1260. gadi ir desmitgade. Tā sākās 1260. gada 1. janvārī un beidzās 1269. gada 31. decembrī. Šajā periodā notika virkne nozīmīgu militāru, politisku un kulturālu pārmaiņu, kas ietekmēja gan Eiropu, gan Tuvos Austrumus, gan Āziju.
Mongoļu impērija un Tuvie Austrumi
Kublajhans 1260. gadā pasludināja sevi par Mongoļu impērijas augstāko vadoni, un laika gaitā pārcēla sava varas centra galvaspilsētu uz Pekinu (toreiz sauktu par Khanbaliq). Viņa valdīšanas sākums sakrita ar plašiem konfliktiem Āzijā — Kublajhans turpināja karu pret Ķīnas dienvidu dinastiju Song, mēģinot nostiprināt mongoļu pārvaldību Ķīnas teritorijā.
Mongolu ekspansija uz rietumiem 1260. gados tika apturēta; mongoļu armijas cieta smagas sakāves Tuvajos Austrumos un Kaukāzā. Piemēram, 1260. gadā notika liela sadursme ar Ēģiptes mamlukiem, kur Palestīnā, kad tā cīnījās pret Ēģiptes mamlukiem, mongoļu uzbrukumi tika apturēti. Mamluku spēkus vadīja jaunais sultāns Baibars, un viņu panākumi deva mamlukiem plašāku kontroli Tuvajos Austrumos, tostarp vairāku krustnešu valstu atgūšanu un mongoļu uzbrukumu apturēšanu. Mongoļu zaudējumi arī reģionos pie Kaukāza ierobežoja to tālāko izplešanos uz rietumiem.
Bizantija un Austrumeiropa
Nīkajas impērija 1261. gadā izdevīgi izmantoja situāciju un atguva kontroli pār Konstantinopoli, galu galā izbeidzot Latīņu impērijas pastāvēšanu un atjaunojot ķēniņu varu, kas bieži tiek saukta par Bizantijasimpēriju. Šī pārmaiņa atjaunoja tradicionālo byzantīniešu pārvaldību Konstantinopolē un mainīja politisko līdzsvaru reģionā.
Eiropa: kari, valdnieki un institūciju attīstība
Eiropā politikā valdīja spriedze — strīdi par teritorijām izraisīja vairākus konfliktus pa kontinentā. Anglijā izcēlās Otrais baronu karš (1264–1267), kas bija pilsoņu karš starp karaļa piekritējiem un daļu aristokrātiju, kuri pretoties Henrija III valdīšanas politikai. Konflikta pamatā bija bažas par karaļa centieniem nostiprināt absolūtu monarhiju un par valdības finanšu pārvaldību. Konflikta laikā radās arī agrīnas parlamentāras prakses — tiek uzskatīts, ka šajā periodā notika pirmās sapulces, kuras ietekmēja vēlākās parlamentārās institūcijas.
Bohēmijas valdnieks Otakars II kļuva par vienu no ietekmīgākajiem prinčiem Centrālajā Eiropā, paplašinot savas īpašuma tiesības gan karu gaitā, gan izmantojot ģimenes savienības. Ziemeļos Islande un Grenlande turpināja atzīt atzina Norvēģijas virskundzību, tomēr norvēģu ekspedīcijas uz Britu salām (piem., 1263. gada ekspedīcija uz Skotiju) sastapa pretestību — norvēģi mēģināja iebrukt Skotijā, taču skoti spēja apturēt šos uzbrukumus, pēc kuriem tika noslēgts miera līgums, kas samazināja Norvēģijas ietekmi Britu salās.
Spānijā turpinājās Rekonkista — kristīgās karaļvalstis pakāpeniski atguva teritorijas no mauriem, un šajā desmitgadē tika atgūtas vairākas svarīgas pilsētas. Tāpat šajā laikā notika arī reformas baznīcas un pontifikāta procedūrās — ilgstošas pāvesta vēlēšanas un to problēmas 1268.–1271. gadā sakņoja diskusijas un vēlākas izmaiņas, un tādējādi pāvesta ievēlēšanas veids tika pakāpeniski uzlabots un formalizēts.
