Norvēģijas sāmu tauta

Valdības definīcija

"Cilvēkiem, kuri vēlas balsot par" vai būt "Sāmu parlamenta (lv) deputāti, ir jāreģistrējas kā sāmiem. Sāmu definīcijas", ko "sāmu organizācijas, tostarp Ziemeļvalstu sāmu padome, sāka izmantot 20. gadsimta 50. gados, 1987. gadā kļuva par Norvēģijas tiesību aktu daļu. Sāmis ir definēts kā persona, kas: 1) kuras dzimtā valoda ir sāmu valoda vai kuras tēvam vai mātei, vai kādam no vecvecākiem sāmu valoda ir dzimtā valoda, vai 2) kura uzskata sevi par sāmu un dzīvo pilnīgi saskaņā ar sāmu biedrības noteikumiem, un kuru par sāmu ir atzinusi sāmu pārstāvoša organizācija, vai 3) kuras tēvs vai māte atbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem, lai būtu sāmu".

Vēsture

"Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka Skandināvijas pussalā laikā no 1500 līdz 1000 gadiem pirms mūsu ēras radās kultūra, ko dēvē par sāmu kultūru.""

"[R]eģistrēta atsauce uz sāmiem" jau 98. gadā pēc Kristus - Tacits.

Vienu no 896. gada ziņojumiem (vai aprakstu) Alfrēdam Lielajam pastāstīja Ohtere no Hålogaland (en) - norvēģu vadonis, kuram bija zināma saikne ar Anglijas karaļa muižu.

[Vecā] Ziemeļvalstu literatūra, piemēram, islandiešu sāgas, stāsta par sāmiem; "Olava Tryggvasona sāgā teikts, ka "karalis nogalinājis lielu vīru, kurš bijis "troļļu gudrais", un "viņam sekoja liels skaits somu, kad vien viņam tie bija vajadzīgi". ("Somi" ir nosaukums, kas dažkārt nozīmēja "sāmu tauta".)

Par sāmu reliģijas maiņu uz kristietību: 18. gadsimtā piētists Tomass fon Vestens (Thomas von Westen) vadīja misionāru darbu (starp sāmiem), ko dēvē par saskaņotu (vai īpašu) darbu. "Aptuveni gadsimtu vēlāk Nilss Vibe Štokflets (Niels Vibe Stockfleth) strādāja sāmu vidū un pārtulkoja [Bībeles] Jauno Derību" [vienā no sāmu valodām].

Kad karalis bija Haralds Hardrada, Dovrefjellā ziemeļbriežu ganāmpulku turēšana nesa peļņu, un šis bizness bija vislielākajā intensitātē.

Attiecībā uz sāmiem (Norvēģijā), kuriem bija ziemeļbriežu ganāmpulki; kad šie sāmi pārvietoja savus ganāmpulkus (katru gadu), viņi sadarbojās ar cilvēkiem, kas pastāvīgi dzīvoja piekrastē; šī sadarbība ietvēra arī verdde: draudzība pēc izdevības; piemēram, sāmiem vajadzēja pienu un zivis pēc tam, kad viņi dažas nedēļas bija pabijuši uz plato (vai augstienē); sāmiem varēja būt vajadzīgs aprīkojuma remonts; tika veikta tirdzniecība: Piekrastes iedzīvotāji mainīja zivis pret ziemeļbriežu gaļu.

Ziemeļnorvēģijas piekrastē pastāvīgi dzīvojošie cilvēki [lielākoties] bija sāmji; šiem sāmjiem bija pastāvīgs mājoklis, un viņiem kļuva vieglāk pārstāt uzvesties kā sāmiem; dažās teritorijās nebija atļauts iegūt zemi, ja cilvēks bija sāmsalis; daži sāmji mainīja vārdus uz tādiem, kas varētu skanēt norvēģiski (un tādi dzimtas vārdi kā Sæter, Strømeng un Kalvemo kļuva par jauniem dzimtas vārdiem).

piekrastes sāmu vidū [lielā mērā] izzuda sāmu valoda. Sami, kas nodarbojās ar ziemeļbriežu audzēšanu, un piekrastes sami pamazām zaudēja ciešo kontaktu [starp abām grupām].

