Fjodors Dostojevskis — Brāļi Karamazovi: romāns, sižets un nozīme

I grāmata: Ģimenes vēsture

Fjodors Pavlovičs Karamazovs jaunībā bija vulgārs un ekscentrisks cilvēks, kuram pārāk patika nauda un sievietes. No pirmās sievas Adelaidas viņam bija dēls Dmitrijs Karamazovs. No otrās sievas Sofijas viņam bija Ivans un Aļoša Karamazovi. Karamazovs par saviem dēliem nerūpējās, un viņus visus audzināja draugi un radinieki. Dmitrijs, kurš ir karavīrs, atgriežas divdesmit astoņu gadu vecumā, lai saņemtu mantojumu, ko viņam bija atstājusi māte. Karamazovs grib mantojumu sev, un viņi sastrīdas un kaujas savā starpā. Aukstais, gudrais Ivans tiek aicināts pārtraukt viņu cīņu, un palīgā nāk maigais, laipnais Aļoša, kurš arī dzīvo pilsētiņā. Aļoša mācās klosterī pie vecākā Zosimas. Dmitrijs un Fjodors vienojas, ka varbūt vecākais Zosima var palīdzēt pārtraukt viņu cīņu, un Aļjoša, lai gan jūtas noraizējies par tikšanos, saka, ka viņš to noorganizēs.

II grāmata: Neveiksmīga tikšanās

Fjodors Karamazovs tikšanās laikā ir vulgārs, sarkastisks un ņirgājies, ar savām runām un stāstiem cenšas visus padarīt dusmīgus un neērtus. Aļoša ir ļoti sarūgtināts un apjucis. Savukārt vecākais Zosima ir mierīgs, pieklājīgs un pat laipns pret viņu pat tad, kad Karamazovs viņu izsmej (izjoko), sakot, lai viņš būtu godīgs pret sevi.

Dmitrijs ierodas ar nokavēšanos, un tikšanās drīz vien pārvēršas lielā cīņā starp tēvu un dēlu. Viņi ir dusmīgi viens uz otru ne tikai naudas dēļ: abi ir iemīlējuši Grūšenku, skaistu sievieti, kas dzīvo pilsētā. Kamēr viņi strīdas, vecākais Zosima pēkšņi noliecas Dmitrijam, sakot: "Piedodiet man!" Dmitrijam ir jāklausa. Dmitrijs ir ļoti satriekts, un vēlāk Zosima paskaidro Aļošai, ka viņš zina, ka Dmitrijam būs ļoti lielas ciešanas. Viņu cīņas laikā vecākais arī dodas ārā, lai dotu padomu daudziem cilvēkiem, tostarp Hohlakovas kundzei, kuras sakropļotā meita Līze turpina smieties par neveiklo Aļošu. Viņš arī mierina sievieti, kuras trīsgadīgais dēls ir miris. Iespējams, tas ir atbalss Dostojevska skumjām par savu mirušo dēlu.

III grāmata: Sensualisti

Pirms četriem gadiem Fjodors Karamazovs kļuva par tēvu ceturtajam dēlam - Smerdjakovam. Smerdjakova māte bija atpalikusi un mēma (nespēja runāt) sieviete, kuru sauca par "Smirdīgo Lizavetu". Lizaveta nomira, kad viņa dzemdēja Smerdjakovu, un viņš kļuva par Karamazova kalpu. Smerdjakovs izaug par dīvainu un ļaunu personību, un viņam ir epilepsija. Lai gan Karamazovs vienmēr izturas pret viņu kā pret kalpu, viņš tomēr nav stulbs. Viņam patīk runāt ar Ivanu par filozofiju un drīz vien viņš piekrīt daudzām Ivana idejām, īpaši domai, ka dvēsele nedzīvo mūžīgi un tāpēc nav ne laba, ne ļauna.

Dmitrijs paskaidro Aļošai, ka, būdams kareivis, viņš bijis dusmīgs, ka skaistā Katerina viņu ignorē, un mēģinājis viņu savaldzināt, sakot, ka iedos viņai 4500 rubļu, kas nepieciešami viņas tēvam, lai samaksātu parādu, ja viņa ieradīsies viņa mājās. Kad viņas tēvs parāda dēļ mēģina izdarīt pašnāvību, viņa naktī ierodas Dmitrija mājā, kā viņš viņai licis. Tomēr viņš ir tik pārsteigts un izbrīnīts par viņas pašaizliedzību, ka vienkārši dod viņai naudu, nemēģinot viņu pavedināt. Satriekta, Katerina paklanās viņam ceļos un noliecas "kā vienkārša krievu sieviete" un aizbēg. Vēlāk, kad kāds radinieks viņai uzdāvināja daudz naudas, viņa piedāvāja apprecēties ar Dmitriju, un viņi saderinājās. Taču, kad viņi ieradās Karamazova pilsētā, viņš tā vietā iemīlējās Grušenkā un pat nozaga no Katerinas 3000 rubļu, lai kopā ar Grušenku sarīkotu mežonīgu ballīti. Viņš lūdz Aļošu pateikt Katerinai, ka viņš vairs nevar būt ar viņu saderinājies, kā arī lūdz Aļošu iegūt no tēva 3000 rubļu, lai viņš varētu atmaksāt Katerinai. Aļoša ar nožēlu piekrīt. Viņš dodas uz tēva māju, kur strīdas ar Ivanu par Dievu. Viņu strīda vidū pēkšņi ieskrien Dmitrijs un "...šķiet, ka viss elle ir izjukusi...". Viņš piekāva tēvu un draud, ka kādu dienu viņu nogalinās. Aļoša palīdz savainotajam tēvam un dodas apciemot Katerinu pie Khokalovas kundzes.

