Nenormālā psiholoģija

Vēsture

Pārdabiskās tradīcijas

Pārdabiska ticība ir ticība spēkam, kas ir ārpus zinātniskās izpratnes. Ir daudz kultūru, kas tic pārdabiskiem notikumiem. Pie šīm kultūrām pieder reliģiskās kultūras, kā arī senie ķīnieši, senie ēģiptieši, ebreji un senie grieķi. Šajās kultūrās ir saglabājušies raksti, kuros teikts, ka nenormāla uzvedība pārdabisku notikumu veidā radījusi dēmonus vai dievus, kas pārņem cilvēku un darbojas caur šiem cilvēkiem. To sauca par apsēstību. Romas Katoļu baznīcā tika veikti eksorcismi, lai liktu šiem dēmoniem atstāt apsēstā cilvēka ķermeni. Eksorcisms ietvēra lūgšanas, trokšņus un eikamentus. Cilvēkiem, kuriem bija nenormāla uzvedība, bieži vien teica, ka viņi ir apsēsti.

Dažās kultūrās bieži tika izmantota trepanacija. Tas bija gadījums, kad kāda cilvēka galvā tika izurbts caurums, lai atbrīvotu "ļauno garu".

Patversmes

"Trako slimnīcas" bija ēkas, kurās turēja pacientus ar nenormālu uzvedību. Eiropā tās kļuva populāras līdz ar 1774. gada Likumu par trako mītnēm, lai gan tās pastāvēja arī pirms šī likuma pieņemšanas. Patversmes bija paredzētas, lai aprūpētu cilvēkus, kuri nespēja par sevi parūpēties paši. Taču tie bija pazīstami ar to, ka bija nežēlīgi un cietsirdīgi pret saviem pacientiem. Ēkas bieži vien bija netīras un ne pārāk labi koptas.

1700. gadu beigās Viljams Tuks izveidoja reliģisku patversmi pacientiem. Tas bija pagrieziens prom no garīgo patversmju šausmām. Turklāt 1700. gadu beigās Filips Pinels sāka mudināt uzlabot garīgi slimo ārstēšanu.

Šodien 18. gadsimta ārprātīgo patversme vairs nepastāv. Lielākā daļa patversmju tika slēgtas 20. gadsimta 90. gadu beigās, jo tika izgudroti antipsihotiskiemedikamenti. Mūsdienās ir psihiatriskās slimnīcas cilvēkiem ar garīgām slimībām. To vidū ir arī Brodmūra slimnīca, kurā atrodas daži no britu bīstamākajiem noziedzniekiem ar garīgām slimībām.

Patversmes Amerikā

19. gadsimta 19. gadsimtā Doroteja Dixa cīnījās pret sliktu izturēšanos pret pacientiem psihiatriskajos patversmēs. Viņa izveidoja "garīgās higiēnas" grupu, lai mudinātu politiķus mainīt attieksmi pret garīgi slimiem cilvēkiem ASV. Kad cilvēki sāka apzināties, ka psihiatriskajos patversmēs tiek pieļautas nelikumības, tika vākti līdzekļi, lai uzlabotu attieksmi pret pacientiem un patversmēs. Tiek uzskatīts, ka Dikss ir palīdzējis izveidot 32 psihiatriskās slimnīcas. Līdz 1940. gadam psihiatriskajās slimnīcās dzīvoja vairāk nekā 400 000 pacientu.

Lielākā daļa ārstēšanas veidu joprojām bija nežēlīgi pret pacientiem un nebija efektīvi. Patversmes ātri kļuva pārpildītas. Mērija Džeina Vorda 1946. gadā uzrakstīja grāmatu "Čūskas bedre", kas pievērsa uzmanību necilvēcīgai attieksmei pret garīgi slimiem pacientiem.