Sāmu "norvēģu valodas" politika

"Tika organizēti mēģinājumi izskaust [vai padarīt izzūdošas] sāmu valodu un kultūru [,] kā soli sāmu asimilācijā Norvēģijas sabiedrībā". Samiešu "norvēģu" "norvēģošanas" politika tika īstenota no 1840. gadu beigām līdz pat 20. gadsimta 80. gadiem.

"No 1840. gadu beigām līdz 20. gadsimta 50. gadiem misionāri, lauksaimniecības eksperti un skolu skolotāji" centās "norvēģializēt sāmus"; "pirmais oficiālais parlamenta akts par sāmu tautas norvēģializāciju tika pieņemts 1848. gadā: "Valdībai tiek lūgts izpētīt... [noskaidrot, vai un cik lielā mērā] būtu jādod iespēja norvēģu tautai, jo īpaši piekrastes apgabalos dzīvojošajiem, mācīt norvēģu valodu, lai izglītotu šo tautu, un par rezultātiem ziņot nākamajam parlamentam".

[Norvēģijas] varas iestādes [vai valdība] 1880. gadā pieņēma "valodas direktīvu (vai noteikumus), kas" 1898. gadā "tika padarīta vēl stingrāka. Tajā" bija teikts, "ka "skolotājiem tajos apgabalos, kur ir atļauta lappiešu ... un somu (kvænsk) valoda, lai atvieglotu mācības valsts skolās, jādara viss iespējamais, lai izplatītu norvēģu valodas zināšanas un censtos veicināt tās lietošanu aprindās, kurās viņi strādā". Turklāt "valdībai bija svarīgs mērķis attiecībā uz skolām: Skolas teritorijā" [vai skolas ēkā] nedrīkstēja dzirdēt nevienu sāmu vārdu.

"Varas iestādes" izmantoja arī "ekonomiskos pasākumus, lai veiktu norvēģerizācijas darbu, tostarp Zemes likumu". 1902. gada noteikumos [vai likuma daļā]" teikts, ka "pārdot [zemi] drīkst tikai Norvēģijas pilsoņiem ..., kuri prot runāt, lasīt un rakstīt norvēģu valodā un ikdienā to lieto".

1922. gadā izveidotās "Parlamentārās skolu komisijas" ziņojumā, nesniedzot pierādījumus, bija teikts, ka "sāmu tautības iedzīvotāji ir mazāk izglītojami [vai spējīgi mācīties] nekā citi"; ziņojumā bija arī teikts, ka sāmu tautības iedzīvotāji ir mazāk apdāvināti un ka "sāmu kultūra nav piemērota attīstībai".

Apmēram no 1850. gada valdības politika Fornorskning [mēģināja likvidēt sāmu kultūru]. Klassekampen rakstā bija teikts, ka šī politika bija ļoti nežēlīga [pret sāmiem]. Dažās vietās Fornorskning politika turpinājās līdz pat 20. gadsimta 80. gadiem.

Asociāciju izveide

[Iespējams, pirmā] sāmu apvienība (Norvēģijā) tika dibināta 1911. gada Jaunā gada nedēļas nogalē: Same Særvve, Polmakas pašvaldībā.

Ziemeļbriežu audzēšana

Ziemeļbriežu audzēšanu, kas ir viens no lopkopības veidiem, nodarbojas sāmji starp Balto jūru un [uz rietumiem un dienvidiem, pāri Krievijas Kolas pussalai, Somijai, Zviedrijai un Norvēģijai, uz Norvēģijas Hedmarkas apgabalu].

Ziemeļbriežu audzēšanā "sāmji ceļo ar saviem [ziemeļbriežu] ganāmpulkiem saskaņā ar noteiktu ciklu"; šis cikls nodrošina, "lai" [ziemeļbrieži] varētu pienācīgi paēst dažādos [vai dažādos] gada laikos. Piemēram, pavasara migrācija uz vasaras ganībām, kurās ir daudz dažādu zālaugu un augu, notiek tieši pirms jaunu teļu piedzimšanas maijā. Vasara ir laiks, kad teļi aug un pieaugušie dzīvnieki atgūst spēkus pēc garās un grūtās ziemas.

Sami tautā ir nomadi, kas nodarbojas ar ziemeļbriežu audzēšanu. Viņi dzīvoja aukstā vidē, pieradinot ziemeļbriežus. Lapponi no briežiem varēja iegūt visu nepieciešamo. Viņi ēda galvenokārt gaļu, pienu un sieru. Viņu apģērbu darināja no ziemeļbriežu ādām un vilnas. Arī teltis viņi izgatavoja no briežu briežu ādām. Vilnas apģērbs bija skaisti rotāts.

