Krievijas vēsture: no Kijevas Krievzemes līdz mūsdienu Krievijai
Krievijas vēsture: no Kijevas Krievzemes un Zelta Ordas līdz impērijai, Padomju Savienībai un mūsdienu Krievijai — konflikti, paplašināšanās un politiskās pārmaiņas.
Krievijas vēsture sākas ar dažādām tautām un kultūrām, kas apdzīvoja plašo Eiropas un Āzijas teritoriju. Reģionā dzīvoja austrumslāvi, turku un somugru tautas. Dienvidu piekrasti ap Melno jūru agrīnajos laikos ietekmēja arī grieķu un romiešu kolonijas; šo apdzīvotību lielākoties pārtrauc vēstures kustības ap 3. gadsimtu. Vēlā antīkajā un agrīnajā viduslaiku periodā ap Melno jūru bija spiediens no hunu un dažādām turku cilšu grupām, līdz 10. gadsimtam reģionā sāka nostiprināties austrumslāvu apmetnes. Vikingu — varjagu — tirgotāji un ciltis izveidoja to, ko mūsdienās saucam par Kijevas Krievzemi, — plašu politisku vienību ar centru Kijevā, kas pastāvēja aptuveni no 9. līdz 13. gadsimtam.
Mongolu iekarošana un Maskavas pieaugums
13. gadsimtā reģionu iekaroja mongoļi, izveidojot Zelta Ordu. Mongoļu — jeb tatāru — jūgs mainīja politisko karti: vietējie kņazi maksāja nodevas un zaudēja daļu neatkarības. Mongoļu varu reģionā var vērot aptuveni līdz 15. gadsimtam, bet tajā pašā laikā vietējie varoņi un centri, it īpaši Maskava, sāka pieaugt politiskā un ekonomiskā ziņā. No Maskavas pamazām veidojās spēcīgāks centrs, kas 16. gadsimtā pārtapa par Krievijas caristi, bet vēlāk — par plašu Krievijas impēriju.
Cariskā Krievija un impērijas izplešanās
Krievijas teritorija paplašinājās gadsimtu gaitā gan rietumos, gan austrumos. Uz rietumiem bija konflikti un teritoriālas pretenzijas pret kaimiņiem — piemēram, 17. gadsimtā un agrākās periodos Polijas un Lietuvas savienība ietekmēja Maskavu un citus reģionus; pienāca laiki, kad Maskava pretiniekiem spēja pretoties un atgūt vai paplašināt ietekmi. Austrumu virzienā Krievija iekaroja un kolonizēja līdzenumus, sasniedzot un iekļaujot Sibīriju — plašu bagātu teritoriju ar resursiem, kas nodrošināja impērijas tālāku izaugsmi.
19. gadsimtā Krievija piedzīvoja gan uzplaukumu, gan reformas un krīzes. 1812. gadā Napoleons mēģināja iebrukt Krievijā, bet karadarbība un krasi ziemas apstākļi noveda pie tam neveiksmīga ekspedīcijas iznākuma. 19. gadsimtā arī tika atcelta nāve daļai feodālo attiecību, notika zemnieku atbrīvošana (1861) un pakāpeniska industriālā attīstība, kas mainīja sabiedrību un ekonomiku.
20. gadsimts: kari, revolūcijas un Padomju Savienība
Krievija cīnījās pret Vāciju 1. pasaules karā, kas radīja lielu sociālu un ekonomisku spriedzi. 1917. gadā notika divi nozīmīgi notikumi: februārī bija pirmās revolūcijas rezultātā gāzts imperators, bet rudenī — Oktobra revolūcija — Ļeņina un boļševiku vadībā, kas noveda pie varas sagrābšanas un vēlāk — karaspēka un politisko spēku pārdales. 1922. gadā tika izveidota Padomju Savienība, kas kļuva par vienu no pasaules lielvarām.