Kad viņš tur dodas, viņš ir šokēts, redzot tur arī Grušenku. Grušenka tikko bija apsolījusi Katerīnai, ka neprecēsies ar Dmitriju un tā vietā apprecēsies ar mīļāko, kas viņai sen bija. Katerina ir tik laimīga, ka raud, ka Grušenka ir "...mīļais eņģelis" un ka viņa "mani ir atdzīvinājusi un padarījusi laimīgu". Katerina pat skūpsta Grušenkas rokas un lūpas un "...izturējās tā, it kā būtu iemīlējusies Grušenkā". Taču Grušenka pēkšņi apvaino Katerinu, sakot, ka viņa tomēr varētu palikt ar Dmitriju. "...nupat es pie sevis nodomāju: "Un ko tad, ja es viņu atkal iemīlēšu, to Mitju, jo reiz es viņu iemīlēju, un tas ilga gandrīz veselu stundu? Varbūt es pat tūlīt aiziešu un teikšu viņam, lai viņš atbrauc pie manis..." Lūk, cik es esmu nepastāvīga (mainīga)." Viņa arī ļaunprātīgi runā par Katerinas vizīti pie Dmitrija naktī, raudādama: "...iet pie kungiem pēc tumsas, lai mēģinātu tirgot (pārdot) savus valdzinājumus par naudu? Kāpēc, es visu par to zinu." Tas Katerinu tik ļoti sadusmo, ka viņai sākas histērijas lēkme. Kad Aļoša iziet no mājas, kalpone viņam iedod Līzes vēstuli. Līze raksta, ka viņa viņu mīl un vēlas apprecēties. Lasot vēstuli, Aļoša "klusi un mīļi" smejas, un, lūdzoties par visiem skumjajiem cilvēkiem, kurus viņš mīl, viņš iemieg mierīgu miegu.

IV grāmata: mokas

Zosima, zinot, ka drīz mirs, runā ar mūkiem un Aļošu par ticību, mīlestību un labestību. Viņš arī saka, ka cilvēkiem nevajadzētu būt nosodošiem un "...pāri visam, atcerieties - neesiet lepni!". Viņš arī saka: "Nevajag ienīst... Nekad nepārstājiet skaidrot cilvēkiem evaņģēlijus... Neesiet mantkārīgi (alkatīgi)... Nesakrājiet... Turiet ticību un aizstāviet tās karogu. Paceliet to, paceliet to augstu."

Aļoša dodas uz Hohlakovas kundzes māju, lai redzētu Katerinu. Pa ceļam viņš ierauga zēnu grupu, kas met akmeņus uz citu mazu zēnu, kurš lepni un nikni atvaira. Kad zēns aizbēg, Aļoša mēģina ar viņu aprunāties, bet zēns trāpa viņam ar akmeni un iekož viņam pirkstā. Aļoša ir noraizējies un skumjš.

Viņš ir pārsteigts, ieraugot Ivanu kopā ar Katerinu, un saprot, ka viņi ļoti mīl viens otru. Viņš cenšas panākt, lai viņi būtu godīgi pret sevi un apzinātos savas jūtas, taču viņi ir pārāk lepni, lai to izdarītu. Ivans nicinoši domā, ka viņa mīlestība nav svarīga un ka Katerīnai savā dzīvē ir vajadzīgs Dmitrijs, nevis viņš. Katerina, kas Dmitrija dēļ ir ļoti ievainota, domā, ka viņa nekad nevar būt laimīga un visi viņu galu galā nodos, tāpēc viņa lepni cenšas upurēt sevi citu cilvēku labā. Ivans aiziet.

Katerina stāsta Aļošai, ka Dmitrijs sava mazā dēla klātbūtnē piekāvis un pazemojis kādu kapteini Sņegrijevu, un viņa lūdz viņu "ļoti taktiski, ļoti delikāti, kā tu un tikai tu vari... mēģināt atdot viņam šos divsimt rubļu". Aļoša piekrīt. Viņš dodas uz kapteiņa Sņegrijeva māju un uzzina, ka viņš cieš vēl vairāk, nekā viņi zināja: viņš bija ārkārtīgi nabadzīgs, viņa bērni slimi, sieva trakoja, un Dmitrija dusmīgais pazemojums bija atņēmis arī viņa godu. Viņš arī saprot, ka Iļjuša, viņa dēls, bija tas zēns, kurš dusmīgi iekost viņam pirkstā, un tagad viņš zina, ka Iļjuša tā rīkojās tāpēc, ka bija Dmitrija brālis: un, tā kā Iļjušai krūtīs trāpīja akmens, viņš ir smagi saslimis. Aļjuša mēģina atdot 200 rubļus kapteinim Sņegrijevam. Sākumā viņš ir sajūsmināts, taču ir pārāk lepns, lai to paņemtu, un, nometis naudu, raudādams aizbēg.

V grāmata: Par un pret

Aljoša pusdieno restorānā ar brāli Ivanu, un Ivans viņam paskaidro, kāpēc viņš nevar ticēt Dievam: "Ja visiem ir jācieš, lai ar savām ciešanām iegādātos mūžīgo harmoniju, tad, lūdzu, pasaki, kas ar to jādara bērniem? Tas ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc viņiem būtu jācieš un kāpēc viņiem ar savām ciešanām būtu jāpērk harmonija." Un tad viņš saka: "Tas ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc viņiem būtu jācieš un kāpēc viņiem būtu jāpērk harmonija ar savām ciešanām. Viņš saka, ka mīlēt Dievu būtu tas pats, kas spīdzinātam cilvēkam mīlēt savu mocītāju. Aļoša atgādina Ivanam par Kristu, un Ivans kādā slavenā grāmatas nodaļā saka prozas dzejoli, ko viņš pats izdomājis un nosaucis par Lielo inkvizitoru.

