Pretenzijas

Asinspirts/vendeta

Asinspirts ir naids ar atriebības un vardarbības ciklu, kurā iesaistīti nogalinātā vai citādi aizskartā vai necienīgā cilvēka radinieki. Netaisnību cietusī persona pēc tam vēlas atriebties un nogalina vainīgos vai soda tos citādā veidā. Ja viņš nevar dabūt vainīgos, viņš to dara ar viņu radiniekiem. Vēsturiski vārds vendeta ir lietots, lai apzīmētu asinssodu. Šis vārds ir itāļu valodas vārds, kas cēlies no latīņu valodas vārda vindicta - "atriebība". Mūsdienās šis vārds nozīmē arī jebkuru citu ilgstošu nesaticību, kas ne vienmēr ir saistīta ar asinsizliešanu.

Vendetta vēsture

Sākotnēji vendeta bija divu dzimtu asins ķildas. Upura radinieki vēlējās atriebties par viņa vai viņas nāvi, nogalinot vai nu par slepkavību atbildīgos, vai kādu no viņu radiniekiem. Parasti vendetu uztur nogalinātās vai aizskartās personas tuvākais vīriešu dzimuma radinieks, taču to var darīt arī citi ģimenes locekļi. Ja vainīgais ir pazudis vai jau miris, atriebība var attiekties arī uz citiem radiniekiem.

Vendeta ir raksturīga sabiedrībām ar vāju tiesiskumu vai sabiedrībām, kurās valsts neuzskata sevi par atbildīgu par palīdzību šāda veida strīdu risināšanā. Šādās sabiedrībās ģimenes un radniecības saites ir galvenais autoritātes avots. Visa ģimene tiek uzskatīta par atbildīgu par to, ko ir izdarījis viens no tās locekļiem. Dažkārt pat divi atsevišķi vienas ģimenes atzari var sastrīdēties par kādu jautājumu.

Mūsdienās sabiedrībās, kurās darbojas tiesībaizsardzības iestādes, vendetas prakse ir gandrīz izzudusi. Tur krimināltiesības soda likumu pārkāpējus.

Senajā Homēra laika Grieķijā personīga atriebība likumpārkāpējiem tika uzskatīta par dabisku un ierastu praksi: "Grieķu atriebības morālē ir iestrādātas vendetas tiesības... Vendeta ir karš, tāpat kā karš ir nenoteikta vendetu virkne, un šādus atriebības aktus sankcionē dievi".

Seno ebreju ciltis uzskatīja, ka atriebties par ļaunu Dieva vārdā ir katra cilvēka un ģimenes pienākums. Personai, kas nogalināja sākotnējo agresīvo slepkavu, tika dots īpašs vārds: go'el haddam, asins atriebējs vai asins atpircējs (4. Moz. 35, 19 u. c.). Tika izveidotas sešas patvēruma pilsētas, lai apsūdzētajam nodrošinātu "atdzišanas" posmu, kā arī pienācīgu tiesas procesu. Kā teikts Oksfordas Bībeles ceļvedī (Oxford Companion to the Bible): Tā kā dzīvība tika uzskatīta par svētu (1. Moz. 9, 6), par nevainīga cilvēka dzīvības zaudēšanu nevarēja saņemt nekādu asinsnaudu; tai bija jābūt "dzīvība par dzīvību". (2.Moz.21.23; 5.Moz.19.21)".

Kā raksta viduslaiku pētnieks Marks Bloks (Marc Bloch), "viduslaiki no sākuma līdz beigām, īpaši feodālisma laikmets, dzīvoja privātas atriebības zīmē. Atbildība, protams, pirmām kārtām gulstas uz aizskartā indivīda pleciem; atriebība viņam tika uzlikta kā vissvētākais no pienākumiem ... Tomēr vientuļš indivīds varēja maz ko darīt. Turklāt visbiežāk bija jāatriebjas par nāvi. Šādā gadījumā iesaistījās dzimtas grupa, un radās faide (feud), lietojot veco ģermāņu vārdu, kas pamazām izplatījās visā Eiropā - "radinieku atriebība, ko mēs saucam par faida", kā to formulēja kāds vācu kanonists. Neviens morālais pienākums nešķita svētāks par šo... Tāpēc visa radniecība, kas parasti atradās vadoņa pakļautībā, ķērās pie ieročiem, lai sodītu par kāda tās locekļa slepkavību vai vienkārši par nodarīto ļaunumu" (Marc Bloch, trans. L. A. Manyon, Feodal Society, Vol. I, 1965, 125-126. lpp.).

