Kodolenerģētikas politika
Kodolenerģētikas politika ir valsts un starptautiskā politika, kas attiecas uz dažiem vai visiem kodolenerģijas aspektiem, piemēram, kodoldegvielas ieguvi, kodoldegvielas ieguvi un apstrādi no rūdas, elektroenerģijas ražošanu, izmantojot kodolenerģiju, lietotās kodoldegvielas bagātināšanu un uzglabāšanu un kodoldegvielas pārstrādi. Tā kā kodolenerģija un kodolieroču tehnoloģijas ir cieši saistītas, militārie centieni var ietekmēt enerģētikas politikas lēmumus. Dažas starptautiskās kodolenerģētikas politikas ietekmē bailes no kodolieroču izplatīšanas.
Kodolenerģiju izmanto tikai salīdzinoši neliels skaits pasaules valstu. Kopš 2007. gada tikai 31 valstī jeb 16 % no 191 ANO dalībvalsts darbojas atomelektrostacijas. Valstis, kas visvairāk izmanto kodolenerģiju, bija Francija (75 % elektroenerģijas saražo atomelektrostacijas), Lietuva, Beļģija, Bulgārija, Slovākija un Zviedrija, Ukraina un Dienvidkoreja. Lielākā kodolspēkstaciju ražotājvalsts bija ASV ar 28 % no pasaules kodolspēkstaciju jaudas, tai sekoja Francija (18 %) un Japāna (12 %). 2000. gadā pasaulē bija 438 komerciālas kodolenerģijas ražotnes ar kopējo jaudu aptuveni 351 gigavats.
Pēc 2011. gada martā notikušās Fukušimas kodolkatastrofas Vācijā uz visiem laikiem tika slēgti astoņi no tās 17 reaktoriem.]]] Itālija nobalsoja par to, lai tās valsts arī turpmāk nebūtu kodolenerģētikas valsts. Šveice un Spānija ir aizliegušas jaunu reaktoru būvniecību. Kopš 2013. gada tādas valstis kā Austrālija, Austrija, Dānija, Grieķija, Īrija, Itālija, Latvija, Lihtenšteina, Luksemburga, Malta, Portugāle, Izraēla, Malaizija, Jaunzēlande, Jaunzēlande un Norvēģija joprojām iebilst pret kodolenerģiju. Vācija un Šveice pakāpeniski atsakās no kodolenerģijas. Pasaulē pēdējos gados vairāk kodolreaktoru ir slēgti nekā atklāti.
Černobiļas atomelektrostacijas 4. reaktors, to aptverošais sarkofāgs un memoriālais piemineklis, 2009. gads.
Pēc Japānas Fukušimas kodolkatastrofas 2011. gada 6. augustā astoņi Vācijas kodolreaktori (Biblis A un B, Brunsbutela, Isāra 1, Kruemmela, Nekarvestheima 1, Filippsburgas 1 un Untervezera) tika pilnībā apturēti.
Kodolenerģijas politika pa valstīm
Pārskats
Pēc 2011. gada avārijas Fukušimas Daiči atomelektrostacijā Ķīna, Vācija, Šveice, Izraēla, Malaizija, Taizeme, Apvienotā Karaliste un Filipīnas pārskata savas kodolenerģijas programmas. Indonēzija un Vjetnama joprojām plāno būvēt atomelektrostacijas. Tādas valstis kā Austrālija, Austrija, Dānija, Grieķija, Īrija, Luksemburga, Portugāle, Izraēla, Malaizija, Jaunzēlande, Ziemeļkoreja un Norvēģija joprojām iebilst pret kodolenerģiju.
Austrālija
Austrālija neražo kodolenerģiju. Pēc tam, kad 2007. gadā par premjerministru tika ievēlēts Kevins Rūds, kurš iebilda pret šādu soli, tika atcelti plāni pārskatīt, vai valstij vajadzētu attīstīt kodolenerģiju.
Somija
Kopš 2006. gada Somijas kodolenerģijas programmā ir četri kodolreaktori. Pirmais no tiem sāka darboties 1977. gadā. Tagad tie nodrošina 27 % no Somijas saražotās elektroenerģijas.
Trešais Olkiluoto reaktors būs jaunais Eiropas hermetizētais reaktors. Plānots, ka tas sāks darboties 2011. gadā, un tā jauda būs 1600 MWe.
Olkiluoto 3 būvniecība sākās 2005. gada augustā. Divarpus gadus vēlāk projekts "vairāk nekā divus gadus kavējas no grafika un vismaz par 50 % pārsniedz budžetu, un tā zaudējumi piegādātājam tiek lēsti 1,5 miljardu eiro apmērā".
