Pēdējā dzīvā Pirmā pasaules kara veterāne bija Florence Grīna. Viņa bija britu sieviete, kas dienēja sabiedroto bruņotajos spēkos un nomira 2012. gada 4. februārī 110 gadu vecumā. Pēdējais veterāns, kurš dienēja kaujās, bija Klods Šouls. Viņš dienēja Lielbritānijas Karaliskajā flotē (vēlāk Austrālijas Karaliskajā flotē) un nomira 2011. gada 5. maijā 110 gadu vecumā. Pēdējais veterāns, kurš dienēja tranšejās, bija Harijs Patchs, kurš nomira 2009. gada 25. jūlijā 111 gadu vecumā. Pēdējais Centrālo lielvaru veterāns bija Francs Künstlers no Austroungārijas. Viņš nomira 2008. gada 27. maijā 107 gadu vecumā.

Statistika un dalībnieku skaits

Encyclopædia Britannica lēš, ka kopējais Pirmajā pasaules karā piedalījušos cilvēku skaits ir 65 038 810. Konflikta laikā gāja bojā aptuveni 9 750 103 karavīri. Papildus tam lielos skaitļos bija civiliedzīvotāju upuri, bada un slimību izraisītas nāves, kā arī plašas postījumu un migrācijas sekas dažādās reģionu populācijās.

Kritēriji: kas tiek uzskatīts par "pēdējo veterānu"?

Apzīmējums "pēdējais veterāns" var tikt interpretēts dažādi, un tas būtiski ietekmē, kuru personu uzskata par pēdējo:

  • Pēdējā dzīvā persona, kas bija saistīta ar karu (piemēram, sanitārpersona, sakaru darbinieks vai apritē iesaistīts civils) — šāds kritērijs bieži tiek izmantots, kad veterāns ir bijusi sieviete, kura dienēja ne-kaujas lomā.
  • Pēdējais, kurš tieši piedalījās kaujās — šis kritērijs parasti attiecas uz tos, kuri nonāca karadarbībā ar ienaidnieku vai bija frontē.
  • Pēdējais, kurš dienēja tranšejās vai tiešā sauszemes kaujas stāvoklī — vēl šaurāks kritērijs, kas atšķir karavīrus, kuri piedzīvoja specifiskos frontes apstākļus.
Šie atšķirīgie kritēriji izskaidro, kāpēc par "pēdējo veterānu" dažkārt tiek nosauktas dažādas personas atšķirīgos avotos.

Vēsturiskā un kultūras nozīme

Pēdējo Pirmā pasaules kara veterānu aiziešana ne tikai iezīmē laika posma beigas — tā ir arī nozīmīga piemiņas un kolektīvās atmiņas zīme. Veterānu stāsti, intervijas un publikācijas sniedz tiešu liecību par karu, tā sadzīvi un ietekmi uz iesaistītajām sabiedrībām. Kad pēdējie aculiecinieki aiziet, tiek palielināta nozīme arhīviem, memuāriem, fotogrāfijām un mācību programmām, kas nodrošina, ka nākamajām paaudzēm joprojām būs pieejams autentisks materiāls par šo vēsturisko notikumu.

Avoti un pārbaudes jautājumi

Noteikt "pēdējo veterānu" prasa rūpīgu datu pārbaudi: dzimšanas un miršanas datu salīdzināšanu, dienesta ierakstu pārbaudi, kā arī dokumentālu pierādījumu par faktisko tālā vai tuvā frontes dalību. Atsevišķos gadījumos ir bijušas strīdi par identitātes, vecuma vai dienesta īpatnībām, tāpēc akadēmiskie un mediju avoti bieži precizē, kādu kritēriju tie izmanto, paziņojot par "pēdējo veterānu".

Nobeigums

Pirmais pasaules karš atstāja plašas sekas politiskajā, sociālajā un ģeopolitiskajā laukā. Pēdējo veterānu aiziešana 21. gadsimtā simboliski noslēdza tiešo, cilvēku saglabāto saikni ar šo milzīgo konfliktu, tomēr viņu liecības, memoriālie objekti un akadēmiskie pētījumi turpina nodrošināt informāciju un mācības nākotnei. Lai saglabātu šo atmiņu, muzeji, arhīvi un skolas turpina vāc, digitalizēt un nodot tālāk materiālus par Pirmo pasaules karu.