Mandaisms

Mandiešu ticējumi

Mandeisms ir mantiešu tautas reliģija. Tās pamatā ir kopīga vēsture un mantojums. Nav noteikta reliģisko ticējumu un doktrīnu kopuma. Mandiešu teoloģijas pamatprincipu rokasgrāmatas nav. Mandiešu literatūras krājums ir diezgan plašs. Tas aptver arī tādas tēmas kā eshatoloģija, zināšanas par Dievu un pēcnāves dzīve. Taču tas tiek darīts nesistemātiski. Izņemot priesterus, to zina ļoti maz cilvēku.

Pamatpārliecības

Pēc E. S. Drovera (E. S. Drower) domām, mantiešu gnozi raksturo deviņas iezīmes, kas dažādās formās parādās arī citās gnostiķu sektās:

1. Pastāv augstāka būtība bez formas. Tā izpaužas, radot vairākas garīgās, ēteriskās un materiālās pasaules un būtnes. Ir Radītājs, kas nāca no tās un radīja visas šīs pasaules un būtnes. Kosmosu ir radījis arhetipiskais Cilvēks, kurš to rada līdzīgu savai formai.
2. Duālisms: kosmiskais Tēvs un Māte, Gaisma un Tumsa, Labais un Kreisais, kosmisks un mikrokosmisks sinīģisms.
3. Šī duālisma iezīme ir pretstati, pretstati, ideju pasaule.
4. Dvēsele tiek attēlota kā trimdiniece, gūstekne: viņas mājas un izcelsme ir augstākais Vienums, pie kura viņa galu galā atgriežas.
5. Planētas un zvaigznes ietekmē likteni un cilvēkus, kā arī ir vietas, kur cilvēks tiek aizturēts pēc nāves.
6. Glābēja gars vai glābēja gari, kas palīdz dvēselei tās ceļojumā cauri dzīvei un pēc tās uz "gaismas pasaulēm".
7. Simbolu un metaforu kulta valoda. Idejas un īpašības tiek personificētas.
8. "Mistērijām", t. i., sakramentiem, kas palīdz dvēselei un attīra to, lai nodrošinātu tās atdzimšanu garīgā ķermenī un pacelšanos no matērijas pasaules. Bieži vien tie ir adaptēti jau pastāvošie sezonālie un tradicionālie rituāli, kuriem ir pievienota ezotēriska interpretācija. Naoru gadījumā šī interpretācija balstās uz Radīšanas stāstu (sk. 1 un 2), īpaši uz Dievišķo Cilvēku Ādamu kā kronētu un svaidītu Ķēniņu - priesteri.
9. Iesvētītajiem ir noteikts liels noslēpums; 1., 2. un 8. nodaļas pilns skaidrojums ir paredzēts tikai tiem, kuri tiek uzskatīti par spējīgiem saprast un saglabāt gnozi.

Mandaieši tic laulībai un dzimstībai, kā arī tam, cik svarīgi šajā pasaulē ir dzīvot ētisku un morālu dzīvesveidu. Viņi piešķir lielu nozīmi ģimenes dzīvei. Līdz ar to mantieši nepraktizē celibātu vai askēzi. Tomēr mantieši atturas no stipriem dzērieniem un sarkanās gaļas. Viņi cer uz nākotni, kas būs atbrīvota no Toras ietekmes, kuru viņi uzskata par ļaunu pēc būtības. Lai gan viņi piekrīt citām gnostiķu sektām, ka pasaule ir cietums, ko pārvalda planētu arhoti, viņi neuzskata to par nežēlīgu un nedraudzīgu.

Mandaju reliģiskie teksti

Mandaēiešiem ir daudz reliģisku tekstu. Svarīgākais no tiem ir Genzā Rabbā jeb Ginza. Ginza ir vēstures, teoloģijas un lūgšanu apkopojums. Genzā Rabbā ir sadalīta divās daļās - Genzā Smālā jeb "Kreisā Ginza" un Genzā Yeminā jeb "Labā Ginza".

