Charles Ives

Dzīve

Agrīnie gadi

Čārlzs Īvsss dzimis Danberijā, Konektikutas štatā. Viņa tēvs Džordžs Īvsss bija ASV armijas kapelmeistars Amerikas pilsoņu kara laikā. Viņa māte bija dziedātāja. Tēvs viņam daudz mācīja par mūziku un mudināja eksperimentēt ar jaunām skaņām. Viņš ne tikai mācīja viņam kontrapunktu un iepazīstināja ar J. S. Baha mūziku, bet arī trenēja dēla muzikālo dzirdi, liekot viņam dziedāt melodiju vienā tonalitātē, kamēr viņš spēlēja pavadījumu citā. Šādā veidā jaunais Čārlzs pierada pie modernām skaņām, kas bija pavisam atšķirīgas no tradicionālās, romantiskās mūzikas. Čārlzs Danberijas pilsētas laukumā klausījās arī tēva marša orķestri un citus orķestrus, kas spēlēja citās laukuma pusēs, tādējādi viņš vienlaikus dzirdēja vairāku skaņdarbu sajaukumu. Tēvs viņam mācīja arī Stīvena Fostera mūziku.

14 gadu vecumā Īvsss kļuva par baznīcas ērģelnieku un rakstīja dažādas dziesmas un dziesmas dievkalpojumiem, tostarp variācijas par "Ameriku". Tajā pašā laikā viņam patika arī sports, un viņš labi spēlēja beisbolu, futbolu un tenisu.

Īvsss četrus gadus pavadīja Jēlas universitātē. Viņa skolotājs Horatio Pārkers bija ļoti labs un iemācīja viņam svarīgas kompozīcijas pamattehnikas, taču viņš nespēja saprast dažas lietas, ko Īvsss rakstīja savā mūzikā. Īvsss dusmojās, kad skolotājs viņam teica, ka viņš nevar pabeigt mūzikas sadaļu uz disonējoša akorda, bet Īvam tā patika. Centra baznīcā, kur Īvss spēlēja ērģeles, kordiriģents bija Džons Grigss. Viņam bija lielāka izpratne par to, ko Īvsss centās darīt. Tas bija briesmīgs trieciens Čārlzam, kad 1894. gada 4. novembrī nomira viņa tēvs. Viņš vienmēr ļoti apbrīnoja savu tēvu, kurš viņu bija iedrošinājis muzikālajos eksperimentos. Čārlzs turpināja nodarboties ar komponēšanu. Jēlas universitātē viņš nesportēja, jo tēvs bija aizliedzis viņam nodarboties ar sportu, lai viņš varētu veltīt laiku mācībām. Līdz studiju beigšanai Čārlzs bija sacerējis vairāk nekā 40 dziesmu, vairākus maršus, uvertīras, himnas un ērģeļdarbus, stīgu kvartetu un simfoniju. Tomēr lielākā daļa cilvēku viņu uzskatīja par vienkāršas valša melodijas The Bells of Yale komponistu.

Pieaugušo gadi

Pēc studijām Jeila universitātē Īvess turpināja strādāt par baznīcas ērģelnieku, vienlaikus strādājot apdrošināšanas firmā. Viņš bija ļoti labs savā darbā un apdrošināšanas biznesā kļuva ļoti pazīstams. Daži no viņa biznesa draugiem bieži bija pārsteigti, uzzinot, ka viņš ir arī komponists.

1907. gadā Īvss piedzīvoja savu pirmo "sirdslēkmi". Iespējams, ka šie lēkmes lēkmes vairāk bija saistītas ar viņa iztēli. Kad viņam bija labāk, viņš komponēja vairāk nekā jebkad agrāk. 1908. gadā viņš apprecējās. Pēc vairākiem infarktiem 1918. gadā viņš komponēja ļoti maz. Komponēšanu viņš pavisam pārtrauca 1926. gadā. Veselības problēmas turpinājās, un 1930. gadā viņš aizgāja no apdrošināšanas biznesa. Kādu laiku viņš pavadīja, pārskatot agrīni sarakstītos darbus, taču jaunus skaņdarbus vairs nerakstīja.

Īvsss nomira 1954. gadā Ņujorkā pulksten 12:32 pēcpusdienā.

Čārlzs Īvsss, ap 1889.


Čārlzs Īvsss (pa kreisi), Hopkinsa ģimnāzijas beisbola komandas kapteinis un piķis.