"Lielais inkvizitors" ir stāsts par to, kā 16. gadsimtā Jēzus ierodas kādā Spānijas pilsētā. Viņš sāk dziedināt slimus cilvēkus, bet kāds ļoti ietekmīgs kardināls viņu iesloga cietumā. Naktī kardināls saka Jēzum, ka brīvā griba cilvēkiem ir slikta un neiespējama. "Tu viņus pārvērtēji... Cilvēks ir vājš un nicināms." Viņš runā par to, ka Jēzus atteikšanās (atteikšanās) trim Sātana kārdinājumiem bija nepareiza. Viņš saka, ka cilvēki ar brīvu gribu parasti ir pārāk vāji, lai viņiem būtu stipra ticība, un lielākā daļa cilvēku būs mūžīgi nolādēti. Viņš saka, ka šī iemesla dēļ Baznīca cenšas dot cilvēkiem drošību, nevis brīvību. Savu runu viņš noslēdz ar dusmīgiem vārdiem: "... ja kāds ir pelnījis mūsu uguni, tad tas esi tu, un es tevi rīt sadedzināsim. Dixi!" Viņš gaida, kad viņa ieslodzītais kaut ko pateiks. Bet pēkšņi, klusi, Jēzus dodas pie vecā vīra un "maigi noskūpsta viņu uz vecajām, bezkrūtainajām lūpām. Un tā ir Viņa vienīgā atbilde." Lielais inkvizitors, satriekts, palaiž Jēzu ārā un saka, ka viņam nekad vairs nedrīkst atgriezties. Jēzus aiziet. Kad Aļoša jautā: "Kas būs ar veco vīru?". Ivans atbild: "Skūpsts spīd viņa sirdī... Bet vecais vīrs turas pie savas vecās idejas."

Kad Ivans pabeidz savu stāstu, viņš saka: "...viss ir atļauts, bet vai tad arī tu pagriezīsies man muguru?" Bet Aļoša dodas pie viņa un maigi noskūpsta viņu lūpās. Ivans ir aizkustināts un saka, ka Aļoša to ir paņēmis no viņa dzejoļa. Ivans aiziet, un Aļoša dodas atpakaļ pie Zosimas, kura mirst.

VI grāmata: Krievu mūks

Aļoša uzklausa Zosimas pēdējo mācību par mīlestību un piedošanu visiem, sakot, ka cilvēkiem nevajadzētu tiesāt vienam otru, bet gan uzticēties Dievam. Viņš saka, ka Aļoša viņam atgādina vecāko brāli, kurš nomira, kad viņš bija mazs. Kad vecākais Zosima bija jauns, viņš bija mežonīgs un bezdievīgs vīrs armijā. Viņš bija izaicinājis citu vīrieti uz dueli kādas meitenes dēļ. Tomēr pirms dueļa viņa sirds bija mainījusies, un pēc tam, kad otrs vīrietis uz viņu šāva, viņš neizšāva ar savu ieroci uz otru cilvēku. Viņš pameta armiju un drīz pēc tam iestājās klosterī. Viņš stāsta par to, cik ļoti viņš mīl Bībeli un par to, ka visiem cilvēkiem vajadzētu mīlēt vienam otru. Kad viņš ir pabeidzis savu runu, viņš pēkšņi nokāpj uz grīdas, izpleš rokas, it kā apskaujot (apskaujot) pasauli, "lūdzoties un skūpstīdams zemi - kā viņš bija mācījis darīt citiem -, viņš klusu un priecīgi atdod savu dvēseli Dievam". Zosimas pēdējā mācība ļoti atšķiras no Ivana argumentiem, un stāsts par vainīgo, kurš nožēlo grēkus (nožēlo), kļūst brīvs un saņem piedošanu, ir gandrīz pretstats ar stāstu par Lielo inkvizitoru, kur nevainīgs cilvēks tiek ieslodzīts cietumā un tiesāts. Zosima mirst laimīgs, un viņa pēdējā darbība simbolizē visu, ko viņš mācīja savā dzīvē.

VII grāmata: Aļoša

Lielākā daļa cilvēku domā, ka, tā kā Zosima bija tik svēts, viņa ķermenis nesabruks un notiks brīnums. Tas visus šokē, kad pēc Zosimas nāves viņa ķermenis ļoti ātri sāk smirdēt un sadalīties. Viņa ienaidnieki rupji saka, ka tas nozīmē, ka Zosima nebija svētais, bet gan ļauns cilvēks pārģērbies: piemēram, bargais tēvs Ferapons neprātīgi cenšas panākt, lai no Zosimas istabas iznāk dēmoni. Aljoša ir ļoti, ļoti satriekts un jūtas pat dusmīgs, ka Dievs varēja pieļaut, ka tik gudrs, svēts un labs cilvēks kā Zosima tiek tik pazemots. Viņš jūtas apšaubīts un skumjš, un nepārdomājot piekrīt, kad Rakitins liek viņam apmeklēt Grušenku. Gan Rakitins, gan Grušenka gribēja, lai Aļoša būtu "grēcīgs" kā viņi. Taču tā vietā, lai viņa šķīstība kļūtu aptraipīta (netīra), Aļoša un Grušenka viens otru mierina. Viņi kļūst par draugiem: Pēc Zosimas nāves Grušenka liek Aļošai atkal iegūt ticību un cerību, un Aļoša palīdz garīgi apjukušajai Grušenkai. Tajā naktī viņš redz Zosimu sapnī, un Zosima viņam saka, ka viņš ir izdarījis labu darbu Grušenkas labā. Viņš pamostas stāvot un, iznācis ārā, nokrīt un skūpsta zemi, tāpat kā Zosima nomira: "Viņš nezināja, kāpēc viņš apskāvās ar zemi, kāpēc viņš nevarēja to pietiekami noskūpstīt, kāpēc viņš ilgojās (gribēja) to visu noskūpstīt... Viņš skūpstīja to atkal un atkal, mērcēdams (darot slapju) ar savām asarām, apsolīdams (solīdams) mīlēt to vienmēr, vienmēr... Viņš bija vājš jaunietis, kad nokrita uz zemes, un cēlās stiprs un apņēmīgs cīnītājs. Viņš to zināja... Un nekad, nekad pēc tam (pēc tam) Aļoša neaizmirsīs šo mirkli."

