Kalna sprediķis — Jēzus Bībeles mācība: svētības, Kunga lūgšana
Saskaņā ar Bībeli Jēzus no Nācaretes sacīja Kalna sprediķi saviem sekotājiem un lielai cilvēku grupai ap 30. gadu pēc Kristus dzimšanas. Jēzus teica šo runu kalna nogāzē. Vispopulārākā runas daļa ir svētības, kas atrodas tās sākumā. Uzrunā ir arī Kunga lūgšana. Citas populāras rindas no Kalna sprediķa ir "uzmet otru vaigu", "zemes sāls", "pasaules gaisma" un "netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti".
Daudzi kristieši uzskata, ka Kalna sprediķis ir saistīts ar desmit baušļiem. Viņi uzskata, ka abi ir ļoti svarīgi, lai izskaidrotu, kā kristiešiem vajadzētu izturēties pret citiem. Iespējams, ka, izvēloties kalnu kā šī sprediķa norises vietu, Jēzus vēlējās parādīt, ka Viņa mācība ir līdzīga tai, ko mācīja Mozus, kurš atnesa desmit baušļus no Sinaja kalna.
Satura galvenās tēmas
Kalna sprediķī apvienotas ētiskas, garīgas un sociālas instrukcijas, kas skar ticību, attieksmi pret ciešanām, attiecības ar citiem un attieksmi pret reliģiskajām normām. Galvenās tēmas ir:
- Svētības — Jēzus pasludina, kuri cilvēki ir "svētīgi" Debesu valstībā, bieži pretstatot pasaules vērtībām.
- Ētiskā augstība — Jēzus paplašina un dziļina morālo prasību nozīmi (piem., "ne tikai nedari slepkavību, bet arī nekļūsti par dusmīgu...").
- Mīlestība pret ienaidniekiem — aicinājums mīlēt un lūgt par tiem, kas tev dara pāri.
- Praktiskā dievkalpošana — brīdinājumi pret liekulību lūgšanā, gavēšanā un labdarībā; paraugs ir Kunga lūgšana.
- Sociālā taisnīguma un pazemības elements — uzsvērta žēlsirdība, miers un godīgums.
Svētības
Kalna sprediķa sākumā esošās svētības (parasti sauktas par "Beatitudes") apraksta īpašo dievišķo labvēlību pret tiem, kas parasti netiek godāti pasaulē. Parasti tās tulko šādi (saīsināti):
- Svētīgi nabagi garā — jo viņiem pieder Debesu valstība.
- Svētīgi skumstošie — jo viņi tiks pabaroti (tiks saskars ar Dieva līdzjūtību).
- Svētīgi pazemīgie — jo viņi mantojīs zemi.
- Svētīgi tie, kas izsalkuši un slāpst pēc taisnības — jo viņi tiks apmierināti.
- Svētīgi žēlsirdīgie — jo viņiem tiks parādīta žēlastība.
- Svētīgi tīrā sirdī — jo viņi redzēs Dievu.
- Svētīgi miera nesēji — jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem.
- Svētīgi tie, kurus vajā taisnības dēļ — jo viņiem pieder Debesu valstība.
Svētības uzsver, ka Dieva valstībā vērtības mēdz būt apgrieztas pretēji pasaules redzējumam.
Kunga lūgšana
Kunga lūgšana (bieži saukta par "Tēvs mūsu") ir īss un centrāls lūgšanas paraugs Kalna sprediķī. Tā apkopo galvenās lūgšanas tēmas: Dieva svētīgums, Dieva valstības un gribas īstenošana, ikdienas pamatvajadzību nodrošināšana, piedošana un aizsardzība no kārdinājuma un ļaunuma. Šī lūgšana tiek plaši lietota kristīgajā liturģijā un personīgā lūgšanā visās konfesijās.
Teksta avots un salīdzinājumi
Kalna sprediķis galvenokārt atrodams Mateja evaņģēlijā (Mateja 5–7 nodaļa). Līdzīgas, bet īsākas mācības atrodas arī Lūkas evaņģēlijā (Lūkas 6), ko daļēji sauc par "Sprediķi uz līdzenuma". Biblisko pētnieku vidū notiek diskusijas par avotu kritiku (piem., hipotētiskais Q avots) un par to, cik daudz no sprediķa tieši atbilst vēsturiskā Jēzus teiktajam un cik daudz — misionārās kopienas interpretācijām.
Vēsturiskā un teoloģiskā nozīme
Kalna sprediķis tiek uzskatīts par vienu no centrālajiem kristīgās ētikas dokumentiem. Tas iedrošina pieņemt morāles slieksni, kas pārsniedz burtisku likumu ievērošanu — tas pievērš uzmanību cilvēka sirdij, motīviem un attieksmei pret citiem. Daudzas kristīgas tradīcijas to izmanto kā pamatu mācībai par miersabiedrību, žēlsirdību un sociālo taisnīgumu.
