Sēru balodis (Zenaida macroura) — apraksts, izplatība un dzīvesveids
Sēru balodis (Zenaida macroura) — apraksts, izplatība un dzīvesveids: Ziemeļamerikā izplatīts, pelēni‑brūns, monogāms, baro mazuļus ar augu pienu un spēj lidot līdz 88 km/h.
Sēru balodis (Zenaida macroura) ir baložu dzimtas (Columbidae) pārstāvis. Ir aprakstītas piecas pasugas, un kopējais populācijas lielums tiek lēsts apmēram 475 miljoni putnu. Šī suga galvenokārt sastopama Ziemeļamerikā — no Kanādas dienvidiem līdz Meksikai —, bet vietām atrodamas arī ievestas populācijas citos reģionos. Sēru baložu spalvojums ir toņu gammā no gaiši pelēkas līdz brūnām niansēm; tēviņi un mātītes izskatās līdzīgi, lai gan tēviņi mēdz būt nedaudz spīdīgāki un rozīgāki uz krūtīm.
Izskats un izmēri
Sēru baloža ķermeņa garums parasti ir aptuveni 23–33 cm, spārnu izpletnis ap 45–55 cm, svars aptuveni 100–170 g. Raksturīga gara, šauri noapaļota aste ar baltas krāsas malu, tumšākas svītras uz spārniem un nelieli melni plankumi. Acis apjož gaišs tīkliņveida acu gredzens; knābis īss un smails. Lidojums ir taisns un straujš ar ātru spārnu sišanu.
Uzturs un uzvedība
Pieaugušie sēru balodi parasti ēd tikai sēklas, graudaugus un sēklām līdzīgus augu materiālus; tie bieži barojas uz zemes, meklējot graudus un sēklas laukos, parkos un pie ceļiem. Dažkārt papildus sēklām tiek patērēti arī mazi augi, ogas vai retos gadījumos kukaiņi. Vecāki baro mazuļus ar augu pienu (t. i., izteikti barojošu šķidrumu no krājorgāna), kas ir īpaši svarīgi jaundzimušajiem pirmajās dzīves dienās.
Vairošanās
Šai sugai parasti ir viens pastāvīgs partneris, un pāris izveido vienkāršu ligzdu — plānu platformu no zariņiem, lapām vai citiem materiāliem, ko liek zaros, krūmos vai cilvēku būvēs. Tipiska oliņu skaits ligzdā ir 1–2 olas; inkubāciju veic abi vecāki, un tā ilgst aptuveni 12–14 dienas. Kumeļi (squabs) tiek baroti ar augu pienu un pēc tam pakāpeniski sāka saņemt cietu barību. Jaunputni parasti izšķiļas un paliek ligzdā dažas nedēļas — izlidošana notiek apmēram 11–15 dienu vecumā. Sugas pārstāvji var izveidot vairākas perēšanas sezonas gadā, īpaši siltākos apgabalos.
Dzīves vide un izplatība
Sēru baloži dod priekšroku atklātām vai ar nelieliem krūmiem apaugušām teritorijām — mežu malām, lauku zemēm, pilsētu parkos un privātmāju pagalmos. Tie labi pielāgojas cilvēka tuvumam un bieži sastopami dzīvojamo rajonu tuvumā, kur pieejama barība un ligzdošanas vietas.
Plēsēji, slimības un draudi
Plēsējiem pieder ragveida putni, plēsīgie putni, zvēri un mājas kaķi. No slimībām būtiskākās ir trihomonāze un citi infekciju izraisīti traucējumi, kas var strauji izplatīties populācijā. Cilvēka ietekme — medības, sadursmes ar automašīnām, logiem un piesārņojums — arī samazina daļu populācijas. Lai gan sēru baložu populācija ir liela, vietēji tas var tikt uzskatīts par kaitēkli graudkopībā.
Cilvēku attiecības un saglabāšana
Sēru balodi tiek medīti gan sportam, gan gaļas ieguvei; katru gadu Amerikas Savienotajās Valstīs tiek nošauts līdz 70 miljoniem putnu. Putna nosaukums latviešu valodā radies no tā skumjā, ilgotā sauciena — sēru. Šis putns ir spēcīgs lidotājs un var sasniegt ātrumu līdz 88 km/h (55 mph) īsos lidojuma posmos.
Statuss un ilgdzīvošana
Starptautiskā mērogā sēru balodis ir novērtēts kā suga ar stabilu un plašu populāciju (IUCN kategorijā "Mazākas bažas"). Tomēr vietējie apdraudējumi un mainīga lauksaimniecības prakse var ietekmēt vietējās populācijas. Lielākā daļa putnu mūsdienās nomirst pirmajā dzīves gadā; tomēr atsevišķi bandēti putni brīvībā ir dzīvojuši vairākus gadus (pierakstīti gadījumi ar desmitiem gadu), bet vidējā ilgdzīvošana parasti ir ievērojami īsāka.
