Tēvocis Toms — Harietas Bičeres Stouvas 1852. gada romāns par verdzību

Harieta Bīčere Stouva (Harriet Beecher Stowe) ir dzimusi Konektikutā. Viņa bija abolicioniste. Stouve uzrakstīja savu romānu, jo 1850. gadā tika pieņemts otrais Bēgļu vergu likums. Ar šo likumu sodīja cilvēkus, kas palīdzēja vergiem bēgt. Tas arī lika ziemeļiem apturēt un atdot atpakaļ dienvidos bēguļojošos melnādainos. Edvarda Bīčera kundze rakstīja Harietai ("Hattijā"): "Ja es spētu lietot pildspalvu kā tu, es uzrakstītu kaut ko tādu, kas liktu visai šai tautai sajust, cik nolādēta lieta ir verdzība." Tajā laikā Stou bija sieva ar sešiem bērniem, kura dažkārt rakstīja žurnāliem. Viņas dēls Čārlzs Stouve stāstīja, ka viņa māte šo vēstuli skaļi lasījusi saviem bērniem. Kad viņa pabeidza vēstuli, viņa piecēlās un "ar tādu sejas izteiksmi, kas iezīmējās bērna prātā", teica: "Es kaut ko uzrakstīšu... es kaut ko uzrakstīšu, ja būšu dzīva." Tā sākās "Tēvo tēvoča Toma būda" (Uncle Tom's Cabin).

Kā stāsta Stouva, viņa sāka domāt par "Tēvoča Toma būdiņu jeb "Dzīve starp pazemīgajiem", kad 1851. gada februārī atradās baznīcā. Viņai bija vīzija par kristīgu melnādainu vīrieti, kuru sita, un viņa lūdzās par cilvēkiem, kuri viņu sita, kad viņš mira. Daļēji uz romāna rakstīšanu viņu iedvesmoja arī Džosijas Hensonas autobiogrāfija. Hensons bija melnādains vīrs, kurš bija aizbēdzis un palīdzējis daudziem melnādainajiem vergiem. Viņai palīdzēja arī Teodora Dvaita Velda (Theodore Dwight Weld) un māsu Grimkes (Grimké sisters) grāmata "American Slavery As It Is: Testimony of a Thousand Witnesses". Stouva arī teica, ka daudz ideju "Tēvoča Toma būdiņai" viņa guvusi, sarunājoties ar izbēgušajiem vergiem, kad viņa dzīvoja Sinsinati, Ohaio štatā.

Savā grāmatā A Key to Uncle Tom's Cabin (1853) Stouve rakstīja par stāstiem, kas viņu iedvesmoja, kad viņa rakstīja Uncle Tom's Cabin. Tomēr vēlāk veiktie pētījumi liecina, ka Stouva patiesībā nebija lasījusi daudzus no grāmatā iekļautajiem stāstiem līdz pat romāna iznākšanai.

"Tēvoča Toma mājiņa" aizsākās kā sērija pret verdzību vērstajā laikrakstā "The National Era". Laikrakstā The National Era tika iespiesti arī citi Stouvas sarakstītie darbi. Tā kā stāsts visiem tik ļoti patika, Džons P. Džūdets no Bostonas lūdza Stovai pārvērst šo sērijas grāmatu grāmatā. Stou nebija pārliecināta, vai cilvēki gribēs lasīt šo stāstu kā grāmatu. Tomēr beigās viņa piekrita. Džons Džūdets, pārliecināts, ka grāmata būs populāra, lūdza Hammatu Bilingsam iegravēt sešas bildes grāmatai. Gatavā grāmata iznāca 1852. gada 20. martā. Līdz jūnijam to pārdeva desmit tūkstošos eksemplāru nedēļā. Līdz oktobrim Amerikā vien tika pārdoti 150 tūkstoši eksemplāru. Pirmajā gadā tika pārdoti 300 000 grāmatas eksemplāru, un tā tika tulkota daudzās nozīmīgās valodās.

Elīzas bēgšana, Toms tiek pārdots

Kentuki fermeris Artūrs Šelbijs baidās zaudēt savu saimniecību parādu dēļ. Lai gan viņš un viņa sieva Emīlija Šelbija ir laipni pret saviem vergiem, viņš nolemj divus no tiem pārdot: Tēvocis Toms, pusmūža vīrs ar sievu un bērniem, un Harijs, sievas kalpones Elīzas dēls. Emīlija Šelbija ir šokēta un nelaimīga, jo viņa apsolīja Elīzai, ka nepārdos savu dēlu. Viņas dēls Džordžs Šelbijs ir nelaimīgs, jo viņš apbrīno tēvoci Tomu kā savu draugu un kristieti.

Kad Elīza uzzina par Šelbija kunga plāniem pārdot dēlu, viņa nolemj bēgt kopā ar savu vienīgo dēlu. Viņa uzraksta vēstuli, kurā atvainojas Šelbija kundzei, un tajā pašā naktī aizbēg.

Tikmēr tēvocis Toms tiek pārdots un iesēdināts laivā, kas kuģo pa Misisipi upi. Tur viņš sadraudzējas ar meiteni Evangelīnu ("Eva"). Kad Eva iekrīt ūdenī un viņš viņu izglābj, Evas tēvs Augustīns Sentklērs nopērk Tomu. Eva un Toms kļūst labi draugi, jo abi ļoti mīl Jēzu.