Otrajā pasaules karā Padomju Savienībai bija izšķiroša loma: karadarbība pret nacistisko Vāciju 1941–1945 gados kļuva par vienu no centrālajiem notikumiem PSRS vēsturē, un arī šeit Hitleram neizdevās sasniegt galveno uzvaru. PSRS piedzīvoja milzīgus upurus, bet arī guva teritoriālus un politiskus ieguvumus pēc kara.
Aukstais karš un padomju bloka izveide
Pēc Otrā pasaules kara sākās Aukstais karš starp PSRS un ASV, kas ilgstoši sadalīja pasauli un radīja ietekmes sfēras. Padomju Savienība īslaicīgi kontrolēja vai ieviesa pro-sociālistisku valdību daudzās Austrumeiropas zemēs, tostarp Austrumvācijā un Polijā, veidojot Varšavas līguma bloku. Aukstais karš nozīmēja bruņošanos, ideoloģisku sacensību un starptautisku spiedienu, kā arī sacensību kosmosā un ekonomikā.
PSRS sabrukums un mūsdienu Krievija
1991. gadā Padomju Savienība sabruka; no tās radās vairākas neatkarīgas valstis, un par tiesiskās pārneses veidošanos atbildīga kļuva Krievijas Federācija, kas turpināja esošās institūcijas un kļuva par starptautisku dalībnieci. 1990. gadu sākumā Krievija piedzīvoja straujas politiskas un ekonomiskas pārmaiņas, pārejot no plānveida uz tirgus ekonomiku, kas radīja gan iespējas, gan sociālas grūtības.
21. gadsimta sākumā Krievija atguva ģeopolitisko ietekmi. Bija konflikti Kaukāzā, tostarp divi konflikti Čečenijā, un vēlāk plašākas ārpolitiskas darbības un spriedze ar Rietumu valstīm. 2014. gadā Krievija anektēja Krimu no Ukrainas, un tas izraisīja plašu starptautisku reakciju, tostarp sankcijas no ASV un citu valstu puses. Pēc 2022. gada Krievijas militāras operācijas Ukrainā sākuma starptautiskā sabiedrība ieviesa papildu sankcijas, un konflikts radīja ilgstošas sekas reģionā un globāli.
Īsa apkopojuma piezīme
Krievijas vēsture ir sarežģīta un daudzslāņaina: tā ietver senas tautas, impēriju izveidi, radikālas ideoloģiskas pārmaiņas un nozīmīgu lomu pasaules politikā. No Kijevas Krievzemes un mongoļu perioda līdz cariskai impērijai, Padomju Savienībai un mūsdienu Krievijai — katrs periods atstājis dziļas ietekmes uz sabiedrību, ekonomiku un valsts identitāti. Vēstures notikumi ir bieži sarežģīti un pretēji interpretējami, tāpēc svarīgi skatīt tos plašākā kontekstā.
Grieķija un Roma (pirms 3. gs.)
8. gadsimtā p.m.ē. grieķu tirgotāji pārcēlās uz Tanaju un Fanagoriju. Bosporas karaliste (grieķu karaliste) kļuva par daļu no Romas impērijas. Mūsu ēras 2. gadsimtā pie Melnās jūras ieceļoja ģermāņi goti. Mūsu ēras 3. un 4. gadsimtā Dienvidkrievijā pastāvēja gotu oiums, līdz to iekaroja huni.
Hunu un tjurku kolonizācija (3.gs - 10.gs)
No 3. līdz 6. gadsimtam mūsu ēras Bosporas karalistē iebruka arī tādi austrumu nomadi kā huni un turku avāri.
Turku tauta - hazāri - līdz 8. gadsimtam iekaroja Volgas baseina lejteces stepes starp Kaspijas un Melno jūru. Viņi bija pazīstami ar saviem likumiem, iecietību un kosmopolītismu. Hazāri tirgojās ar Baltijas valstīm un musulmaņu Abasīdu impēriju, kuras centrs bija Bagdādē. Viņi bija svarīgi Bizantijas impērijas sabiedrotie un palīdzēja uzvarēt karos pret arābu kalifātiem. VIII gadsimtā hazāri kļuva par ebrejiem.