Francija
Pēc naftas krīzes 70. gadu sākumā Francijas valdība 1974. gadā nolēma panākt pašpietiekamu elektroenerģijas ražošanu, galvenokārt būvējot atomelektrostacijas. Šobrīd Francijā aptuveni 78,1 % elektroenerģijas saražo, izmantojot kodolenerģiju. Tā kā Francijā kopumā ir elektroenerģijas pārpalikums, tā eksportē kodolenerģiju. Daļa no tās tiek eksportēta uz valstīm, kuras šķietami ir pret kodolenerģijas izmantošanu, piemēram, Vāciju. Electricité de France (Électricité de France jeb EDF) valde ir apstiprinājusi 1630 MWe Eiropas saspiestā reaktora jeb EPR būvniecību Flamanvilā, Normandijā. Paredzams, ka būvniecība sāksies 2007. gada beigās un tiks pabeigta 2012. gadā.
20. gadsimta 70. gados Francijā radās pret kodolenerģiju vērsta kustība, ko veidoja pilsoņu grupas un politiskās rīcības komitejas. Notika daudzi plaši pret kodolenerģiju vērsti protesti un demonstrācijas. Nesen tika rīkotas mērķtiecīgas kampaņas, galvenokārt Greenpeace, un Sortir du nucléaire (Francija) aicināja veikt oficiālu drošības pārbaudi Areva rūpnīcās.
Vācija
2000. gadā Vācijas valdība, ko veidoja koalīcija, kuras sastāvā bija arī Zaļo partija "Alianse 90/Zaļie", oficiāli paziņoja par nodomu pakāpeniski atteikties no kodolenerģijas izmantošanas Vācijā. Vides, dabas aizsardzības un kodoldrošības ministrs Jirgens Tritins (Jürgen Trittin) panāca vienošanos ar enerģētikas uzņēmumiem par valsts deviņpadsmit atomelektrostaciju pakāpenisku slēgšanu un kodolenerģijas izmantošanas pārtraukšanu civilām vajadzībām līdz 2020. gadam. Tiesību akti tika pieņemti ar likumu par kodoliekārtu slēgšanu. Stades un Obrigheimas spēkstacijas tika izslēgtas attiecīgi 2003. gada 14. novembrī un 2005. gada 11. maijā. Plānots, ka spēkstaciju demontāža sāksies 2007. gadā. Taču Kodolieroču izņemšanas likums neaizliedz bagātināšanas stacijas - viena no tām, kas atrodas Gronau, ir saņēmusi atļauju pagarināt savu darbību. Ir bijušas bažas par pakāpeniskas darbības pārtraukšanas drošību, jo īpaši attiecībā uz kodolatkritumu transportēšanu. 2005. gadā Vācijas federālajās vēlēšanās uzvarēja Angela Merkele ar CDU partiju. Pēc tam viņa paziņoja, ka atkārtoti apspriedīs ar enerģētikas uzņēmumiem atomelektrostaciju slēgšanas termiņu. Taču saskaņā ar viņas paktu ar SPD, ar kuru CDU veido koalīciju, pakāpeniskas slēgšanas politika pagaidām ir saglabāta.
2008. gada novembrī Vācijas kodolspēkstaciju radioaktīvo atkritumu sūtījums, kuru aizkavēja kodolenerģētikas aktīvistu protesti, ieradās glabātavā pie Gorlebenas. Protestos piedalījās vairāk nekā 15 000 cilvēku, kas ar sēdošām demonstrācijām bloķēja kravas automašīnas un ar traktoriem aizšķērsoja ceļu. Demonstrācijas daļēji bija reakcija uz konservatīvo aicinājumiem pārskatīt plānoto atomelektrostaciju pakāpenisku slēgšanu.
Japāna
Japānā darbojas 55 reaktori ar kopējo jaudu 47 577 MWe (49 580 MWe bruto), 2 reaktori (2 285 MWe) ir būvniecības procesā un 12 reaktori (16 045 MWe) ir plānoti. Kodolenerģija veido aptuveni 30 % no Japānas kopējās elektroenerģijas ražošanas no 47,5 GWe jaudas (neto). Plānots palielināt šo īpatsvaru līdz 37 % 2009. gadā un 41 % 2014. gadā.
2007. gada 16. jūlijā spēcīga zemestrīce skāra reģionu, kurā atrodas Tokyo Electric Kašiwazaki-Kariwa atomelektrostacija. Šī spēkstacija ar septiņiem blokiem ir lielākā atsevišķā kodolspēkstacija pasaulē. Visi reaktori tika apturēti, un paredzams, ka tie būs slēgti vismaz vienu gadu, lai pārbaudītu bojājumus un veiktu remontdarbus.
Fukušimas kodolkatastrofas laikā 2011. gada 11. martā Japānas FukušimasDaiči atomelektrostacijā notika dzesēšanas sistēmu atteice, un tika izsludināta kodolavārija. Šī bija pirmā reize, kad Japānā tika izsludināta kodolavārijas situācija, un 140 000 iedzīvotāju 20 km attālumā no spēkstacijas tika izvesti no tās. Sprādzienu un ugunsgrēka rezultātā radās bīstams radiācijas līmenis, kas izraisīja akciju tirgus sabrukumu un panisku iepirkšanos lielveikalos.