Elīzas ģimene medīja, Toma dzīve ar svēto Klāru

Elīzas bēgšanas laikā viņa satiek savu vīru Džordžu Harisu, kurš bija aizbēdzis pirms viņas. Viņi nolemj mēģināt aizbēgt uz Kanādu. Tomēr viņus sāk medīt vergu mednieks Toms Lokers. Toms Lokers beidzot noķer Elīzu un viņas ģimeni, tāpēc Džordžs Lokeru nošauj. Elīza uztraucas, ka Lokers varētu nomirt un nokļūt ellē. Tāpēc viņa pierunā vīru aizvest viņu uz kvakeru pilsētiņu, lai viņš izveseļotos. Maigie kvekeri Tomu Lokeru ļoti izmaina.

Klāra mājā Klērs strīdas ar savu māsu, kundzi Ofēliju. Viņa uzskata, ka verdzība ir nepareiza, bet ir aizspriedumaina pret melnādainajiem. Klērs nopērk melnādaino bērnu Topsi un izaicina Ofelijas kundzi viņu audzināt. Ofelijas kundze cenšas, bet viņai tas neizdodas.

Kad Toms ir nodzīvojis pie Sv.Klāras apmēram divus gadus, Eva kļūst ļoti slima. Pirms nāves viņai ir redzētas debesis. Viņas nāves dēļ mainās daudzi cilvēki. Misis Ofēlija zaudē aizspriedumus pret melnādainajiem cilvēkiem, Tospijs nolemj kļūt "labs", un svētā Klāra nolemj atbrīvot Tomu.

Toma dzīve ar Saimonu Legriju

Tomēr Svētais Klērs tiek ievainots, kad mēģina pārtraukt kautiņu krodziņā, un mirst. Tāpēc viņš nevar turēt savu solījumu atbrīvot Tomu. Viņa sieva pārdod Tomu plantāciju īpašniekam Saimonam Legrī. Legrī aizved Tomu uz Luiziānu. Tur viņš satiek citus vergus, tostarp Emmelīnu (kuru Legrī nopirka tajā pašā laikā, kad nopirka Tomu). Legrī sāk ienīst Tomu, kad Toms nepakļaujas viņa pavēlei sist ar pātagu pārējos vergus. Legrī viņu piekāva un nolēma iznīcināt Toma ticību Dievam. Tomēr Toms slepus turpina lasīt Bībeli un palīdzēt citiem vergiem. Plantācijā Toms satiek Kasiju, vēl vienu melnādainu vergu. Viņas divi bērni bija pārdoti, un viņa bija nogalinājusi savu trešo bērnu, jo baidījās, ka arī viņas bērns tiks pārdots.

Loker ir mainījies kvīkeru dēļ. Džordžs, Elīza un Harijs beidzot ir sasnieguši Kanādu un kļuvuši brīvi. Tikmēr tēvocis Toms jūtas tik nelaimīgs, ka gandrīz padodas, taču viņam ir divas vīzijas par Jēzu un Evu. Viņš nolemj turpināt būt kristietis, pat ja viņam nāksies mirt. Kasija un Emmelīna ar Toma pamudinājumu aizbēg. Viņi gudri izmanto Legrī māņticīgās bailes, lai viņiem palīdzētu. Kad Toms nesaka Legrī, kur viņi atrodas, Legrī liek saviem vīriem viņu piekāpt līdz nāvei. Toms piedod abiem vīriešiem, kas viņu piekāva, kad viņš mirst, un viņi izjūt nožēlu un kļūst par kristiešiem. Džordžs Šelbijs ierodas tieši tad, kad Toms mirst, lai viņu atbrīvotu. Viņš ir ļoti dusmīgs un skumjš. Tomēr Toms, smaidot saka: "Kurš, - kurš, - kurš mūs šķirs no Kristus mīlestības?", nomirst.

Tēvocis Toms

Stāsta galvenais varonis Toms ir pacietīgs, cēls un nesavtīgs melnādains vergs. Stouva vēlējās, lai viņš būtu "cēls varonis": grāmatā viņš iestājas par to, kam tic. Lai gan viņi to nevēlas, pat viņa ienaidnieki viņu apbrīno.

Tomēr pēdējā laikā viņa vārds tiek lietots arī negatīvi. Cilvēki par "Tēvoci Tomu" bieži domā kā par vecu melnādainu vīru, kas cenšas iepriecināt savus kungus, jo cilvēki ir kritizējuši viņa kluso piekrišanu verdzībai. Tomēr citi apgalvo, ka tā nav taisnība. Pirmkārt, tēvocis Toms nav īsti vecs - viņš ir tikai astoņus gadus vecāks par Šelbija kungu, kas liecina, ka viņam, iespējams, ir ap piecdesmit. Turklāt Toms nav apmierināts ar verdzību. Viņa piekrišana nav skaidrojama ar muļķību vai ar to, ka viņam patīk verdzība. Tas ir viņa reliģiskās ticības dēļ, kas viņam liek mīlēt visus. Lai kur tēvocis Toms dotos, viņš mīl un izplata mierinājumu un labestību. Viņš palīdz vergiem bēgt, piemēram, Elīzai, Emmelīnai un Kasijai. Viņš arī atsakās sist citus vergus. Tāpēc viņš pats tiek sists. Stouva centās Tomu padarīt par piemēru nevis melnādainajiem, bet gan baltajiem un melnādainajiem cilvēkiem. Viņa saka, ka, ja baltie cilvēki būtu mīloši un nesavtīgi kā tēvocis Toms, verdzība nebūtu iespējama.

