Sēras balodis

Izplatīšana

Gandarījuma balodim ir liels areāls - gandrīz 11 miljoni kvadrātkilometru (6,8 miljoni kvadrātjūdžu).{{{|date=202020. gada februāris}}. Šie putni dzīvo visā Lielo Antiļu salu teritorijā, lielākajā daļā Meksikas, Amerikas Savienoto Valstu kontinentālajā daļā un Kanādas dienvidos. Vasarā šie putni galvenokārt sastopami Kanādas prērijās, bet ziemā - Centrālamerikas dienvidos. Šī suga ir klejojoša Kanādas ziemeļos, Aļaskā un Dienvidamerikā. Vismaz septiņas reizes tā ir novērota Palearktikas ekoloģiskajā zonā, pieci novērojumi ir no Britu salām (pieci), Azoru salām (viens) un Islandes (viens). Havaju salās sērojošais balodis tika ievests 1963. gadā, un 1998. gadā Ziemeļkonā, Havaju salās, joprojām bija neliela populācija.

Sēras balodis dzīvo daudzos dažādos biotopos, piemēram, lauku saimniecībās, prērijās, pļavās un mežos. Tas nedzīvo purvos vai biezos mežos. Tie dzīvo arī vietās, kur dzīvo cilvēki, piemēram, pilsētās vai mazpilsētās.

Sēru balodis, kas sēdēja uz stieples

Apraksts

Sēru balodis ir vidēja lieluma, slaids balodis. Tas sver vidēji no 110 līdz 170 gramiem (4 līdz 6 oz). Tam ir maza galva un gara aste. Gandarījuma balodim ir perforējošas kājas ar trim pirkstiem uz priekšu un vienu uz aizmuguri. Kājas ir īsas, un tām ir sarkanīga krāsa. Knābis ir mazs un tumšs, parasti brūnas un melnas krāsas maisījums.

Tās spalvas parasti ir gaiši pelēkbrūnas, bet zemāk tās ir gaišākas un sārtākas. Uz spārniem var būt melni plankumi, un astes ārējās spalvas ir baltas. Acis ir tumšas, ar gaišu ādu ap tām. Pieaugušam tēviņam kakla sānos ir spilgti violeti sārti plankumi, līdz pat krūtīm tie ir gaiši sārti. Jaunāki putni izskatās vairāk zvīņaini un tumšāki.

Visas piecas sēru balodīšu pasugas izskatās līdzīgi un nav viegli atšķiramas. Rietumu pasugai ir garāki spārni, garāks knābis, īsāki pirksti un gaišāka krāsa. Panamas sērojošajam balodim ir īsāki spārni un kājas, garāks knābis un pelēcīgāka krāsa. Klarionas salas pasugai ir lielākas kājas, lielāks knābis un tumšāk brūna krāsa.

Sēru balodis sēž uz grants zemes Kalifornijā, ASV

Izklausās

Šīs sugas sauciens ir "cooOOoo-woo-woo-woo-wooooo", ko tēviņi izmanto, piesaistot partneri. Citas skaņas ir ligzdas sauciens (cooOOoooo), ko izmanto pāru tēviņi, lai piesaistītu savas partneres ligzdām, sveiciena sauciens (mīksts ork), ko tēviņi izmanto, atkal pievienojoties savai partnerei, un trauksmes sauciens (īss roo-oooo), ko tēviņš vai mātīte izdod briesmu gadījumā. Lidojuma laikā spārni izdod klusu un grūti dzirdamu svilpošu svilpošanu, kas ir skaļāka pacelšanās un nosēšanās laikā.

Reprodukcija

Tēviņš sāk uzmākšanos, trokšņaini lidojot, un tad graciozi, riņķveidīgi slīd ar izplestiem spārniem un galvu uz leju. Pēc nolaišanās tēviņš dodas pie mātītes ar izspūrušām krūtīm, šūpojošu galvu un skaļiem saucieniem. Kad pāris ir sapārots, viņi bieži vien pavada laiku, spodrinot viens otram spalvas. Sēras balodis viegli nepamet savu pāridarītāju. Dažreiz pāri var palikt kopā visu ziemu. Tomēr vientuļie balodi vajadzības gadījumā sameklē jaunus partnerus.