VIII grāmata: Mitja

Dmitrijs mēģina darīt visdažādākās lietas, lai samaksātu Katerinai naudu, ko viņš viņai nozadzis. Neviens viņam naudu nepiedāvā, un viņam nav nekā, ko pārdot. Beidzot viņš dodas pie Grušenkas, un, kad redz, ka viņas tur nav, steidzas uz tēva mājām. Tur viņu noķer vecais kalps Gregorijs, un viņš panikā sit Gregoriju un atstāj viņu asiņainu un bezsamaņā. Viņš dodas atpakaļ uz Grušenkas māju un ir šokēts, kad uzzina, ka Grušenka atgriezusies pie sava vecā mīļākā. Viņš nolemj, ka viņam jānogalvo, bet pirms tam vēlas vēl pēdējo reizi redzēt Grušenku. Tomēr, kad viņš dodas pie Grušenkas, viņas "īstais mīļākais" patiesībā ir muļķīgs, vecs un neglīts polis, kurš krāpj kārtis. Kad Grušenka redz, kā viņš krāpjas, un dzird viņa rupjās un rupjās runas, viņa saprot, ka patiesībā mīl Dmitriju, nevis poļu. Kad viņš viņu apvaino, Dmitrijs viņu aizslēdz istabā. Viņi sāk mežonīgu ballīti ar augļiem un vīnu, ko Dmitrijs ir nopircis par tūkstošiem rubļu, kurus viņš noslēpumainā kārtā un pēkšņi ieguvis, un viņi ar Grušenku plāno savu kopīgo nākotni. Dmitrijs joprojām uztraucas par to, kā atmaksāt Katerinai, un viņš baidās, ka Grigorijs varētu nomirt. Pēkšņi ierodas daži policisti un viņu arestē. Fjodors Karamazovs ir nogalināts, un viņi domā, ka to izdarījis Dmitrijs.

IX grāmata: Sākotnējā izmeklēšana

Policija iztaujā Dmitriju un ir ļoti aizdomīga par viņu, jo viņš pēkšņi ir ieguvis tik daudz naudas un visi saka, ka viņam uz rokām ir asinis, tiklīdz viņš iznācis no tēva mājas. Viņi saka, ka viņam jāstājas tiesas priekšā. Dmitrijs stāsta, ka naudu viņš ieguvis šādā veidā: kad viņš bija nozadzis naudu no Katerinas, viņš bija iztērējis tikai pusi no tās, bet pārējo slepus iesējis mazā maisiņā, un, uzzinājis, ka Grušenka aizbēgusi ar poļu, viņš bija nolēmis pārējo naudu vienkārši iztērēt mežonīgā ballītē, pirms pašnāvības, tomēr neviens viņam netic, un viņu iesēdina cietumā.

X grāmata: Zēni

Tikmēr Aļoša ir sadraudzējies ar skolēniem, kuri bija metuši akmeņus uz Iļjušu, un liek viņiem atkal draudzēties. Aļoša palīdz Iļjušas ģimenei, un visi zēni viņu ļoti mīl. Viņš sadraudzējas ar Koļu, apmēram divus gadus vecāku zēnu par Iļjušu, kurš ir lepns un kuram "bezgala patīk" komandēt jaunākos zēnus. Koļa ir ļoti sajūsmināts par Aļjušu un saka: "...pasaulē ir tikai viens cilvēks, kurš var pateikt Koļjai Krasotkinam, ko darīt," ar to domājot Aļjušu; viņš pat iesaucas: "Ak, Karamazovs, mēs kļūsim par ļoti tuviem draugiem. Un vai man tev pastāstīt, kas man tevī visvairāk patīk? Tas, ka tu izturies pret mani kā pret līdzvērtīgu. Bet mēs neesam vienlīdzīgi - tu esi man krietni pārāks (labāks par mani)! " Koļa ir ļoti gudrs un to zina, taču, kad viņš runā ar Aļošu par to, ko domā par dzīvi, Aļoša ātri vien pamana, ka viņa "filozofija" ir tikai daudz Rakitina sajauktas idejas, tomēr Aļoša viņu godbijīgi uzklausa un skaidri pasaka, ko domā par dzīvi. Atnāk Katerinas sūtītais ārsts un saka, ka Iļjuša mirs, un Koļa beidzot sāk skaļi raudāt, redzot savu slimo, nelaimīgo draugu.

XI grāmata: Ivans

Aļoša apciemo Grušenku, kura ir garīgi mainījusies. Lai gan viņa joprojām ir ugunīga un lepna, viņā parādās jauna maigums. Viņš apciemo arī Līzi, kura ir kļuvusi ārkārtīgi histēriska. Viņa saka, ka nevēlas viņu precēt, un bieži bez iemesla smejas un raud. Viņa saka, ka ienīst pasauli un vēlas nomirt. Kad viņš aiziet, viņa aizlauž durvis ar pirkstu un čukst: "Es esmu zemiska, zemiska, zemiska (ļauna), nicināma būtne." Viņa aiziet un aiziet. Aļoša satiek Ivanu un saka Ivanam, ka viņš zina, ka Ivans domā, ka viņš ir iesaistīts tēva slepkavībā, un saka: "Ne tu esi nogalinājis tēvu... ne tu, ne tu! Dievs mani ir sūtījis, lai es tev to pateiktu." Pārsteigts un satraukts, Ivans dusmīgi steidzas prom.