Elīza Harisa (Eliza Harris)

Elīza Harisa ir Šelbijas kundzes mīļākā kalpone, Džordža Harisa sieva un Harija māte. Elīza ir drosmīga, inteliģenta un ļoti skaista jauna verdzene. Elīza ļoti mīl savu dēlu Hariju. Iespējams, viņas mīlestība pret viņu bija vēl lielāka, jo viņa zaudēja divus no saviem pirmajiem maziem bērniem. Viņas mātišķā mīlestība izpaužas, kad viņa drosmīgi bēg kopā ar dēlu. Iespējams, vispazīstamākā "Tēvoča Toma būdas" daļa ir tā, kurā Elīza kopā ar Hariju bēg pa Ohaio upi.

Šo bēgšanu esot iedvesmojis stāsts, ko Džons Rankins (John Rankin) dzirdējis Lane Teoloģiskajā seminārā Sinsinati Stouvas vīram Kalvinam, kurš bija šīs skolas profesors. Rankina stāstījumā 1838. gada februārī kāda jauna verdzene ar bērnu uz rokām bija aizbēgusi pāri aizsalušai Ohaio upei uz Riplijas pilsētu Ohaio štatā un apmetusies viņa mājā, pirms devusies tālāk uz ziemeļiem.

Eva

Eva "Evangelīna" Svētā Klāra ir Svētās Klāras un Marijas eņģeļa meita. Viņa ienāk stāstā, kad Toms izglābj viņu no noslīkšanas, kad viņu grasījās pārdot. Eva lūdz tēvu, lai viņš nopērk Tomu. Viņa saka: "Es gribu padarīt viņu laimīgu." Ar viņas starpniecību Toms kļūst par St. Klēras vadošo karavīru un Evas "īpašo pavadoni (palīgu)... Tomam bija... pavēlēts visu pārējo atstāt novārtā un apkalpot kundzi Evu, kad vien viņa to vēlēsies, - pavēles, kuras mūsu lasītāji var iedomāties (iedomāties), ka viņam nebūt nebija nepatīkamas.". Viņa ir ļoti skaista: "Viņas seja izcēlās ne tik daudz ar perfektu sejas skaistumu, cik ar neparastu (dīvainu) un sapņainu nopietnību (nopietnību)... Tas viss viņu izcēla (padarīja atšķirīgu) no pārējiem bērniem un lika visiem pagriezties un skatīties viņai pakaļ".

Tomam viņa "...šķita gandrīz dievišķa, un ikreiz, kad viņas zeltītā galva un dziļi zilās acis raudzījās uz viņu... viņš puslīdz ticēja, ka redz kādu no eņģeļiem, kas izkāpj no Jaunās Derības." Viņš saka, ka "viņai uz pieres ir Kunga zīme." Eva ir gandrīz ideāls, Kristum līdzīgs bērns. Viņa ir ļoti skumja par verdzību. Viņa neredz atšķirību starp melnādainajiem un baltajiem. Viņa ļoti daudz runā par mīlestību un piedošanu. Viņas mīlestība aizkustina pat Topsi. Eva kļūst par vienu no svarīgākajiem cilvēkiem Toma dzīvē.

Ofēlija Sentklēra

Ofēlija Sentklēra, iespējams, ir sarežģītākais sieviešu tēls romānā. Klāra viņu sauc par "...izmisīgi... labu; mani tas nogurdina līdz nāvei, kad par to domāju.". Viņai nepatīk verdzība. Tomēr viņai nepatīk, ka viņai pieskaras vai pietuvojas kāds melnādains cilvēks kā cilvēciska būtne. Kad viņa pirmo reizi ieraudzīja Evu "... sadevušos rokās un skūpstījušos" ar melnādainajiem, viņa paziņoja, ka tas viņai "... diezgan sasviedis vēderu (lika justies slikti)". Viņa piebilda: "Es vēlos būt laipna pret visiem, un es negribētu, lai mani kaut kas ievainotu, bet attiecībā uz skūpstīšanos... Kā viņa var?".

Viņai ir "skaidrs, spēcīgs, aktīvs prāts", un viņa ir ļoti praktiska. Tomēr viņai ir sirsnīga sirds, ko viņa apliecina mīlestībā pret svēto Klāru un Evu. Ofēlija ienīst verdzību, bet viņai ir dziļi aizspriedumi pret melnādainajiem. Svētā Klāra, lai izaicinātu viņu, nopērk Topsi. Viņš viņai saka, lai mēģina viņu izglītot. Sākumā viņa cenšas mācīt un palīdzēt Topsi tikai pienākuma dēļ. Tomēr Stouve saka, ka ar pienākumu vien nepietiek: ir jābūt mīlestībai. Evas nāve maina Ofēliju. Kad Topsija raud: "Viņa teica, ka mīl mani... tagad vairs nav neviena...!". Ofelija maigi saka, kad "godīgas asaras" krīt pa viņas seju: "Topsi, nabaga bērns... Es tevi varu mīlēt, lai gan neesmu kā tas mīļais bērniņš. Es ceru, ka no viņas esmu kaut ko iemācījusies par Kristus mīlestību. Es varu tevi mīlēt... un es centīšos tev palīdzēt izaugt par labu kristīgu meiteni." Stouve domāja, ka ir daudz tādu cilvēku kā Ofelijas kundze Sentklēras kundze, kuriem nepatīk verdzība, bet kuri nespēj domāt par melnādainajiem kā par cilvēkiem. Viņa vēlējās rakstīt par šādām problēmām ar misis Ofēlijas starpniecību.

