Kakadu nacionālais parks

Vēsture

Agrīnā vēsture

Kakadu nosaukums cēlies no gagadžu - aborigēnu valodas nosaukuma, kurā runā parka ziemeļu daļā. Kakadu nacionālajā parkā ir daudz dažādu ekoloģisko apgabalu un daudz dažādu augu un dzīvnieku sugu. Galvenie nacionālajā parkā aizsargājamie dabas objekti ir šādi:

• Četras lielākās upju sistēmas:
• austrumu Aligatora upes,
• rietumu Aligatora upes,
• Wildman upe; un
• visu Dienvidu Aligatora upi;
• Seši galvenie zemes reljefa veidojumi:
• Savannas meži
• Musonu meži
• Dienvidu pauguri un grēdas
• Akmeņu valsts
• Piekraste un plūdmaiņu līdzenumi,
• Applūstošās teritorijas un billabongs
• Daudz dažādu augu un dzīvnieku:
• 280 putnu sugas
• 62 zīdītāju sugas
• 123 rāpuļu sugas
• 51 saldūdens zivju suga
• 25 varžu sugas
• vairāk nekā 10 000 kukaiņu sugu
• 1275 augu sugas.

Kakadu nacionālais parks ir slavens ar aborigēnu kultūras pieminekļu bagātību. Šeit ir vairāk nekā 5000 reģistrētu mākslas pieminekļu, kas atspoguļo aborigēnu kultūru tūkstošiem gadu garumā. Arheoloģiskās senvietas liecina, ka aborigēni šeit dzīvojuši vismaz 20 000 un, iespējams, līdz pat 40 000 gadu.

Kakadu nacionālā parka kultūras un dabas vērtības tika starptautiski atzītas, kad parks tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tas ir starptautisks saraksts, kurā iekļautas vietas, kam ir izcilas kultūras vai dabas vērtības ar starptautisku nozīmi. Kakadu tika iekļauts trīs posmos: posms 1981. gadā, 2. posms 1987. gadā un viss parks 1992. gadā.

Saskaņā ar 1976. gada Aborigēnu zemes tiesību likumu (Ziemeļteritorija) aptuveni puse Kakadu zemes ir aborigēnu zeme. Uz lielāko daļu no pārējās zemes pašlaik ir iesniegtas aborigēnu prasības. Parka teritorijas, kas pieder aborigēniem, tradicionālie īpašnieki iznomā Nacionālo parku direktoram, lai tās apsaimniekotu kā nacionālo parku. Pārējā teritorija ir Austrālijas valdības zeme, ko kontrolē Nacionālo parku direktors. Saskaņā ar 1999. gada Vides aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas likumu visa Kakadu teritorija ir pasludināta par nacionālo parku.

Parka tradicionālie īpašnieki ir aborigēni, kas ir dažādu Kakadu apgabala klanu grupu pēcteči. Viņu dzīvesveids pēdējos gados ir mainījies, taču viņu tradicionālās paražas un ticējumi joprojām ir ļoti svarīgi. Parkā dzīvo aptuveni 500 aborigēnu, no kuriem daudzi ir tradicionālie īpašnieki. Visu Kakadu kopīgi pārvalda aborigēnu tradicionālie īpašnieki un Austrālijas valdības Vides un ūdens resursu departaments, izmantojot nodaļu, kas pazīstama kā Parks Australia. Parka apsaimniekošanu vada Kakadu Pārvaldības padome.

Uzņēmums

Kakadu tika izveidots laikā, kad austrālieši arvien vairāk sāka interesēties par nacionālajiem parkiem, lai tos saglabātu un atzītu aborigēnu zemes tiesības. Jau 1965. gadā tika ierosināts izveidot nacionālo parku Aligatora upes reģionā. Austrālijas valdība 1978. gadā pārņēma īpašumtiesības uz dažādiem zemes gabaliem, kas tagad veido Kakadu nacionālo parku.

Kakadu nacionālais parks tika izveidots par parku trīs posmos no 1979. līdz 1991. gadam. Katrā parka posmā ietilpst aborigēnu zeme saskaņā ar Zemes tiesību likumu, kas ir iznomāta Nacionālo parku direktoram, vai zeme, uz kuru saskaņā ar Zemes tiesību likumu attiecas prasība par tradicionālajām īpašumtiesībām. Lielākā daļa zemes, kurai bija jākļūst par daļu no Kakadu pirmā posma, 1978. gada augustā saskaņā ar Zemes tiesību aktu tika nodota Kakadu aborigēnu zemes fondam. Zemes trests un direktors 1978. gada novembrī parakstīja zemes nomas līgumu par zemes apsaimniekošanu kā nacionālo parku. Parka pirmo posmu pasludināja 1979. gada 5. aprīlī.

Otrais posms tika izsludināts 1984. gada 28. februārī. 1978. gada martā saskaņā ar Zemes tiesību likumu tika iesniegta prasība par zemi, kas iekļauta Kakadu otrajā posmā. Prasība par zemi tika daļēji apmierināta. 1986. gadā trīs teritorijas otrā posma austrumu daļā tika nodotas Jabilukas aborigēnu zemes fondam. Zemes trests un Nacionālo parku direktors 1991. gada martā noslēdza nomas līgumu.

1987. gadā tika iesniegts zemes pieprasījums par zemi, kas atrodas Goodparla un Gimbat ganību nomās, kuras bija jāiekļauj Kakadu trešajā posmā. Vēlāk šim zemes pieprasījumam tika pievienotas arī pārējās teritorijas, kas bija jāiekļauj trešajā posmā - Gimbat Resumption un Waterfall Creek Reserve. Nepieciešamība izveidot parku pa posmiem bija saistīta ar debatēm par to, vai būtu jāatļauj derīgo izrakteņu ieguve Guratbā (Coronation Hill), kas atrodas tā sauktās Slimības zemes (Sickness Country) teritorijas vidū. Galu galā tradicionālo īpašnieku vēlmes tika respektētas, un Austrālijas valsts valdība nolēma, ka Guratba kalnā derīgo izrakteņu ieguve netiks veikta.

1996. gadā zeme trešajā posmā, izņemot bijušās Goodparla ganību nomas līgumus, tika nodota Gunlom Aborigēnu zemes fondam un iznomāta Nacionālo parku direktoram, lai to turpinātu apsaimniekot kā Kakadu daļu.

