Radovans Karadžičs: Bosnijas serbu līderis un notiesāts par kara noziegumiem

Radovans Karadžičs — Bosnijas serbu līderis, notiesāts par kara noziegumiem un genocīdu; stāsts par arestu, tiesu procesu un starptautisko atbildību.

Autors: Leandro Alegsa

25-12-2025 21:25

Radovans Karadžičs (serbu kirilicā: Радован Караџић; dzimis 1945. gada 19. jūnijā Petnjicā, Melnkalnē, Dienvidslāvijā) bija Bosnijas un Hercegovinas politiķis. Viņš bija atbildīgs par daļu no Bosnijas genocīda. No 1995. līdz 2008. gadam viņš bija bēglis. Viņš tika arestēts 2008. gada 21. jūlijā Serbijā. 2016. gadā viņš tika notiesāts par kara noziegumiem.

Īss dzīves un karjeras pārskats

Radovans Karadžičs bija izglītots psihiatrs, dzejnieks un akadēmisks. Pirms politiskās karjeras viņš strādāja kā ārsts un pētnieks, piedalījās kultūras un zinātnes dzīvē. 1990. gados viņš bija viens no Serbu demokrātiskās partijas (SDS) dibinātājiem un ātri kļuva par galveno Bosnijas serbu politisko līderi. 1992.–1996. gadā viņš pildīja Republikas Srpskas (Bosnijas serbu autonoma vienība) augstākā līdera funkcijas.

Loma Bosnijas kara laikā (1992–1995)

Karadžiča vadībā bosniešu serbu politiskās un militārās struktūras īstenoja stratēģijas, kas noveda pie plašiem civiliedzīvotāju upuriem, piespiedu izceļošanas un terora akcijām. Nozīmīgākie notikumi, saistīti ar viņa atbildību, ir:

Srebrenicas slaktiņš (1995) — aptuveni 8 000 Bosnijas musulmaņu (bosniaku) vīriešu un zēnu nogalināšana, kas starptautiski atzīta par genocīdu.
Sarajevas apšaude un aplenkums (1992–1996) — garais aplenkums izraisīja tūkstošiem civiliedzīvotāju upurus, plašu infrastruktūras iznīcināšanu un ikdienas teroru pilsētnieku vidū.

Kriminālvajāšanas un aresta gaita

Karadžičs tika apsūdzēts starptautiskajā tribunālā par plaša mēroga noziegumiem, tostarp genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem. Viņš slēpās pēc kara — no 1995. līdz 2008. gadam bija bēglis, dzīvojot dažādās vietās un izmantojot viltotas identitātes. 2008. gada 21. jūlijā viņš tika arestēts Serbijā pēc ilgstošām starptautiskām meklēšanām.

Tiesāšanās un notiesāšana

Karadžiča tiesas process notika Starptautiskajā krimināltiesā (The Hague). Galvenie procesā izskatītie punkti ietvēra:

apsūdzības par genocīda plānošanu un īstenošanu (īpaši Srebrenicas gadījumā);
apsūdzības par slepkavībām, iznīcināšanu, deportācijām, pāridarījumiem pret civiliedzīvotājiem un terora izplatīšanu (piemēram, Sarajevo aplenkums);
apsūdzības par vajāšanu un citām plaša mēroga cilvēktiesību pārkāpumu formām.

2016. gadā Starptautiskais tribunāls Karadžiču atzina par vainīgu vairākos noziegumos un piesprieda 40 gadu cietumsodu. Pēc apelācijas procesa 2019. gadā apelācijas instances lēmums palielināja sodu līdz mūža ieslodzījumam. Karadžičs joprojām noraidīja daļu apsūdzību un apgalvoja, ka viņa rīcība bija politiska un aizsardzības pasākumi saskaņā ar kara apstākļiem.

Sekas un starptautiskā nozīme

Karadžiča lieta ir viena no nozīmīgākajām starptautiskajām krimināltiesību procesiem pēc Dienvidslāvijas sabrukuma. Tiesvedība palīdzēja skaidrot atbildības jautājumus par kolektīvajiem un politiskajiem līderiem kara noziegumu laikā, kā arī deva precedentu starptautiskajai praksē attiecībā uz genocīda un noziegumu pret cilvēci izmeklēšanu un sodīšanu. Srebrenci casuss ir atstājis dziļu traumu upuru kopienām un joprojām ietekmē reģiona politiku un atmiņu politiku.