Interpretācijas un ietekme
Kalna sprediķis ir iedvesmojis teologus, garīdzniekus, sociālos reformatorus un cilvēktiesību līderus. Tā idejas par mīlestību pret ienaidniekiem un nenesīšanu atriebības ir bijušas pamats pacifisma un bezvardarbīgas pretošanās kustībām (piem., gandrīz visi cienījami līderi, kuri izmantoja bezvardarbību, atsaucās uz šiem tekstiem). Interpretācijas atšķiras — vieni uzsver personīgo svētumu un garīgumu, citi — sprediķa sociālo un kolektīvo prasmi mainīt netaisnīgus sabiedriskos režīmus.
Praktiska nozīme mūsdienās
Kalna sprediķis joprojām tiek plaši studēts un citēts: tas iedrošina uz ētisku rīcību ikdienas dzīvē, aicina uz žēlsirdību, godīgumu un mieru, kā arī kalpo par kritēriju, pēc kura novērtēt reliģiskas prakses patiesumu. Tas bieži tiek izmantots katehēzēs, svētbrīžos un sociālās ētikas diskusijās.
Noslēgumā — Kalna sprediķis ir daudzslāņaina mācība, kas apvieno personīgo garīgumu ar sabiedrisku atbildību, un tā vieta kristīgajā mantojumā ir centrāla gan ticības, gan morāles izteiksmē.
Pārliecība par sprediķa nozīmi
Viena no svarīgākajām debatēm par sprediķi ir par to, kā to piemērot ikdienas dzīvē. Gandrīz visas kristiešu grupas ir radījušas savus veidus, kā saprast un izmantot sprediķi savā dzīvē. Grāmatā "Izpratne par Kalna sprediķi" Hārvijs Makarturs (Harvey McArthur) uzskaita divpadsmit dažādus viedokļus par sprediķi.
(1) Absolutistu viedoklis
Absolutistu uzskats saka, ka cilvēkiem visu laiku jādara tieši tas, ko Jēzus teica sprediķī. Ja, to darot, cilvēks tiek pakļauts briesmām, tad tas ir tas, kas cilvēkam ir nepieciešams, lai viņš tiktu glābts.
Cilvēki, kas tam ticēja, bija:
- Svētais Francisks no Asīzes
- Dītrihs Bonhēfers
- Ļevs Tolstojs (kad viņš bija vecāks)
Baznīcas, kas tic šim uzskatam, ir šādas:
- Austrumu pareizticīgo baznīcas
- Agrīnie anabaptisti
- Mūsdienu anabaptistu grupas, piemēram, menonīti un huterīti.
(2) Izmaiņas tekstā
Senos laikos cilvēki pārveidoja (mainīja) sprediķa tekstu, lai padarītu to populārāku. Piemēram, Bībelē Mateja evaņģēlija 5:22 tika mainīts no "[ikviens, kas] dusmojas uz savu brāli, būs tiesas briesmās" uz "[ikviens, kas] dusmojas uz savu brāli bez iemesla, būs tiesas briesmās".
Pēdējos gadsimtos arvien biežāk tiek mainīti sprediķa vārdi, lai izņemtu tās daļas, kuras cilvēkiem būtu grūti pieņemt.
Gandrīz katrs nozīmīgākais kristiešu rakstnieks kādā brīdī ir veicis šādas izmaiņas.
Šo viedokli neatbalsta neviena konkrēta kristīgā konfesija.
(3) Hiperboles viedoklis
Viens no izplatītākajiem viedokļiem ir hiperboliskais viedoklis. Tas apgalvo, ka Jēzus dažās sprediķa daļās lietoja hiperbolu (kas nozīmē, ka Viņš pārspīlēja). Cilvēki, kas tam tic, uzskata, ka Jēzus mācība ir jāpadara reālistiskāka, ja vēlas, lai tā tiktu izmantota reālajā pasaulē.
Lielākā daļa cilvēku piekrīt, ka sprediķī ir zināma hiperbola, taču viņi strīdas par to, kuras daļas ir hiperbola.
(4) Vispārīgo principu viedoklis
Vispārīgo principu skatījums saka, ka Jēzus nedeva norādījumus (nepastāstīja cilvēkiem, kā tieši rīkoties). Tā vietā Viņš sniedza piemērus, kā cilvēkam būtu jārīkojas.
(5) Dubultstandarta viedoklis
Dubultstandartu uzskats saka, ka daļa Jēzus mācību ir vispārīgas idejas par to, kā rīkoties, bet daļa ir norādījumi. Lai tiktu glābti, lielākajai daļai cilvēku vienkārši jāievēro vispārīgās idejas par to, kā rīkoties. Tikai nelielam skaitam svēto cilvēku, piemēram, garīdzniekiem un mūkiem, ir jāievēro norādījumi.
