Austrālijas aborigēnu astronomija: tradīcijas, kosmoloģija un kalendāri

Vairumā aborigēnu kultūru Saule tiek uzskatīta par sievieti, bet Mēness - par vīrieti. Arnhemas zemes tradīcijas vēsta, ka katru rītu Saule pamostas un aizdedzina uguni savā nometnē austrumos. Tad viņa pieceļas un nes lāpu pāri debesīm no austrumiem uz rietumiem, radot dienas gaismu. Yolngu viņu sauc par Walu un tic, ka saullēktā un saulrieta laikā viņas okera ķermeņa krāsa tiek uzsmērēta uz mākoņiem. Naktī viņa ceļo zem zemes un atgriežas savā nometnē austrumos. Līdzīgi stāsti tiek izmantoti, lai izskaidrotu Mēness fāzes. Piemēram, kuvema ļaudis stāsta, ka katrā pilnmēness pilnbriedā viņš kļūst resns, apēdot to cilvēku garus, kuri neievēro cilts likumus. Dažas piekrastes tautas, piemēram, jolngu, skaidri saskatīja saistību starp Mēnesi un paisumiem un bēgumiem. Citās grupās Mēness ir saistīts ar auglību, jo Mēness cikls un sieviešu menstruālais cikls ir līdzīgs.

Saules un Mēness aptumsumus plaši skaidroja kā Mēness vīrieša un Saules sievietes pārošanos vai precēšanos. Vairāki astronomi norāda, ka šie skaidrojumi liecina, ka aborigēni saprata, ka aptumsumus izraisa Saules un Mēness ceļu krustošanās. Norris (Norris, 2009) apgalvo, ka agrīnajiem aborigēniem par to bija jābūt ļoti labai izpratnei, lai varētu noteikt, ka Mēness aptumsumu izraisa Saules un Mēness izlīdzināšanās (jo Saule faktiski neparādās debesīs).

Antropologs Čārlzs P. Mountfords (Charles P. Mountford) savā pētījumā par centrālajām tuksneša tautām rakstīja, ka lielākā daļa, ja ne visas dienvidu puslodē redzamās zvaigznes ir saistītas ar aborigēnu mītiem. Lielākā daļa grupu izšķir sarkanas, baltas, zilas un dzeltenas zvaigznes. Zvaigznes bieži tiek grupētas unikālos veidos - dažas grupas zvaigznes klasificē, izmantojot sociālās radniecības sistēmas. Tāpēc daudzi aborigēnu grupām zināmie zvaigznāji atšķiras no tiem, kas zināmi Rietumu astronomiem.

Aborigēnu grupas Piena ceļa plato joslu, kas naktī šķērso debesis, parasti interpretē kā leģendāru upi. Vairākas grupas centrālajā tuksnesī tic, ka upe atdala divas senču garu ciltis, kas dzīvo abās pusēs. Dažām grupām zvaigznes gar upi simbolizē zivis; citas grupas, piemēram, Yolngu, uzskata, ka zvaigznes ir viņu senču ugunskuri. Citas grupas identificē Piena ceļu kā varavīksnes čūsku, kas ir galvenā radītāja būtne.

Emu

Emu ir zvaigznājs, kas pazīstams daudzām Austrālijas aborigēnu grupām. Tas nav zvaigznājs parastajā izpratnē, jo to nosaka nevis zvaigznes, bet gan tumšas ēnas laukumi starp Pienaceļa joslām (ko rada putekļu un gāzes mākoņi kosmosā). Emu galva ir ļoti tumšā Coalsack miglāja, kas atrodas blakus Dienvidu krustam. Ķermenis un kājas ir citi tumši mākoņi, kas stiepjas gar Piena ceļu un pāri Skorpiona zvaigznājam.

Tiek uzskatīts, ka šī forma debesīs ir ietekmējusi klinšu mākslā zīmēto emu stilu. Tās atrašanās vieta debesīs gada laikā norādīja, kad jānotiek ceremonijām. Uz ziemeļiem no Sidnejas ir labi pazīstams klinšu gravīru kopums, un vienā no tiem emu ir tādā pašā pozā un orientācijā kā emu debesīs. Rudenī emu debesīs stāvēs tieši virs sava portreta uz klints, norādot Kuring-gai ļaudīm, ka ir laiks vākt emu olas.