Cilvēku, kas nav aborigēni, ierašanās

Izpētnieki

Ķīnieši, malajieši un portugāļi apgalvo, ka viņi bijuši pirmie Austrālijas ziemeļu piekrastes pētnieki, kas nav aborigēni. Pirmais saglabājies rakstisks ziņojums ir no holandiešiem. Jans Karstenzs 1623. gadā devās uz rietumiem pāri Karpentārijas līcim uz vietu, kas, domājams, ir Groote Eylandt. Nākamais 1644. gadā to apmeklēja Ābels Tasmans. Viņš bija pirmais cilvēks, kas fiksēja eiropiešu kontaktus ar aborigēniem. Gandrīz gadsimtu vēlāk Metjū Flinderss 1802. un 1803. gadā apsekoja Karpentārijas līci.

Angļu jūrasbraucējs Filips Pārkers Kings (Phillip Parker King) no 1818. līdz 1822. gadam iebrauca Karpentārijas līcī. Šajā laikā viņš nosauca trīs aligatoru upes par godu lielajam krokodilu skaitam, kurus viņš uzskatīja par aligatoriem.

Ludvigs Leihhards bija pirmais Eiropas sauszemes pētnieks, kas 1845. gadā apmeklēja Kakadu reģionu, dodoties no Moretona līča Kvīnslendā uz Port Esingtonu Ziemeļteritorijā. Viņš devās pa Džima Džima strautu no Arnhemas zemes nogāzes lejup, pēc tam pa Dienvidu aligatoru, tad šķērsoja Austrumu aligatoru un devās uz ziemeļiem.

1862. gadā Džons Makduols Stjuarts ceļoja gar Kakadu dienvidrietumu robežu, taču neredzēja nevienu cilvēku.

Pirmie neaborigēni, kas apmeklēja Austrālijas ziemeļu daļu un ilgstoši kontaktējās ar aborigēniem, bija makaši no Sulavesi un citām Indonēzijas daļām. Iespējams, kopš 17. gadsimta pēdējās ceturtdaļas viņi ar buru laivām, ko sauca par praus, katru mitro sezonu devās uz Austrālijas ziemeļiem. Viņi ieradās ievākt trepangus (jūras gurķus), bruņurupuču čaulas, pērles un citus vērtīgus priekšmetus, ko tirgot savā dzimtenē. Aborigēni palīdzēja ievākt un apstrādāt trepangas, kā arī vākt un apmainīties ar citām precēm.

Nav pierādījumu par to, ka makasānieši būtu pavadījuši laiku Kakadu piekrastē. Ir pierādījumi par zināmiem kontaktiem starp makasiešu kultūru un Kakadu apgabala aborigēniem. Parkā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrastie atradumi ir stikla un metāla izstrādājumi, kas, visticamāk, ir nākuši no makasaņiem vai nu tieši, vai arī tirdzniecībā ar Koburgas pussalas iedzīvotājiem.

19. gadsimta sākumā briti mēģināja izveidot vairākas apmetnes Austrālijas ziemeļu piekrastē: Dundasasas forts Melvilas salā 1824. gadā, Velingtonas forts Raflesa līcī 1829. gadā un Viktorijas apmetne (Port Essington) Koburgas pussalā 1838. gadā. Viņi vēlējās nodrošināt Austrālijas ziemeļus pirms frančiem vai holandiešiem, kas bija kolonizējuši salas tālāk uz ziemeļiem. Visas britu apmetnes cieta neveiksmi dažādu iemeslu dēļ, piemēram, ūdens un svaigas pārtikas trūkuma, slimību un izolētības dēļ. Ir grūti novērtēt šo apmetņu ietekmi uz vietējiem aborigēniem un to, kādas attiecības izveidojās starp viņiem un britiem. Protams, daži aborigēni strādāja šajās apmetnēs. Pastāvīgi pastāvēja draudi saslimt ar jaunām slimībām. Tāpat kā citās Austrālijas daļās, slimības un to radītie traucējumi sabiedrībā izpostīja vietējos aborigēnus.

Bišu mednieki

Arī Kakadu reģionam ir bijusi liela ietekme uz ūdens bifeļu dzīvi. Līdz 1880. gadiem no agrīnajām apmetnēm izbēgušo bifeļu skaits bija pieaudzis tik ļoti, ka to medības ādu un ragu iegūšanai bija ekonomiski izdevīgas.

Rūpniecība sākās Adelaides upē netālu no Darvinas un pārcēlās uz austrumiem uz Mērijas upes un Aligatora upes reģioniem.

Lielākā daļa bifeļu medību un ādu apstrādes tika veikta sausajā sezonā, no jūnija līdz septembrim, kad bifeļi pulcējās ap atlikušajām bifeļdambjiem. Mitrajā sezonā medības tika pārtrauktas, jo zeme bija pārāk dubļaina, lai sekotu līdzi bifeļiem, un savāktās ādas sapūst. Bišu medību nozare kļuva par nozīmīgu aborigēnu darba devēju sausās sezonas mēnešos.

Misionāri

Misionāriem bija liela ietekme uz Aligatora upes apgabala aborigēniem. Daudzi cilvēki dzīvoja un mācījās misijās. Gadsimta sākumā reģionā tika izveidotas divas misijas. Kapalga Native Industrial Mission tika dibināta 1899. gadā netālu no Dienvidu Aligatora upes, bet darbojās tikai četrus gadus. Oenpelli misija sākās 1925. gadā, kad Anglikāņu baznīcas misionāru biedrība pieņēma Ziemeļteritorijas administrācijas piedāvājumu pārņemt šo teritoriju, kas tika izmantota kā piena lopkopības ferma. Oenpelli misija darbojās 50 gadus.

Daži rakstnieki un antropologi apgalvo, ka misionāri, cenšoties "civilizēt un institucionalizēt" aborigēnus, piespieda viņus atteikties no sava dzīvesveida, valodas, reliģijas, ceremonijām un mainīt visu dzīvesveidu. Citi saka, ka, lai gan viņi, iespējams, neizmantoja labākās metodes sava mērķa sasniegšanai, misionāriem rūpēja aborigēni laikā, kad plašākajai Austrālijas sabiedrībai tas nebija svarīgi.