Sēru balodis ir viegli pamanāms un bieži sastopams sugas pārstāvis, kas ar savu raksturīgo balsi un ātrajiem lidojumiem ir plaši pazīstams gan dabā, gan cilvēku tuvumā.
Izplatīšana
Gandarījuma balodim ir liels areāls - gandrīz 11 miljoni kvadrātkilometru (6,8 miljoni kvadrātjūdžu).{{{|date=202020. gada februāris}}. Šie putni dzīvo visā Lielo Antiļu salu teritorijā, lielākajā daļā Meksikas, Amerikas Savienoto Valstu kontinentālajā daļā un Kanādas dienvidos. Vasarā šie putni galvenokārt sastopami Kanādas prērijās, bet ziemā - Centrālamerikas dienvidos. Šī suga ir klejojoša Kanādas ziemeļos, Aļaskā un Dienvidamerikā. Vismaz septiņas reizes tā ir novērota Palearktikas ekoloģiskajā zonā, pieci novērojumi ir no Britu salām (pieci), Azoru salām (viens) un Islandes (viens). Havaju salās sērojošais balodis tika ievests 1963. gadā, un 1998. gadā Ziemeļkonā, Havaju salās, joprojām bija neliela populācija.
Sēras balodis dzīvo daudzos dažādos biotopos, piemēram, lauku saimniecībās, prērijās, pļavās un mežos. Tas nedzīvo purvos vai biezos mežos. Tie dzīvo arī vietās, kur dzīvo cilvēki, piemēram, pilsētās vai mazpilsētās.
Sēru balodis, kas sēdēja uz stieples
Apraksts
Sēru balodis ir vidēja lieluma, slaids balodis. Tas sver vidēji no 110 līdz 170 gramiem (4 līdz 6 oz). Tam ir maza galva un gara aste. Gandarījuma balodim ir perforējošas kājas ar trim pirkstiem uz priekšu un vienu uz aizmuguri. Kājas ir īsas, un tām ir sarkanīga krāsa. Knābis ir mazs un tumšs, parasti brūnas un melnas krāsas maisījums.
Tās spalvas parasti ir gaiši pelēkbrūnas, bet zemāk tās ir gaišākas un sārtākas. Uz spārniem var būt melni plankumi, un astes ārējās spalvas ir baltas. Acis ir tumšas, ar gaišu ādu ap tām. Pieaugušam tēviņam kakla sānos ir spilgti violeti sārti plankumi, līdz pat krūtīm tie ir gaiši sārti. Jaunāki putni izskatās vairāk zvīņaini un tumšāki.
Visas piecas sēru balodīšu pasugas izskatās līdzīgi un nav viegli atšķiramas. Rietumu pasugai ir garāki spārni, garāks knābis, īsāki pirksti un gaišāka krāsa. Panamas sērojošajam balodim ir īsāki spārni un kājas, garāks knābis un pelēcīgāka krāsa. Klarionas salas pasugai ir lielākas kājas, lielāks knābis un tumšāk brūna krāsa.
Sēru balodis sēž uz grants zemes Kalifornijā, ASV
Izklausās
Šīs sugas sauciens ir "cooOOoo-woo-woo-woo-wooooo", ko tēviņi izmanto, piesaistot partneri. Citas skaņas ir ligzdas sauciens (cooOOoooo), ko izmanto pāru tēviņi, lai piesaistītu savas partneres ligzdām, sveiciena sauciens (mīksts ork), ko tēviņi izmanto, atkal pievienojoties savai partnerei, un trauksmes sauciens (īss roo-oooo), ko tēviņš vai mātīte izdod briesmu gadījumā. Lidojuma laikā spārni izdod klusu un grūti dzirdamu svilpošu svilpošanu, kas ir skaļāka pacelšanās un nosēšanās laikā.
Reprodukcija
Tēviņš sāk uzmākšanos, trokšņaini lidojot, un tad graciozi, riņķveidīgi slīd ar izplestiem spārniem un galvu uz leju. Pēc nolaišanās tēviņš dodas pie mātītes ar izspūrušām krūtīm, šūpojošu galvu un skaļiem saucieniem. Kad pāris ir sapārots, viņi bieži vien pavada laiku, spodrinot viens otram spalvas. Sēras balodis viegli nepamet savu pāridarītāju. Dažreiz pāri var palikt kopā visu ziemu. Tomēr vientuļie balodi vajadzības gadījumā sameklē jaunus partnerus.