• Artūrs Šelbijs, tēvoča Toma īpašnieks Kentuki štatā, Šelbijs pārdod Tomu Haleja kungam, lai samaksātu savus parādus. Artūrs Šelbijs ir gudrs, laipns un labestīgs cilvēks. Tomēr viņš joprojām nodarbojas ar verdzību un nav tik morāli stiprs kā viņa sieva. Stouva izmantoja viņu, lai parādītu, ka verdzība padara ļaunu ikvienu, kas to dara, ne tikai nežēlīgos saimniekus.
• Emīlija Šelbija ir mīloša, maiga un kristīga Artūra Šelbija sieva. Viņa uzskata, ka verdzība ir nepareiza. Viņa cenšas pārliecināt vīru palīdzēt Šelbiju vergiem un ir viena no daudzajām labestīgajām sievietēm šajā stāstā.
• Džordžs Šelbijs ir Šelbiju kunga un kundzes dēls. Viņš ir labsirdīgs, kaislīgs un mīlošs, viņš ir tēvoča Toma draugs. Tāpēc viņš ir ļoti dusmīgs, kad tēvocis Toms tiek pārdots. Pēc Toma nāves viņš nolemj atbrīvot visus vergus Šelbiju saimniecībā, sakot: "Liecinieks, mūžīgais Dievs, ak, liecinieks, ka no šīs stundas es darīšu visu, ko vien cilvēks spēj, lai izdzītu šo verdzības lāstu no manas zemes!". Viņš ir morāli spēcīgāks par savu tēvu. Viņš dara to, ko sola un domā.
• Džordžs Hariss Elīzas vīrs. Viņš ir ļoti gudrs un zinātkārs mulats, ļoti mīl savu ģimeni un drosmīgi un lepni cīnās par savu brīvību.
• Augustīns Sv.Klāra Evas tēvs. Augustīns Sentklērs ir romantisks, rotaļīgs vīrietis. Viņš netic Dievam un katru vakaru dzer vīnu. Viņš ļoti mīl Evu un nožēlo savus vergus. Tomēr, tāpat kā Šelbija kungs, viņš neko nedara pret verdzību.
• Marija Klāras sieva. Viņa ir "... dzeltena, izbalējusi, slimīga sieviete, kuras laiks bija sadalīts starp dažādām izdomātām slimībām un kura sevi uzskatīja (domāja) par... visneveselīgāko un vissmagāk cietušo cilvēku [kas dzīvoja]...". Muļķīga, sūdzīga un egoistiska, viņa ir pretstats tādiem cilvēkiem kā Šelbijas kundze un Putnu kundze. Viņa uzskata, ka verdzība ir laba, un par Topsi saka: "Ja man būtu iespēja, es viņu...[viņu] aizsūtītu ārā un kārtīgi pātagotu; es viņu pātagotu, līdz viņa nevarētu nostāvēt!". Pēc vīra nāves viņa pārdod visus vergus.
• Topsija - "pagāniskā" melnādainā verdzene, kuru Ofelijas kundze cenšas mainīt. Sākumā Ofelijas kundze "... [pieiet pie sava jaunā priekšmeta ļoti līdzīgi, kā varētu domāt, ka cilvēks pieiet pie melnā zirnekļa, domājot, ka viņam ir labvēlīgi (laipni) nodomi pret to". Topija izjūt šo atšķirību no pienākuma un mīlestības. Kad Eva saka: "Mis Ofelija tevi mīlētu, ja tu būtu labs," viņa smejas un saka: "Nē, viņa nevar mani bar (panest), jo es esmu nēģeris (melnādains)! viņa drīzāk liktu, lai viņai pieskaras krupis! Neģerus neviens nevar mīlēt, un neģeri neko nespēj (neko) darīt! Man vienalga." Tomēr ar laiku viņa iemanto mīlestību un cieņu pret cilvēkiem, pateicoties Evas mīlestībai. Vēlāk viņa kļūst par misionāri Āfrikā.

Kad viņa pirmo reizi ienāk stāstā, viņa saka, ka nezina, kas viņu radījis: "Es domāju, ka es izaugu. Nedomājiet, ka neviens mani nav radījis." 20. gadsimta sākumā un vidū daži leļļu uzņēmumi izgatavoja lelles, kas izskatījās kā Topsy. Angļu valodā sāka lietot izteicienu "growed like Topsy" (vēlāk "auga kā Topsy"). Sākotnēji tas nozīmēja apzīmēt augšanu, to neplānojot. Vēlāk tas vienkārši nozīmēja daudz augt.

• Saimons Legrī ir vergu īpašnieks, kurš nespēj salauzt Tēvo tēvoci Tomu no viņa kristīgās ticības. Tāpēc viņš liek tēvoci Tomu līdz nāvei noslepkavot ar pātagu. Viņš seksuāli izmanto savas verdzenes Kasiju un Emmelīnu. Viņa vārds tiek izmantots kā sinonīms nežēlīgam un alkatīgam cilvēkam.