Pirms iespiedmašīnas izgudrošanas cilvēki kopēja tekstus ar roku. Cilvēkus, kas to darīja, sauca par rakstvežiem. Katra cilvēka rokraksts ir īpašs. Tā tas bija arī ar rakstvežiem. Rakstnieks varēja savienot divus burtus noteiktā veidā vai arī viņš varēja īpašā veidā izdarīt punktus uz tiem burtiem, kuros tie ir. Jorunns J. Beklijs aplūkoja šīs īpašās zīmes, ko pārrakstītāji atstāja kreisajā Ginzā. Šādā veidā viņš varēja pierādīt, ka šī teksta pārrakstīšana sniedzas līdz mūsu ēras 2. gadsimta beigām vai 3. gadsimta sākumam. Šīs īpašās atzīmes liecina, ka mandeikieši pastāvēja vēlākais vēlā Arsakīdu perioda laikā. To pastiprina arī leģenda ar nosaukumu Harrān Gāwetā. Saskaņā ar šo leģendu mandieši pēc Jeruzalemes sagraušanas mūsu ēras 1. gadsimtā pēc Kristus dzimšanas pameta Palestīnu un apmetās uz dzīvi Arsaķīdu impērijas teritorijā. Lai gan Ginza turpināja attīstīties Sasaņu un islāma impērijas valdīšanas laikā, tikai nedaudzas tekstuālās tradīcijas var pretendēt uz tik plašu pēctecību.

Citas svarīgas grāmatas ir Qolastā, "Manduiešu kanoniskā lūgšanu grāmata", ko tulkojis E. S. Drowers. Viens no svarīgākajiem mandejiešu rakstu darbiem ir Draša d-Iahia "Jāņa Kristītāja grāmata". Šī grāmata ir pieejama gan lajiem, gan iesvētītajiem. Pastāv arī daudzi citi reliģiskie teksti, piemēram, rituālu komentāri, kurus parasti izmanto tikai priesterības pārstāvji.

Valoda, kurā sākotnēji tika sarakstīta mandaišu reliģiskā literatūra, ir pazīstama kā mandaišu valoda, un tā pieder aramiešu dialektu saimei. Tā ir rakstīta ar Partijas kancelejas rakstības kursīvā variantā. Lielākā daļa mandiešu laicīgo iedzīvotāju nerunā šajā valodā. Daži mandiešu kopienas locekļi Irānā (aptuveni 300-500 no aptuveni 5000 Irānas mandiešu) turpina runāt nemandiešu valodā, kas ir šīs valodas mūsdienu versija.

Galvenie pravieši

Mandaiešiem ir vairāki pravieši. Iahia jeb Iuhana "Jānim Kristītājam" ir īpašs statuss, augstāks nekā viņa loma kristietībā un islāmā. Mandaieši neuzskata Jāni par savas reliģijas dibinātāju. Viņi viņu pielūdz tikai kā vienu no saviem lielākajiem skolotājiem. Savu ticību viņi saista ar Ādamu.

Mandaieši apgalvo, ka Jēzus bija mšiha kdaba "viltus mesija", kurš mainīja Jāņa dotās mācības. Tomēr mandaišu vārds k(a)daba ir cēlies no divām saknēm: pirmā sakne, kas nozīmē "melot", tradicionāli tiek piedēvēta Jēzum; otrā sakne, kas nozīmē "rakstīt", varētu sniegt otru nozīmi, proti, "grāmata". Daži mantieši, kurus, iespējams, motivē ekumēnisks gars, apgalvo, ka Jēzus nebija "melojošais Mesija", bet gan "grāmatu Mesija". Šī "grāmata", domājams, ir kristiešu evaņģēliji. Šķiet, ka tā ir tautas etimoloģija bez atbalsta mandiešu tekstos.

Tāpat mandieši uzskata, ka Ābrahāms, Mozus un Muhameds bija viltus pravieši, bet atzīst citus monoteisma tradīciju praviešus, piemēram, Ādamu, viņa dēlus Hibilu (Ābelu) un Šitilu (Setu), viņa mazdēlu Anušu (Enošu), kā arī Nuhu (Noasu), viņa dēlu Sāmu (Šēmu) un viņa dēlu Rāmu (Āramu). Pēdējos trīs viņi uzskata par saviem tiešajiem priekštečiem.