Tajā pašā gadā tika izveidots Nacionālais garīgās veselības institūts. Šī organizācija nodrošināja apmācību un atbalstu garīgi slimo pacientiem un darbiniekiem, kas viņus aprūpēja. Tika pieņemts Hill-Burton Act, lai piešķirtu naudu garīgās veselības slimnīcām.

Vēlāk 1963. gadā tika pieņemts Kopienas veselības pakalpojumu likums. Ar šo likumu tika izveidotas ambulatorās ēkas, lai pacienti varētu dzīvot mājās, nevis slimnīcās. Saskaņā ar šo likumu tika izveidoti arī rehabilitācijas un kopienas aprūpes centri.

Deinstitucionalizācija

Pagājušā gadsimta 20. gadsimta beigās psihiatriskās slimnīcas bija mazāk pieņemtas. Tika uzskatīts, ka cietsirdīga izturēšanās pret pacientiem, kā arī pārapdzīvotība un dzīvesveids nav vajadzīgi. Patversmēm tika atvēlēts mazāk naudas. Tāpēc daudzi visā pasaulē tika slēgti. Psihoneiroloģisko slimnīcu slēgšanu sāka dēvēt par deinstitucionalizāciju. Pārcelšanās no patversmes uz sabiedrību bija paredzēta, lai palīdzētu pacientu attīstībai un atveseļošanai. Labu atbalsta programmu trūkuma dēļ pacienti jutās pamesti un viņiem bija grūti iekļauties normālā dzīvē. Tā rezultātā daudzi no viņiem kļuva par bezpajumtniekiem.

Nenormālas uzvedības izskaidrošana

Agrāk bija trīs veidi, kā izskaidrot nenormālu uzvedību. Tie bija pārdabisks, bioloģisks un psiholoģisks skaidrojums. Rietumu medicīnā vairs neizmanto pārdabiskus skaidrojumus. Tā vietā mēs izmantojam bioloģiskus un psiholoģiskus skaidrojumus. Bioloģiskajos skaidrojumos izmanto ģenētiku un neiroloģiju, lai izskaidrotu patoloģisku uzvedību. Bioloģiskā skaidrojuma pamatā ir tas, kā darbojas smadzenes un kā gēni maina to darbību. Psiholoģiskie skaidrojumi izmanto prāta darbību, lai izskaidrotu patoloģisku uzvedību.

Pārdabiski skaidrojumi

Agrīnajās kultūrās uzskatīja, ka nenormāla uzvedība ir saistīta ar dēmoniem, gariem un astroloģiju. Trepanācija bija tad, kad cilvēkam galvā izurbj caurumu. To darīja, lai izlaistu garus vai dēmonus no cilvēka galvas.

Eksorcismu praktizēja galvenokārt katoļu baznīca. Tika uzskatīts, ka eksorcisms aizdzen garus no cilvēka, kuru tie bija apsēduši.

Viduslaikos šāda prakse bija normāla. Tas bija laiks, kad nenormāla uzvedība tika uzskatīta par reliģisku, nevis psiholoģisku problēmu. Dažas nenormālas uzvedības tika uzskatītas par burvestībām. Cilvēki, kas tika apsūdzēti par burvestību, gandrīz vienmēr tika sodīti par šādām darbībām. Daudzos gadījumos sods bija slepkavība.

Bioloģiskie skaidrojumi

Bioloģiskā pieeja patoloģiskas uzvedības izskaidrošanai paredz, ka uzvedību var izskaidrot ar fizikāliem faktoriem. Hipokrāts bija cilvēks, kurš dzīvoja 5. gadsimtā un kuru daudzi uzskata par mūsdienu medicīnas tēvu. Viņš nepieļāva, ka psiholoģisko traucējumu cēloņi būtu ļauni gari vai astronomija. Hipokrāts uzskatīja, ka traucējumiem ir dabiski cēloņi un var atrast atbilstošus ārstēšanas veidus. Viņš pievērsās smadzeņu "četriem humoriem". Viņš uzskatīja, ka četriem humoriem ir jābūt līdzsvarā, lai garīgais stāvoklis būtu veselīgs, un, ja kāds no tiem ir spēcīgāks, parādās dažādi traucējumi. Lai līdzsvarotu humorus, Hipokrāts pacientiem lika mainīt dzīvesveidu.^p. 11 Tagad, runājot par psihisko traucējumu bioloģiskajiem skaidrojumiem, ir jaunas idejas. Taču Hipokrāta pievēršanās psihiskajiem procesiem un klīniskā prakse bija revolucionāra koncepcija.