Krievijas turku hazaru impērija. Hazāri nāca no Austrumiem, no Vidusāzijas un Mongolijas.
Austrumslāvi (7.gs - 13.gs)
Daži no mūsdienu krievu senčiem bija slāvu ciltis. Viņi nāca no Pripetes purvu mežiem. Agrie austrumu slāvi pakāpeniski apdzīvoja Rietumkrieviju, virzoties no Kijevas uz tagadējo Suzdāli un Muromu, bet pēc tam no Polockas uz Novgorodu un Rostovu.
No 7. gadsimta rietumu Krievzemē austrumslāvu bija vairākums. Viņi lēnām un miermīlīgi sajaucās ar vietējām somugru ciltīm, piemēram, merijiem, muromiešiem un meščieriem.
Šajā laikā izplatījās arī kirilica, kas 9. gadsimtā tika izgudrota mūsdienu Bulgārijā.
Kijevas Krievzeme (882-1283)
Vikingi jeb vikingi nodarbojās ar pirātismu un tirdzniecību visā Ziemeļeiropā. 9. gadsimta vidū viņi iekaroja Baltijas jūras austrumu daļu līdz pat Melnajai un Kaspijas jūrai. Ap 860. gadu par Novgorodas valdnieku kļuva varangietis vārdā Ruriks, pirms viņi pārcēlās uz dienvidiem un iekaroja Kijevu, kas iepriekš piederēja turku hazariem. Rurika dēls Igors un Igora dēls Svjatoslavs pēc tam iekaroja austrumslāvu ciltis, iznīcināja hazāru kaganātu un cīnījās karos pret Bizantiju un Persiju.
Tā 9. gadsimtā gar Dņepras upes ieleju dzima Krievzeme. Kijevas Krievzeme kontrolēja kažokādu, vaska un vergu tirdzniecību starp Skandināviju un Bizantijas impēriju gar Volhovas un Dņepras upēm.
Ap 11. gadsimtu norvēģu valdošā šķira sajaucās ar austrumslāviem. Slāvi pārņēma grieķu kristiešu ietekmi, mēģinot sagrābt Konstantinopoli. SvjatoslavsI svinēja uzvaru vienā šādā kampaņā; viņš arī sakāva hazarus pie Volgas. Bizantijas impērija panīka, taču tā ietekmēja Krievzemi kultūras ziņā.
Piemēram, ar Bizantijas starpniecību Kijevas Krievzeme ieviesa austrumu pareizticīgās kristietības slāvu variantu. Viņi kļuva kristieši 988. gadā.
Tad Jaroslavs Gudrais uzrakstīja dažus likumus.
11. gadsimtā Jaroslavs Gudrais palīdzēja uzlabot ekonomiku un literatūru. Krievu valodu tik ļoti neietekmēja grieķu un latīņu valoda. Tā vietā liturģijā tieši tika lietota baznīcas slāvu valoda.
11. gadsimta beigās dienvidu stepē agrāko pečenegus nomainīja nomadu turku tauta - kipčaki (jeb kumani). Viņi izveidoja nomadu valsti pie Melnās jūras (Dešt-e-Kipčak). Ķipčaki un kijevieši cīnījās.
Ciltis Krievzemē, ierodoties varangiešiem un pirms slāvu kolonizācijas
Kijevas Krievzeme pēc 1097. gada Lībiešu koncila
Mongoļu kolonizācija (13.gs - 15.gs)
13. gadsimtā Krievzemi iekaroja mongoļu Zelta orda. Kijeva tika izpostīta. Haliču Volīniju ar laiku iekļāvās Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā, bet mongoļu pārvaldītā Vladimira-Suzdala un neatkarīgā Novgorodas Republika kļuva par mūsdienu Krievijas pamatu.
