Austrālijas zaļā koku vardīte

Taksonomija

Zaļā koku vardīte ir viena no daudzajām Litoria ģints koku vardīšu sugām. To dzimtene ir Austrālazija. Sugas parastais nosaukums ir "Baltā koka vardīte". Sugas nosaukums dots Džona Vaita vārdā. Viņš pirmo reizi šo sugu aprakstīja 1790. gadā. Zaļā koku vardīte bija pirmā Austrālijā klasificētā vardīte. Zaļās koku vardes eksemplāru savācis sers Džozefs Benkss. Tas tika iznīcināts Otrā pasaules kara laikā, vāciešiem bombardējot Hanteriāna muzeju. Muzejs atradās Londonas Karaliskajā ķirurgu koledžā.

Zaļo koku vardi vispirms sauca par "zilo vardi" (Rana caerulea). Sākotnējie uz Angliju nosūtītie oriģinālie eksemplāri bija bojāti ar konservantu un izskatījās zili. Varžu krāsu rada zili un zaļi pigmenti, ko pārklāj dzeltens slānis. Konservants iznīcināja dzelteno slāni. Tā rezultātā varde izskatījās zila. Vārds caeruela, kas latīņu valodā nozīmē zils, ir daļa no zaļās koka vardes zinātniskā nosaukuma. Šī varde ir pazīstama arī kā "zaļā koku vardīte". Tomēr šis nosaukums bieži tiek dots lielākai zaļajai koku vardītei (Hyla cinerea) tās reģionā.

Zaļās koku vardes oriģināldruka, kas publicēta Džona Vaita "Ceļojuma žurnālā uz Jauno Dienvidvelsu" (John White's Journal of a Voyage to New South Wales).

Apraksts

Zaļā koku vardīte var sasniegt 10 cm garumu. Varžu krāsa ir atkarīga no vides temperatūras un krāsas. Zaļā koku vardīte var būt brūna vai zaļa. Varžu mute ir balta. Vabolītei uz muguras var būt mazi, balti plankumi. Tās pirkstu galos ir lieli diski. Tas nodrošina vardei spēju kāpelēt. Acis ir zeltainas. Vardei uz pirkstiem ir tīklveida pēdas, kas paredzētas peldēšanai. Vardei ir redzama bungādiņu membrāna.

Zaļā koku vardīte izskatās līdzīga krāšņajai koku vardītei (Litoria spendida). Šīs vardes dzimtene ir Austrālijas ziemeļrietumu daļa. Lieliskajai koku vardītei uz galvas ir lieli patrotoīdie un rostrālie dziedzeri. Milzu koku vardi (Litoria infrafrenata) dažkārt jauc arī ar zaļo koku vardi. Milzu koku vardītei ir baltas svītras. Šīs svītras ir uz vardes apakšžokļa malas. Zaļajai koku vardītei šādu svītru nav.

Zaļās koku vardes pundurpulcēna izskats mainās tā attīstības laikā. Pulciņš var sasniegt no 8,1 milimetra (pēc izšķilšanās) līdz 44 milimetriem. Pulciņš ir brūns, bet vēlāk attīstības laikā tas kļūst zaļš. Tadpola apakšpuse ir tumša. Kad punduris kļūst par pieaugušu vardi, tā kļūst balta. Olas ir brūnas, caurspīdīgā želejā. To diametrs ir 1,1-1,4 milimetri.

Zaļajai koku vardītei ir plaušas. Tās uzsūc skābekli caur ādu. Lai tas notiktu, to ādai jābūt mitrai. Tomēr to āda var inficēties ar patogēniem. Patogēni dzīvo uz varžu ādas. Tas padara tās slimas. Tad vardei sāk augt peptīdi. Tie iznīcina patogēnus. Zaļās koku vardes ādā ir caerīni. Caerīni ir peptīdu grupa ar antibakteriālu un pretvīrusu aizsardzību. Tai ir arī caerulīni. Cerulīniem ir fizioloģiska iedarbība. CCK-8 ir gremošanas hormons un bada nomācošs līdzeklis. Ir konstatēts, ka vairāki peptīdi no zaļās koka vardes ādas iznīcina HIV, nekaitējot veselām T-šūnām.

Zaļās koku vardes punduris


Baltspalvainajai koku vardītei (pa kreisi) gar žokli ir baltas svītras. Zaļā koku vardīte (vidū). Krāšņainajai koku vardītei (pa labi) ir lielie parotoīdie dziedzeri, kas atrodas virs bungādiņas.

Izplatīšana

Zaļās koku vardes dzimtene ir Austrālijas ziemeļu un austrumu daļa. Tās ir sastopamas arī Jaunās Gvinejas dienvidos. Jaungvinejā zaļās koku vardes dzīvo valsts sausākajos apgabalos. Šīs vardes sastopamas no Irian Jaya līdz Port Moresby. Tās sastopamas arī Daru salā. Ir ziņojumi, ka šī varde ir atrasta Jaunās Gvinejas ziemeļos. Tomēr tiek uzskatīts, ka tās tur ievazājis cilvēks. Starptautiskā Aizsardzības savienība (IUCN) uzskata, ka varde sastopama "izkliedētās vietās" gan Jaungvinejā, gan Indonēzijā.

Šī suga ir introducēta Amerikas Savienotajās Valstīs un Jaunzēlandē. Varde ir sastopama ASV Floridas štatā. Tiek uzskatīts, ka tās tika ievestas ar lolojumdzīvnieku tirdzniecību. Floridā ir tikai nelielas populācijas. Nav zināms, vai tās ir nodarījušas kādu ekoloģisku kaitējumu. Jaunzēlandē bija lielas zaļo koku vardžu populācijas. Tomēr kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem tās nav novērotas.