Piezīmes par personīgo dzīvi

Karadžičs bija pazīstams arī kā publicists un dzejnieks. Pirms iesaistes politikā viņš darbojās medicīnā — bija psihiatrs un akadēmisks darbinieks. Pēc aresta viņa ilgstošā slēpšanās un izmantotās viltus identitātes kļuva par plaši apspriestu tēmu medijos un tiesvedības dokumentos.

Karadžiča lieta turpina kalpot par svarīgu atgādinājumu par starptautiskās sabiedrības nozīmi cīņā pret impunitāti, un par to, ka pat augsta ranga politiķi var tikt saukti pie atbildības par kara noziegumiem un genocīdu.

Agrīnā dzīve

Karadžić bija Vuko un Jovankas Karadžić bērns. Viņa tēvs Vuko (1912-1987) bija kurpnieks. Viņa māte Jovanka (1922-2005) bija zemniece no Melnkalnes ziemeļu daļas. Viņas pirmslaulības uzvārds bija Jovanka Jakić. Viņa apprecējās ar Karadžiča tēvu 1943. gadā, divdesmit gadu vecumā.

Karadžiča tēvs lielāko daļu dēla bērnības pavadīja cietumā. Otrā pasaules kara laikā Dienvidslāviju bija sagrābusi nacistiskā Vācija un citas "ass" valstis. Karadžiča tēvs bija čekistu biedrs. Tā bija armija, kas atbalstīja Dienvidslāvijas sākotnējo valdību. Tā kā viņš bija šajā armijā, pēc kara viņu ieslodzīja cietumā.

Izglītība

1960. gadā Karadžičs pārcēlās uz Sarajevu, lai studētu psihiatriju Sarajevas Universitātes Medicīnas skolā. 1970. gadā viņš studēja trauksmi un depresiju Næstved slimnīcā Dānijā. No 1974. līdz 1975. gadam viņš papildināja medicīnisko izglītību Kolumbijas Universitātē Ņujorkā.

Pēc atgriešanās Dienvidslāvijā Karadžičs strādāja Koševo slimnīcā (Sarajevas galvenā slimnīca). Viņš bija arī dzejnieks. Kāds cits serbu rakstnieks mudināja viņu pievērsties politikai.

Ieslodzījums par krāpšanu

Strādājot Koševas slimnīcā, Karadžičs nelikumīgā veidā pelnīja papildu naudu. Piemēram, veselības aprūpes darbinieki, kuri vēlējās doties priekšlaicīgā pensijā, maksāja viņam par to, ka viņi ir invalīdi. Karadžić arī melojis ieslodzītajiem, kuri vēlējās izvairīties no soda, apgalvojot, ka noziegumu izdarīšanas brīdī viņi bija neprātīgi.

1983. gadā Karadžičs sāka strādāt slimnīcā Belgradas priekšpilsētā Voždovacā. Kopā ar savu partneri Momčilo Krajišnik Karadžić saņēma aizdevumu, ko bija paredzēts izmantot lauksaimniecības uzlabošanai. Tā vietā viņš un viņa partneris izmantoja naudu, lai uzceltu sev mājas Pālē. Pale bija serbu pilsēta virs Sarajevas, ko valdība bija pārveidojusi par slēpošanas kūrortu.

1984. gada 1. novembrī abi tika arestēti par krāpšanu. Viņi cietumā pavadīja 11 mēnešus, līdz viņu draugs Nikola Koljevičs samaksāja drošības naudu, lai viņi varētu iziet. 1985. gada 26. septembrī Karadžiču notiesāja uz trim gadiem cietumā par piesavināšanos un krāpšanu. Tomēr, tā kā viņš jau bija pavadījis cietumā vairāk nekā gadu, tiesa Karadžičam nepiesprieda atlikušo soda daļu pavadīt cietumā.

Fotoattēli, kas uzņemti 1984. gadā, kad Karadžičs tika arestēts

Politiskā dzīve

1989. gadā Karadžičs palīdzēja Bosnijā un Hercegovinā izveidot Serbu demokrātisko partiju (Srpska Demokratska Stranka). Partijas mērķis bija apvienot Bosnijas serbus.