Šim uzskatam ticēja arī:
- Sv.Augustīns (viņš radīja dubultstandarta uzskatu)
- Sv.Tomass Akvīnas (kurš vēlāk mainīja dubultstandarta uzskatu)
- Džefrijs Čosers (šo viedokli viņš izmantoja savā grāmatā "Kenterberijas stāsti" (Bathas sievas prologs, 117.-18. sēj.).
Romas Katoļu baznīca tic dubultstandartu uzskatam.
(6) Divu sfēru skatījums
Mārtiņš Luters neticēja katoļu idejām par sprediķi. Viņš radīja divu sfēru uzskatu. Luters sadalīja pasauli divās sfērās jeb daļās: reliģiskajā sfērā un laicīgajā (nereliģiskajā) sfērā. Viņš uzskatīja, ka sprediķis attiecas tikai uz reliģisko dzīves daļu. Ikdienišķajā pasaulē cilvēkiem var nākties darīt lietas, ko sprediķī bija teikts, ka viņiem nevajadzētu darīt. Piemēram, laicīgajā darbā tiesnesim varētu nākties sodīt noziedznieku, nevis viņam piedot. Tomēr tiesnesim kā reliģiozam cilvēkam tomēr vajadzētu just līdzi tam, kas notiek ar noziedznieku.
(7) Svēto Rakstu viedokļa analoģija
Svēto Rakstu analoģijas viedoklis saka, ka tad, kad tika uzrakstīta Jaunā Derība, daļa no sprediķa tika mainīta. Piemēram, Jēzus teica, ka nav pareizi dot zvērestu. Tomēr Jaunajā Derībā Pāvils vismaz divas reizes lieto zvērestu.
(8) Attieksme, nevis darbības viedoklis
Attieksme, nevis rīcība saka, ka Jēzus sprediķī tikai stāsta cilvēkiem, ko Viņš pats darīs. Viņš nerunāja citiem cilvēkiem par to, kas viņiem būtu jādara, lai viņi būtu labi kristieši.
Vilhelms Hermanis radīja šo viedokli 19. gadsimtā.
(9) Pagaidu ētikas viedoklis
Starpposma ētikas viedoklis saka, ka tad, kad Jēzus teica sprediķi, viņš domāja, ka pasaule drīz beigsies. Tāpēc viņa mācība bija domāta tikai šim īsajam laikam.
Šo viedokli radīja Alberts Šveicers.
(10) Beznosacījumu dievišķā griba skats
Beznosacījumu dievišķās gribas viedoklis saka, ka Jēzus gribēja, lai cilvēki darītu tieši to, ko Viņš teica, un ievērotu ētiku, par kuru Viņš runāja sprediķī. Tomēr, ņemot vērā to, kāda pasaule ir tagad, cilvēki to nevar darīt. Cilvēki cenšas ievērot sprediķa ētiku, bet viņiem tas vienmēr neizdodas. Tas mainīsies, kad pasaulē atgriezīsies Debesu valstība. Tajā laikā ikviens varēs dzīvot tā, kā vēlas Dievs.
Vācu filozofs Martins Sibēliuss 20. gadsimtā radīja šo uzskatu.
(11) Grēku nožēlas viedoklis
Atgriešanās viedoklis saka, ka Jēzus zināja, ka cilvēki nespēs sekot Viņa mācībai. Cilvēki mēģinās sekot tām, bet viņiem neizdosies. Tas viņus mācītu nožēlot grēkus. Šādā veidā cilvēki nonāktu pie ticības evaņģēlijam.
(12) Dispensacionisms
Dispensacionisms iedala cilvēces vēsturi atsevišķās grupās. Šis uzskats saka, ka šodien mēs dzīvojam laikā, kad nevaram dzīvot saskaņā ar sprediķa mācībām. Tomēr kaut kad nākotnē mēs to spēsim. Kad šis laiks pienāks, cilvēkiem būs jāievēro sprediķa mācība, lai iegūtu pestīšanu.
Citi viedokļi
E. Teoloģijas profesors E. Eārls Elliss (Earle Ellis Ellis) saka, ka šajā sprediķī Jēzus aicina ticīgos dzīvot tā, kā tas būs normāli nākotnes Dieva valstībā. Kā saka E. E. Eliss, mums ir jārunā Jēzus vārdi, jādomā Viņa domas un jādara Viņa darbi. Tā kā tāda būs nākotnes Dieva valstības ētika, cilvēkiem ir jādzīvo tā, lai viņi būtu gatavi dzīvot Dieva valstībā.
Kristofers Knights un Roberts Lomass grāmatā "Hiram Key" apgalvo, ka Kalna sprediķis nekad nav noticis. Knight uzskata, ka Matejs "salīmējis dažādus fragmentus kopā, it kā tie būtu runāti cits pēc cita pūlim kalna virsotnē". Viņš uzskata, ka "mācības tika apvienotas vienā "pasākumā", lai nepārtrauktu kopējā stāsta plūsmu".