Cits grieķu ārsts Galēns arī izmantoja zinātnisku pieeju psiholoģisko traucējumu cēloņiem. Viņš tos iedalīja fiziskās un garīgās kategorijās. Galēna uzskaitītie cēloņi bija galvas traumas, pārmērīga alkohola lietošana un dzīves pieredze. Galēna koncepcijas 18. gadsimtā ietekmēja medicīnas nozari. Galēns pievērsās psihisko traucējumu bioloģiskajiem cēloņiem. ^p. 13

Psiholoģiskie skaidrojumi

Psiholoģiski nenormālas uzvedības skaidrojumi dažkārt balstās uz uzvedības pieejā, kurā pozitīva uzvedība tiek pastiprināta, bet negatīva - ne. Šī pieeja ir vairāk vērsta uz to, lai mainītu personas faktisko uzvedību, nevis tās patieso cēloni.

Zigmunds Freids bija viens no populārākajiem 20. gadsimta psiholoģijas teorētiķiem. Metode, ko viņš izmantoja pacientu izpētei un ārstēšanai, bija pazīstama kā psihoanalīze. Hipnozes metodes izmantoja ne tikai Freids, bet arī Francs Mesmers un Nensī skolas ārsti. Tomēr Freids centās panākt, lai viņa pacienti atzītos savās dziļākajās, patiesākajās emocijās, ko dēvēja par katarsi. Viņš lika saviem pacientiem brīvi runāt par sevi brīvās asociācijās. Viņš arī veica sapņu analīzi, kurā pacienti pierakstīja un apsprieda savus sapņus. Freida darbs rosināja citus ievērojamus psihoanalīzes teorētiķus, piemēram, Karlu Jungu, Alfrēdu Adleru un Hariju Staku Sūlvinu. Vilhelms Vunts un Viljams Džeimss bija nopelni par pirmo eksperimentālās psiholoģijas laboratoriju atvēršanu. Tā rezultātā tika veikti daudzi pētījumi un izstrādātas daudzas psiholoģiskās metodes, piemēram, Ivana Pavlova un Džona B. Skinera vadītā klasiskā kondicionēšanas metode, savukārt Edvards Torndaiks un B. F. Skiners bija operantās kondicionēšanas pētījuma vadītāji. ^p. 18

Klasifikācija

DSM

Ziemeļamerikas rokasgrāmata, ko psihiatri un psihologi izmanto psiholoģisko traucējumu diagnosticēšanai un ārstēšanai, ir pazīstama kā Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmata (DSM). To ir izstrādājusi Amerikas Psihiatru asociācija (APA). Jaunākā versija tika izdota 2013. gada maijā un ir pazīstama kā DSM-5. Uz DSM paļaujas ārsti, veselības apdrošināšanas kompānijas, medicīnas uzņēmumi un juridiskā sistēma kā uz atsauci, lai izprastu un identificētu garīgos traucējumus. DSM iedala psihiskos traucējumus grupās un sniedz aprakstošas pazīmes un simptomus, kas raksturo katru traucējumu. Turklāt tajā ir uzskaitīti statistikas dati par katru traucējumu, sākot no tā biežuma vispārējā populācijā līdz visefektīvākajam ārstēšanas veidam.

