UNESCO Pasaules mantojuma komiteja: funkcijas, locekļi un lēmumi

Uzzini UNESCO Pasaules mantojuma komitejas funkcijas, locekļu izvēli, lēmumu pieņemšanu un finansējuma sadali — kas nosaka, kuras vietas iekļūst Pasaules mantojumā.

Pasaules mantojuma komiteja ir grupa, kas lemj par vietām, kuras iekļaujamas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tā uzrauga Pasaules mantojuma konvencijā noteikto prasību ievērošanu, izvērtē nominācijas pieteikumus, seko valstju ievērošanai un lemj par to, kā tiek izlietoti Pasaules mantojuma fonda līdzekļi. Komitejā ir 21 loceklis, ko ievēl no 188 valstīm, kuras ir pievienojušās Pasaules mantojuma konvencijai.

Komitejas funkcijas

Komitejas galvenās funkcijas ir šādas:

• izskatīt un pieņemt vai noraidīt vietu iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā;
• noteikt un pieņemt saraksta iekļaušanas kritērijus un vadlīnijas, kā arī interpretēt esošās vadlīnijas;
• uzraudzīt vietu stāvokli un, nepieciešamības gadījumā, iekļaut tās Apdraudēto Pasaules mantojuma vietu (List of World Heritage in Danger) sarakstā;
• pieņemt lēmumus par ārkārtas palīdzības un tehniskās palīdzības piešķiršanu no Pasaules mantojuma fonda;
• apstiprināt reaktīvās uzraudzības misijas un pieprasīt papildu ziņojumus par vietu saglabāšanas stāvokli;
• izstrādāt politikas un stratēģijas, kas saistītas ar mantojuma saglabāšanu, piekļuvi, izglītību un ilgtspējīgu pārvaldību.

Locekļi un vēlēšanas

Saskaņā ar Pasaules mantojuma konvenciju komitejas locekļi tiek ievēlēti uz sešiem gadiem. Lai gan termiņš ir seši gadi, praksē daudzas valstis izvēlas ierobežot savu pārstāvju dalību īsākā laikā, lai nodrošinātu lielāku rotāciju un plašāku valstu iesaisti. Piemēram, 15. Ģenerālajā asamblejā (2005. gadā) komitejas locekļi vienojās par brīvprātīgu praksi, ka daudzi pāstāvji strādā komitejā tikai četrus gadus, lai vairākām valstīm dotu iespēju piedalīties.

Lēmumu pieņemšana un sanāksmes

Komiteja parasti sanāk reizi gadā, bieži vien UNESCO galvenajā mītnē vai citā norunātā vietā, lai izskatītu nominācijas un ziņojumus par saglabāšanu. Lēmumi parasti tiek meklēti konsensā, bet, ja vienošanās nav iespējama, tiek rīkota balsošana starp klātesošajiem locekļiem. Komitejas lēmumi ietver vairākus iespējamos risinājumus attiecībā uz nominācijām:

• iekļaušana sarakstā;
• atlika (deferral) — lēmums izvirzīt pieteikumu uz pārvērtēšanu vēlāk, ja nepieciešami papildinājumi;
• atsaukšana (referral) — nosūtīt pieteikumu valstij papildināšanai vai skaidrošanai;
• noraidīšana — ja pieteikums neatbilst kritērijiem;
• iekļaušana apdraudēto vietu sarakstā vai pat dzēšana, ja vietas stāvoklis vēl vairāk pasliktinās.

Padomdevēji un tehniskā ekspertīze

Lēmumu pieņemšanā lielu lomu spēlē neatkarīgas padomdevēju institūcijas, kas sniedz detalizētas tehniskas un zinātniskas izvērtēšanas. Galvenie padomdevēji ir:

• ICOMOS (Starptautiskā muzejisko un kultūras vietu padome) — galvenais konsultants kultūras mantojuma jautājumos;
• IUCN (Starptautiskā dabas aizsardzības savienība) — dabas mantojuma vētēšanā;
• ICCROM — sniedz tehnisko palīdzību un apmācību mantojuma saglabāšanā.

Finanses un Pasaules mantojuma fonds

Pasaules mantojuma fonds finansē saglabāšanas projektus, konsultācijas un ārkārtas palīdzību. Komiteja lemj par līdzekļu piešķiršanu prioritārajiem projektiem, tai skaitā atbalstam valstīm ar ierobežotiem finanšu vai tehniskajiem resursiem. Fonds tiek papildināts gan no valstu iemaksām, gan ziedojumiem un citiem avotiem.

Uzraudzība, ziņošana un ilgtspēja

Komiteja arī organizē periodisku ziņošanu par vietu stāvokli, reaģē uz steidzamām situācijām (piemēram, dabas katastrofas vai konflikti) ar ārkārtas palīdzību un sekmē kapacitātes celšanu valstīs. Vienlaikus komiteja izstrādā vadlīnijas, kas palīdz saglabāt mantojumu ilgtspējīgi, ņemot vērā vietējo kopienu intereses un tūrisma pārvaldību.

Nobeigums

Pasaules mantojuma komiteja ir centrāla institūcija, kas nosaka, kuras vietas pasaulē tiek atzītas par globāli nozīmīgu kultūras vai dabas mantojumu, kā arī rūpējas par to saglabāšanu nākotnei. Tā sadarbojas ar valstīm, ekspertiem un starptautiskajām organizācijām, lai nodrošinātu pārredzamu, tehniski pamatotu un pēc iespējas taisnīgu procesu vietu izvēlē un saglabāšanā.

Meklēt pēc burta