Ivans ir apmeklējis Smerdjakovu, kurš turpina stāstīt, ka zina, ka Ivans slepeni vēlējies, lai Fjodors Pavlovičs Karamazovs nomirst. Jūtoties noraizējies un vainīgs, viņš dodas apciemot Katerinu, kura viņam parāda vēstuli, ko Dmitrijs, būdams piedzēries, uzrakstījis, draudot nogalināt tēvu un saņemt 3000 rubļu. Ivans nolemj, ka Dmitrijs ir nogalinājis viņa tēvu, līdz viņš atkal apmeklē Smerdjakovu - un Smerdjakovs atklāti atzīst, ka viņš nogalinājis Fjodoru Pavloviču. Smerdjakovs arī saka, ka viņš to varējis izdarīt, jo Ivans domājis, ka "viss ir atļauts". Ivans ir šausmās un tik ļoti vainīgs, ka redz velnu, kas nepārtraukti viņu izsmej, un beidzot iznāk ārprātā tajā dienā, kad Smerdjakovs pakāries.

XII grāmata: Tiesiskuma kļūda

Nākamajā dienā tiesā sākās Dmitrija Karamazova prāva. Katerina stāsta, ka Dmitrijs palīdzējis viņas tēvam un devis viņai naudu, neko sliktu par viņu nesakot. Gudrais advokāts Fetjukovičs liek visiem lieciniekiem, kuri uzskata, ka Dmitrijs ir vainīgs, izskatīties muļķīgiem. Šķiet, ka Dmitrija lieta rit labi, līdz brīdim, kad atnāk Ivans un paziņo, ka viņš ir noslepkavojis savu tēvu, kas visus samulsina. Tad Katerina šausmās lec un kliedz, ka Ivans ir nevainīgs, un rāda visiem vēstuli, ko Dmitrijs viņai rakstījis, rīkojoties pilnīgi pretēji savai pirmajai liecībai. Tūlīt pēc tam viņa jūtas tik vainīga un skumja par Dmitrija "nodevību", ka viņu pārņem histērija. Prokurors Ippolīts Kirrillovičs saka, ka Dmitrijs ir vainīgs, nevis traks, un ka viņš ir izdarījis ļaunāko grēku - dēls nogalina savu tēvu. No otras puses, advokāts Fetjukovičs saka, ka nav īstu pierādījumu Dmitrija vainai un ka Fjodors Pavlovičs Karamazovs nekad nav bijis Dmitrijam īsts tēvs; viņš arī saka, ka vienīgais veids, kā Dmitrijam sākt jaunu dzīvi, ir tikt atbrīvotam. Gandrīz visi uzskata, ka Dmitrijs ir nevainīgs, viņam ir žēl, un domā, ka viņš tiks atbrīvots. Tomēr zvērinātie nospriež, ka viņš ir vainīgs, un viņš tiek ieslodzīts cietumā, lai gaidītu izsūtījumu uz Sibīriju.

Epilogs

Pēc tiesas Katerina aizved Ivanu uz savām mājām un kopj viņu. Aļoša lūdz, lai viņa apmeklē Dmitriju, kurš ir nolēmis aizbēgt, un viņa piekrīt. Viņa dodas pie Dmitrija, un viņi viens otram piedod. Pēkšņi ienāk Grušenka un ir šokēta, ieraugot Katerinu. Katerina lūdz, lai arī viņa viņai piedod, bet Grušenka dusmīgi atsakās. Katerina steidzas prom, un Aļoša, kas visu redzējis, dodas uz Iļjušas bēres - viņš ir miris. Tur viņš saka runu skolas zēniem par mīlestību un piedošanu, lūdzot vienmēr atcerēties šo dienu, un grāmata beidzas ar cerību, zēniem gavilējot: "Trīs uzmundrinājumi par Karamazovu!".

Aleksejs (Aļoša) Fjodorovičs Karamazovs

Par galveno rakstu skatiet Aljoša Karamazovs.

Saukts arī par: Nosaukums: Alyoshka, Alyoshenka, Alyoshechka, Alxeichick, Lyosha, Lyoshenka

Dostojevskis viņu dēvē par "Brāļu Karamazovu" varoni. Grāmatas sākumā Dostojevskis viņu raksturo:

Iespējams, lasītājs var iedomāties, ka mans jaunais vīrietis bija slimīgs, eksaltēts, maza auguma (mazs), mazs (tievs), bāls un patērējošs sapņotājs. Bija gluži pretēji: Aļoša toreiz bija veselības tēls, izturīgs (spēcīgs), sarkanbrūns, dzidru acu deviņpadsmitgadīgs puisis. Viņš bija arī ļoti izskatīgs, slaids, virs vidējā auguma, ar tumši brūniem matiem, regulāru, lai gan diezgan garu seju un mirdzošām, tumši pelēkām, plaši izplestām acīm, kas piešķīra pārdomātu un mierīgu (mierīgu) skatienu.

- Dostojevskis, no grāmatas "Brāļi Karamazovi", I grāmata, piektā nodaļa, 32. lpp.