Viņa mūzika

Īvsss publicēja vairāk nekā 100 savas dziesmas. Viņš bija ļoti labs pianists, un klavieru partijas bieži vien ir diezgan sarežģītas. Tās ietver bitonalitāti un pantonalitāti.. Lai gan šobrīd viņš ir vislabāk pazīstams ar savu orķestra mūziku, viņš komponēja divus stīgu kvartetus un citu kamermūziku. Viņa ērģeļmūzikas skaņdarbā "Variations on "America"" (1891) izmantota melodija "My Country, 'Tis of Thee" (tā ir tā pati melodija, ko "God Save the Queen") un tā mainīta vairākās amizantās variācijās, izmantojot maršu, ragtimenu un bitonalitāti. tā tika publicēta tikai 1949. gadā. Variācijas krasi atšķiras: tekoša līnija, tuvu harmoniju kopums, maršs, polonēze un ragtime allegro; interlūdijas ir viens no pirmajiem bitonalitātes izmantojumiem.

Pirmā simfonija bija diezgan tradicionāla, bet Otrā simfonija ir daudz mūsdienīgāka, pat noslēdzoties ar disonējošu akordu ar 11 notīm.

1902. gadā viņš atteicās no ērģelnieka amata. Visas savas labākās himnas un ērģeļmūziku viņš atstāja baznīcas bibliotēkā, un 1915. gadā, kad baznīca pārcēlās, tās tika izmestas, tāpēc lielākā daļa no tām ir zudušas.

"Central Park in the Dark" ir skaņdarbs orķestrim, kurā aprakstīts noslēpumainais, klusais parks un pēc tam mūzikas skaņas, kas nāk no tuvējiem Manhetenas naktsklubiem (atskaņojot tā laika populāro mūziku, ragtime, citējot "Hello My Baby" un pat Sousas "Washington Post March").

Iespējams, mūsdienās visbiežāk dzirdētais skaņdarbs ir īsā fanfāra The Unanswered Question (1908), kas rakstīta ļoti neparastai trompetes, četru flautu un stīgu orķestra kombinācijai. Stīgu orķestris, spēlējot no skatuves aizmugures, visu skaņdarbu atskaņo ļoti lēnu, korālam līdzīgu mūziku, bet trompete (spēlējot no publikas aizmugures) vairākas reizes atskaņo īsu notu grupu, ko Īvess raksturoja kā "mūžīgo eksistences jautājumu". Katru reizi trompetei tiek atbildēts ar skarbiem flautu (uz skatuves) uzplūdiem - izņemot pēdējo. Tas ir jautājums, kas paliek neatbildēts. Mūziķi bieži diskutē par to, kāda ir šī skaņdarba patiesā nozīme.

Vēl viens labi zināms orķestra darbs ir "Trīs vietas Jaunanglijā". Viņa pazīstamākais klavierdarbs ir Konkordas sonāte. Īvssam bieži vien patika citēt fragmentus no citiem skaņdarbiem, un šajā klaviersonātē viņš citē slaveno Bēthovena Piektās simfonijas sākumu. Tajā ir arī interesants piemērs vienam no Īvsa eksperimentiem: otrajā daļā viņš liek pianistam izmantot 14¾ collas (37,5 cm) koka gabalu, lai izveidotu biezu, bet mīkstu klastera akordu. Sonāte ir viens no labākajiem 20. gadsimta klavierdarbiem.

Viens no viņa interesantākajiem darbiem ir Ceturtā simfonija (1910-16), kas rakstīta milzīgam orķestrim. Pēdējā daļa ir kā cīņa starp disonansi un tradicionālo tonālo mūziku. Skaņdarbs noslēdzas klusumā, tikai perkusijām spēlējot distancēti. Šķiet, ka šajā simfonijā ir pateikts viss, ko Īvsss bija centies panākt mūzikā. Pilnīgs simfonijas atskaņojums tika sniegts tikai 1965. gadā.

Īvsa mūzika pamazām kļuva pazīstama tikai 30. gados un 40. gados. Šēnbergs atzina viņa nozīmi. 1951. gadā Leonards Bernšteins diriģēja Īvsa Otrās simfonijas pirmatskaņojumu Ņujorkas filharmoniskā orķestra pārraidītā koncertā. Viņš ierakstīja daudz Ivesa mūzikas un pat atskaņoja dažus skaņdarbus televīzijas programmā jauniešiem.