Pēc pārošanās tēviņš rāda mātītei visas iespējamās ligzdas vietas un ļauj mātītei izvēlēties vienu no tām un uzbūvēt ligzdu. Tēviņš lido apkārt, vāc materiālu un atnes to viņai. Tēviņš nostājas mātītei uz muguras, lai nodotu materiālu mātītei, kura to iebūvē ligzdā. Ligzdu būvē no zariņiem, skujkoku skujas vai zāles. Dažreiz sēru baloži aizņem citu sēru baložu, putnu vai zīdītāju, piemēram, vāveru, neizmantoto ligzdu vietu.
Lielākā daļa ligzdu ir kokos, bet tās var atrast arī krūmos, vīnogulājos vai uz ēkām un piekārtiem puķu podiem. Ja nav piemērotas vietas, kur ligzdot, sēru balodi ligzdo uz zemes. Gandrīz vienmēr ligzda ir pietiekami liela, lai tajā ieliktu tieši divas olas. Tomēr dažreiz mātīte dēj olas cita pāra ligzdā, un tādējādi ligzdā ir trīs vai četras olas. Olas ir mazas un baltas.
Inkubē abi dzimumi: tēviņš no rīta līdz pēcpusdienai, bet mātīte pārējā dienas laikā un naktī. Sēras balodi reti atstāj ligzdu vieni. Inkubācija ilgst divas nedēļas.
Abi vecāki baro mazuļus ar augu pienu pirmās 3-4 dzīves dienas. Pēc tam viņi pakāpeniski sāk ēst sēklas. Aptuveni 11-15 dienu laikā sāk attīstīties spalvas un spārnu muskuļi, lai varētu lidot. Tas notiek, pirms mazuļi ir pilnībā izauguši, bet pēc tam, kad tie ir sagremojuši pieaugušo barību. Pēc izšķilšanās tie līdz pat divām nedēļām uzturas tuvumā, lai tēvs tos pabarotu.
Sēru baloži vairojas ātri. Siltākos apgabalos šie putni var izaudzināt līdz pat sešiem mazuļiem sezonā. Šāda ātra vairošanās ir būtiska, jo tie nevar ilgi dzīvot. Katru gadu pieaugušo putnu mirstība var sasniegt 58 % gadā, bet mazuļu - 69 %.
| Izšķilšanās un augšana | |||
|
|
|
|
|
| Ola ligzdā | Ligzdošana procesā | Squabs | Nepilngadīgs (jauns) sēru balodis |
Sēras baložu pārošanās
Ekoloģija
Sēras balodi ēd galvenokārt sēklas. Sēklas veido vismaz 99 % no viņu uztura. Reti tie ēd gliemežus vai kukaiņus. Gandarījuma balodi parasti apēd tik daudz, lai piepildītu vēderu, un pēc tam, atpūšoties, aizlido gremošanai. Lai atvieglotu gremošanu, tie bieži norij granti vai smiltis. Pie putnu barotavām žēlojošos balodīšus piesaista kukurūzas, prosa un saulespuķu sēklas. Gandarījuma balodi sēklas nerok un negrauž, bet ēd tikai to, ko redz. Dažreiz tie uzkāpj uz augiem un ēd no tiem.
Sēras balodi īpaši iecienījuši priežu riekstus, sezamu un kviešus. Ja tie nevar atrast savu iecienītāko barību, sēru balodi ēd citu augu sēklas, tostarp griķus un rudzus.
Gandarījuma baložiem var viegli kaitēt vairāki dažādi parazīti un slimības, tostarp lentenis, nematodes, ērces un utis. Īpaši smagas ir Trichomonas gallinae, parazīts, kas dzīvo mutē. Lai gan dažkārt putnam nav nekādu sliktu seku, parazīts bieži izraisa dzeltenīgu veidojumu mutē un rīkles daļā. Tas var izraisīt putna bada nāvi.
Lielākie šīs sugas plēsēji ir plēsīgie putni, piemēram, sokoli un āboli. Citkārt ligzdošanas laikā olas plēsīs plēsēji, grauzēji, mājas kaķi vai žurkas čūskas. Govju putni reti parazitē sērojošo balodīšu ligzdās. Gandarījuma baloži noraida nedaudz mazāk par trešdaļu gārņu putnu olu šādās ligzdās, un gārņi nevar ēst gārņu putnu veģetāro uzturu.
Sēru baloža mātīte inkubē olas
Vecāks un divi cāļi Arizonā, ASV.
Uzvedība
Tāpat kā citi balodi, arī sēru balodis dzer, nepaceļot vai nenokārtojot galvu. Tie bieži pulcējas dzeršanas vietās ap rītausmu un krēslu.
Sēras balodi mazgājas saulē vai lietū. Šie putni var mazgāties arī seklos baseinos vai putnu vannās. Dažreiz tie var peldēties arī putekļos.