Pastnieki

Top Endā lēnām sākās ganību nozares attīstība. No 1889. gada pakāpeniski atteicās no ganību nomas Kakadu apgabalā, jo Viktorijas upes un Barklijas Galda zemes bija labāki ganību reģioni.

1870. gadu vidū uz lielu daļu no Goodparla un Gimbat dienvidu Kakadu teritorijas pretendēja trīs lopkopji - Roderiks, Traverss un Sergisons. Vēlāk nomas tiesības tika nodotas vairākiem īpašniekiem, taču visi tie bija neveiksmīgi. 1987. gadā abas stacijas atguva Sadraudzības savienība un pievienoja Kakadu nacionālajam parkam.

Nourlangie nometnē atradās kokzāģētava, ko, iespējams, pirms Pirmā pasaules kara sāka celt ķīniešu strādnieki, lai izzāģētu apvidū augošās cipreses priedes. Pēc Otrā pasaules kara tur tika veiktas vairākas nelielas darbības, tostarp dingo šaušana un ķeršana ar lamatām, brumbiju šaušana, krokodilu šaušana, tūrisms un mežsaimniecība.

Nourlangie nometnē 20. gadsimta 50. gados atkal atradās kokzāģētava, līdz tika izcirstas cipreses priedes. 1958. gadā tā kļuva par safari nometni tūristiem. Drīz pēc tam līdzīga nometne tika izveidota Patongā un Muirellas parkā. Cilvēki tika ievesti, lai medītu bifeļus, krokodilus un makšķerētu.

Krokodilu mednieki bieži izmantoja aborigēnu prasmes, ko viņi bija apguvuši krūmos. Atdarinot valabija astes sitienu pa zemi, aborigēnu mednieki varēja pievilināt krokodilus, tādējādi atvieglojot dzīvnieku nošaušanu. Izmantojot papīra mizas plostus, viņi varēja izsekot ievainotā krokodila kustībai un iegūt liemeni ādas novilkšanai. Pēc tam ādas tika pārdotas ādas izstrādājumu izgatavošanai. Aborigēni kļuva mazāk iesaistīti komerciālajās krokodilu medībās, kad sākās nakts prožektoru šaušana. Kopš 1964. gada saldūdens krokodili ir aizsargāti ar likumu, bet sāļūdens krokodili - kopš 1971. gada.

Kalnrūpniecība

Minerāli tika atrasti Top Endā Austrālijas sauszemes telegrāfa līnijas būvniecības laikā no 1870. līdz 1872. gadam Pine Creek - Adelaides upes rajonā. Pēc tam sekoja vairāki īsi kalnrūpniecības uzplaukumi.

Ziemeļaustrālijas dzelzceļa līnijas izbūve palīdzēja kalnraču nometnēm, un tādas vietas kā Burrundie un Pine Creek kļuva par pastāvīgām apmetnēm. Kalnraču nometnes un jaunās apmetnes aizvilināja daudzus aborigēnus no Kakadu. Nav zināms, ka raktuvēs būtu strādājuši aborigēni, taču to piekļuve alkoholam un citām narkotikām bija ļoti ietekmējusi šo reģionu.

20. gadsimta 20. gados Imarlkba, netālu no Barramundi Creek, un Mundogie Hill tika uzsākta neliela mēroga zelta ieguve, bet 30. gados - Moline (iepriekš saukta par Eureka un Northern Hercules raktuvēm), uz dienvidiem no parka. Šajās raktuvēs tika nodarbināti daži vietējie aborigēni.

1953. gadā Dienvidu Aligatora upes ielejā tika atklāts urāns. Nākamajā desmitgadē darbojās trīspadsmit nelielas, bet bagātas urāna raktuves, un 1957. gadā tajās strādāja vairāk nekā 150 darbinieku. Nevienā no šīm raktuvēm nebija nodarbināti aborigēni.

20. gadsimta 70. gadu sākumā Ranger, Jabiluka un Koongarra tika atklātas lielas urāna atradnes. Austrālijas valdība sāka izmeklēšanu par zemes izmantošanu Aligatora upju reģionā. Ranger Urāna vides izmeklēšana (pazīstama kā Foksa izmeklēšana) ieteica sākt ieguvi Ranger atradnē. Tajā arī bija teikts, ka Jabiluka un Koongarra vietas ir jāattīsta un ka raktuvju atbalstam ir jāuzceļ pilsēta (Fox et al. 1976, 1977). Ranger raktuvei un Jabiru apkalpojošajai pilsētai ir bijusi liela ietekme uz aborigēniem. Aborigēniem ir dažādi viedokļi par kalnrūpniecību.

Kakadu mitrāji


Kakadu atsegums


Ubirr aborigēnu klinšu mākslas vieta


Klinšu mākslas gleznojums Ubirrā


Ūdens bifeļi mitrājos


Sāļūdens krokodils Kakadu.


Urāna raktuve Ranger.

Klimats

Kakadu atrodas tropos, starp 12° un 14° uz dienvidiem no ekvatora. Klimats ir musonu klimats ar diviem galvenajiem gadalaikiem: sauso sezonu un lietus sezonu. Ar terminu "uzkrāšanās" apzīmē maiņu starp sauso un lietus periodu. Sausajā sezonā (no aprīļa/maija līdz septembrim) pūš sausi dienvidu un austrumu pasāti. Mitrums ir salīdzinoši zems, un lietus ir neparasts. Jabiru vidējā maksimālā temperatūra jūnijā-jūlijā ir 32 °C. Pastiprināšanās laikā (no oktobra līdz decembrim) apstākļi var būt ļoti neērti, jo ir augsta temperatūra un augsts mitruma līmenis. Tomēr "uzplūdu" vētras ir iespaidīgas un ar daudziem zibens spērieniem. Jabiru vidējā maksimālā temperatūra oktobrī ir 37,5 °C.

Lietus sezonā (no janvāra līdz martam/aprīlim) ir silts laiks un lietus. Lielāko daļu lietus rada musonu ieplakas, kas veidojas virs Dienvidaustrumāzijas. Dažkārt tropiskie cikloni izraisa ļoti spēcīgas lietusgāzes nelielās teritorijās. Jabiru vidējā maksimālā temperatūra janvārī ir 33 °C. Gada nokrišņu daudzums Kakadu nacionālajā parkā svārstās no 1565 mm Jabiru līdz 1300 mm Mary River reģionā.