Ķeltu fenomens - asinssods - pieprasīja "acs par aci", un parasti tas pārauga slepkavībā. Domstarpības starp klāniem Skotijā un Īrijā varēja ilgt paaudžu paaudzēm. Tā kā daudzi Apalačos dzīvojošie baltie iedzīvotāji bija ķeltu ciltsiedzīvotāji, XIX gadsimta beigās Kentuki un Rietumvirdžīnijā virkni ilgstošu vardarbīgu sadursmju parasti dēvēja par feodiem, un šo tendenci daļēji noteica 19. gadsimtā populāro Viljama Šekspīra un sera Valtera Skota, autoru, kuri abi rakstīja pusvēsturiskus aprakstus par asinssadu cīņām. Šie incidenti, no kuriem slavenākais bija Hatfīldas un Makkoja (Hatfield-McCoy feud), regulāri tika atspoguļoti ASV austrumu daļas laikrakstos no 1880. gadiem līdz 20. gadsimta sākumam. Lai gan tolaik tos tā interpretēja, ir maz pamata uzskatīt, ka šiem Amerikas incidentiem bija kāda saistība ar gadsimtiem agrāk Eiropā notikušajām "nesaskaņām".

Ratiņu sacīkstes Bizantijas impērijā ietvēra arī sacīkšu klubus. Zilie un zaļie bija kas vairāk nekā tikai sporta komandas. Viņi ieguva ietekmi militārajos, politiskajos un teoloģiskajos jautājumos. Zilo un zaļo sāncensība bieži pārauga bandu karos, un Justīna I valdīšanas laikā pieauga ielu vardarbība. 532. gadā, Justiniāna I valdīšanas laikā, nemieri sasniedza kulmināciju Nikas nemieros, kad gandrīz puse pilsētas tika nodedzināta vai izpostīta un desmitiem tūkstošu cilvēku tika nogalināti.

Centrālāzijas plato (uz ziemeļiem no Ķīnas) Čingishana jaunības laikā bija sadalīts vairākās nomadu ciltīs vai konfederācijās - naimanu, merkītu, uiguru, tatāru, mongoļu un keraišu ciltīs, kas bija ievērojamas pašas par sevi un bieži vien nedraudzīgas cita pret citu, par ko liecina biežie uzbrukumi, atriebība un laupīšana.

Japānas feodālajā pagātnē samuraji aizstāvēja savas ģimenes, klana vai sava kunga godu ar katakiuči (敵討ち) jeb atriebības slepkavībām. Šajās slepkavībās varēja iesaistīt arī noziedznieka radiniekus. Dažas vendettas sodīja valdība, piemēram, 47 Ronin, bet citām tika dota oficiāla atļauja ar konkrētiem mērķiem.

1495. gadā Svētās Romas impērijas reihstāgā Vērmsā tika atceltas feodālo cīņu tiesības. Impērijas reforma pasludināja "mūžīgo publisko mieru" (Ewiger Landfriede), lai izbeigtu plašās feodalitātes un laupītāju baronu anarhiju, un tā noteica jaunu pastāvīgo impērijas armiju, lai nodrošinātu šo mieru. Tomēr pagāja vēl dažas desmitgades, līdz jaunais regulējums tika vispārēji pieņemts. Piemēram, 1506. gadā bruņinieks Jans Kopidlanskis Prāgā nogalināja kādu cilvēku, un pilsētas rāte piesprieda viņam nāvessodu un lika izpildīt nāvessodu. Brālis Jiri Kopidlanskis atriebās, turpinot zvērības.

Vidēji vairāk nekā trešdaļa no Ya̧nomamö vīriešiem mira no karadarbības. Misionāru stāstījumi par šo apvidu ir vēstījuši par nemitīgām cīņām ciltīs par sievietēm vai prestižu, kā arī par liecībām, ka pirms eiropiešu kolonistu un valdības ierašanās nemitīgi norisinājās karadarbība, lai paverdzinātu kaimiņu ciltis, piemēram, maku.

Savulaik Gordonu klans bija viens no spēcīgākajiem klāniem Skotijas vidienē. Klanu nesaskaņas un cīņas bija biežas, jo īpaši ar Kameronu klanu, Mureju klanu, Forbsu klanu un Čatanu konfederāciju.

Korsikā vendeta bija sociāls kodekss, kas paredzēja, ka korsikāņi nogalina ikvienu, kurš aizskar ģimenes godu. Tiek lēsts, ka no 1683. līdz 1715. gadam no 120 000 korsikāņu gandrīz 30 000 zaudēja dzīvību vendetas dēļ.

Manioti - viena no Grieķijas skarbākajām iedzīvotāju grupām - vēstures gaitā ir bijuši pazīstami gan kaimiņiem, gan ienaidniekiem kā bezbailīgi karavīri, kas cīnās ar asinīm. Dažas cīņas ilga mēnešiem un dažkārt pat gadiem. Iesaistītās ģimenes ieslēdzās savos torņos un, kad vien radās iespēja, nogalināja pretinieku ģimenes locekļus.