1223. gadā sašķeltie dienvidu kņazi pie Kalkas upes saskārās ar mongoļu uzbrukumu un cieta pamatīgu sakāvi. 1237.-1238. gadā mongoļi nodedzināja Vladimiras pilsētu (1238. gada 4. februārī) un citas lielākās Krievijas ziemeļaustrumu pilsētas, sakāva krievus pie Sitas upes un tad devās uz rietumiem, lai iekarotu Poliju un Ungāriju. Līdz tam viņi bija iekarojuši lielāko daļu Krievijas.
Mongoļi iznīcināja pilsētas. Dažas no tām, piemēram, Kijeva un Vladimirs, tā arī neatguvās. Jaunās pilsētas Maskava, Tvera un Ņižņijnovgoroda sāka sacensties par hegemoniju mongoļu pārvaldītajā Krievzemē. Zelta orda izveidojās 14. gadsimtā. Mongoļu kundzība Krievzemē, kā arī Krievijas kņazu pieprasījumi maksāt nodevas turpinājās aptuveni līdz 1480. gadam.
Krievu un tatāru attiecības
Pēc turku hazaru krišanas 10. gadsimtā Volgas upes iekaroja Volgas Bulgārija, kas bija daļa no Lielās Bulgārijas. 10. gadsimtā turki pieņēma islāmu un tirgojās ar Tuvajiem Austrumiem un Vidusāziju. []Pēc mongoļu iebrukumiem 1230. gados Volgas Bulgāriju pievienoja Zelta ordei. Tās iedzīvotāji pārtapa par mūsdienu čuvašiem un Kazaņas tatāriem.
Mongoļi kontrolēja Krievzemi un Volgas Bulgāriju no savas rietumu galvaspilsētas Sarajā, kas bija viena no lielākajām pilsētām viduslaiku pasaulē. Krievu kņaziem bija jāmaksā nodeva Zelta Ordas mongoļiem, ko parasti dēvēja par tatāriem. Krievu pareizticīgā baznīca pat piedzīvoja atdzimšanu Radonežas metropolīta Alekseja un Sergija laikā.
Mongoļi ietekmēja krievu militāro taktiku un transportu. Mongoļu okupācijas laikā Krievijā attīstījās pasta ceļu tīkls, tautas skaitīšana, nodokļu sistēma un militārā organizācija.
Maskavas Lielhercogiste (1283-1547)
Daniils Aleksandrovičs nodibināja Maskavu (Maskava). Vispirms viņi bija mongoļu un tatāru vasaļi.
Mongoļu valdnieki viņiem piešķīra Maskavas lielkņaza titulu un lika iekasēt nodevas no krievu kņazistēm. Maskava kļuva par Krievijas pareizticīgo baznīcas centru.
Ivans III Lielais
15. gadsimtā Maskavas kņazi turpināja konsolidēt Krievijas zemes, lai palielinātu savu iedzīvotāju skaitu un bagātību. Visveiksmīgākais no tiem bija Ivans III, kurš lika pamatus krievu nācijai. Ivans sacentās ar Lietuvas dižkunigaitiju par kontroli pār Dņepras un Okas upju augšējiem baseiniem.
Ivans III spēja anektēt Novgorodu un Tveru. Tā rezultātā Maskavas Lielkņazistes lielkņazistes lielums trīskāršojās.
Tad Ivans gāza valdošos tatārus un Zelta Ordu, kas tagad bija sadalījusies vairākos hanātos un ordās. Ivans vēlējās aizsargāt dienvidu robežas no Krimas tatāriem un citām turku-mongoļu armijām. Viņš uzcēla Lielo Abatu jostu, piešķīra zemi muižniekiem apmaiņā pret militāro dienestu. Tas paplašināja armiju.
Galu galā Ivans IV kļuva par pirmo Krievijas valdnieku, kurš sevi dēvēja par caru.
Ivans III trīskāršoja savas valsts teritoriju, izbeidza Zelta Ordas kundzību pār Krievzemi, atdzīvināja Maskavas Kremli. Taču viņš bija arī noskaņots pret katolicismu un izolēja Krieviju no Rietumu civilizācijas.
Timuridas impērija (14 c)
14. gadsimtā Timurs iekaroja daļu Dienvidkrievijas un kādu laiku bija okupējis Maskavu.