Litoria caerulea izplatība

Ekoloģija, uzvedība un dzīves vēsture

Zaļās koku vardes ir viegli kopjamas. Tās ir aktīvas naktī. Dienā tās atpūšas vēsā, tumšā un mitrā vietā. Ziemā zaļās koku vardes neizdod aicinošas skaņas. Tās arī nav tik bieži sastopamas.

Atkarībā no atrašanās vietas zaļās koku vardes dzīvo vairākos biotopos. Tās ir sastopamas koku lapotnē. Tās sastopamas arī lēni tekošu ūdeņu tuvumā. Tās var dzīvot arī purvos vai pļavās vēsākā klimatā. ir zināms, ka zaļās koku vardes dzīvo mājokļos. Tās var atrast izlietnēs un tualetēs. Tās var atrast arī uz logiem. Tās dzīvo arī tvertnēs, notekcaurulēs un notekcaurulēs. Tām patīk dzīvot šajās vietās, jo tajās ir liels mitrums. Dzīvotnes var būt arī vēsākas nekā to apkārtējā vide. Pārošanās sezonā varmītes uzturas pie notekcaurulēm un tvertnēm. Tās to dara tāpēc, ka rīki padarīs to saucienu skaļāku.

Šīs sugas sauciens ir zems, lēns Brawk-Brawk-Brawk-Brawk. Tās to atkārto vairākas reizes. Lielāko gada daļu tās sauc, atrodoties uz kaut kā ļoti augsta. Tie ir koki un notekas. Pārošanās sezonā vardes zvana pie vietas, kur ir ūdens. Tās tur paliks kādu brīdi vai uz visiem laikiem. Tāpat kā daudzas citas vardes, arī zaļās koku vardes zvana, lai piesaistītu partneri. Tās ar savu saucienu arī brīdina citas vardes, ka tās ir tuvu. Zaļās koku vardes izsauks stresa saucienu, kad tām draud briesmas.

Zaļās koku vardes ēd kukaiņus un zirnekļus. Tomēr tās var ēst arī mazākas vardes un pat mazus zīdītājus. Varžu zobi nav veidoti tā, lai sagrieztu upuri. Tas nozīmē, ka upurim ir jāiekļaujas mutē, lai varde to varētu apēst. Daudzas varmākas izstiepj mēli pret upuri. Zaļās koku vardes mēles, tāpat kā daudzām citām vardēm, ir ļoti lipīgas. Lupiens pieķeras un tiek apēsts. Zaļās koku vardes mēles izmanto mazam upurim. Lielākam upurim tās uzlēks tam virsū un, izmantojot rokas, piespiedīs to iebāzt mutē.

Vardei ir daži plēsēji. Tie ir čūskas, dažas ķirzaku sugas un putni. Ir zināms, ka suņi un kaķi arī ķer un ēd zaļās koku vardes. Ja zaļā koku vardīte tiek turēta nebrīvē, tā var nodzīvot līdz pat sešpadsmit gadiem. Taču ir zināms, ka dažas dzīvo vairāk nekā divdesmit gadus. Vidējais paredzamais dzīves ilgums savvaļā ir mazāks nekā nebrīvē. Tas ir plēsēju dēļ.

Zaļā koku vardīte, kas iekļuvusi zirnekļa tīmeklī pēc zirnekļa apēšanas. Varde dzīvoja

Kā mājdzīvnieks

Zaļā koku vardīte ir viena no populārākajām mājdzīvnieku vardēm pasaulē. Tas skaidrojams ar tās paklausīgo uzvedību un ilgo mūža ilgumu. Tā ir populāra lolojumdzīvnieku vardīte arī tāpēc, ka izskatās kā no multfilmas. Tā ir arī viena no visvieglāk kopjamajām vardēm. To uzturs nav dārgs. Tās ir arī ļoti izturīgas pret slimībām. Bieži sastopama mājdzīvnieku īpašnieku problēma ir vardes pārbarošana. Ja zaļā koku vardīte ir pārēdusies, tai ir tendence aptaukoties. Savvaļā vardei enerģija ir nepieciešama, lai tā varētu noķert savu upuri. Tomēr nebrīvē tām dod dzīvu barību. Tās tiek turētas arī ērtās mītnēs. Tas padara vardi slinku, jo tai nav jāveic nekādas darbības. Ja varde ir neaktīva, tā pieņemas svarā. Zaļajai koku vardītei ar lieko svaru uz galvas un ķermeņa virspusē būs tauku slāņi. Tas piešķir tai "kuplu" izskatu. Tāpēc daži mājdzīvnieku īpašnieki zaļo koku vardi dēvē par "kuplo koku vardi".

Saglabāšana

Saskaņā ar 1999. gada Vides aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas likumu Austrālijā ir aizsargāta zaļā koku vardīte. Starptautiskā dabas resursu un dabas aizsardzības organizācija (IUCN) šo vardi klasificē kā "vismazāk bažīgu". Tā ir iekļauta "vismazāk bažīgu" sarakstā, jo zaļā koku vardīte ir sastopama daudzviet. Zaļās koku vardes populācija nemazinās.

Dažas zaļo varžu dabiskās dzīvotnes ir iznīcinātas. Ir konstatēts, ka dažas zaļās koku vardes ir inficētas ar hitrīda sēnīti. Tā izraisa hitrīdiomikozi. Zaļo koku vardžu populācija Austrālijā samazinās. Tomēr, ņemot vērā šīs sugas ilgo mūža ilgumu, būs nepieciešams ilgāks laiks, lai varde kļūtu par apdraudētu sugu.

Litoria caerulea Dārvinā, Ziemeļteritorijā.