Priesteri un laji

Pastāv stingrs dalījums starp mantiešu lajiem un priesteriem. Saskaņā ar E.S. Drower (The Secret Adam, ix lpp.):

[T]tos no kopienas, kam ir slepenas zināšanas, sauc par Naṣuraiia - Naṣorejiešiem (vai, ja smagais "ṣ" tiek rakstīts kā "z", tad par Nazorēniem). Tajā pašā laikā nezinošie vai puslīdz nezinošie laji tiek dēvēti par mantejiešiem, Mandaiia - 'gnostiķiem'. Kad cilvēks kļūst par priesteri, viņš atstāj "mantejismu" un iestājas tarmidutā, "priesterībā". Pat tad viņš vēl nav sasniedzis patiesu apgaismību, jo tā, saukta par 'Naṣiruta', ir paredzēta tikai dažiem. Tie, kam ir tās noslēpumi, var saukt sevi par naṣoriešiem, un "naṣorietis" mūsdienās apzīmē ne tikai to, kurš stingri ievēro visus rituālās tīrības noteikumus, bet arī to, kurš izprot slepeno doktrīnu.

Mandejismā ir trīs priesterības pakāpes: tarmidia "mācekļi" (nemandiešu tarmidānā), ganzibria "dārgumu glabātāji" (no senspersiešu ganza-bara "id.", nemandiešu ganzeḇrānā) un rišamma "tautas vadītājs". Pēdējais amats, kas ir augstākais mandiešu priesterības līmenis, daudzus gadus bija vakants. Pašlaik augstākais pašlaik ieņemamais amats ir ganzeḇrā - tituls, kas pirmo reizi reliģiskā kontekstā parādās aramiešu rituāla tekstos no Persepolisas (ap 3. gs. p. m. ē.) un kas, iespējams, ir saistīts ar kamnaskires (elamiešu < qa-ap-nu-iš-ki-ra> kapnuskir "dārgumu glabātājs"), Elimaidas (mūsdienu Husestāna) valdnieku titulu hellēnisma laikmetā. Tradicionāli uz rišamma amatu var pretendēt jebkurš ganzeḇrāns, kas kristījis septiņus vai vairāk ganzeḇrānus, lai gan mantiešu kopiena kā vienots kopums vēl nav apvienojusies aiz kāda viena kandidāta.

Mūsdienu priesterības pirmsākumi meklējami ^19. gadsimta pirmajā pusē. 1831. gadā holēras uzliesmojums izpostīja reģionu un iznīcināja vairumu, ja ne visus mandiešu reliģiskos autoritātes. Divi no izdzīvojušajiem akolītiem (šgandia), Jahija Bihrams un Rams Zihruns, atjaunoja priesterību, pamatojoties uz savu izglītību un tekstiem, kas viņiem bija pieejami.

Saistītās grupas

Saskaņā ar Ibn al-Nadima fihristu Mani, manihejisma pamatlicējs, bija audzināts Elkasaītu (Elcesaītu vai Elhasaītu) sektā. Elkasaīti bija kristiešu kristiešu kristiešu sekta, kas, iespējams, bija radniecīga mantiešiem. Šīs sektas locekļi valkāja baltu apģērbu un kristīja tāpat kā mandieši. Viņi dzīvoja Jūdejas austrumos un Mezopotāmijas ziemeļos. Saskaņā ar Harranas Gawaitā leģendu mandejieši no turienes pārcēlās uz Mezopotāmijas dienvidiem. Vēlāk Mani atstāja elkasiešus, lai nodibinātu savu reliģiju. Mandaiešu pētnieks Sāve-Sēderbergs pierādīja, ka Mani sarakstītie Toma psalmi ir cieši saistīti ar mandiešu tekstiem. Tas nozīmētu, ka Mani bija piekļuve mantiešu reliģiskajai literatūrai.

Citas grupas, kas tiek identificētas ar mandejiešiem, ir Epifānija aprakstītie "nasorieši" un Dosithei, kurus savā "Scholion" piemin Teodors Bar Kōnī. Ibn al-Nadims piemin arī grupu, ko dēvē par Mughtasila, "pašapliecinātajiem", kurus var identificēt ar vienu vai otru no šīm grupām. Šīs sektas locekļi, līdzīgi kā mandaieši, valkāja baltu apģērbu un veica kristības.

Ir grūti pateikt, vai tādas grupas kā elkasieši, mughtasilieši, nasorieši un dositieši ir radniecīgas ar mantejiešiem vai viena ar otru. Nosaukumi liecina, ka pastāv vairākas dažādas grupas. Liela daļa šo grupu mācību ir slepenas. Tas apgrūtina izpratni par šo grupu būtību vai to savstarpējām attiecībām.