Verdzība

"Tēvoča Toma būdas" vissvarīgākā tēma ir verdzības ļaunums. Katra Tēvoča Toma būdas daļa attīsta tēlus un stāstu. Taču vissvarīgākais ir tas, ka tā vienmēr cenšas lasītājam parādīt, ka verdzība ir ļaunums, nekristīga un to nedrīkst pieļaut. Viens no veidiem, kā Stouva parādīja verdzības ļaunumu, bija tas, kā tā piespieda ģimenes šķirties viena no otras.

Mātes stāvoklis

Stouve uzskatīja, ka mātes ir "paraugs visai amerikāņu dzīvei". Viņa arī uzskatīja, ka tikai sievietes var glābt ASV no verdzības. Tāpēc vēl viena ļoti svarīga tēma grāmatā "Tēvoča Toma būdiņa" ir sievietes morālais spēks un svētums. Baltās sievietes, piemēram, Bērdas kundze, Sentklēras māte, Legrī māte un Šelbijas kundze, cenšas panākt, lai viņu vīri palīdzētu saviem vergiem. Eva, kas ir "ideālā kristiete", saka, ka melnādainie un baltie ir vienādi. Melnādainās sievietes, piemēram, Elīza, ir drosmīgas un dievbijīgas. Viņa bēg no verdzības, lai glābtu savu dēlu, un līdz romāna beigām ir panākusi, ka visa viņas ģimene atkal sanāk kopā. Daži kritiķi apgalvoja, ka Stouvas sieviešu tēli bieži vien ir nereālistiski. Tomēr Stouves romāns daudziem cilvēkiem lika atcerēties "sieviešu ietekmes nozīmi" un vēlāk palīdzēja sieviešu tiesību kustībai.

Kristietība

Arī Stouvas puritāniskie reliģiskie uzskati ir viena no lielākajām tēmām romānā. Viņa pēta, kāda ir kristietība. Viņa uzskatīja, ka kristietībā vissvarīgākā ir mīlestība pret ikvienu. Viņa arī uzskatīja, ka kristīgā teoloģija parāda, ka verdzība ir nepareiza. Šo tēmu var saskatīt, kad Toms mudina Svēto Klāru "atskatīties uz Jēzu" pēc Svēto Klāras meitas Evas nāves. Pēc Toma nāves Džordžs Šelbijs saka: "Kāda lieta ir būt kristietim." Pēc tam, kad Toms nomirst, Džordžs Šelbijs saka: "Kāda lieta ir būt kristietim. Tā kā kristīgās tēmas ir tik svarīgas un Stouva romānā bieži tieši runā par reliģiju un ticību, romāns ir rakstīts "sprediķa formā".

"Tēvoča Toma būda" ir uzrakstīta sentimentālā un melodramatiskā stilā. Šis stils bieži tika izmantots 19. gadsimta sentimentālajā romānā un sadzīves daiļliteratūrā (saukta arī par sieviešu daiļliteratūru). Šie žanri bija vispopulārākie Stou laika romāni. Parasti tajos bija sieviešu tēli un stils, kas lika lasītājiem just līdzjūtību un emocijas pret viņiem. Stouvas romāns atšķiras no citiem sentimentālajiem romāniem, jo viņa raksta par tādu plašu tēmu kā verdzība. Tas atšķiras arī ar to, ka galvenais varonis ir vīrietis (tēvocis Toms). Tomēr viņa joprojām centās panākt, lai lasītāji, lasot "Tēvoča Toma mājiņu", izjustu spēcīgas jūtas, piemēram, likt lasītājiem raudāt, kad Eva nomira. Šāds rakstīšanas veids lika lasītājiem spēcīgi reaģēt. Piemēram, Stouvas draudzene Džordžjana Meja rakstīja vēstuli rakstniecei. Vēstulē viņa rakstīja, ka "vakar naktī ilgi pēc pulksten vieniem es gulēju (nomodā), lasīju un pabeidzu "Tēvoča Toma istabiņu". Es nevarēju to pamest, tāpat kā nevarēju pamest mirstošu bērnu." Cita lasītāja teica, ka viņa visu laiku domājusi par šo grāmatu un pat domājusi par meitas vārda maiņu uz Eva. Evas nāve ietekmēja daudzus cilvēkus. 1852. gadā 300 meitenēm Bostonā bija dots vārds Eva.

Lai gan daudzi lasītāji bija ļoti aizkustināti, literatūras kritiķiem nepatika "Tēvoča Toma būdiņas" un citu sentimentālo romānu stils. Viņi apgalvoja, ka šīs grāmatas ir rakstījušas sievietes un tajās ir "netīras (netīras) sieviešu emocijas". Kāds literatūras kritiķis teica, ka, ja romāns nebūtu par verdzību, "tas būtu tikai vēl viens sentimentāls romāns". Cits sacīja, ka grāmata ir "nekārtīgs (netīrs) darbs". Džordžs F. Vičers (George F. Whicher) grāmatā "The Literary History of the United States" (ASV literatūras vēsture) "Tēvoča Toma istabiņu" nosauca par "svētdienas skolas daiļliteratūru".

