Ilse Koch

Agrīnā dzīve

Koha dzimusi 1906. gada 22. septembrī Drēzdenē, Vācijā, kā Margareta Ilze Kēlere. Viņas tēvs bija fabrikas meistars. Pamatskolā viņa bija pazīstama kā pieklājīgs un laimīgs bērns. 15 gadu vecumā viņa sāka mācīties skolā, lai kļūtu par grāmatvedi. Vēlāk viņa sāka strādāt par grāmatvedi. Vācijas ekonomika bija izpostīta, kad Vācija zaudēja Pirmo pasaules karu, un laikā, kad Koča strādāja grāmatvedībā, ekonomika vēl nebija atguvusies.

1932. gadā Kochs kļuva par nacistu partijas biedru, kas kļuva arvien populārāka. Caur draugiem no Sturmabteilung (SA) un Schutzstaffel (SS) viņa 1934. gadā iepazinās ar Karlu Oto Kohu. Divus gadus vēlāk viņi apprecējās.

Kara noziegumi

1936. gadā Koča sāka strādāt par sargsuni un sekretāri Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē netālu no Berlīnes, kuras komandieris bija viņas līgavainis Kārlis Oto (Karl-Otto). Tajā pašā gadā viņi apprecējās. Kad 1937. gadā Karlu Oto iecēla par komandieri, Koča devās uz Buchenvaldi. Atrodoties Buchenvaldē, Koša palīdzēja veikt eksperimentu, atlasot tetovētus ieslodzītos, kurus noslepkavoja un noņēma ādu, lai varētu saglabāt viņu ādas tetovētās daļas. Koča vēlāk teica, ka viņa to darījusi, lai palīdzētu cietuma ārstam Ēriham Vāgneram pētīt tetovējumus un noziegumus.

1940. gadā Kochs uzcēla slēgtu sporta arēnu, kas izmaksāja vairāk nekā 250 000 reihsmarkas (tolaik aptuveni 62 500 ASV dolāru). Lielāko daļu šīs naudas viņa bija nozagusi no nometnes ieslodzītajiem. 1941. gadā Karlu Oto Kohu pārcēla uz Ļubļinu, kur viņš palīdzēja izveidot Majdankas koncentrācijas un iznīcināšanas nometni. Ilze Koha palika Buhenvaldē līdz 1943. gada 24. augustam. Šajā dienā viņu un viņas vīru arestēja. Košus apsūdzēja par piesavināšanos, milzīgu naudas summu un vērtslietu zādzību no ieslodzītajiem, lai kļūtu bagātāki, un ieslodzīto slepkavībām, lai viņi nerunātu par Koču darījumiem.

Ilze Koha tika ieslodzīta cietumā līdz 1944. gadam, kad viņu atzina par nevainīgu, jo pret viņu nebija pietiekami daudz pierādījumu. Tomēr viņas vīru atzina par vainīgu un SS tiesa Minhenē piesprieda nāvessodu. Viņš tika nošauts 1945. gada aprīlī Buhenvaldē.

Pēc vīra nāvessoda izpildes Ilze Koha devās dzīvot pie savas izdzīvojušās ģimenes Ludvigsburgas pilsētā. Tur 1945. gada 30. jūnijā viņu arestēja ASV amatpersonas.

1945. gada 16. aprīlis. Ieslodzīto iekšējo orgānu kolekcija. Foto uzņemts Žila Ruāra (Jules Rouard), militārais brīvprātīgais, kas iekļauts 1. amerikāņu armijas 16. fuziljeru bataljona sastāvā (16éme Bataillon de Fusiliers).

Pirmais izmēģinājums

1947. gadā Kochs un vēl 30 nacisti tika apsūdzēti amerikāņu militārajā tiesā Dachau. Viņa tika apsūdzēta par "līdzdalību noziedzīgā plānā, lai palīdzētu, atbalstītu un piedalītos slepkavībās Buchenvaldē". Tas nozīmēja, ka viņa bija piedalījusies plānā nogalināt cilvēkus Buhenvaldē un kaut kādā veidā palīdzējusi slepkavībās.

Tiesas zālē Koča paziņoja, ka viņa ir stāvoklī. Viņa teica patiesību; viņa bija astotajā grūtniecības mēnesī. Koča jau bija pazīstama ar to, ka viņai bija sekss ar daudziem dažādiem vīriešiem. Buchenvaldes ziņojumā teikts, ka bija baumas, ka Kočai bijušas attiecības ar Buchenvaldes galveno ārstu Valdemāru Hovenu (Waldemar Hoven) un komendanta vietnieku Hermanu Florstedtu (Hermann Florstedt) vienlaicīgi. Savā grāmatā "Nevainīgs Dahau" Dahau tribunāla tiesas reportieris Jozefs Halovs rakstīja, ka baumas vēstīja, ka Kočam bijušas attiecības ar daudziem SS virsniekiem un pat ar dažiem Buchenvaldes koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem. Tomēr Koha grūtniecība pārsteidza tiesu, jo viņai tobrīd bija 41 gads. Turklāt cietumā viņa tika turēta viena pati un neredzēja nevienu vīrieti, izņemot amerikāņus, kuri viņu nopratināja; lielākā daļa no viņiem bija ebreji. Savā grāmatā Halovs arī raksta, ka viņš bija šokēts, uzzinot, ka Koča, iespējams, bija pievērsusies citiem vīriešiem, jo viņas vīrs bija homoseksuālis. Buchenvaldē veiktie ieraksti liecināja, ka viņš bija ārstējies no sifilisa.

1947. gada 19. augustā Kočs tika notiesāts uz mūžu cietumā par "[kara] likumu un paražu pārkāpšanu".