Emu galvgalī debesīs ir viegli pamanāms Dienvidu krusts, un Austrālijā ir daudz dažādu šī zvaigznāja interpretāciju. Vairākas grupas to identificē kā ērgli, debesu dievu vai abus. Arērntu ciltij tas simbolizē Waluwara, ērgļa gara, kāju - četras spožas zvaigznes iezīmē viņa spīles, un Ogļu kaudze ir viņa ligzda. Dienvidaustrālijas ngarrindžeriem Dienvidu krusts ir raja, kuru vajā divas haizivis. Haizivis, kas ir Ngarrindjeri svēts totēms, pārstāv Alfa Centauri un Beta Centauri. Viktorijas štatā Buronga tauta identificēja Dienvidu krustu kā oposumu Bunju, kas slēpjas no emu gara, kura aprises varēja saskatīt Coalsack miglājā. Vardamaniem Coalsack ir "likuma vīra" galva. Dzejnieks Oodgeroo Noonuccal 1972. gadā rakstīja par Dienvidu krustu kā par gudra vadoņa vārdā Mirabooka rokām un kājām, kuram kā garam debesīs tika dāvāta mūžīgā dzīvība.

Orions un Plejādes

Aborigēnu interpretācijas par Oriona un Plejāžu zvaigznājiem ir ļoti līdzīgas stāstiem par tiem grieķu mitoloģijā. Oriona zvaigznes plaši asociējas ar jauniem vīriešiem - parasti zvejniekiem vai medniekiem, savukārt septiņas Plejāžu zvaigznes parasti tiek uzskatītas par jaunām sievietēm. Abi zvaigznāji leģendās bieži parādās kopā, un tie ir daļa no vairāku valodu grupu sapņiem.

Centrālajā tuksneša reģionā par Plejādēm runā kā par septiņām māsām, kas bēg no vīrieša nevēlamas uzmanības, kuru pārstāv dažas no Oriona zvaigznēm. Pitjantjatjara leģendā Plejādes pārstāv Kungkarungkara, septiņu senču māsu grupu. Tās sargā Njiru, mednieka Njiru, kas ir zvaigznes Oriona jostā, dingosu bars. Tiek uzskatīts, ka Njiru esot izvarojis vienu no māsām, kura pēc tam nomirusi un kļuvusi par Plejāžu zvaigznēm. Māsas pārtapa par putniem un aizbēga uz drošu vietu debesīs, bet Njiru joprojām vajā tās. Citas leģendas nav tik skarbas, piemēram, Adnyamathanha uzskata, ka Plejādes ir Oriona zvaigžņu sievas. Tivi ļaudis uzskata, ka tās ir ķenguru grupa, ko vajā dingo bars.

Tiek uzskatīts, ka šo leģendu līdzība ar grieķu mitoloģijas Orionu un Plejādēm ir nejauša sakritība (nejaušība) - nav pierādījumu par jebkādu kultūras saistību.

Jolngu tauta Oriona zvaigznāju redz kā kanoe. Viņi stāsta stāstu par trim brāļiem, kuri devās makšķerēt, un viens no viņiem apēda zivi, kas saskaņā ar viņu likumiem bija aizliegta. To redzot, Saule aiznesa trīs brāļus un viņu kanoe debesīs. Trīs zvaigznāja centrā esošās trīs zvaigznes, kas Rietumu mitoloģijā veido Oriona jostu, ir trīs brāļi. Oriona miglāja virs viņiem ir aizliegtā zivs, bet spožās zvaigznes Betelgeize un Rigels ir kanoe priekšpuse un aizmugure. Šajā piemērā astronomiskajā leģendā ir skaidrs vēstījums par morāli, ko cilvēki varētu ievērot uz Zemes. Šādi aborigēnu mīti bieži ir vērsti uz morāles mācībām, piemēram, atgādinājumiem par to, vai drīkst ēst noteikta veida ēdienu.