Mandaieši šodien

Vajāšana

SadamaHuseina laikā mandeāņi tika atzīti par reliģisko minoritāti. Daudzi no viņiem ir amatnieki, piemēram, kalēji vai zelta un sudraba tirgotāji. Šie cilvēki piederēja pie vidusšķiras. Kopš valdības maiņas Irākā islāma ekstrēmisti viņus ir vajājuši. Ir arī ziņas par uzbrukumiem sievietēm, kuras atsakās nēsāt plīvurus. Tā rezultātā lielākā daļa Irākas mandaju ir aizbēguši, un mandaju kopienai Irākā draud izmiršana.

Irānā mandeāņiem nav problēmu ar vardarbību, taču viņiem ir aizliegts pilnvērtīgi piedalīties pilsoniskajā dzīvē, jo viņiem ir aizliegts piedalīties Gozinesa likums. Šis likums un citi gozineša noteikumi paredz, ka cilvēkiem, kuri vēlas piekļūt nodarbinātībai, izglītībai un virknei citu jomu, ir jāveic reliģiskā pārbaude. Ļoti svarīga šīs pārbaudes procedūras daļa ir uzticība islāma principiem. Šie likumi regulāri tiek piemēroti, lai diskriminētu reliģiskās un etniskās grupas, kas nav oficiāli atzītas, piemēram, mandejiešus.

Daudzi aizbrauca Irākas kara dēļ

Deviņdesmito gadu sākumā Irākā bija vairāk nekā 60 000 mandaišu. 2007. gadā tur bija palikuši tikai aptuveni 5000 līdz 7000; vairāk nekā 80 % irākiešu mandaišu bija bēgļi Sīrijā un Jordānijā. Tas ir Irākas kara rezultāts. Neliels mandaišu skaits ir Austrālijā (2006. gadā - aptuveni 3500), Kanādā, ASV (aptuveni 1500), Apvienotajā Karalistē (aptuveni 1000) un Zviedrijā (aptuveni 5000).

Pašreizējais mandiešu statuss ir mudinājis vairākus amerikāņu intelektuāļus un pilsonisko tiesību aktīvistus aicināt savu valdību piešķirt bēgļa statusu šai kopienai. Laikrakstā New York Times 2007. gadā tika publicēts raksts, kurā Swarthmore profesors Nataniels Deičs (Nathaniel Deutsch) aicināja Buša administrāciju nekavējoties rīkoties, lai saglabātu šo kopienu:

Amerikas Savienotās Valstis nebija iecerējušas izskaust mandeāņus, kas ir viena no senākajām, mazākajām un mazāk saprotamajām minoritātēm Irākā. Šī izmiršana ir vienkārši vēl viena neveiksmīga un pilnīgi neparedzēta mūsu iebrukuma Irākā sekas - lai gan tas maz mierina mandeāņus, kuru 2000 gadu vecajai kultūrai draud nopietnas briesmas pazust no zemes virsas. . . . . Kad 2003. gadā Irākā iebruka amerikāņu karaspēks, Irākā, iespējams, bija 60 000 mandiešu, bet šodien to ir mazāk nekā 5000. . . . No tikai 500 irākiešu bēgļiem, kuri no 2003. gada aprīļa līdz 2007. gada aprīlim tika ielaisti Amerikas Savienotajās Valstīs, tikai daži bija mandeāņi. Un, neraugoties uz Buša administrācijas apņemšanos ielaist 7000 bēgļu finanšu gadā, kas beidzās [2007. gada 30. septembrī], valstī ieceļoja mazāk nekā 2000, tostarp tikai trīs irākiešu mandiešu ģimenes. Ja visiem irākiešu mandeiešiem tiks piešķirts priviliģēts statuss un viņiem tiks atļauts ieceļot Amerikas Savienotajās Valstīs lielā skaitā, ar to varētu pietikt, lai glābtu viņus un viņu seno kultūru no iznīcības. Pretējā gadījumā pēc 2000 gadu vēstures, vajāšanām un neatlaidīgas izdzīvošanas pēdējie gnostiķi beidzot izzudīs, kļūstot par upuriem izmiršanai, ko netīšām izraisīja mūsu valsts nolaidība Irākā.

- Nataniels Deičs, Svarthmora koledžas reliģijas profesors, 2007. gada 7. oktobris.