Viņš ir īpašs ar savu dziļo ticību Dievam, nesavtību un mīlestību pret visiem cilvēkiem. Viņš atsakās (nenosoda) cilvēkus un bieži vien ir ļoti iejūtīgs pret citu cilvēku jūtām. Viņš ir maigs, pieticīgs (nevis lepns) un ļoti laipns, bet nekad nav muļķīgs vai naivs, un tāpēc gandrīz visi viņu mīl un uzticas viņam. "Viņam piemita dāvana likt cilvēkiem viņu mīlēt; viņš iemantoja cilvēku simpātijas tieši un bez piepūles; tā bija daļa no viņa dabas." Dmitrijs viņu dēvē par "ķerubu"; Fjodors Pavlovičs Karamazovs "... bija iemīlējis savu dēlu dziļi un sirsnīgi; patiesībā viņa jūtas pret Aļošu bija tādas, kādas tāds cilvēks kā viņš nekad nebūtu varējis sagaidīt." Viņš saka Aļošai: "...tikai ar tevi es dažos brīžos jūtos kā krietns cilvēks..." un ka Aļoša ir viņa "vienīgais īstais dēls... vienīgais, no kura es nebaidos". Ivans saka, ka Aļoša viņam patīk, jo viņam ir stingra pārliecība un viņš ir viens no vienīgajiem cilvēkiem, ar kuriem viņš runā patiesi sirsnīgi. Kamēr Ivans šausminās par bērnu ciešanām un saka, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš nevar ticēt Dievam, Aljoša aktīvi palīdz un mīl bērnus, tāpat kā Koļa un Iļjuša. Viņš ir gandrīz vai mīlestības un piedošanas simbols un pārstāv cilvēces garīgo daļu. Viņš ietekmē skolēnus un māca viņiem to, ko Zosima mācīja viņam.

Dmitrijs (Mitja) Fjodorovičs Karamazovs

Saukts arī par: Dmitrijs, Mitka, Mitenka, Mitri Fjodorovičs

Viņš tiek raksturots kā "nepaklausīgs kā zēns un kā jauns vīrietis... bezatbildīgs, vardarbīgs, kaislīgs (ar spēcīgām emocijām), nepaklausīgs, nepacietīgs...". Viņam piemīt Aļošas labā sirds, bet tēva jutekliskums. Parasti viņu kontrolē spēcīgās emocijas, piemēram, kad viņš traki skrien pakaļ Grušenkai pat pēc tam, kad bija saderinājies ar Katerinu un sirsnīgi pat mīlēja to. Viņš ir cilvēka un viņa cīņas starp labo un ļauno (slikto) simbols, un jo īpaši cilvēka ķermeniskās daļas simbols. Prokurors grāmatā saka: "... Dmitrijs Karamazovs tieši pārstāv Krieviju, tādu, kāda tā ir šodien... viņa visa ir tur, mūsu vecā māte Krievija; mēs varam sajust viņas smaržu! Ak, tāpat kā viņš, mēs esam tādi... sirsnīgi ļaudis; mēs esam apbrīnojams labā un ļaunā sajaukums; mēs mīlam apgaismību un Šilleru, bet mēs mīlam arī dusmoties un vētrīties krodziņos un plēst bārdas saviem iereibušajiem dzeršanas biedriem". Beigās viņš kļūst labāks un stiprāks cilvēks, un tas liecina par rakstnieka ticību cilvēces cerībai.

Ivans (Vanja) Fjodorovičs Karamazovs

Saukts arī par: Vanka, Vanechka

Aļošas brālis no tās pašas mātes Sofijas, Ivans, iespējams, ir viens no sarežģītākajiem stāsta varoņiem. Viņš ir ārkārtīgi gudrs students (iespējams, ka viņš romānā pārstāv intelektuālo cilvēces daļu), lepns un šaubu pilns. Dmitrijs viņu dēvē par "klusu kā kapā". Viņš nevar ticēt Dievam vai arī domā, ka, ja Dievs ir reāls, tad viņam jābūt ļoti ļaunam Dievam, kuram nerūp cilvēki. Viņš saka, ka "viss ir iespējams" - nav ne "laba", ne "slikta". Tomēr viņam ir pretīga tēva dzīve, kas, loģiski spriežot, saskaņā ar viņa uzskatiem ir pareiza. Viņš ir pārāk lepns, lai sekotu savai laimei, rīkojoties saskaņā ar savu mīlestību pret Katerinu. Viņa galīgais neprāts parāda romāna atteikšanos no viņa uzskatiem. Ivana skumjā problēma ir tā, ka "viņa galva nesaskan ar sirdi": ar jūtām viņš mīl Dieva pasauli, lai gan ar saprātu nespēj to pieņemt. Ivanam, tāpat kā Aļošai, piemīt gan spēcīga taisnīguma izjūta, gan viņš ir nelaimīgs par bērnu ciešanām, taču atšķirībā no Aļošas, kurš aktīvi draudzējas ar bērniem un palīdz viņiem, Ivans neko nedara. Nav skaidrs, kas ar viņu notiks, bet romāna beigas ir tik priecīgas, ka tas liek domāt, ka viņš, iespējams, atradīs kādu garīgās glābšanas veidu.

• Fjodors Pavlovičs Karamazovs

Dmitrija, Ivana, Aļošas un, iespējams, Smerdjakova tēvs. Lustīgs, vulgārs, melo, rupjš, nerūpējoties par to, kam nodara pāri, viņš ir ārkārtīgi egoistisks un rūpējas tikai par savām vēlmēm. Viņš vairāk baidās no Ivana nekā no Dmitrija, bet Aljoša viņam patīk, lai gan viņam patīk viņu ņirgāties un biedēt. Viņam maz rūp ne viņa dēli, ne sievas. Džoisa Kerola Oitsa (Joyce Carol Oates) viņu raksturo kā "...zināmu perversu (dīvainu) degradētā un garīgā sajaukumu (mix), ģeniālu komisku radījumu, kurš nespēj apsēsties pie dzēriena, neapšaubot dzīves jēgu". Tomēr līdztekus iekārei viņam piemīt arī pārsteidzoša vienkāršība:

"Parasti cilvēki, pat ļaunie, ir daudz naivāki un vienkāršākas sirds, nekā mēs domājam (domājams). Arī mēs paši esam tādi."