Viduslaiku beigās Basku zemi postīja sīvi partizānu kari starp vietējām valdošajām dzimtām. Navarrā šie konflikti izvērsās asā cīņā starp Agramont un Beaumont partijām. Biskajā divas galvenās karojošās frakcijas tika nosauktas par Oinaz un Gamboa. (Sal. ar gvelfiem un gibelīniem Itālijā). Vietējo dižciltīgo dzimtu celtās augstās aizsardzības būves ("torņi"), no kurām līdz mūsdienām saglabājušās tikai nedaudzas, bieži tika nopostītas ugunsgrēkos, dažkārt ar karaļa dekrētu.

19. gadsimta vidū Kaukāza apstākļu eksperts Leontijs Ljulijs rakstīja: "Starp kalnu iedzīvotājiem asinssods nav nekontrolējama, pastāvīga sajūta, kāda vendeta ir korsikāņiem. Tā drīzāk ir sabiedriskās domas uzspiests pienākums." Dagestānas aul Kadaras apgabalā viena šāda asinssērga starp diviem antagonistiskiem klāniem ilga gandrīz 260 gadus - no 17. gadsimta 17. gadsimta līdz 1860. gadiem.

Alternatīva feodam bija asins nauda (ziemeļnieku kultūrā - weregild), kas pieprasīja samaksu no tiem, kuri bija atbildīgi par netaisnīgu nāvi (pat nejaušu). Ja šie maksājumi netika veikti vai ja aizskartā puse no tiem atteicās, sākās asinssods.

Vendeta mūsdienās

Tiek uzskatīts, ka vendeta joprojām tiek praktizēta dažos apgabalos Francijā (īpaši Korsikā) un Itālijā (īpaši Sicīlijā, Sardīnijā, Kampānijā, Kalabrijā, Apūlijā un citos Dienviditālijas apgabalos), Krētā (Grieķijā), kurdu klanu starpā Irākā un Turcijā, Albānijas ziemeļos, paštunu vidū Afganistānā, Somālijas klanu starpā, par zemi Nigērijā, Indijā (kastu cīņas starp konkurējošām hinduistu grupām), starp konkurējošām ciltīm Indijas ziemeļaustrumu štatā Asamā, starp konkurējošiem klāniem Ķīnā un Filipīnās, arābu beduīnu un arābu cilšu starpā Jemenas kalnos, kā arī starp šiītiem un sunnīšiem Irākā, Etiopijas dienvidos, starp Jaunās Gvinejas kalnu ciltīm, Svanetijā, Dagestānas kalnu apgabalos, daudzos Gruzijas un Azerbaidžānas ziemeļu apgabalos, vairākās Kaukāza ziemeļu republikās un galvenokārt starp čečenu teipiem, kur atriebības meklētāji nepieņem vai neievēro vietējo tiesībaizsardzības varu. Vendetu parasti veicina vietējo tiesībaizsardzības iestāžu šķietama vai faktiska vienaldzība.

Albānijā pēc vairāk nekā 40 gadiem, kad Albānijas komunisti Envera Hodžas vadībā bija atcēluši asinssodu, tā ir atgriezusies lauku apvidos. Pašlaik vairāk nekā 5500 albāņu ģimeņu ir iesaistītas asinssodā. Pašlaik vairāk nekā 20 000 vīriešu un zēnu dzīvo zem pastāvīga nāves soda asinssoda dēļ. Kopš 1992. gada asins nesaticības dēļ ir nogalināti vismaz 10 000 albāņu.

Savstarpēja atriebība var izvērsties apburtā lokā, kurā turpinās slepkavības, atriebība, pretuzbrukumi un visaptveroša karadarbība, kas var beigties ar abu ģimeņu savstarpēju izzušanu. Bieži vien sākotnējais iemesls tiek aizmirsts, un nesaskaņas turpinās tikai tāpēc, ka tiek uzskatīts, ka nesaskaņas ir bijušas vienmēr.

Filmā "Krusttēvs" ir aina, kurā Maikls Korleone, slēpjoties no ASV policijas Sicīlijā, kopā ar diviem miesassargiem iet cauri ciematam. Maikls jautā: "Kur ir visi vīrieši?" Apsargs atbild: "Viņi visi ir miruši no vendettas."

Daži organizētās noziedzības grupējumu savstarpējie bandu kari faktiski ir vendetas formas, kad noziedzīgā organizācija (piemēram, mafijas "ģimene") ir ieņemusi asinsradinieku vietu.

Nostiprināts tornis, ko izmanto kā patvērumu vīriešiem, kas iesaistīti asinssadarbībā un ir neaizsargāti pret uzbrukumiem. Thethi, Albānijas ziemeļos.


Kaukāza kalnos, Svanetijā, karojošo klanu uzceltie aizsardzības torņi.


Jemenas lauku apvidos valsts vara ir vāja, un strīdi starp ciltīm bieži tiek risināti ar vardarbības palīdzību.

Literatūra

• Jonas Grutzpalk: Jānis Cūkpulckpulks: Asinspirts un modernitāte. Maksa Vēbera un Emīla Dērkheima teorija. In: Journal of Classical Sociology 2 (2002); 115-134. lpp.[1].

Saistītās lapas

• Klans
• Mafija
• Vardarbība