1991. gada septembrī Srpska Demokratska Stranka (SDS) Bosnijā un Hercegovinā sāka veidot apgabalus, kuros valdīja tikai serbi. Bosnijas parlaments 1991. gada 15. oktobrī nobalsoja par to, ka viņi vēlas valdīt paši. Deviņas dienas vēlāk tika izveidota atsevišķa serbu asambleja, kas pārstāvēja tikai Bosnijas un Hercegovinas serbus.

1992. gada 9. janvārī Bosnijas serbu asambleja paziņoja, ka ir izveidota jauna valsts - Bosnijas un Hercegovinas serbu tautas republika (Република српског народа Босне и Херцеговине/Republika srpskog naroda Bosne i Hercegovine). Serbijas Republika 1992. gada 28. februārī apstiprināja savu konstitūciju. Tā arī paziņoja, ka tagad tā kontrolē:

Apgabali Bosnijā un Hercegovinā, kuros valdīja tikai serbi
Bosnijas un Hercegovinas daļas, kurās iedzīvotāji pārsvarā bija serbi.
"Visi reģioni, kuros serbu tauta [Otrā pasaules kara genocīda] dēļ ir mazākumtautība".

Serbijas Republikas prezidents

1992. gada 6. un 7. aprīlī Eiropa un Amerikas Savienotās Valstis atzina Bosniju par neatkarīgu valsti. Bosnija kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli 1992. gada 22. maijā. Karadžičs tika ievēlēts par Bosnijas serbu valdības prezidentu 1992. gada 13. maijā. Viņa pilnvaras ietvēra arī valsts armijas vadību.

Apsūdzības kara noziegumos

Kā Bosnijas serbu armijas vadītājs Karadžičs vadīja kampaņu, kuras mērķis bija atbrīvoties no visiem Bosnijas musulmaņiem un horvātiem no ciematiem, kurus serbi vēlējās iegūt sev.

1995. gadā Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) apsūdzēja Karadžiču kara noziegumos pret neserbiem. ICTY apsūdzēja Karadžiču par Srebrenicas slaktiņa 1995. gadā organizēšanu, kurā Karadžiča armija nogalināja vairāk nekā 7500 musulmaņu. Viņi viņu apsūdzēja arī daudzos citos noziegumos, tostarp:

piespiešana musulmaņiem, kas nav serbi, pamest savas mājas viņu etniskās piederības un reliģijas dēļ.
vajāšana (slikta attieksme pret cilvēku grupu) viņu rases, reliģijas vai politisko uzskatu dēļ.
Slepkavība
Terorisms pret civiliedzīvotājiem
Ķīlnieku sagrābšana
Iznīcināšana (mēģinājums nogalināt veselu iedzīvotāju grupu: visus musulmaņus, kas nav serbi).

Karadžičs aizbēga, lai viņu nevarētu tiesāt par šiem noziegumiem. Līdz 2008. gadam viņš slēpās. Amerikas Savienoto Valstu valdība piedāvāja 5 miljonus ASV dolāru lielu atlīdzību par viņa arestu.

Srebrenicas slaktiņā nogalinātos cilvēkus izceļ no masu kapiem

Arests

Karadžičs tika arestēts 2008. gada 21. jūlijā Belgradā. Viņš bija izlikies par alternatīvās medicīnas ārstu, galvenokārt Belgradā, bet arī Vīnē, Austrijā. Karadžić 30. jūlijā tika nosūtīts uz ICTY cietumu Hāgā.

Karadžičs sacīja, ka ASV valdība viņu sargājusi, kamēr viņš slēpies, un tāpēc pagāja vairāk nekā desmit gadi, līdz viņu atrada.

Karadžičs pirmo reizi stājās ICTY tiesneša priekšā 2008. gada 31. jūlijā. Tajā laikā ICTY bija atzinis 64 personas par vainīgām kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci vai genocīdā Dienvidslāvijas karu laikā.

Filma "Medību ballīte" ir balstīta uz Karadžiča bēgļa gaitām.

Notiesāšana un sods

2016. gada 24. martā Karadžičs tika atzīts par vainīgu genocīdā, kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci. Viņam tika piespriests 40 gadu cietumsods.

Karadžičs tika atzīts par vainīgu genocīdā Srebrenicas slaktiņā. Viņš tika notiesāts arī par vajāšanu, iznīcināšanu, deportāciju, etnisko tīrīšanu un slepkavību.