• Agrafena (Grušenka) Aleksandrovna Svetlova

Saukts arī par: Grusha, Grushka

Jaunībā nodevusi mīļāko, viņa ierodas pilsētā un liek gandrīz visiem pilsētas vīriešiem iemīlēties viņā. Dmitrijs un Fjodors Karamazovi gan mīl viņu, gan ienīst viens otru viņas dēļ. Grāmatā rakstīts: "... taisnību sakot, jāsaka, ka viņa bija ļoti, ļoti skaista, un viņas skaistums bija tas tipiskais krievu skaistums, kas tik daudziem vīriešiem iedvesmo (rada) kaisli... Viņai bija divdesmit divi gadi, un viņa izskatījās tieši sava vecuma". Piemēram, viņa ir ļoti gudra. Viņa ļoti labi krāj naudu, ir lepna un patiesībā daudz tīrāka, nekā lielākā daļa cilvēku domā. Viņai patīk mocīt gan Dmitriju, gan viņa tēvu, lai izklaidētos, izsmiet viņus un atriebties par aizvainojumu, ko saņēma no sava pirmā mīļākā; viņa prot būt arī diezgan nežēlīga, piemēram, kad apmeloja Katerinu, sāpinot un aizvainojot viņu. Tomēr, sadraudzējoties ar Aļošu, viņā atklājas un sāk augt apslēpta maigums, sirsnība un labestība. Aļoša teica: "Es gaidīju, ka atradīšu ļaunu dvēseli... Bet tā vietā es atradu īstu māsu, dārgumu, mīlošu dvēseli...".

• Pāvels Fjodorovičs Smerdjakovs

Klusa, viltīga. Smerdjakovs ir idiotiskas sievietes vārdā "Smirdīgā Lizaveta" dēls, no kurienes arī cēlies viņa vārds. Viņu audzināja kalpi Marta un Grigorijs, vēlāk viņš kļuva par Fjodora Karamazova pavāru. Viņam ir epilepsija, un viņš ir ļoti ļauns, reizēm atklāti izrādot savu ļaunumu, bet reizēm izliekoties par ļoti pazemīgu un bailīgu. Viņš reizēm spēlē ģitāru Marijai, saimnieces meitai. Viņš ļoti ciena Ivanu, un Ivana uzskati spēcīgi ietekmē viņa veikto Karamazova kunga slepkavību. Viņš ir Ivana "ēna" un īsteno visas Ivana slepenās domas un vēlmes. Vēlāk viņš pakāras.

Šmerdjakovs brīžiem ir gandrīz Ivana "dubultnieks"; kad Aļoša viņam pieklājīgi jautā, vai viņš zina, kur ir Dmitrijs, viņš aukstasinīgi atbild: "Tas nav tā, it kā es būtu viņa sargs" (269. lpp.). Dažas lappuses vēlāk Ivans saka: ""Tu vienmēr uz to uzstājies! Ko man ar to darīt? Vai es esmu sava brāļa Dmitrija sargs?"" (275. lpp.) Vēlāk, kad Fjodors Pavlovičs piedzēries stāsta par to, kā viņš, apvainojot savu Dievu, padarījis nelaimīgu Aļošas māti Sofiju, Ivans viņam dusmīgi atgādina, ka Sofija bija arī viņa māte. Fjodors pārsteigts izsaucas:

"Tava māte?... Ko tu domā? Par kādu māti tu runā? Vai viņa bija?...Protams, protams, viņa bija arī tava!...Atvainojiet, kāpēc, es domāju par Ivanu...Viņš, viņš, viņš, viņš!" Viņš apstājās. Viņa seju pārņēma plašs (plats), piedzēries, puslīdz bezjēdzīgs smaids. (p. 164)

Iespējams, ka viņš domāja, ka Ivans ir Lizavetas dēls - iespējams, viņš pat sajauca Ivanu ar pašu Smerdjakovu.

• Katerina (Katja) Ivanovna Verhovstova

Saukts arī par: Katka, Katenka

Ļoti lepna, skaista un jūtīga jauna sieviete, Dmitrija līgava. Viņai ir gaiši ovāla seja, mirdzošas melnas acis, un viņa ir ļoti gara - pat augstāka par Grušenku. Viņa cenšas izlikties par mocekli un, būdama ļoti uzticīga un daudz ciezdama, vēlas, lai visi redzētu apkārtējo ļaundari. Viņa mīl Ivanu, bet līdz pat romāna beigām to neatzīst pat sev.

• Zosima (Zossima, Zimovy)

Labs, mīlošs, "diezgan dzīvespriecīgs" un gudrs vecis, kas pirms nāves ir Aļošas mentors un skolotājs. Viņa patiesā un sirsnīgā labestība parāda citu cilvēku trūkumus - pat ļoti labais Aļoša ir neērts un neveikls Līzes un tēva tuvumā, savukārt Zosima ir kluss, laipns un mierīgs. Viņš skaidri redz cilvēkus. Aljoša ir ietekmējies no viņa mācībām un izmanto tās, lai mācītu skolēnus, ar kuriem sadraudzējas. Iespējams, ka viņa raksturu iedvesmojis svētais Tihons Zadonskis. Dostojevskis rakstīja dzejniekam A. Maikovam: "Tev vienīgajam es izsaku šo atzīšanos... Es grasos attēlot (attēlot) īsto Zadonskas Tihonu, kuru es jau sen ar patiesu sajūsmu pieņēmu savā sirdī." Kad viņš pirmo reizi rakstīja "Brāļus Karamazovus", vārds "Tihons" bija iekšā, un vēlāk to aizstāja ar "vecākais Zosima".