Batu hana veiktā Suzdālas izlaupīšana 1238. gada februārī: miniatūra no 16. gadsimta hronikas
Krievijas cariste (1547-1721)
Ivans IV Briesmīgais
"Ivans Briesmīgais" palielināja cara pilnvaras. Viņš atbrīvojās no daudziem cilvēkiem, kas viņam nepatika par mazākajām lietām. Taču viņš palīdzēja attīstīt Krieviju un pielāgot jaunus likumus, kā arī mazināja baznīcas ietekmi.
Ivans anektēja Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas hanistes. Tagad Krievijā dzīvoja musulmaņu tatāru iedzīvotāji, un tā kļuva par multietnisku un daudzkonfesionālu valsti. Stroganovu dzimta kontrolēja arī Urālu un algoja krievu kazaķus, lai kolonizētu Sibīriju.
Ivans sadalīja Krieviju un izveidoja opričinu. Tur Ivans 1570. gadā Novgorodas slaktiņā nogalināja muižniekus. Militārie zaudējumi, slimības un pārtikas trūkums novājināja Krievzemi. Krimas tatāri spēja izlaupīt Krievijas vidieni un 1571. gadā nodedzināt Maskavu. 1572. gadā Ivans apstājās.
Ivana IV valdīšanas beigās Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karaspēks iebruka Krievijas ziemeļrietumos.
Bēdu laiks
Tad sākās daudzi pilsoņu kari un ārvalstu iebrukumi, kas pazīstami kā "nemieru laiks" (1606-13). Ļoti aukstas vasaras (1601-1603) iznīcināja ražu, kas izraisīja 1601-1603. gada Krievijas badu un palielināja haosu.
Polijas un Maskavas kara laikā (1605-1618) Polijas-Lietuvas karaspēks iebruka Maskavā un iecēla marionešu valdniekus.
Taču 1612. gada 4. novembrī [22. oktobrī] Krievija beidzot atguva Maskavu.
Romanovu dinastija
1613. gada februārī par valdnieku tika ievēlēts Mihails Romanovs. Romanovu dinastija valdīja Krievijā līdz 1917. gadam.
Krievijas impērija (1721-1917)
17. gadsimtā Krievija ievērojami paplašinājās, tostarp 17. gadsimta vidū notika pirmā krievu kolonizācija Klusā okeāna reģionā, krievu-poļu karš (1654.-167. gs.) un krievu iekarošana Sibīrijā. Krievija ieguva lielāko daļu Sibīrijas teritorijas.
Krievijas revolūcija (1917-1922)
1917. gada februārī Oktobra revolūcija pilnībā gāza cara sistēmu.
Saistītās lapas
- Eirāzijas stepes
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija pirmie cilvēki, kas apmetās uz dzīvi Krievijā?
A: Pirmie Krievijā apmetās austrumslāvu, turku un somugru tautas.
Q: Kas notika 13. gadsimtā?
A: 13. gadsimtā mongoļi iekaroja reģionu un izveidoja Zelta Ordu.
J: Kā Polija un Lietuva iebruka Maskavā?
A: Polija un Lietuva iebruka Maskavā ar spēku.
J: Kad Napoleons mēģināja iebrukt Krievijā?
A: Napoleons mēģināja iebrukt Krievijā 1812. gada ziemā.
J: Kas notika 1917. gadā, kas mainīja Krievijas vēsturi?
A: 1917. gadā notika Oktobra revolūcija, un Ļeņina vadībā komunisti izveidoja jaunu valdību - Padomju Savienību.
J: Kam Otrā pasaules kara laikā neizdevās iebrukt Krievijā?
A: Otrā pasaules kara laikā Hitleram neizdevās iebrukt Krievijā.
Kāds notikums 1990. gados izraisīja mūsdienu Krievijas izveidošanos?
A:Savienība beidza pastāvēt tādu notikumu dēļ kā Dienvidslāvijas revolūcija, kas izraisīja mūsdienu Krievijas veidošanos 1990. gados.
Meklēt