Pēc pārošanās tēviņš rāda mātītei visas iespējamās ligzdas vietas un ļauj mātītei izvēlēties vienu no tām un uzbūvēt ligzdu. Tēviņš lido apkārt, vāc materiālu un atnes to viņai. Tēviņš nostājas mātītei uz muguras, lai nodotu materiālu mātītei, kura to iebūvē ligzdā. Ligzdu būvē no zariņiem, skujkoku skujas vai zāles. Dažreiz sēru baloži aizņem citu sēru baložu, putnu vai zīdītāju, piemēram, vāveru, neizmantoto ligzdu vietu.

Lielākā daļa ligzdu ir kokos, bet tās var atrast arī krūmos, vīnogulājos vai uz ēkām un piekārtiem puķu podiem. Ja nav piemērotas vietas, kur ligzdot, sēru balodi ligzdo uz zemes. Gandrīz vienmēr ligzda ir pietiekami liela, lai tajā ieliktu tieši divas olas. Tomēr dažreiz mātīte dēj olas cita pāra ligzdā, un tādējādi ligzdā ir trīs vai četras olas. Olas ir mazas un baltas.

Inkubē abi dzimumi: tēviņš no rīta līdz pēcpusdienai, bet mātīte pārējā dienas laikā un naktī. Sēras balodi reti atstāj ligzdu vieni. Inkubācija ilgst divas nedēļas.

Abi vecāki baro mazuļus ar augu pienu pirmās 3-4 dzīves dienas. Pēc tam viņi pakāpeniski sāk ēst sēklas. Aptuveni 11-15 dienu laikā sāk attīstīties spalvas un spārnu muskuļi, lai varētu lidot. Tas notiek, pirms mazuļi ir pilnībā izauguši, bet pēc tam, kad tie ir sagremojuši pieaugušo barību. Pēc izšķilšanās tie līdz pat divām nedēļām uzturas tuvumā, lai tēvs tos pabarotu.

Sēru baloži vairojas ātri. Siltākos apgabalos šie putni var izaudzināt līdz pat sešiem mazuļiem sezonā. Šāda ātra vairošanās ir būtiska, jo tie nevar ilgi dzīvot. Katru gadu pieaugušo putnu mirstība var sasniegt 58 % gadā, bet mazuļu - 69 %.

Sēras baložu pārošanās

Ekoloģija

Sēras balodi ēd galvenokārt sēklas. Sēklas veido vismaz 99 % no viņu uztura. Reti tie ēd gliemežus vai kukaiņus. Gandarījuma balodi parasti apēd tik daudz, lai piepildītu vēderu, un pēc tam, atpūšoties, aizlido gremošanai. Lai atvieglotu gremošanu, tie bieži norij granti vai smiltis. Pie putnu barotavām žēlojošos balodīšus piesaista kukurūzas, prosa un saulespuķu sēklas. Gandarījuma balodi sēklas nerok un negrauž, bet ēd tikai to, ko redz. Dažreiz tie uzkāpj uz augiem un ēd no tiem.

Sēras balodi īpaši iecienījuši priežu riekstus, sezamu un kviešus. Ja tie nevar atrast savu iecienītāko barību, sēru balodi ēd citu augu sēklas, tostarp griķus un rudzus.

Gandarījuma baložiem var viegli kaitēt vairāki dažādi parazīti un slimības, tostarp lentenis, nematodes, ērces un utis. Īpaši smagas ir Trichomonas gallinae, parazīts, kas dzīvo mutē. Lai gan dažkārt putnam nav nekādu sliktu seku, parazīts bieži izraisa dzeltenīgu veidojumu mutē un rīkles daļā. Tas var izraisīt putna bada nāvi.

Lielākie šīs sugas plēsēji ir plēsīgie putni, piemēram, sokoli un āboli. Citkārt ligzdošanas laikā olas plēsīs plēsēji, grauzēji, mājas kaķi vai žurkas čūskas. Govju putni reti parazitē sērojošo balodīšu ligzdās. Gandarījuma baloži noraida nedaudz mazāk par trešdaļu gārņu putnu olu šādās ligzdās, un gārņi nevar ēst gārņu putnu veģetāro uzturu.