Aborigēni, bininj/Mungguy, Kakadu reģionā nosauca pat sešus gadalaikus:

• Gunumeleng - no oktobra vidus līdz decembra beigām, pirms musonu vētras sezona ar karstu laiku un pērkona negaisiem pēcpusdienās.
• Gudjewg - no janvāra līdz martam, musonu sezona ar pērkona negaisiem, spēcīgām lietusgāzēm un plūdiem; karstums un mitrums izraisa augu un dzīvnieku dzīves uzplaukumu.
• Banggerreng - aprīlis, "vētru laiks", kad plūdu ūdeņi aizplūst, bet spēcīgas, vējainas vētras nogāž zālienus.
• Jege - no maija līdz jūnija vidum, vēsākā laikā ar zemu mitruma līmeni, aborigēni sāka dedzināt mežus, lai "attīrītu zemi" un veicinātu jaunu augāju ganību dzīvniekiem.
• Wurrgeng - no jūnija vidus līdz augusta vidum, aukstais laiks ar zemu mitruma līmeni; lielākā daļa strautu pārstāj tecēt un palienes ātri izžūst.
• Gurrung - no augusta vidus līdz oktobra vidum, karsts un sauss laiks ar aizvien sarūkošiem billabongiem.

Lietusgāžu periodi un ilgstoši sausuma periodi nozīmē, ka Kakadu var mainīt savu izskatu atkarībā no gadalaika, tāpēc šī vieta ir pelnījusi vairāk nekā vienu apmeklējumu.

Migla Kakadu uz billabongas.


Dzeltenā ūdens billabongs jūlijā


Kakadu nacionālajā parkā ir daudz ūdensrozes, piemēram, lotosa ziedu.

Flora

Dažādo ģeoloģisko apgabalu, reljefa formu un biotopu dēļ Kakadu ir vairāk nekā 2000 augu sugu. Tiek uzskatīts, ka Kakadu ir arī viens no visvairāk nezāļu neskartajiem nacionālajiem parkiem pasaulē.

Dažādos Kakadu ģeogrāfiskajos apgabalos ir savi specializētie augi. Apgabalā, ko dēvē par "Akmeņu zemi", aug "augšāmcelšanās zāles", kas spēj pārdzīvot ārkārtēju karstumu un sausumu, kam seko spēcīga lietus periodi. Vēsās un mitrās akmeņainās aizas, kas atrodas Akmeņu zemē, bieži vien veidojas musonu meži. Dienvidu kalnos un baseinos aug vairāki endēmiski augi, kas sastopami tikai Kakadu, piemēram, Eucalyptus koolpinensis pie Jarrangbarnmi (Koolpin Gorge). Lielu daļu Kakadu nacionālā parka aizņem līdzenumu teritorijas, un tās galvenokārt klāj eikaliptiem raksturīgi atklāti meži, kuru virskārtā ir daudz dažādu zālaugu, tostarp dzeloņzāles, grīšļi un savvaļas puķes.

Applūstošajās palienēs, kas katru gadu ir applūstošas vairākus mēnešus, sastopamas tādas grīšļu sugas kā spieķveida skraja, kā arī saldūdens mangrovju (niezošs koks), pandānu un papīra mizas koku (Melaleuca) audzes. Šajās teritorijās bieži sastopamas tādas ūdens liliju šķirnes kā zilā, dzeltenā un baltā sniegpārsliņa. Estuāros un paisuma un bēguma joslās aug mangrovju šķirnes, faktiski 39 no 47 Ziemeļteritorijā sastopamajām mangrovju sugām ir sastopamas Kakadu. Tās ir svarīgas, lai novērstu krasta eroziju. Mangroves kalpo kā barošanās un vairošanās vieta daudzām zivju sugām, tostarp barramundi.

Aiz mangrovēm plūdmaiņu līdzenumos aug izturīgi sukulenti (samfīra), zāles un grīšļi. Atsevišķas mūsoņu mežu ieplakas aug gar krastu un upju krastiem. Šajos mežos aug vairāki iespaidīgi koki, piemēram, banjana vīģe, ko var atpazīt pēc lielajām, izplatītajām gaisa saknēm, un kapokas koks ar dzeloņainu stumbru, lieliem, vaskveidīgi sarkaniem ziediem un kokvilnai līdzīgām pākstīm.

Fauna

Dažādās Kakadu nacionālā parka teritorijās mīt ļoti daudz dzīvnieku, no kuriem daudzi ir pielāgojušies noteiktiem biotopiem. Daži dzīvnieki parkā ir reti sastopami, apdraudēti, neaizsargāti vai endēmiski. Tā kā parkā valda ekstrēmi laikapstākļi, daudzi dzīvnieki ir aktīvi tikai noteiktos diennakts vai diennakts laikos vai noteiktos gadalaikos.

Parkā ir novērotas aptuveni 62 zīdītāju sugas. Lielākā daļa no tiem dzīvo atklātā mežā un mežmalās, un tie ir nakts dzīvnieki, kas apgrūtina to novērošanu. Citi, piemēram, valabiji un ķenguri, ir aktīvi vēsākā dienas laikā, un tos ir vieglāk pamanīt. Lielākie zīdītāji ir dingo, antilopīņu ķenguri, melnie valabiji, veiklie valabiji un īsspalvainie klinšu valabiji. Mazāki parastie zīdītāji ir ziemeļu koluļi, ķemmveidīgie fazagali, brūnie bandikoti, melnspalvainie koku žurkas un melnie augļspārņi. Piekrastes ūdeņos sastopami jūrasgrunduļi. Tomēr nesenie pētījumi liecina, ka gandrīz visu zīdītājdzīvnieku skaits ir mazāks visā Kakadu. Tas attiecas arī uz kādreiz plaši izplatītām un izplatītām sugām, piemēram, ziemeļu koluļiem.

Kakadu daudzajos biotopos sastopamas vairāk nekā 280 putnu sugas. Tā ir aptuveni viena trešdaļa no Austrālijas putnu sugām. Daži putni ir sastopami vairākos biotopos, bet daudzi ir sastopami tikai vienā vidē.