Ilze Koha ASV militārajā tribunālā Dahau, 1947. g.

Vieglāks teikums

1948. gada 8. jūnijā ģenerālis Lūsijs D. Klejs (Lucius D. Clay), Amerikas zonas pagaidu militārais gubernators Vācijā, samazināja Koha mūža ieslodzījumu līdz četriem gadiem cietumā. Viņš to pamatoja ar to, ka "nav pārliecinošu pierādījumu, ka viņa būtu izvēlējusies ieslodzītos [slepkavībai], lai nodrošinātu tetovētas ādas, vai ka viņai [būtu bijis kaut kas] izgatavots no cilvēka ādas".

Žana Edvarda Smita (Jean Edward Smith) sarakstītajā ģenerāļa Kleja biogrāfijā teikts, ka pēc vairākiem gadiem ģenerālis teica:

Tiesas sēdes stenogrammā nebija pilnīgi nekādu pierādījumu, izņemot to, ka viņa bija diezgan pretīga būtne, kas pamatotu nāvessoda piespriešanu. Domāju, ka par to es saņēmu vairāk aizvainojumu nekā par jebko citu, ko es darīju Vācijā. Kāds reportieris viņu bija nosaucis par "Buchenvaldes kukuli", bija rakstījis, ka viņas mājā ir lampu abažūri, kas izgatavoti no cilvēka ādas.

Tomēr ģenerālis arī teica:

Ilzei Košai es neizjūtu nekādu līdzjūtību. Viņa bija sieviete ar izvirtīgu raksturu un sliktu reputāciju. Viņa bija izdarījusi daudzas nosodāmas lietas, kas neapšaubāmi ir sodāmas saskaņā ar Vācijas likumiem. Mēs viņu netiesājām par šīm lietām. Mēs tiesājām viņu kā kara noziedznieci, izvirzot viņai konkrētas apsūdzības.

Ziņa par Koča sprieduma maiņu kļuva zināma tikai 1948. gada 16. septembrī. Daudzi cilvēki bija sašutuši par izmaiņām, bet ģenerālis Klejs savu lēmumu nemainīja.

Otrais izmēģinājums

Tā kā cilvēki bija tik ļoti satraukti par viņai piespriesto vieglāko sodu, Koča 1949. gadā tika atkārtoti arestēta un tiesāta Rietumvācijas tiesā. Tiesa sākās 1950. gada 27. novembrī un ilga septiņas nedēļas. Šajā laikā liecības sniedza 250 liecinieki, tostarp 50 liecinieki aizstāvēja Koču. 1950. gada decembra beigās un 1951. gada 11. janvārī Kočs sabruka, un viņu nācās iznest no tiesas. Vismaz četri atsevišķi apsūdzības liecinieki liecināja vai nu par to, ka viņi redzējuši, kā Kochs izvēlējās tetovētus ieslodzītos, kurus pēc tam nogalināja, vai arī par to, ka viņi redzējuši vai palīdzējuši izgatavot cilvēku ādas abažūrus no tetovētas ādas. Tomēr prokurori atteicās no šīs apsūdzības, kad nevarēja pierādīt, ka abažūri vai citi priekšmeti patiešām bija izgatavoti no cilvēka ādas.

1951. gada 15. janvārī Tiesa pasludināja spriedumu 111 lappušu garā lēmumā. Koha tiesas sēdē nebija. Tiesa nolēma, ka tā joprojām var tiesāt Koču, lai gan viņa jau bija tiesāta 1944. un 1947. gadā, jo viņai tika izvirzītas citas apsūdzības par citiem noziegumiem nekā citos tiesas procesos. Tāpēc atkārtota tiesāšana pret Koču nenozīmētu dubultu apsūdzību. Koča tika notiesāta par kūdīšanu (citu mudināšanu) uz slepkavību, slepkavības mēģinājumu un smagu kaitējumu nodarīšanu citiem cilvēkiem. Koča 1951. gada 15. janvārī tika notiesāta uz mūžu cietumā, un viņai uz visiem laikiem tika atņemtas pilsoniskās tiesības.

Koch pārsūdzēja tiesas lēmumu, bet 1952. gada 22. aprīlī Vācijas Federālā tiesa apelāciju noraidīja. Vēlāk Kochs vairākas reizes mēģināja saņemt apžēlošanu. Tomēr Bavārijas Tieslietu ministrija noraidīja visus viņas lūgumus. Koha protestēja pret viņai piespriesto mūža ieslodzījumu arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komisijā, taču no tās nesaņēma nekādu palīdzību.

Ģimene

Karlam un Ilzei Kochiem bija dēls Artvīns un divas meitas vārdā Gisele un Gudruna (Gudruna nomira bērnībā). Viņu dēls pēc kara gāja bojā. Ilzei Košai bija vēl viens dēls, Uve, kuru viņas cietuma kamerā Dahau ieņēma nezināms tēvs. Uve piedzima Aihāhas sieviešu cietumā netālu no Dahau, kur Koha tika nosūtīta izciest mūža ieslodzījumu. Uzreiz pēc tam viņš tika viņai atņemts. Deviņpadsmit gadu vecumā Ūve Kēlers uzzināja, ka Koša ir viņa māte, un sāka viņu regulāri apmeklēt Aihāčas cietumā.

Nāve

Koča 1967. gada 1. septembrī, 60 gadu vecumā, Aihāčas cietumā izdarīja pašnāvību, pakārdamās ar gultasveļu.

Saistītās lapas

• Holokausts
• Nacistu koncentrācijas nometnes un iznīcināšanas nometnes
• Buchenvaldes koncentrācijas nometne
• Nacistiskā Vācija