Laptieši aizsargāja ganāmpulkus, pārvietojoties kopā ar tiem, kad tie migrēja no vasaras ganībām uz ziemas ganībām. Viņi izmantoja ziemeļbriežus, lai vilktu ragavas ar krājumiem. Ziemā ganāmpulki pārvietojās uz dienvidiem no vietām, kur auga koki. Laptieši dzīvoja netālu no tiem no guļbaļķiem vai velēnas būvētās mājās.

Ziemas apģērbs tika darināts no ziemeļbriežu ādas slāņiem. Iekšējo slāni valkāja ar kažokādu, kas bija vērsta uz cilvēka ādas pusi. Otru slāni valkāja ar kažokādu uz āru. Arī zābaki bija darināti no kažokādas un oderēti ar īsajā vasarā savākto zāli. Katru vakaru zāli iznesa ārā un izžāvēja pie uguns, lai nākamajā dienā tā būtu gatava atkārtotai lietošanai. Šādā veidā lapsietis varēja justies silti un ērti pat visaukstākajos laikapstākļos.

Mūsdienās tikai nedaudzi lapsieši joprojām seko līdzi ganāmpulkiem. Šie daži izmanto mūsdienīgus darbarīkus, lai veiktu seno migrāciju. Viņi izmanto sniega motociklus, lai ganītu ziemeļbriežus, un šautenes, lai nogalinātu vilkus, kas tos vajā. Lai noteiktu ziemeļbriežu atrašanās vietu un pārvietotu tos, tiek izmantoti pat helikopteri un radio. Lielākā daļa laponu tagad dzīvo nelielās saimniecībās vienā no četrām Lapzemes tautām. Viņi audzē labību un dzīvniekus, tostarp dažus ziemeļbriežus, lai apmierinātu savas vajadzības. Svarīgs ienākumu avots ir ziemeļbriežu gaļas pārdošana.

Lapponi centās neizniekot neko, ko ieguva no ziemeļbriežiem. No ziemeļbriežiem tika ņemts piens dzeršanai vai siera pagatavošanai. Gaļu ņēma pārtikai. Asinis sasaldēja un pēc tam izmantoja zupai un pankūkām. No kauliem un ragiem izgrieza nažus un jostu sprādzes. Saitēviņas (cīpslas) izmantoja kā šujamos diegus. Iztīrītus vēderus izmantoja piena vai siera pārvadāšanai. Izmantoja katru miruša ziemeļbrieža daļu.

Sami amatniecība

Sāmu amatniecību sauc par duodji (lv:). Vīrieši izgatavo nažus, bungas un "guksi" no koka, kaula un briežu ragiem. Sievietes no ādas un saknēm izgatavo "gakti" (apģērbu). Sievietes arī pina grozus no bērza un egles.

Sami apģērbs

Sāmu apģērbu sauc par "gakti", un sākotnēji tas tika darināts no ziemeļbriežu ādas, bet tagad tas parasti tiek darināts no vilnas, kokvilnas vai zīda. Parasti ir dažādi apģērba veidi vīriešiem un sievietēm.

Reliģija un garīgums

Sāmu šamanisms ir galvenā sāmu tautas reliģija. Šie ticējumi ir saistīti ar zemi, dzīvniekiem un pārdabisko. Dažos gadījumos tiek praktizēts lāču dievkalpojums. Sāmu šamanisms ir politeistiska reliģija. Tā tic, ka ir daudzi dievi. Sāmu šamaņus sauc par "Noadi". Ir daži "gudrie vīri" un "gudrās sievietes", kas cenšas dziedināt slimus cilvēkus. Viņi izmanto rituālus un augu izcelsmes zāles. Daži sāmu tautības cilvēki ir pārgājuši uz kristietību. Viņi pievienojas krievu pareizticīgo vai luterāņu baznīcai.

Populārajā kultūrā

Snorri Sturlusona (1178-1241) publikācijās teikts, ka sāmu sieviete Snøfrid apprecējās ar Haraldu Fairhair; turklāt neviens no viņas bērniem vai mazbērniem nekļuva par karali; vispirms, kad Haralds Hardrada kļuva par karali, tad viņas asinis kļuva par daļu no karaliskās ģimenes asinīm.

Saistītās lapas

• Nomadi