Amerikas Savienotās Valstis
Šingportas spēkstacija bija pirmā komerciālā atomelektrostacija, kas 1958. gadā tika uzbūvēta ASV. Pēc kodolenerģētikas pieauguma 20. gadsimta 60. gados Atomenerģijas komisija paredzēja, ka līdz 2000. gadam ASV darbosies vairāk nekā 1000 reaktoru. Taču 70. gadu beigās kļuva skaidrs, ka kodolenerģija tik strauji nepieaugs, un vairāk nekā 120 reaktoru pasūtījumi tika atcelti.
Kopš 2007. gada Amerikas Savienotajās Valstīs darbojas 104 (69 saspiestā ūdens reaktori un 35 verdošā ūdens reaktori) licencētas komerciālas kodolenerģijas ražotnes, kas kopumā ražo 97 400 megavatu (elektrības), kas ir aptuveni 20 % no valsts kopējā elektroenerģijas patēriņa. Amerikas Savienotās Valstis ir pasaulē lielākais komerciālās kodolenerģijas piegādātājs.
Trīs jūdžu salas avārija bija visnopietnākais negadījums ASV kodolrūpniecībā. Citas avārijas ir notikušas arī Deivisa-Besa atomelektrostacijā, kurā kopš 1979. gada notikuši divi no pieciem bīstamākajiem kodolnegadījumiem Amerikas Savienotajās Valstīs saskaņā ar Kodolenerģijas regulēšanas komisijas datiem.
Vairākas ASV atomelektrostacijas tika slēgtas krietni pirms to paredzētā darbības laika, tostarp Rancho Seco 1989. gadā Kalifornijā, San Onofre 1. bloks 1992. gadā Kalifornijā (2. un 3. bloks joprojām darbojas), Zionas atomelektrostacija 1998. gadā Ilinoisā un Trojas atomelektrostacija 1992. gadā Oregonā. Humbolta līča atomelektrostacija Kalifornijā tika slēgta 1976. gadā, 13 gadus pēc tam, kad ģeologi atklāja, ka tā ir uzbūvēta uz lūzuma (Mazā Salmona lūzuma). Šorehemas atomelektrostacija nekad netika ekspluatēta komerciāli, jo pēc Trīs jūdžu salas un Černobiļas avārijas politiskā klimata dēļ nebija iespējams vienoties par apstiprinātu avārijas evakuācijas plānu.
Nesen daudzām elektrostacijām licences derīguma termiņš tika pagarināts par 20 gadiem.
Demonstrācija pret kodolizmēģinājumiem Lionā, Francijā.
Protests pret kodolenerģiju pie kodolatkritumu apglabāšanas centra Gorlēbenē, Vācijas ziemeļos, 2008. gads.
Olkiluoto 3 būvniecības stadijā 2009. gadā. Tas ir pirmais EPR projekts, taču problēmas ar darbu izpildi un uzraudzību ir radījušas dārgu kavēšanos, kā rezultātā Somijas kodolenerģijas regulators STUK uzsāka izmeklēšanu. Areva 2012. gada decembrī aplēsa, ka reaktora būvniecības pilnas izmaksas būs aptuveni 8,5 miljardi eiro jeb gandrīz trīs reizes vairāk nekā sākotnējā piegādes cena, kas bija 3 miljardi eiro.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir kodolenerģētikas politika?
A: Kodolenerģētikas politika ir valsts un starptautiskā politika attiecībā uz dažiem vai visiem kodolenerģijas aspektiem, piemēram, kodoldegvielas ieguvi, kodoldegvielas ieguvi un apstrādi no rūdas, elektroenerģijas ražošanu, izmantojot kodolenerģiju, izlietotās kodoldegvielas bagātināšanu un uzglabāšanu un kodoldegvielas pārstrādi.
Jautājums: Kā militārie centieni ietekmē enerģētikas politikas lēmumus?
A: Tā kā kodolenerģija un kodolieroču tehnoloģijas ir cieši saistītas, militārās ambīcijas var ietekmēt enerģētikas politikas lēmumus. Dažas starptautiskās kodolenerģētikas politikas ietekmē bailes no kodolieroču izplatīšanas.
J: Cik valstis izmanto kodolspēkstacijas?
A: 2007. gadā tikai 31 valstī jeb 16 % no 191 ANO dalībvalsts darbojās kodolspēkstacijas.
J: Kuras valstis visvairāk izmanto kodolenerģiju?
A: Valstis, kas visvairāk izmanto kodolenerģiju, ir Francija (75 % elektroenerģijas ražo kodolspēkstacijas), Lietuva, Beļģija, Bulgārija, Slovākija, Zviedrija, Ukraina un Dienvidkoreja.
J: Kurš ir lielākais kodoljaudas ražotājs?
A: Lielākais kodoljaudas ražotājs bija ASV ar 28 % no pasaules kodoljaudas, kam seko Francija (18 %) un Japāna (12 %).
Jautājums: Kas notika ar Vāciju pēc Fukušimas katastrofas 2011. gadā?
A.: Pēc 2011. gada marta Fukušimas katastrofas Japānā Vācija uz visiem laikiem slēdza astoņus no saviem 17 reaktoriem.
J:Kuras valstis ir aizliegušas jaunu reaktoru būvniecību?
A: Šveice un Spānija ir aizliegušas jaunu reaktoru būvniecību.