Tagai

Tagai ir liels zvaigznājs, ko veido Skorpions, Lupus, Centaurs, Crux, Corvus, daļa Hidras un viena no Ara zvaigznēm. Torresa šauruma salu iedzīvotāju kultūrā Tagai ir leģendārs jūras varonis. Viņš tiek attēlots kā zvejnieks, kas stāv kanoe. Viņa apkalpi atveido sešas Plejāžu zvaigznes un sešas Oriona zvaigznes. Leģendā Tagai apkalpe apēd visu pārtiku un ūdeni, kas bija sagatavots ceļojumam. Tagai viņus soda, sasienot kopā un iemetot okeānā. Zvaigznes debesīs esot viņu atspulgs.

Salinieki šo zvaigznāju izmantoja, lai noteiktu gadalaikus. Šis kalendārs organizēja viņu zvejas un lauksaimniecības ciklu, kā arī rituālus un sabiedriskās aktivitātes. Plejāžu parādīšanās vēstīja, ka ir bruņurupuču riesta laiks, ceļošanas laiks un laiks gatavoties sēšanai pirms lietus sezonas.

Negaidīti jaunpienācēji debesīs, piemēram, komētas un meteori, tika uzskatīti par nāves vai ļauno garu vēstnešiem. Ngarrindžeri tauta no centrālās tuksneša daļas saka, ka meteors ir nāves slimības zīme. Tiwi valodā runājošie ļaudis Jaunajā Dienvidvelsā un Kuninjku cilts iedzīvotāji Arnhemas zemē interpretēja meteorus kā ļauno garu būtņu acis, kas skraida pa debesīm un medī slimo un mirstošo dvēseles. Ideja par komētām un meteoriem, kas nes nelaimi un nāvi, bija izplatīta arī daudzās citās kultūrās visā pasaulē.

Ietekmes notikumi ir aprakstīti arī aborigēnu leģendās, tostarp radīšanas stāstos par konkrētām reljefa formām. Kā piemēru var minēt arērntu stāstu par Gosse's Bluff, kas ir gandrīz 150 miljonus gadu vecs trieciena krāteris, rašanos. Saskaņā ar Arrerntes leģendu to radījis no debesu pasaules nokrituša zīdaiņa šūpulis. Bērna māte un tēvs ir vakara un rīta zvaigznes (Venera), kas joprojām meklē savu bērnu. Vairākas citas leģendas no visas Austrālijas stāsta par krītošām zvaigznēm, kas atnesušas uz zemes uguni.

Aborigēni tradicionāli izmantoja zvaigznes, lai orientētos, kur viņi vēlas doties. Tas joprojām tiek darīts arī nomaļās tuksneša vietās, kur var nebūt nekādu citu zīmju vai orientieru. Lai noteiktu laiku, viņi izmanto arī Sauli, Mēnesi un zvaigznes. Aborigēnu kalendāri parasti ir sarežģītāki nekā Rietumu kultūras kalendāri. Daudzas grupas Austrālijas ziemeļos izmanto kalendāru ar sešiem gadalaikiem, un viņi zina, kurš ir gadalaiks, pēc tā, kādas zvaigznes šajā laikā ir redzamas. 1857. gadā anglis Viljams Edvards Stenbridžs (William Edward Stanbridge) publicēja pirmo rakstisko aprakstu par aborigēnu astronomiju. Viņš rakstīja par Viktorijas ziemeļu daļā dzīvojošajiem burongiem un to, kā viņi izmantoja astronomiju, lai labāk izprastu gadalaikus. Viņi uzskatīja, ka zvaigznājs Lyra ir mallefowl (ko viņi sauca par Neilloan). Oktobrī tas pazūd no dienvidu debess, un šis notikums burongiem vēstīja, ka ir sācies putna olu dēšanas laiks.

Citas grupas zina, ka tad, kad Orions pirmo reizi parādās debesīs, drīz piedzimst dingo mazuļi. Kad parādās Skorpions, jolngu zina, ka drīz ieradīsies makasiešu zvejnieki, lai zvejotu jūras gurķus un atvestu preces tirdzniecībai. Pitjantjatjara tautai Plejāžu pacelšanās rītausmā (maijā) iezīmē vēsās sezonas sākumu, kad daži tuksneša dzīvnieki pāriet ziemas miegā.