Līdz šim Kakadu ir konstatētas 123 rāpuļu sugas. Tā kā šie dzīvnieki ir auksti asinskāri, ķermeņa temperatūras kontrolei tiem nepieciešams siltums no ārēja avota, piemēram, saules. Tas nenozīmē, ka rāpuļi ir aktīvi tikai dienā; patiesībā tikai dažas čūskas spēj izturēt Kakadu dienas karstumu, un lielākā daļa no tām ir aktīvas naktī.

Kakadu dzīvo divas krokodilu sugas: saldūdens krokodils (Crocodylus johnstonii) un estuārais jeb sālsūdens krokodils (C. porosus). Saldūdens krokodiliem ir šaurs purns un viena rinda ar četriem lieliem kaulainiem izciļņiem, ko sauc par "skutām", uzreiz aiz galvas. Ūdenskrātuvju krokodiliem šo skrotīšu nav, un to purns ir platāks. Maksimālais saldūdens krokodila izmērs ir 3 metri, bet sāļais krokodils var sasniegt pat 6 metrus.

Kakadu 25 vardžu sugas ir ļoti labi pielāgojušās reģiona ekstrēmajiem klimatiskajiem apstākļiem. Daudzas no tām sausuma periodos ir neaktīvas. Mitrās sezonas sākumā, kad ūdenstilpnes un purvi sāk piepildīties ar ūdeni, nakts gaisu piepilda tādu varžu kā ziemeļu bulfrogas un marmora vardes skaņas. Pieplūstot ūdenim, vardēm un nīlzirgiem ir daudz barības, piemēram, aļģes, veģetācija, kukaiņi, pūču nimfas un citi nīlzirgi. Ne visas Kakadu vardes ir sastopamas mitrājos: daudzas dzīvo zemienes mežos.

Kakadu ūdenstilpēs ir konstatētas 51 saldūdens zivju suga; astoņām no tām ir ierobežots izplatības areāls. Tikai Magela Creek sistēmā vien ir konstatētas 32 sugas. Salīdzinājumam: Murray-Darling upju sistēmā, kas ir plašākā Austrālijas upju sistēma, šobrīd sastopamas tikai 27 vietējās zivju sugas. Lai gan introducētās zivis ir konstatētas lielākajā daļā Austrālijas ūdensteču, parkā nav konstatēta neviena no tām.

Kakadu dzīvo vairāk nekā 10 000 kukaiņu sugu, tostarp zirnekļi, vaboles, mušas, termīti, tauriņi un varmākas, bites, lapsenes, skudras, spāres un dzegužpirkstītes, kadisas, mušiņas, mušas bez koduma un maijvaboles. Lielo kukaiņu daudzveidību nodrošina daudzveidīgie biotopi un relatīvi augstā temperatūra visa gada garumā.

Iespējams, visuzkrītošākās kukaiņu radītās iezīmes parkā ir termītu pilskalni. Īpaši lieli un iespaidīgi ir pilskalni parka dienvidu daļā. Oranžā, zilā un melnā krāsā tērptais Leihardta zirnekļknābis, iespējams, ir visievērojamākais Kakadu teritorijā sastopamais kukaiņš. Tas sastopams arī Arnhemas zemes plato un Gregorijas nacionālajā parkā.

Īspalvainais klinšu valabips Kakadu salā


Melnkaklais stārķis Kakadu nacionālais parks


Saldūdens krokodils dzeltenajos ūdeņos.


Braukšana pie Sarkano liliju lagūnas pie Gunbalānijas


Brumby jeb brīvi skraidoši savvaļas zirgi

Vides problēmas un draudi

Kakadu ir novērotas vairākas invazīvas sugas, kas apdraud vietējo biotopu, īpaši pēdējās desmitgadēs. Ievestā fauna, tostarp ūdens bifeļi, savvaļas cūkas un pavisam nesen arī niedru krupji, ir būtiski ietekmējuši dzīvotni. Invazīvās nezāles ir Mimosa pigra, kas aizņem 800 km² no Top End, tostarp plašas Kakadu teritorijas, invazīvā paragrasa izspiež dabisko barību lielai daļai Kakadu putnu sugu. Salvinia molesta ir invadējusi Magela palieni. Nacionālā parka apgabalos, tostarp Yellow Water, mīt arī brumbiji.

Lielākais ūdenskritums parkā - Džima Džima ūdenskritums.

Zemes reljefa formas

Kakadu nacionālajā parkā ir sešas galvenās reljefa formas:

• Savannas meži
• Musonu meži
• Dienvidu pauguri un grēdas
• Nogāzes akmens valsts
• Piekraste un plūdmaiņu līdzenumi,
• Applūstošās teritorijas un billabongs

Katrai reljefa formai ir savs biotopu klāsts. Kakadu daudzveidīgās ainavas un tajās sastopamie biotopi ir tās iezīmes, kas veicināja Kakadu iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā.

Lielākā daļa Kakadu teritorijas pirms aptuveni 140 miljoniem gadu atradās zem seklas jūras, kur eskarpmenta siena veidojās no jūras klintīm, bet Arnhemas zeme - no plakana plato virs jūras. Pašlaik eskarpments paceļas 330 m virs plato un stiepjas 500 km gar parka austrumu malu un tālāk uz Arnhemas zemi. Atsegums variē no gandrīz vertikālām klintīm Džima Džima ūdenskrituma rajonā līdz atsevišķiem atsegumiem un pakāpienveida klintīm ziemeļos.

Plaisas un aizas veido tīklu, kas šķērso plato klinšu platformas. Plato virsotnē ir skarba, sausa vide, kur ūdens ātri aizplūst, un augsnes virskārta lielākajā daļā apgabalu ir ļoti maz. Šajās teritorijās ir izveidojušies reti atklāti meži un mežmalas. Tomēr strauti plato nogāzē ir izgrauzuši dziļas gravas, kurās aug augsti musonu meži. Šie apgabali veido mikroklimatu augiem un dzīvniekiem un bieži kalpo kā patvērums sausajā sezonā. Galvenā augu suga ir Allosyncarpia ternata - liels ēnains koks, kas sastopams tikai Kakadu un Arnhemas zemē.

Atkāpes ir Arnhemas zemes plakankalnes daļas, kas erozijas rezultātā atdalījušās no plakankalnes. Tās bija salas senajās jūrās, kas kādreiz klāja lielu daļu Kakadu. Zemienes līdzenumi stiepjas lielākajā daļā Top End, un tie aizņem gandrīz 70 % parka teritorijas. Augsnes ir seklas un bieži vien atrodas virs lielām laterīta (dzelzakmens) loksnēm un bieza stipri izskalotu iežu profila.