Šie putni ir spēcīgi lidotāji un spēj lidot līdz pat 88 km/h (55 mph).
Ja tie neligzdo, sēru baloži mitinās biezos lapu koku vai skujkoku stādījumos. Miega laikā galva atrodas starp pleciem, tuvu ķermenim, nevis zem plecu spalvām, kā tas ir vairumam sugu. Dažkārt Kanādā ziemas laikā aukstākās dienās riesta būšana aizkavējas.
Aizsardzības statuss
Starptautiskā dabas aizsardzības savienība (IUCN) uzskata, ka sērojošais balodis rada vismazākās bažas. Sugai nedraud tiešais apdraudējums. To populācija ir aptuveni 475 miljoni, un tie dzīvo plašā teritorijā. Tomēr katru gadu aptuveni 40-70 miljoni putnu tiek nošauti kā medījamie dzīvnieki.
Audubona Karolīnas baloži
Taksonomija
Skumju balodis ir cieši radniecīgs ausainajai balodītei (Zenaida auriculata) un Sokorro balodītei (Zenaida graysoni). Dažkārt šos trīs putnus iekļauj atsevišķā ģintī Zenaidura. Kādreiz uzskatīja, ka Sokorro balodis ir viena suga ar sērojošo balodi. Tomēr atšķirības uzvedībā, saucienā un izskatā tās nošķir kā divas dažādas sugas.
Ir piecas sērojošo balodīšu pasugas:
- Austrumu Z. m. carolinensis (Linneus, 1766)
- Clarion Island Z. m. clarionensis (C.H.Townsend, 1890)
- Rietumindijas Z. m. macroura (Linnejs, 1758)
- Rietumu Z. m. marginella (Woodhouse, 1852)
- Panama Z. m. turturilla (Wetmore, 1956)
Rietumindijas pasugas suga dzīvo visā Lielo Antiļu salu teritorijā. Tā dzīvo arī Floridas atslēgas salās. Austrumu pasuga dzīvo galvenokārt Ziemeļamerikas austrumos, kā arī Bermudu salās un Bahamu salās. Rietumu pasuga dzīvo Ziemeļamerikas rietumos un daļā Meksikas. Panamas pasugas suga dzīvo Centrālamerikā. Klariona salas pasuga dzīvo Meksikas Klusā okeāna piekrastes tuvumā.
Skumju balodi dažkārt dēvē par Amerikas skumju balodi, jo to var sajaukt ar tālu radniecīgo Āfrikas skumju balodi (Streptopelia decipiens). Agrāk to sauca arī par Karolīnas bruņurupuci vai Karolīnas baložu. Zinātnisko nosaukumu sugai 1838. gadā piešķīra franču zoologs Šarls L. Bonaparts par godu savai sievai princesei Zenaidai. Nosaukuma daļa "sērojošs" nāk no tā sauciena.
Tuvākais radinieks
Tiek uzskatīts, ka sērojošais balodis ir visciešāk radniecīgs izmirušajam pasažieru baložiem (Ectopistes migratorius).
Kā simbols un mākslā
Austrumu sērojošais balodis (Z. m. carolinensis) ir Viskonsinas oficiālais miera simbols. Šis putns ir arī Mičiganas štata miera putns.
Audubona grāmatas "Amerikas putni" 286. lappusē sērojošais balodis parādās kā Karolīnas bruņurupuču balodis.
Amerikāņu literatūrā bieži tiek pieminēti sēru baloži. Tie ir sastopami dažos amerikāņu un kanādiešu dzejas darbos, piemēram, Roberta Blija, Džareda Kārtera, Lorīnas Niedekeres un Čārlza Raita darbos.
Jautājumi un atbildes
J: Kādai dzimtai pieder sēru balodis?
A: Gandarījuma balodis pieder balodzei (Columbidae).
J: Cik ir sērojošo baložu pasugu?
A: Ir piecas sērojošo baložu pasugas.
J: Cik daudz sēru balodīšu ir Ziemeļamerikā?
A: Tiek lēsts, ka Ziemeļamerikā ir aptuveni 475 miljoni sēru baložu.
J: Kādas krāsas ir tipisks pieaugušais sēru balodis?
A: Pieaugušiem sēru balodīšiem parasti ir gaiši pelēks un brūns apmatojums.
J: Vai tēviņi un mātītes savā starpā atšķiras?
A: Nē, tēviņi un mātītes izskatās līdzīgi.
J: Kādu barību parasti ēd pieaugušie sēru balodi?
A: Pieaugušie sēru balodi parasti ēd tikai sēklas.
J: Kāpēc to sauc par sēru balodi?
A: Šo putnu dēvē par sērojošo, jo tā sauciens ir skumjš.
Meklēt