Tomēr 1985. gadā Džeina Tompkinsa (Jane Tompkins) savā grāmatā "Sensacionālā dizainā" (In Sensational Designs) par "Tēvoča Toma istabiņu" rakstīja citādi: The Cultural Work of American Fiction. Tompkinsa uzslavēja Tēvoča Toma būda stilu. Viņa sacīja, ka sentimentālie romāni parāda, kā sieviešu emocijas pozitīvā veidā maina pasauli. Viņa arī sacīja, ka 19. gadsimtā populārie sadzīves romāni, kas tika rakstīti 19. gadsimtā, piemēram, "Tēvoča Toma būdiņa", bija uzrakstīti inteliģenti. Viņa arī teica, ka "Tēvoča Toma mājiņa" parāda "Amerikas sabiedrības kritiku, kas ir daudz postošāka (spēcīgāka) nekā jebkura ... pazīstamāka kritiķa, piemēram, Hotorna un Melvila, kritika".

"Tēvoča Toma būdiņai" ir bijusi ļoti liela ietekme. Nav daudz romānu vēsturē, kas tik spēcīgi mainījuši sabiedrību. Kad romāns "Tēvoča Toma būdiņa" tika publicēts, cilvēki, kas aizstāvēja verdzību, bija ļoti sašutuši un protestēja pret to. Daži cilvēki pat rakstīja grāmatas pret verdzību. Abolicionisti to ļoti slavēja. Šis romāns, kas kļuva par bestselleru, ievērojami ietekmēja vēlāko protesta literatūru.

Mūsdienu un pasaules reakcija

Tūda Toma mājiņa (Uncle Tom's Cabin) uzreiz pēc tās publicēšanas izraisīja lielu dusmu Amerikas dienvidu iedzīvotāju sašutumu. Romānu ļoti kritizēja arī cilvēki, kas atbalstīja verdzību.

Slavens dienvidu rakstnieks Viljams Gilmors Simmss (William Gilmore Simms) apgalvoja, ka grāmata neatbilst patiesībai. Citi šo romānu dēvēja par noziedzīgu un apgalvoja, ka tajā ir daudz melu. Kādam cilvēkam, kurš pārdeva grāmatas Mobilajā, Alabamas štatā, nācās pamest pilsētu par romāna pārdošanu. Stouva saņēma draudu vēstules. Reiz viņa pat saņēma sūtījumu ar verga nogrieztu ausi. Daudzi dienvidu rakstnieki, tāpat kā Simmss, drīz sāka rakstīt savas grāmatas par verdzību.

Daži kritiķi apgalvoja, ka Stouve nekad nav bijusi dienvidu plantācijā un ka viņa nav daudz zinājusi par dienvidu dzīvi. Viņi apgalvoja, ka tāpēc viņa nepareizi apraksta Dienvidus. Tomēr Stouve vienmēr apgalvoja, ka savas grāmatas varoņus veidojusi pēc stāstiem, ko viņai stāstījuši vergi, kas aizbēguši uz Sinsinati, Ohaio, kur viņa dzīvoja. Tiek ziņots: Stouve stāsta: "Viņa pati no pirmavota novēroja vairākus incidentus (notikumus), kas ... [iedvesmoja] viņu uzrakstīt [slaveno] romānu pret verdzību. Viņas novērotās (redzētās) ainas pie Ohaio upes, tostarp vīra un sievas pārdošana atsevišķi, kā arī laikrakstu un žurnālu reportāžas un intervijas, sniedza materiālu ... sižetam.".

1853. gadā Stouva publicēja "Tēvoča Toma būdas atslēgu". Tas bija domāts, lai parādītu cilvēkiem, kuri bija kritizējuši romāna verdzības aprakstu, ka tas ir patiess. Grāmatā Stouve raksta par svarīgākajiem Tēvoča Toma būdas varoņiem un par cilvēkiem reālajā dzīvē, kuri bija tādi paši kā viņi. Ar šīs grāmatas starpniecību viņa uzbrūk verdzībai Dienvidos daudz agresīvāk nekā pašā romānā. Tāpat kā romāns, arī "Atslēga tēvoča Toma būdiņai" bija bestsellers. Tomēr daudzus no "Atslēgas tēvoča Toma būdiņai" darbiem Stouva lasīja jau pēc romāna publicēšanas.

Lai gan romāns tika kritizēts, tas joprojām bija ļoti populārs. Stoujas dēls stāsta, ka 1862. gadā, kad Abrahams Linkolns viņu satika, Linkolns teica: "Tā šī ir tā mazā dāma, kas sāka šo lielo karu." Vēsturnieki nav pārliecināti, vai Linkolns to patiešām teica. Vēstulē, ko Stouve rakstīja savam vīram dažas stundas pēc tikšanās ar Linkolnu, viņa neko par šo teikumu nesaka. Pēc šī romāna daudzi rakstnieki ir teikuši, ka šis romāns palīdzēja Ziemeļiem dusmoties uz verdzību un bēgļu vergu likumu. Tas ievērojami palīdzēja abolicionistu kustībai. Savienības ģenerālis un politiķis Džeimss Bērds Vīvers teica, ka šī grāmata viņam palīdzējusi abolicionistu kustībā.