Mitrajā sezonā ūdens, kas no Arnhemas zemes plato tiek novadīts uz leju, bieži pārplūst no strautiem un upēm uz tuvējām palienēm. Plūdu ūdeņu pārnestās aluviālās augsnes papildina palienes ar barības vielām. Ar barības vielām bagātā augsne, kā arī ūdens un saules gaismas pārpilnība padara palienes par apgabalu, kur ir bagātīga augu un dzīvnieku dzīve. Sausajā sezonā ūdens ieplūst upēs, strautos un atsevišķās ūdenstilpēs jeb billabongās. Kakadu mitrāji ir iekļauti Konvencijā par starptautiskas nozīmes mitrāju aizsardzību (Ramsāres konvencija), jo tiem ir izcilas ekoloģiskās, botāniskās, zooloģiskās un hidroloģiskās īpašības.

Dienvidu pauguri un baseini aizņem lielu teritoriju parka dienvidos, tostarp Dienvidu Aligatora upes iztekas. Akmeņi šeit atsegti no Arnhemas nogāzes, kas atkāpjas; tie ir vulkāniskas izcelsmes un ārkārtīgi veci (2500 miljonu gadu). Šai reljefa formai raksturīgas nelīdzenas izciļņu grēdas, ko atdala aluviālie līdzenumi.

Kakadu piekraste un plūdmaiņu ietekmē esošās strautu un upju sistēmas (apmēram 100 kilometru garumā iekšzemē) veido šo reljefu. Upju grīvu un paisuma un bēguma apgabalu forma ievērojami mainās no sausās sezonas līdz mitrajai sezonai. Sausajā sezonā pa upju gultnēm un krastiem plūdmaiņu ietekmē nogulsnējas dūņas. Lietus sezonā upju gultnes izārda palu ūdeņi, un lieli saldūdens un sālsūdens daudzumi izplūst pāri pa plūdmaiņu līdzenumiem, kur nogulsnējas dūņas. Lielas dūņu slodzes tiek aiznestas arī uz jūru, un daļa dūņu nogulsnējas jūras dibenā kā barības vielām bagāts slānis, veidojot dūņainus ūdeņus, kas raksturīgi Kakadu piekrastei.

Upju grīvās un plūdmaiņu līdzenumos dzīvo daudzi augi un dzīvnieki, kas pielāgojušies dzīvei sāļajās dūņās, kurās trūkst skābekļa. Dominējošie biotopi ir mangrovju purvi un samfīrijas līdzenumi. Tur, kur piekrastē un upju krastos ir saldūdens avoti, veidojas atsevišķas piekrastes musonu lietus mežu joslas.

Mamukala


Nourlangie Rock

Aborigēnu klinšu mākslas vietas

Ubirr, Nourlangie Rock un Nanguluwur klinšu mākslas vietas ir pasaulslaveni aborigēnu klinšu mākslas paraugi. Šīs vietas atrodas starp klintīm, kas tūkstošiem gadu ir devušas patvērumu aborigēniem. Glezniecība šajās klinšu patversmēs tika veidota dažādu iemeslu dēļ:

• Medības - dzīvnieki bieži tika apgleznoti, lai palielinātu to skaitu un pārliecinātos par veiksmīgām medībām, ļaujot cilvēkiem sazināties ar dzīvnieka garu.
• Reliģiskā nozīme - dažās vietās gleznojumi attēlo konkrētu ceremoniju daļas.
• Stāsti un mācīšanās - stāsti par sapņu laiku.
• Burvestības un maģija - gleznas var izmantot, lai mainītu notikumus un ietekmētu cilvēku dzīvi; jautri spēlēties un praktizēties.

Ubirr ir klinšu atsegumu grupa parka ziemeļu daļā, Nadabas palienes malā. Šeit ir vairāki lieli klinšu atsegumi, kas tūkstošiem gadu garumā aborigēniem būtu bijuši lielisks patvērums. Tā kā tas atrodas netālu no Austrumaļligatora upes un Nadabas palienes, tas nozīmē, ka tur būtu bijis daudz pārtikas. Par to liecina lielākā daļa šeit sastopamo klinšu mākslas darbu. Galvenajā galerijā ir attēloti tādi dzīvnieki kā barramundi, sams, kefale, goanna, čūskas kakla bruņurupucis, cūskas degunradis, klinšu medību gredzenveidīgais opossums, valabijs un tasmānijas tīģeris (Tasmānijas tīģeris).

Šeit ir arī attēli ar varavīksnes čūsku, kas esot radījusi lielāko daļu ainavas, kā arī ar palaidnīgajiem Mimi gariem un stāstu par Namarrgarnas māsām. Daudzi ar aborigēnu klintīm saistītie stāsti ir ļoti sarežģīti un saistīti ar citiem stāstiem. Bieži vien to patiesā nozīme ir zudusi, taču tiem visiem ir savs mērķis, kas parasti ir kalpot kā mācība vai brīdinājums jauniešiem vai tiem, kas šķērso šo apvidu.

Nourlangie atrodas nomaļā Arnhemas zemes atseguma veidojumā. Šajā lielajā atsegumā ir vairākas nojumes, ko savieno celiņi un kāpnes. Patversmēs ir vairāki iespaidīgi gleznojumi, kas veltīti sapņu laikam. Stāsti, kas saistīti ar šiem mākslas darbiem, ir zināmi tikai dažiem aborigēniem un paliek noslēpumā.

Anbangbang Billabong atrodas Nourlangie klints ēnā, un tajā dzīvo dažādi savvaļas dzīvnieki, kas tradicionālajiem aborigēniem būtu nodrošinājuši labu iztiku.

Nanguluwur, nelielā mākslas vietā netālu no Nourlangie, ir vairāki klinšu mākslas stili. Tie ietver roku trafaretus, dinamiskas figūras lielās galvassegās ar šķēpiem un bumerangiem, Namandi garus un mītiskas figūras, tostarp Alkajko - sieviešu garu ar četrām rokām un ragiem. Interesants ir arī "kontaktmākslas" paraugs, kurā attēlots divstaru buru kuģis ar enkura ķēdi un aiz tā attainotu laivu.

