzijā atrodas Manado. Tiek lēsts, ka Manado dzīvo aptuveni 800 ebreju.

Etniskās grupas

Šajā provincē kopā dzīvo daudzas iedzīvotāju grupas. Lielākā iedzīvotāju grupa ir minahasa tauta. Viņi pārsvarā dzīvo Bitungas pilsētā, Manado pilsētā, Tomohonas pilsētā, Minahasas reģentūrā, Ziemeļminahasas reģentūrā, Dienvidminahasas reģentūrā un Dienvidaustrumuminahasas reģentūrā. Citas etniskās grupas ir Bolaang Mongondow, Sangihe, Talaud un Siau. Etniskā piederība Ziemeļsulāvesi ir neviendabīgāka nekā citās Indonēzijas daļās. Minahasan un Bolaang Mongondow ir izplatīti gandrīz visā Ziemeļsulavezi kontinentālajā reģionā. Sangihe, Talaud un Siau pārsvarā apdzīvo Sangihe salas, Talaud salu un Lembeh salu, īpaši piekrastes apgabalos uz ziemeļiem, austrumiem un rietumiem no kontinentālās Ziemeļsulavezi. Bajau tauta ir jūrnieki nomadi, kas ir pārcēlušies no Sulu arhipelāga Filipīnās konflikta Mindanao dēļ. Viņi dzīvo Ziemeļsulavesi piekrastes ciematos Ziemeļminavasi reģions ziemeļu daļā.

Papildus vietējiem iedzīvotājiem Ziemeļsulāvesi dzīvo arī migranti. Ziemeļsulavesi ir ievērojams ķīniešu iedzīvotāju skaits, jo īpaši Manado pilsētas apkaimē. Ķīnieši ir arī vieni no pirmajiem cilvēkiem, kas kontaktējās ar vietējiem iedzīvotājiem pirms eiropiešu ierašanās. Saskaņā ar Tompaso rajonā Minahasā atrastajām ķīniešu senajām vēstulēm liecina, ka kultūras mijiedarbība starp ķīniešiem un Minahasu ir pastāvējusi jau kopš Han dinastijas laikiem. Lielākā daļa ķīniešu Ziemeļsulavesi ir hakka, taču tur dzīvo arī daži hokkienes un kantonieši.

Pastāv arī citas etniskās grupas, piemēram, javieši un sundānieši. Lielākoties tie ir pārcēlušies no savas izcelsmes vietas, jo holandieši koloniālisma laikā līdz Suharto laikiem īstenoja transmigrācijas programmu. Viņi parasti dzīvo pilsētu teritorijās, piemēram, Manado un Tomohonā.

Valoda

Ziemeļsulavesi ir daudzvalodu kultūra. Tiek lietotas daudzas valodas, un cilvēki parasti runā vismaz divās, bet bieži arī vairāk valodās. Indonēziešu valoda ir oficiālā valoda provincē un citās Indonēzijas daļās. Visi oficiālie provinces valdības dokumenti un ceļa zīmes ir rakstītas indonēziešu valodā. Tomēr lielākā daļa provinces iedzīvotāju ikdienā sazinās Manado malajiešu valodā. Šī valoda ir līdzīga indonēziešu valodai, taču nav tāda pati. Minahasanas iedzīvotāji runā Minahasanas valodās. Šīs ir piecas Minahasan valodas šajā apgabalā: Tonsawang, Tontemboan, Toulour, Tonsea un Tombulu. Uz dienvidiem cilvēki runā Mongondow valodā un Gorontalo valodā. Ziemeļu salās netālu no Filipīnām vietējie iedzīvotāji runā visajiešu valodās.

Citas valodas Ziemeļsulāvesi ir javiešu, sundiešu un baliešu. Šajās valodās runā cilvēki no citām Indonēzijas daļām. Hakku valodā runā arī daži Manadao ķīnieši. Tiek runāts arī hokiēniešu un kantoniešu valodā. Angļu un mandarīnu valodu bieži saprot tur, kur ir daudz tūristu, piemēram, Bunakenas nacionālajā parkā. Vecāka gadagājuma cilvēki var saprast holandiešu un portugāļu valodu. ^[] Cilvēki, kas dzīvojuši salās netālu no Filipīnām, var saprast tagalo valodu.

Ķīniešu templis atrodas netālu no Manado

Administratīvās nodaļas

Ziemeļsulavezi ir vienpadsmit regentoni (indonēziešu: kabupaten) un četras neatkarīgas pilsētas (indonēziešu: kotamadya). Tās ir uzskaitītas turpmāk.

Nosaukums	Platība (km2)	Iedzīvotāju skaitīšana 2010	Iedzīvotāju skaitīšana 2015	Iedzīvotāju skaita aplēse 2019	Capital	HDI2014 aplēses
Sangihe salu reģions (Kepulauan Sangihe)	461.11	126,100	129,560	131,800	Tahuna	0,668 (vidēja)
Sitaro salu reģions (Kepulauan Siau Tagulandang Biaro)	275.96	63,801	65,529	67,000	Ondong Siau	0,643 (vidēja)
Talaudas salu reģions (Kepulauan Talaud)	1,240.40	83,434	88,589	92,500	Melonguane	0,665 (vidēja)
Ziemeļu (salu) sektors	1,977.47	273,335	283,678	291,300
Bitung (pilsēta)	302.89	187,652	205,379	220,700		0,708 (augsts)
Manado (pilsēta)	157.27	410,481	425,420	432,300		0,772 (augsts)
Tomohona (pilsēta)	114.20	91,553	100,193	107,600		0,735 (augsts)
Minahasa Regency	1,114.87	310,384	328,700	341,500	Tondano	0,727 (augsts)
Ziemeļu Minahasa reģions (Minahasa Utara)	918.49	188,904	197,861	203,200	Airmadidi	0,705 (vidēja)
Dienvidu Minahasa reģions (Minahasa Selatan)	1,409.97	195,553	204,832	210,400	Amurang	0,683 (vidēja)
Dienvidaustrumu Minahasa reģions (Minahasa Tenggara)	710.83	100,443	104,465	106,500	Ratahan	0,678 (vidēja)
Austrumu (Minahasa) sektors	4,728.52	1,494,970	1,566,850	1,622,200
Kotamobagu (pilsēta)	68.06	107,459	119,277	130,000		0,704 (augsts)
Bolaang Mongondow reģions	2,871.65	213,484	232,968	249,600	Kotamobagu	0,645 (vidēja)
Austrumu Bolaang Mongondow reģions (Bolaang Mongondow Timur)	910.18	63,654	68,622	72,600	Tutuyan	0,631 (vidēja)
Ziemeļbolaangas Mongondovas reģions (Bolaang Mongondow Utara)	1,680.00	70,693	76,264	80,700	Boroko	0,642 (vidēja)
Dienvidu Bolaang Mongondovas reģions (Bolaang Mongondow Selatan)	1,615.86	57,001	62,162	66,500	Molibagu	0,635 (vidēja)
Rietumu (Bolaang Mongondow) sektors	7,145.75	512,291	559,293	599,400