Pirms diagnosticēt personai konkrētu garīgo traucējumu, speciālistam vispirms ir jānosaka, vai šī persona patiešām cieš no garīga rakstura traucējumiem. DSM definē garīgos traucējumus kā stāvokli, kas:

• galvenokārt psiholoģiska un maina uzvedību, personību vai motivāciju,
• Pilnībā attīstītā formā izraisa stresu, traucē sociālo funkcionēšanu vai uzvedību, ko cilvēks vēlētos labprātīgi pārtraukt, jo tā apdraud fizisko veselību, un
• Atšķiras no citiem stāvokļiem un tiek uzskatīta par ārstējamu.

Izmantojot DSM, pilnīga psihiatriskā diagnoze ir sadalīta piecās dimensijās, ko sauc par "asīm" un kas attiecas uz dažādām invaliditātes vai traucējumu īpašībām:

• I ass ietver visas garīgo traucējumu kategorijas, izņemot garīgo atpalicību un personības traucējumus. Šīs ass traucējumi ir līdzīgi slimībai vai slimībai vispārējā medicīnā, un tie ietver depresiju, trauksmes traucējumus, autiskā spektra traucējumus, bipolārus traucējumus un anoreksiju.
• II ass ietver garīgo atpalicību un personības traucējumus, piemēram, paranoīdus personības traucējumus, antisociālus personības traucējumus un obsesīvi kompulsīvus personības traucējumus. Šajā asī ir ietverts liels skaits traucējumu, kas visi ir saistīti ar to, kā cilvēks domā un rīkojas ar pasauli.
• III ass ietver vispārējus medicīniskus stāvokļus, vieglus medicīniskus stāvokļus un jebkādus indivīda fiziskus traucējumus. Ja izmanto pirmās trīs asis, var saskatīt sakarības, un speciālistiem ir vieglāk atrast garīgo traucējumu cēloni un efektīvi ārstēt personu.
• IV asī ir ietverti visi vides vai sociālie faktori, kam varētu būt nozīme indivīda diagnozes noteikšanā. Sliktas sociālās attiecības, tuva cilvēka nāve vai atlaišana no darba ir stresa faktori, kas var veicināt garīgo traucējumu attīstību.
• Profesionāļi V asi izmanto personām, kas jaunākas par 18 gadiem. Bērni tiek vērtēti pēc tā, cik labi viņi pašlaik tiek galā ar savu situāciju. Globālajā funkcionēšanas novērtējumā izmantoja skalu no 0 līdz 100, bet DSM-5 tā aizstāta ar aptauju un izvēles rūtiņu, kas ir mazāk subjektīva.

Psihisko traucējumu attīstībā atsevišķās DSM asis bieži vien ir saistītas kopā.

ICD-10

Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir izveidojusi Starptautisko slimību un ar tām saistīto veselības problēmu statistisko klasifikāciju (ICD), kas ir universāla garīgo traucējumu diagnostikas sistēma. ICD ir apstiprinājušas 193 PVO dalībvalstu veselības aizsardzības amatpersonas, un tā ir brīvi pieejama internetā. Tās mērķis ir palīdzēt valstīm mazināt ar garīgiem traucējumiem saistītās problēmas. DSM izmantotā kodēšanas sistēma ir izstrādāta tā, lai tā būtu saderīga ar ICD izmantoto sistēmu; tomēr daži kodi var nesakrist, jo abas publikācijas tiek pārskatītas dažādos laikos. ICD-10 tika publiskota 1994. gadā; tās jaunākais atjauninājums veikts 2010. gadā. ICD-10 5. nodaļa aptver vairāk nekā 300 garīgo un uzvedības traucējumu, kas iedalīti šādās kategorijās:

• F00-F09 Organiski garīgi traucējumi
• F10-F19 Psihiski un uzvedības traucējumi, ko izraisījusi narkotiku lietošana
• F20-F29 Šizofrēnija un maldu traucējumi
• F30-39 Garastāvokļa traucējumi
• F40-49 Neirotiski, ar stresu saistīti traucējumi
• F50-59 Uzvedības traucējumi, kas saistīti ar miesas traucējumiem un fiziskiem faktoriem
• F60-F69 Pieaugušo personības un uzvedības traucējumi
• F70-F79 Garīga atpalicība
• F80-F89 Psihiskās attīstības traucējumi
• F90-F98 Uzvedības un emocionāli traucējumi, kas attīstās bērnībā
• F99 Neprecizēti garīgi traucējumi

Tiešsaistes ICD-10 pilnībā ir pieejama šeit.