Sēru baloža mātīte inkubē olas


Vecāks un divi cāļi Arizonā, ASV.

Uzvedība

Tāpat kā citi balodi, arī sēru balodis dzer, nepaceļot vai nenokārtojot galvu. Tie bieži pulcējas dzeršanas vietās ap rītausmu un krēslu.

Sēras balodi mazgājas saulē vai lietū. Šie putni var mazgāties arī seklos baseinos vai putnu vannās. Dažreiz tie var peldēties arī putekļos.

Šie putni ir spēcīgi lidotāji un spēj lidot līdz pat 88 km/h (55 mph).

Ja tie neligzdo, sēru baloži mitinās biezos lapu koku vai skujkoku stādījumos. Miega laikā galva atrodas starp pleciem, tuvu ķermenim, nevis zem plecu spalvām, kā tas ir vairumam sugu. Dažkārt Kanādā ziemas laikā aukstākās dienās riesta būšana aizkavējas.

Aizsardzības statuss

Starptautiskā dabas aizsardzības savienība (IUCN) uzskata, ka sērojošais balodis rada vismazākās bažas. Sugai nedraud tiešais apdraudējums. To populācija ir aptuveni 475 miljoni, un tie dzīvo plašā teritorijā. Tomēr katru gadu aptuveni 40-70 miljoni putnu tiek nošauti kā medījamie dzīvnieki.

Audubona Karolīnas baloži

Taksonomija

Skumju balodis ir cieši radniecīgs ausainajai balodītei (Zenaida auriculata) un Sokorro balodītei (Zenaida graysoni). Dažkārt šos trīs putnus iekļauj atsevišķā ģintī Zenaidura. Kādreiz uzskatīja, ka Sokorro balodis ir viena suga ar sērojošo balodi. Tomēr atšķirības uzvedībā, saucienā un izskatā tās nošķir kā divas dažādas sugas.

Ir piecas sērojošo balodīšu pasugas:

• Austrumu Z. m. carolinensis (Linneus, 1766)
• Clarion Island Z. m. clarionensis (C.H.Townsend, 1890)
• Rietumindijas Z. m. macroura (Linnejs, 1758)
• Rietumu Z. m. marginella (Woodhouse, 1852)
• Panama Z. m. turturilla (Wetmore, 1956)

Rietumindijas pasugas suga dzīvo visā Lielo Antiļu salu teritorijā. Tā dzīvo arī Floridas atslēgas salās. Austrumu pasuga dzīvo galvenokārt Ziemeļamerikas austrumos, kā arī Bermudu salās un Bahamu salās. Rietumu pasuga dzīvo Ziemeļamerikas rietumos un daļā Meksikas. Panamas pasugas suga dzīvo Centrālamerikā. Klariona salas pasuga dzīvo Meksikas Klusā okeāna piekrastes tuvumā.

Skumju balodi dažkārt dēvē par Amerikas skumju balodi, jo to var sajaukt ar tālu radniecīgo Āfrikas skumju balodi (Streptopelia decipiens). Agrāk to sauca arī par Karolīnas bruņurupuci vai Karolīnas baložu. Zinātnisko nosaukumu sugai 1838. gadā piešķīra franču zoologs Šarls L. Bonaparts par godu savai sievai princesei Zenaidai. Nosaukuma daļa "sērojošs" nāk no tā sauciena.

Tuvākais radinieks

Tiek uzskatīts, ka sērojošais balodis ir visciešāk radniecīgs izmirušajam pasažieru baložiem (Ectopistes migratorius).

Kā simbols un mākslā

Austrumu sērojošais balodis (Z. m. carolinensis) ir Viskonsinas oficiālais miera simbols. Šis putns ir arī Mičiganas štata miera putns.

Audubona grāmatas "Amerikas putni" 286. lappusē sērojošais balodis parādās kā Karolīnas bruņurupuču balodis.

Amerikāņu literatūrā bieži tiek pieminēti sēru baloži. Tie ir sastopami dažos amerikāņu un kanādiešu dzejas darbos, piemēram, Roberta Blija, Džareda Kārtera, Lorīnas Niedekeres un Čārlza Raita darbos.