Lielhercogiste: definīcija, vēsture un piemēri (Luksemburga)

Uzziniet, kas ir lielhercogiste — tās definīcija, vēsture un piemēri, īpaši Luksemburga: no 1815. gada līdz mūsdienām, dinastijas, tiesību un unikālas tradīcijas.

Lielhercogiste ir suverēna vai daļēji suverēna valsts, kuras valsts galva nēsā titulu lielhercogs vai lielhercogiene. Parasti lielhercogistes ir monarhijas ar ierobežotām, konstitucionālām pilnvarām — lielhercogs ir valsts ceremonialisks un konstitucionāls vadītājs (līdzīgi kā karalis vai princis), bet reālo izpildvaru īsteno valdība un parlamenti. Termins var attiekties gan uz mūsdienu neatkarīgām valstīm, gan uz vēsturiskām valsts vienībām (piemēram, impēriju sastāvdaļām vai Napoleona izveidotām struktūrām).

Vēsturisks konteksts

Lielhercogistes bieži parādījās Eiropā 18.–19. gadsimtā, īpaši pēc Napoleona karu un 1815. gada Vīnes kongresa, kad tika pārkārtotas robežas un tituli. Daudzas Lielhercogistes bija neatkarīgas vai pusneatkarīgas monarhiskas vienības ar dažādu pakāpju suverenitāti. Pēc 19. un 20. gadsimta politiskajām pārmaiņām (vienošanās, karu iznākuma, revolūciju) lielākā daļa šo valstu pārveidojās, tika iekļautas citās valstīs vai zaudēja monarhiskas institūcijas.

Luksemburga — vienīgā pašreizējā lielhercogiste

Vienīgā šobrīd pastāvošā lielhercogiste ir Luksemburga. Luksemburga kļuva par lielhercogisti 1815. gadā, kad Nīderlande kļuva par neatkarīgu karalisti un Nīderlandes karalis Vilhelms I tika iecelts par Luksemburgas lielhercogu. 1890. gadā abas valstis atdalījās. Nīderlandes Vilhelmam III nebija vīriešu kārtas mantinieka, tāpēc Nīderlandē viņu nomainīja karaliene Vilhelmīna, bet Luksemburgā tika ievēroti Salicas likumi, kas nozīmēja, ka valdīt varēja tikai vīrietis. Pašreizējais Luksemburgas lielhercogs ir Anrī. Luksemburga šodien ir konstitucionāla monarhija ar parlamentāru sistēmu; lielhercogam ir formalizētas konstitucionālas funkcijas (piem., likumu promulgēšana, valdības apstiprināšana un ārpolitikas simboliska pārstāvība), taču ikdienas politiskās pilnvaras pilda valdība un parlaments.

Piemēri un dažādas formas

Vēsturiskas un arheoloģiskas lielhercogistes:

• Somija — vēsturiski pazīstama kā Somijas Lielhercogiste, kas atradās Krievijas impērijas sastāvā no 1809. līdz 1917. gadam (oficiāli «Somijas Lielhercogiste»).
• Lietuva — Viduslaikos un agrīnajos jaunos laikos pastāvēja Lietuvas Lielhercogiste (Grand Duchy of Lithuania), kas bija nozīmīga politiska vienība Austrumeiropā līdz 18. gadsimtam.
• Daudzas Vācijas mazvalstis 19. gadsimtā ieguva lielhercoga statusu pēc Vīnes kongresa — piemēram, Hese-Darmštate (Lielhercogiste Hese), Badenes, Mecklenburga, Oldenburga un Saksija-Vaimāra (Saxe-Weimar-Eisenach).
• Napoleona laikmetā radītās valstis, piemēram, Grand Duchy of Berg un citi īslaicīgi veidojumi, arī izmantoja lielhercoga titulu.
• Vēsturiski bija arī citi lielhercogisti un hercogistes, kuru statusi mainījās atkarībā no starptautiskām vienošanām un dinastiskajām izmaiņām.

Modernās atsauces un pretenzijas: Daži dinastiski nami vai personāži dažkārt sevi dēvē par lielhercogiem vai lielhercogienēm pat tad, ja starptautiski vai vietēji tie netiek plaši atzīti. Tādas pašreklāmas vai dinastiskas pretenzijas parasti ir simboliskas un neietekmē valstu reālo suverenitāti.

Juridiskā un politiskā nozīme

Termins «lielhercogiste» norāda gan uz titulu, gan uz politisko statusu. Lielhercogistes var būt:

• pilnībā neatkarīgas suverēnas valstis (piem., mūsdienu Luksemburga);
• autonomas vienības lielākas impērijas sastāvā (piem., Somijas statuss Krievijas impērijā);
• īslaicīgas politiskas konstrukcijas, kuras izveidojuši noteikti vēsturiski apstākļi (piem., Napoleona reorganizācijas).

Monarhu mantojuma noteikumi var būt dažādi — Salicas likumi un citi dinastiskie noteikumi agrāk ierobežoja vai noteica mantinieku kārtu. Mūsdienu valstu konstitūcijās bieži nosaka konkrētas likumiskās normas, kas regulē tronī nonākšanu un monarha pilnvaras.

Kopsavilkums

Lielhercogiste ir vēsturisku un mūsdienu monarhijas veids, kam raksturīgs grandiozāks tituls — lielhercogs vai lielhercogiene — salīdzinot ar parastu hercogu. Lai gan agrāk Eiropā pastāvēja vairākas lielhercogistes, mūsdienās tās praktiski vairs nav — izņēmums ir Luksemburga. Vēsturiskie piemēri (Somijas Lielhercogiste, Lietuvas Lielhercogiste, vairākas vācu lielhercogistes, Napoleona laika veidojumi) ilustrē, kā šādas vienības radās un mainījās atkarībā no starptautiskās politikas, dinastiskām attiecībām un konstitucionālām reformām.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir lielkņaziste?

J: Kura ir vienīgā šobrīd pastāvošā lielhercogiste?

J: Kā Luksemburga kļuva par lielhercogisti?

J: Kāpēc Luksemburga nesekoja šim piemēram, kad 1890. gadā abas valstis atdalījās?

J: Kas ir pašreizējais Luksemburgas lielhercogs?

J: Kādi ir citi lielhercogistes piemēri vēsturē, izņemot Luksemburgu?

J: Vai Eiropā ir kādas dzimtas, kas sevi dēvē par lielkņazistēm, bet nav atzītas?

Meklēt pēc burta