Urīnceļu infekcija (UTI) ir infekcija, ko izraisa baktērijas daļā urīnceļu. Ja infekcija skar apakšējos urīnceļus, to bieži dēvē par vienkāršu cistītu (urīnpūšļa infekcija). Ja infekcija izplatās uz augšējiem urīnceļiem, runā par pielonefrītu (nieru infekcija). Apakšējo urīnceļu infekcijas simptomi parasti ir sāpīga čurāšana, biežāka vai pastiprināta vēlme čurāt un sajūta, ka urīnpūslis nav pilnībā iztukšots. Nieru infekcijas simptomos parasti ietilpst drudzis, drebuļi, slikta dūša vai vemšana un sāpes sānos un mugurā. Vecāka gadagājuma cilvēkiem, maziem bērniem un cilvēkiem ar rēķinātiem veselības traucējumiem simptomi var būt mazāk izteikti vai netipiski (piemēram, apātija vai dezorientācija). Galvenais abu infekcijas veidu cēlonis parasti ir Escherichia coli baktērija. Retos gadījumos infekciju var izraisīt arī citas baktērijas, vīrusi vai sēnītes.

Kāpēc UTI rodas un kādi ir riska faktori

Sievietes slimo biežāk nekā vīrieši — anatomisku iemeslu dēļ urīnizvadkanāls ir īsāks un tuvāk anālam, kas atvieglo baktēriju iekļūšanu urīnceļos. Aptuveni pusei sieviešu kādā dzīves posmā ir bijusi urīnceļu infekcija, un infekcijas bieži var atkārtoties. Biežākie riska faktori ir:

  • dzimumakts un īpaši seksuāla aktivitāte (dzimumakts, kā riska faktors)
  • iepriekšējas urīnceļu infekcijas ģimenes anamnēzē
  • kontracepcijas metodes, kas lieto spermīcīdus vai diafragmu
  • grūtniecība (hormonālas un anatomiskas pārmaiņas)
  • urīnceļu obstrukcijas vai anatomiskas anomālijas
  • diabēts un imūnsupresija
  • urīnvadkanāla katetrizācija vai citi medicīniski manipulatīvi riski

Simptomi pēc lokalizācijas

  • Apakšējie urīnceļi (cistīts): dedzinoša čurāšana, bieža vai neatliekama vajadzība čurāt, neliels asiņains urīns, diskomforts vai spiediena sajūta vēdera apakšējā daļā.
  • Augšējie urīnceļi (pielonefrīts): augsts drudzis, drebuļi, stipras sāpes sānos (flankās), slikta dūša vai vemšana, vispārējs vājums.
  • Vecākiem cilvēkiem un maziem bērniem: var parādīties netipiski simptomi — apātija, uzvedības izmaiņas, ēstgribas zudums vai drudzis bez citiem specifiskiem simptomiem.

Diagnoze

Jauna, vesela sieviete ar tipiskiem apakšējo urīnceļu simptomiem bieži tiek diagnosticēta klīniski pēc simptomiem, bez papildus izmeklējumiem. Tomēr jāveic izmeklējumi, ja:

  • simptomi ir smagi vai ilgstoši;
  • ir aizdomas par pielonefrītu (drudzis, sāpes sānos);
  • persona ir vīrietis, grūtniece vai bērns;
  • ir recidivējošas vai komplicētas infekcijas;
  • iepriekšējā ārstēšana nepalīdz.

Bieži lietotie izmeklējumi: urīna strīpa testa (nitrits, leikocītu estāze), urīna mikrobioloģiskā izmeklēšana (urīna kultūra) un urinālais mikroskopiskais izmeklējums. Kultūra palīdz noteikt baktēriju sugu un antibiotiku jutību.

Ārstēšana

Vienkāršu urīnceļu infekciju ārstē parasti ar antibiotikām. Jauna, veselīga sieviete ar tipisku cistītu var saņemt īsu antibiotiku kursu, bet izvēle un ilgums atkarīgs no reģionālās antibiotiku jutības. Tomēr rezistence pret daudzām antibiotikām, ko lieto urīnceļu infekciju ārstēšanai, pieaug, tāpēc ārstēšana jāvada, ņemot vērā vietējos ieteikumus un, ja nepieciešams, urīna kultūras rezultātus.

Komplicētu vai smagu infekciju gadījumā antibiotikas var būt nepieciešams lietot ilgāk vai ievadīt intravenozi (caur vēnām). Ja simptomi neuzlabojas divu līdz trīs dienu laikā pēc ārstēšanas sākuma, nepieciešami papildu izmeklējumi un iespējamā ārstēšanas korekcija.

Atkārtotas infekcijas un profilakse

Cilvēkiem, kuriem infekcijas atkārtojas, iespējamas vairākas pieejas:

  • profilaktiska mazu antibiotiku deva uz noteiktu laiku (pēc ārsta ieteikuma);
  • postkoitāla (pēc dzimumakta) antibiotiku profilakse, ja infekcijas saistītas ar seksuālo aktivitāti;
  • pašārstēšanās stratēģija — pacientam ir recepte, lai sāk ārstēšanu pie pirmajiem simptomiem (ja tas ir droši un ārsts piekritīs);
  • neantibiotiskas metodes: pietiekama šķidruma uzņemšana, urīna izdalīšanās pēc dzimumakta, personīgā higiēna (no priekšpuses uz aizmuguri), izvairīšanās no spermīcīdiem, urinēšana, tiklīdz rodas vajadzība.

Dažiem cilvēkiem palīdz uztura papildinājumi kā dzērveņu sula/ekstrakts vai D‑mannoze, taču šo līdzekļu efektivitāte nav viennozīmīgi pierādīta visiem pacientiem. Probiotikas un citi profilakses veidi tiek pētīti.

Sekas un sarežģījumi

  • Ja netiek ārstēta, apakšējā urīnceļu infekcija var izraisīt augšējo urīnceļu infekciju (pielonefrītu), kas var būt nopietnāka.
  • Smagas vai atkārtotas nieru infekcijas var izraisīt nieru rētošanos un ilgtermiņa nieru bojājumu, īpaši bērniem.
  • Baktērijēm nokļūstot asinīs, iespējams attīstīt sepse — dzīvi apdraudošu stāvokli, kam nepieciešama steidzama medicīniska palīdzība.
  • Grūtniecēm urīnceļu infekcijas var palielināt priekšlaicīgas dzemdības un mazuļa dzimšanas svara risku, tādēļ grūtniecēm infekcijas jāizmeklē un jāārstē rūpīgāk.

Kad jāvēršas pie ārsta

Sazinieties ar ārstu, ja Jums ir:

  • drudzis vai sāpes sānos kopā ar urinācijas simptomiem;
  • spēcīgas sāpes, vemšana vai nespēja uzturēt šķidrumu;
  • simptomi, kas neuzlabojas 48–72 stundu laikā pēc ārstēšanas sākuma;
  • biežas, atkārtotas infekcijas;
  • grūtniecība, vīrietis ar simptomiem vai mazulis/jauns bērns ar aizdomām par UTI.

Ja nav komplikāciju, prognoze parasti ir laba — pareiza diagnostika un adekvāta ārstēšana vairumā gadījumu vērš infekciju. Tomēr pievēršiet uzmanību antibiotiku lietošanas norādījumiem, pabeidziet noteikto kursu un konsultējieties ar ārstu par profilakses iespējām, ja UTI atkārtojas.