Grāmata "Tēvoča Toma būdiņa" ieinteresēja arī daudzus cilvēkus Anglijā. Pirmais Londonas izdevums iznāca 1852. gada maijā. Tas tika pārdots 200 000 eksemplāru tirāžā. Daļa no šīs intereses bija saistīta ar to, ka tajā laikā britu tautai nepatika Amerikas Savienotās Valstis. Kāds rakstnieks teica: "Ļauno kaislību, ko "Tēvocis Toms" apmierināja Anglijā, nebija naids vai atriebība [par verdzību], bet gan nacionālā greizsirdība un nacionālā iedomība. Mēs jau sen esam izjutuši Amerikas iedomību - mums ir apnicis dzirdēt, ka viņa lepojas, ka ir visbrīvākā un apgaismotākā valsts, kādu pasaule jebkad ir redzējusi. Mūsu garīdzniecība ienīst viņas brīvprātīgo sistēmu, mūsu toriji ienīst viņas demokrātus, mūsu vigi ienīst viņas ... Visas partijas apsveica Stouves kundzi kā ienaidnieka dumpinieci." Čārlzs Frānsiss Adamss, amerikāņu ministrs Lielbritānijā kara laikā, vēlāk sacīja, ka "Tēvoča Toma būdiņa jeb dzīve starp pazemīgajiem, kas tika publicēta 1852. gadā, ietekmēja pasauli ātrāk, spēcīgāk un dramatiskāk nekā jebkura cita grāmata, kas jebkad iespiesta."

Romāns "Tēvoča Toma mājiņa" tika publicēts Krievijā 1857. gada beigās, un drīz vien tika atzīts par pasaules literatūras klasiku. Daudzi cilvēki saskatīja ļoti spēcīgu saikni starp "Tēvoča Toma istabiņas" pasauli un 1850. gados Krievijā vēl pastāvošo dzimtbūšanu. Nikolajs Turgeņevs vēstulē abolicionistei Marijai Vestonei Čepmenai rakstīja: "Daudzas no grāmatā aprakstītajām ainām šķiet kā precīzs tikpat briesmīgu ainu atveidojums Krievijā." Tēvoča Toma būdiņa kalpoja par izglītojošu līdzekli krievu un Krievijas padomju elitei pēc emancipācijas periodā, un tā kļuva arī par daļu no padomju bērnu literatūras.

Grāmata ir tulkota gandrīz visās valodās. Piemēram, tā ir tulkota ķīniešu valodā. Tās tulkotājs Lin Šu (Lin Shu) padarīja šo romānu par pirmo amerikāņu romāna tulkojumu ķīniešu valodā. Tas tika tulkots arī amhāru valodā. Tā tulkojums 1930. gadā tika veikts, lai palīdzētu Etiopijai izbeigt melnādaino ciešanas šajā valstī. Grāmatu lasīja tik daudz cilvēku, ka Zigmunds Freids uzskatīja, ka dažus viņa pacientus ietekmējusi lasāmā informācija par vergu sišanu ar pātagu "Tēvoča Toma būdā".

Literārā nozīme un kritika

"Tēvoča Toma būdiņa" bija pirmais plaši lasītais politiskais romāns Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas būtiski ietekmēja amerikāņu literatūru un protesta literatūru. Dažas vēlākas grāmatas, kuras lielā mērā ietekmēja "Tēvoča Toma būda", ir Uptona Sinklera "Džungļi" un Reičelas Kārsones "Klusais pavasaris".

Tomēr, lai gan "Tēvoča Toma būda" bija ļoti nozīmīga, daudzi cilvēki uzskatīja, ka šī grāmata ir "bērnu pasaku un propagandas" sajaukums. Daudzi kritiķi grāmatu dēvēja par "tikai (tikai) sentimentālu romānu". Džordžs Vičers savā "ASV literatūras vēsturē" rakstīja, ka "nekas, kas būtu piedēvējams Stou kundzes kundzei vai viņas rokdarbam, nevar izskaidrot romāna milzīgo (lielo) modi (popularitāti); romāna autores resursi ... svētdienas skolas daiļliteratūras jomā nebija ievērojami ... melodrāma, humors un patoss ... sastāvēja (veidoja) viņas grāmatu.".

Taču citi kritiķi romānu ir slavējuši. Edmunds Vilsons sacīja, ka "saskarties ar "Tēvoča Toma istabiņu" brieduma vecumā (kad cilvēks ir pieaudzis) var izrādīties pārsteidzošs (pārsteidzošs) pārdzīvojums". Džeina Tompkinsa teica, ka romāns ir viens no amerikāņu literatūras klasikas darbiem. Viņa izteica pieņēmumu, ka literatūras kritiķi par šo grāmatu domā slikti, jo tā vienkārši bija pārāk populāra, kad iznāca.

Gadu gaitā cilvēki ir prātojuši, ko Stouve ar šo romānu gribēja pateikt. Dažas no viņas tēmām ir viegli saskatāmas, piemēram, verdzības ļaunums. Tomēr dažas tēmas ir grūtāk saskatāmas. Piemēram, Stouva bija kristiete un aktīva abolicioniste, un viņa grāmatā ielika daudz no savas reliģiskās pārliecības. Daži ir teikuši, ka Stouve savā romānā rakstīja to, ko viņa uzskatīja par problēmas risinājumu, kas uztrauca daudzus cilvēkus, kuriem nepatika verdzība. Šī problēma bija šāda: vai ir attaisnojama tādu lietu darīšana, kas nav atļautas, ja to dara, lai cīnītos pret ļaunumu? Vai bija pareizi izmantot vardarbību, lai apturētu verdzības vardarbību? Vai likumu pārkāpšana, kas palīdzēja verdzībai, bija pareiza? Kuram no Stouva varoņiem būtu jāseko līdzi: pacietīgajam tēvocim Tumam vai izaicinošajam Džordžam Harisam? Stouve uzskatīja, ka Dieva gribai būtu jāseko, ja katrs (ikviens) cilvēks patiesi (patiesi) pārbaudītu savus principus un rīkotos saskaņā ar tiem (sekotu tiem).