Aborigēnu klinšu gleznojums ar Mimi gariem Anbangbang galerijā pie Nourlangie Rock


Aborigēnu klinšu gleznojums Ubirrā

Ietekme uz cilvēku

Cilvēki 19. un 20. gadsimtā šajā teritorijā ir veikuši būtiskas izmaiņas. Ūdens bifeļu ievešana no Dienvidaustrumāzijas nodarīja kaitējumu trauslajām palienēm un mitrājiem. Kopš tā laika bifeļi no šīs teritorijas lielā mērā ir aizvesti, tāpēc tagad zeme atgūstas. Krokodilu medības, kas kopš 1972. gada ir aizliegtas, ievērojami ietekmēja krokodilu skaitu. Kopš tie ir aizsargāti, krokodili ir tik veiksmīgi atveseļojušies, ka daži uzskata, ka tagad to ir pārāk daudz.

Derīgo izrakteņu ieguve ir mainījusi ainavu, bet ir saglabājusies tikai viena urāna raktuve (Ranger). Kad raktuves slēdz, raktuvju operatoriem teritorija ir jāatjauno un jāapzaļumo. Neliela apjoma mežizstrāde notika 20. gadsimta sākumā, taču par to saglabājies maz liecību. Tūrisms rada lielas pārmaiņas Kakadu nacionālajā parkā, jo katru gadu šeit ierodas simtiem tūkstošu apmeklētāju. Lai atbalstītu šo darbību, jānodrošina ceļi, takas, zīmes, nojumes, naktsmītnes, telekomunikācijas un citi pakalpojumi.

Ugunsgrēku pārvaldība

Uguns ir daļa no Kakadu nacionālā parka ainavas. Parkā ir lielas mežu un pļavu līdzenumu platības, kas ir pakļautas ilgiem sausa un karsta laika periodiem. Reģiona flora ir pielāgojusies biežiem ugunsgrēkiem. Ugunsgrēki Austrālijas ziemeļos ir mazāk bīstami nekā Austrālijas dienvidos, jo daudzi koki ir lielā mērā izturīgi pret ugunsgrēkiem, bet citi augi vienkārši ļoti ātri ataug.

Nacionālais parks veic kontrolētu dedzināšanu, konsultējoties ar tradicionālajiem īpašniekiem, kuri jau tūkstošiem gadu izmantojuši uguni kā zemes apsaimniekošanas līdzekli. Aborigēniem uguns ir svarīgs medību rīks, ko izmanto, lai izspiestu medījumu. Otrs ieguvums ir tas, ka pēc tam, kad ugunsgrēks ir izcēlies kādā teritorijā, ātri ataugošo zālaugu maigie dzinumi piesaista valabijus skaidri noteiktā teritorijā. Arī plēsīgie putni, piemēram, svilpaunie putni, izmanto ugunsgrēku, lai izspiestu mazus dzīvniekus, un parasti tos var redzēt lielā skaitā, riņķojam ap uguns fronti. Citu sugu, piemēram, baltasknābja pļavu dzenīši, skaits ir samazinājies pārāk daudzu ugunsgrēku dēļ. Aborigēni saprot, ka uguns ir nepieciešama ainavas "sakopšanai", un uzskata, ka daudzi mazi ugunsgrēki ir labāki nekā viens liels ugunsgrēks.

Tūrisms

Kakadu nacionālais parks ir viens no galvenajiem tūrisma objektiem Austrālijas ziemeļos, ko ik gadu apmeklē vairāk nekā 200 000 cilvēku. Apmeklētāji ierodas apskatīt Kakadu dramatisko ainavu, aborigēnu kultūras nozīmi un daudzveidīgo un bagātīgo savvaļas dabu. Parkā ir daudz skaistu ūdenskritumu un aizas, kas ir iecienīti apmeklētāju vidū, piemēram, Maguka, Gunlomas, Dvīņu ūdenskritums un Džima Džima ūdenskritums.

Kakadu nacionālajā parkā ir vieni no labākajiem aborigēnu klinšu mākslas piemēriem Austrālijā. Nourlangie un Ubirr vietas ir vienas no visvairāk apmeklētajām vietām parkā. Dažus no Kakadu daudzveidīgajiem savvaļas dzīvniekiem ir iespējams apskatīt tādās vietās kā Yellow Water Billabong, Cooinda, dodoties kruīzā ar savvaļas dzīvniekiem, Mamukala mitrāji vai Anbangbangbang Billabong. Kakadu reģions ir viens no pasaulē labākajiem putnu vērošanas reģioniem, jo šeit var novērot aptuveni 30 % Austrālijas putnu sugu.

Lieli sālsūdens krokodili ir sastopami arī Yellow Water un Austrumaļģu upē. Šeit uzņemtas filmas par krokodilu Dandiju. Apmeklētājiem jābūt uzmanīgiem krokodilu tuvumā, jo tie ir bijuši vainīgi vairākos uzbrukumos ar letālām sekām. Makšķerēšana ir populāra nodarbe Kakadu nacionālajā parkā. Galvenā suga ir barramundi, un populārākās vietas ir Yellow Water, South Alligator un East Alligator River. Kakadu nacionālajā parkā medības nav atļautas.

Parkā ir vairākas apmešanās vietas, kas lielākoties atrodas Jabiru pilsētā, kā arī dažādi pakalpojumi, kas apmierina apmeklētāju vajadzības. Apmeklētāji var iepazīt Kakadu nacionālo parku ar atzītu tūrisma operatoru palīdzību vai arī braukt paši. Daudzas parka vietas ir sasniedzamas ar standarta divu riteņu piedziņas transportlīdzekļiem, bet tādās vietās kā Dvīņu un Džima Džima ūdenskritumi un Gunloms ir nepieciešami četru riteņu piedziņas transportlīdzekļi. Apmeklētāji var iepazīt Kakadu nacionālo parku, izmantojot tūrisma maršrutu "Dabas ceļš" (Nature's Way), kas ir apļveida ceļš no Darvinas uz Džabiru, tad uz Katrīnu un atpakaļ uz Darvinu, mērojot aptuveni 900 km.

Makšķerēšana Dzeltenā ūdens billabongā


Termitu katedrāles pilskalni parka ikgadējo ziemas krūmāju ugunsgrēku noplicinātajā teritorijā.