Ārstēšana

Psihoanalīze

Psihoanalīze ir terapijas veids, kas balstās uz psihoanalītisko teoriju. Šī teorija apgalvo, ka cilvēka uzvedību kontrolē neapzināti spēki, piemēram, instinkts, un ka brīvas gribas nav. Daudzas psihoanalītiskās teorijas idejas ir saistītas ar slaveno psihologu Zigmundu Freidu. Freids uzskatīja, ka garīgie traucējumi ir rezultāts bērnībā apspiestām atmiņām un emocijām; psihoanalīzes mērķis ir meklēt šīs slēptās atmiņas un emocijas un pievērst tām pacienta uzmanību. Lai iekļūtu zemapziņā, tiek izmantotas tādas metodes kā hipnoze, cerot, ka tiks atrasts traucējumu avots. Freids arī uzskatīja, ka sapņiem ir slēptas nozīmes, un bieži lūdza pacientus ierakstīt savus sapņus analīzei. Tā kā trūkst zinātnisku pierādījumu, kas pamatotu lielāko daļu Freida ideju, klīniskie psihologi psihoanalīzi izmanto reti, un to ir aizstājuši efektīvāki terapijas veidi.

Uzvedības terapija

Uzvedības terapijas pamatā ir biheiviorisma teorija, kas nosaka, ka visa cilvēka uzvedība ir stimula un pastiprinājuma rezultāts. Slavenākie biheivioristi ir Džeimss Vatsons, B. F. Skiners un Džozefs Volps. Šīs terapijas mērķis ir palielināt pozitīvu vai sociāli pastiprinošu uzvedību. Uzvedības terapiju var iedalīt trīs jomās:

1. Lietišķajā uzvedības analīzē (ABA) izmanto operantu kondicionēšanas veidu, kurā uzvedības modificēšanai izmanto pozitīvu pastiprinājumu.
2. Kognitīvi biheiviorālā terapija (CBT) ir vērsta uz pacienta uzvedības negatīvo domu un jūtu izmainīšanu, lai mainītu pacienta uzvedību.
3. Sociālās mācīšanās teorija tiek izmantota trauksmes traucējumu ārstēšanā un izpratnē. Tā ir plašāka par tradicionālo klasiskās kondicionēšanas pieņēmumu, ka bailes un trauksme ir jāapgūst tieši; sociālās mācīšanās teorija liecina, ka bērns var iegūt bailes no čūskām, piemēram, vērojot, kā kāds ģimenes loceklis, reaģējot uz čūskām, izrāda bailes.

Humānistiskā terapija

Humānistiskā terapija ir metode, kas pārņemta no Karla Rodžersa (Carl Rogers) un kuras mērķis ir koncentrēties uz klientu kā cilvēku, nevis uz viņa problēmu. Terapeits var pielāgot sesijas vidi un noskaņu tā, lai tā imitētu normālu sarunu. Tas bieži palīdz pacientam apzināties savas problēmas un dalīties ar tām ar terapeitu veiksmīgāk nekā tradicionālās konsultāciju sesijas laikā. Humānistiskā terapija ir efektīvs līdzeklis, lai nonāktu pie problēmas avota un to pienācīgi ārstētu.

Rodžers pats lietoja terminu "uz klientu orientēta terapija", kura ietver ideju, ka terapeits palīdz klientam kļūt par īstu psiholoģiski pieaugušu cilvēku.