Cilvēki ir arī domājuši, ka "Tēvoča Toma būdiņā" paustas brīvās gribas kustības idejas. Šajā idejā Džordža Harisa tēls simbolizē brīvo darbu. Sarežģītais Ofēlijas personāžs parāda ziemeļniekus, kuri pieļāva verdzību, kaut arī viņiem tā nepatika. Dina ir ļoti atšķirīga no Ofēlijas. Viņa rīkojas ar kaislību. Grāmatā Ofelija mainās. Tāpat kā Ofelija, arī Republikāņu partija (trīs gadus vēlāk) paziņoja, ka Ziemeļiem ir jāmainās. Tā teica, ka Ziemeļiem ir aktīvi jāaptur verdzība.

Feminisma teorija ir redzama arī Stouves grāmatā. Romānā var kritizēt verdzības patriarhālo raksturu. Stouve uzskata, ka ģimenes bija saistītas ar asinīm, nevis ar ģimeniskām attiecībām starp saimniekiem un vergiem. Stouve arī uztver tautu kā lielāku "ģimeni". Tātad nacionālās piederības izjūtas radās no kopīgas rases. Tāpēc viņa atbalstīja ideju, ka atbrīvotajiem vergiem jādzīvo kopā kolonijā.

Grāmata tiek uzskatīta arī par mēģinājumu parādīt, ka vīrišķība bija svarīga verdzības apturēšanā. Abolicionisti sāka mainīt savu priekšstatu par vardarbīgiem vīriešiem. Viņi vēlējās, lai vīrieši palīdzētu apturēt verdzību, nekaitējot savai pašapziņai vai savam stāvoklim sabiedrībā. Tāpēc daži abolicionisti ievēroja dažus sieviešu vēlēšanu tiesību, miera un kristietības principus. Viņi slavēja vīriešus par palīdzību, sadarbību un žēlsirdību. Citi abolicionisti bija tradicionālāki: viņi vēlējās, lai vīrieši rīkotos spēcīgāk. Visi Stouves grāmatā aprakstītie vīrieši ir vai nu pacietīgi, vai tradicionāli vīrieši.

Nesen daži cilvēki sāka kritizēt grāmatu par, viņuprāt, rasistiskiem melnādaino grāmatu varoņu aprakstiem. Viņi kritizēja to, kā Stouve rakstīja par varoņu izskatu, runu, uzvedību un tēvoča Toma pasīvo dabu. Grāmatā izmantotie vispārpieņemtie stereotipi par afroamerikāņiem ir svarīgi, jo "Tēvoča Toma būdiņa" 19. gadsimtā bija visvairāk pārdotākais romāns pasaulē. Tāpēc šī grāmata (kopā ar tajā ietvertajiem attēliem un ar to saistītajiem skatuves iestudējumiem) palīdzēja daudziem cilvēkiem pieņemt šādus stereotipus.

Starp afroamerikāņu stereotipiem romānā "Tēvoča Toma būda" ir šādi:

• "Laimīgais dīkdienis" (laiskā, bezrūpīgā Sema tēlā);
• gaišādainais traģiskais mulats (Elīzas, Kasijas un Emmelīnas tēlos);
• Mīloša, tumšādaina sieviete mammīte (ar vairāku tēlu starpniecību, ieskaitot mammīti, pavāri St.Klēras plantācijā).
• Melnādaino bērnu stereotips Pickaninny (Topsy tēlā);
• Tēvocis Toms jeb afroamerikānis, kurš pārāk vēlas izpatikt baltajiem (tēla Tēvocis Toms tēls). Stouve vēlējās, lai Toms būtu "cēls varonis". Stereotipu par viņu radīja "Toms Šovs", kuru Stouve nespēja apturēt.

Šie stereotipi daudziem cilvēkiem lika daudz vieglprātīgāk domāt par "Tēvoča Toma būdas" kā "svarīga pret verdzību vērsta līdzekļa" vēsturisko nozīmi. Šīs pārmaiņas cilvēku skatījumā uz "Tēvoča Toma mājiņu" aizsākās Džeimsa Boldvina esejā. Šīs esejas nosaukums bija "Protesta romāns visiem". Šajā esejā Boldvins nosauca "Tēvoča Toma istabiņu" par "ļoti sliktu romānu". Viņš teica, ka tas nav labi uzrakstīts.

60. un 70. gados Melnās varas un Melnās mākslas kustības asi kritizēja šo grāmatu. Viņi apgalvoja, ka Tēvo tēls ir daļa no "rases nodevības". Viņi teica, ka Toms vergus padarīja sliktākus par vergu īpašniekiem. Šajā laikā pieauga arī citu grāmatā iekļauto stereotipu kritika.

Tomēr tādi cilvēki kā Henrijs Lūiss Geitss juniors (Henry Louis Gates Jr.) atkal ir sākuši pētīt "Tēvoča Toma istabu". Viņš saka, ka šī grāmata ir "galvenais dokuments Amerikas rasu attiecībās un nozīmīgs (svarīgs) morāls un politisks pētījums par šo attiecību raksturu".