Politiskajās institūcijās parādījās agrīnās parlamentārās sanāksmes — Pirmo reizi sanāca Īrijas un Anglijas parlamenti (agrīnie skati iezīmēja diskusijas par kārtību, nodokļiem un kara līdzekļu piešķiršanu), kas vēlāk attīstījās par pastāvīgām pārstāvnieciskām institūcijām.
Kultūra, zinātne un reliģija
Šajā desmitgadē tika sasniegti vairāki nozīmīgi progresi kultūras jomā. Angļu domātājs Rodžers Bēkons apmēram 1267. gadā publicējaOpus Majus, kurā apskatīja eksperimentālu metodi, optiku, valodu un zinātnes izglītību. Savukārt skolēns un teologs Tomass Akvīnas sagatavoja un izplatīja darbu Summa contra Gentiles, kas bija domāts ticības un reason saskaņošanai un misijai kristietības izskaidrošanā ne-kristīgām auditorijām.
Eiropas katedrālēs turpinājās nozīmīgi arhitektūras un skulptūru darbi. Starp ievērojamiem pieminekļiem ir Šartras katedrāle un glezniecības un skulptūras darbi, kā arī Nicola Pisano — Nikolā Pizāno — izcilās kanceļu kompozīcijas kanceles Sjēnas Duomo di Siena un darbi Pizas baptisterijā (Pizas baptisterijs). Šie darbi parāda pāreju uz naturalismu gotikas un romānikas elementu sintēzē.
Āzijā Taizemes Sukhothai karaliste 13. gadsimtā nostiprināja budismu kā svarīgu elementu un padarīja to par savu oficiālo reliģiju, kas ietekmēja gan valsts pārvaldību, gan mākslu un rakstību reģionā.
Sociālās sekas, tiesības un reliģiskā intolere
Šajā periodā pieauga arī sociālā spriedze un reliģiskā intolere. Antisemītisms vairākās Eiropas daļās saasinājās — vietējās varas iestādes pieņēma likumus, kas nosprauda ierobežojumus ebreju dzīvei (piemēram, noteikumi, ka ebreju tautības cilvēkiem jānēsā dzeltenas nozīmītes vai citi izteikti apģērba elementi). Politiskie nemieri, it īpaši Anglijā, noveda pie vardarbības pret kopienām, un šajā laikā Anglijā tika nogalināti daudzi ebreji un konfiskēts viņu īpašums. Tāpat katoļu baznīca laikā pa laikam uzstāja uz cenzūru un pārkāpumiem pret ebreju tekstiem — baznīcas institūcijas mēģināja ierobežot un reizēm arī publiski kritizēt Talmudam, kā rezultātā dažviet cenzēja to vai iznīcināja manuskriptus. Šīs prakses vēl vairāk nostiprināja dažādas sociālās un reliģiskās diskriminācijas formas.
Kopsavilkums — būtiskākie notikumi un nozīme
- Mongoļu iekšpolitiskais un militārais spiediens Āzijā, Kublajhana stāvokļa nostiprināšanās un mongoļu kustību ierobežošana Tuvajos Austrumos;
- Nīkajas impērija atjauno Konstantinopoli un izbeidz Latīņu impēriju, tātad mainās Austrumeiropas politiskais profils;
- Eiropā — pilsoņu kari un varas cīņas, kas veicina ierobežotu parlamentāru praksi un jaunu varas institūciju attīstību;
- Kultūras un intelektuālā attīstība: Rodžera Bēkona un Toma Akvīna darbi, nozīmīgi arhitektūras un skulptūras darbi katedrālēs;
- Sociālās spriedzes pieaugums, īpaši pret ebreju kopienām, un reliģiskās cenzūras prakses pastiprināšanās.
1260. gadi bija dinamiska un pārmaiņām bagāta desmitgade, kurā sadursmes starp impērijām, iekšpolitiskās cīņas un kultūras jaunievedumi kopā veidoja pāreju uz vēlām viduslaiku strukturālām izmaiņām gan Eiropā, gan ārpus tās.