Krokodilu viesnīca Jabiru


Aizlieguma peldēties zīme


Upes šķērsošana Austrumu Aligatora upē

Parka apsaimniekošana

Parks ir pasludināts saskaņā ar 1999. gada Vides aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas likumu (Likums par vides aizsardzību un bioloģisko daudzveidību), un to pārvalda saskaņā ar kopīgu pārvaldības vienošanos starp aborigēnu tradicionālajiem īpašniekiem un Nacionālo parku direktoru. Direktors pārvalda Sadraudzības nacionālos parkus ar Austrālijas parku (Parks Australia) starpniecību, kas ir Vides un ūdens resursu departamenta sastāvdaļa. Īpašumtiesības uz aborigēnu zemi parkā pieder aborigēnu zemes fondiem. Zemes tresti ir iznomājuši savu zemi Nacionālo parku direktoram, lai izveidotu nacionālo parku visu austrāliešu un starptautisko apmeklētāju priekam un labumam. Tradicionālie īpašnieki ir arī cerējuši, ka viņu zemes pārvaldīšana nacionālā parka statusā palīdzēs viņiem rūpēties par savu zemi, ņemot vērā pieaugošo un konkurējošo slodzi. Viņi uzskatīja, ka nacionālais parks ir veids, kā pārvaldīt zemi, kas aizsargātu viņu intereses un būtu labvēlīgs viņu centieniem. Austrālijas parks un Kakadu tradicionālie aborigēnu īpašnieki ir apņēmušies ievērot kopīgas parka pārvaldības principu, un pasākumi, kas palīdzēs to īstenot, ir uzsvērti Kakadu apsaimniekošanas plānā.

EPBC likums paredz, ka parkiem, kas atrodas aborigēnu zemē, ir jāizveido pārvaldes padomes. Kakadu Pārvaldības valde, kurā vairākumu veido aborigēni (desmit no piecpadsmit locekļiem), kas pārstāv tradicionālos aborigēnu zemes īpašniekus, tika izveidota 1989. gadā. Valde nosaka parka apsaimniekošanas politiku un kopā ar direktoru ir atbildīga par parka apsaimniekošanas plānu sagatavošanu. Pārvaldības plāns ir galvenais parka politikas dokuments, un tā mērķis ir līdzsvarot stratēģiskos jeb ilgtermiņa mērķus un taktiskos jeb ikdienas mērķus. Ikdienā Kakadu parka pārvaldību veic cilvēki, kas strādā Austrālijas parkā, kurš ir Austrālijas valdības Vides un ūdens resursu departamenta struktūrvienība. Aptuveni trešdaļa Kakadu darbinieku ir aborigēni.

Parka lietošanas maksa

Kakadu nacionālais parks 2010. gada aprīlī ieviesa iebraukšanas maksu. Iegūtā nauda palīdzēs apsaimniekot parka dabas un kultūras vērtības un uzlabot apmeklētājiem sniegtos pakalpojumus.

Līdzīgi kā daudzās pasaules mantojuma vietās visā pasaulē, piemēram, Yellowstone National Park, Serengeti National Park, Stonehenge, Pompeii un Herculaneum, kā arī Gīzas piramīdas, parka lietošanas maksa palīdzēs saglabāt pasaulē labāko apsaimniekošanas praksi un aprīkojumu vairāk nekā 200 000 apmeklētāju, kas katru gadu apmeklē Kakadu.

25 ASV dolāru nodeva tiks piemērota visiem starpštata un starptautiskajiem apmeklētājiem, kas ir vecāki par 16 gadiem. To var izmantot 14 dienas. Visiem Ziemeļteritorijas iedzīvotājiem un bērniem līdz 16 gadu vecumam ieeja ir bez maksas.

Vispārējās iekārtas

Kakadu nacionālo parku ar Darvinu savieno Arnhemas šoseja, bet ar Pine Creek un Katherine - Kakadu šoseja. Abi ceļi ir slēgti un piemēroti visiem laikapstākļiem, lai gan spēcīgu lietusgāžu periodos tie var būt periodiski slēgti.

Jabiru pilsētā ir vairākas naktsmītnes, degvielas uzpildes stacija, policija, medicīnas klīnika un tirdzniecības centrs ar dažādiem veikaliem. Pilsēta tika uzcelta urāna raktuvei, kas tika izveidota pirms Kakadu nacionālā parka dibināšanas, un nodrošina infrastruktūru raktuves darbiniekiem, kā arī nacionālā parka aktivitātēm un tūrismam. Jabiru ir neliela lidosta, no kuras katru dienu tiek veikti ainaviskie lidojumi. Tomēr starp Jabiru un Darvinu nav regulāras gaisa satiksmes.

Citi nelieli tūrisma centri, piemēram, Cooinda un South Alligator, piedāvā ierobežotas iespējas. Kūindā, 50 km uz dienvidiem no Džabiru pa Kakadu šoseju, atrodas Gagudju Lodge Cooinda, Yellow Water Cruises un Warradjan kultūras centrs. Cooindā ir pieejama degviela un ierobežotas rezerves, un tur ir arī neliela lidlauks ainaviskiem lidojumiem. South Alligator aptuveni 40 km uz rietumiem no Jabiru uz Arnemas šosejas atrodas viesnīca un degvielas uzpildes stacija. Pierobežas veikalā netālu no Ubirr mākslas vietas un Cahills Crossing 50 km uz ziemeļiem no Jabiru atrodas universāls veikals.

Nometnes vietas

Visā parkā ir daudz dažādu īpaši ierīkotu kempingu. Jabiru, Cooinda un South Alligator ir komerciālas kempingu zonas, un tās atrodas tuvu lielākajai daļai nozīmīgu dabas objektu šajās teritorijās. Dažos parka kempingos ir jāmaksā simboliska maksa, jo tajos ir dušas un tualetes, citi kempingi ir bezmaksas, tomēr tajos ir ierobežotas vai nav nekādu ērtību. Kempingu sarakstu var saņemt Kakadu nacionālā parka Glenn Murcutt projektētajā Bowali apmeklētāju centrā vai tā tīmekļa vietnē.

Ūdenskritums, kas pazīstams kā Twin Falls


Mamukala billabongs


Maguk, pazīstams arī kā Barramundie Gorge

Saistītās lapas

• Ranger Urāna raktuve
• Pasaules mantojuma vietu saraksts Austrālijā