• Katerina Ospovna Khokhlakov (Madame Khokhlakov)

Bagāta pilsētas dāma, Karamazovu un Katerīnas draudzene. Viņa ir mazliet egoistiska un sekli domājoša un ļoti uztraucas par savu meitu Līzi. Viņa neapzināti parodē vecākā Zosimas nopietni teikto par to, ka cilvēki nespēj spriest cits par citu, jautri izsakoties par Dmitriju,

"Lai viņi [Mitju] attaisno - tas ir tik cilvēcīgi (laipni) un parādītu, kāda svētība ir reformētās (mainītās) tiesas... Un, ja viņš tiks attaisnots, lai viņš nāk tieši no tiesas uz vakariņām pie manis, un es sarīkošu draugu ballīti, un mēs iedzeram par reformētajām tiesām. Es neticu, ka viņš būtu bīstams; turklāt es uzaicināšu ļoti daudz draugu, lai viņu vienmēr varētu izvest, ja viņš kaut ko izdarītu. Un tad viņu varētu iecelt par miera tiesnesi vai ko citu kādā citā pilsētā, jo tie, kas paši ir bijuši nepatikšanās, ir labākie tiesneši. Turklāt, kurš gan mūsdienās necieš...?" (p. 703)

• Liza (Lise) Hohlakova

Khokhlakovas kundzes skaistā, bet palaidnīgā un kroplā meita. Viņa ir iemīlējusies Aļošā un saderinās ar Aļošu, bet nolemj viņu neprecēt. Viņa kļūst arvien histēriskāka un vēlas ciest. Lai gan tādi cilvēki kā Dmitrijs ciešanu dēļ kļūst garīgi jauni, Līzes "ciešanas" ir muļķīgas un savtīgas - piemēram, kad viņa mēģina aizlauzt durvis ar nagu. Ivans saka, ka viņam "patīk Līze", bet par šo "elles kaķēnu" izsakās ļoti nicinoši.

• Mihails Osipovičs Rakitins

Jauns skolēns, kuru Aļoša uzskata par savu draugu, bet kurš slepeni nepatīk Aļošai. Dusmīgs un sarkastisks, viņš netic Dievam un labprāt izmanto modernas filozofijas teorijas, apgalvojot, ka ir sociālists, un sakot lietas, ko teica Nīče. Viņu kaitina Aļošas patiesā šķīstība un viņš cenšas iepazīstināt viņu ar Grušenku, cerot, ka viņa satricinās viņa reliģisko ticību.

• Nikolajs Ivanovs Krasotkins (Koļa)

Drosmīgs, lepns un gudrs zēns, kurš sadraudzējas ar Aļjušu pēc tam, kad Iļjuša saslimst.

Grāmatā "Brāļi Karamazovi" cilvēki cīnās starp reliģisko ticību un šaubām. Kad Fjodors Karamazovs jautā: "Vai Dievs ir vai nav?" Ivans atbild: "Nē, Dieva nav." Fjodors vēršas pie Aļošas: "Aļoša, vai Dievs eksistē?" Aļoša stingri atbild: "Dievs eksistē." Dostojevskis savā grāmatā raksta, ka dzīve ticībā ir augstāka, labāka, tīrāka un laimīgāka nekā dzīve šaubās, auksta, sāpīga un mulsinoša. Zosima un Aļoša mīl cilvēkus un ir ticības simbols, savukārt ar Ivana neprātu un Smerdjakova slepkavību Dostojevskis parāda, ka, viņaprāt, šaubas ir sliktas. Arī nodaļā "Lielais inkvizitors" Dostojevskis parāda, ka, lai gan ticība nav atrisināma ar loģiku, tajā ir kaut kas dziļš, aizkustinošs un vārdos neizskaidrojams - kā Jēzus un Aļošas skūpstā vai Zosimas paklanīšanās zemei. Tajā tiek meklēta arī brīvā griba: Ivans saka, ka brīvā griba ir smaga nasta, bet Zosima un Aļoša piekrīt, ka brīvā griba ir prieks un Dieva dāvana cilvēkiem. Vēl viena svarīga tēma ir piedošana: Ivans saka, ka ikvienam ir jāpiedod un jāmīl, bet Aļoša nekad netiesā un nekritizē cilvēkus. Zosima saka, ka cilvēkiem ir viens otram jāpiedod bez ierobežojumiem, jo cilvēku grēki ir tik ļoti saistīti, ka katram ir zināma atbildība vienam par otru, kā tad, kad Dmitrijs, daudz nedomājot, satver kapteini Sņegrijevu par bārdu un velk viņu, kas galu galā noved pie Iļjušas nāves. Tādiem cilvēkiem kā Ivans šī doma nepatīk: viņš turpina uzstāt, ka nav atbildīgs par citu cilvēku grēkiem, un, kad beidzot ir spiests to pieņemt, viņš kļūst traks.

Arī Dmitrijs, lai gan nav nogalinājis tēvu, sākumā vēlas ciest, lai rastu mieru un jaunu dzīvi. Abi brāļi jūtas vainīgi, it kā tieši viņi būtu nogalinājuši tēvu. Aļošas spēcīgā atbildības sajūta liek vecākajam Zosimai likt viņam "doties pasaulē", jo viņam tur ir jāstrādā. Dostojevskis uzskatīja, ka cilvēkiem jābūt "laulātiem" ar apkārtējo pasauli, jo, viņaprāt, ikviens ir Dieva radības daļa.

Lielais inkvizitors

Dieva eksistence jau izsenis ir nodarbinājusi cilvēkus: vai Dievs ir, vai nav? Dostojevskis acīmredzot domāja, ka ir.

Savās grāmatās viņš aprakstīja divas pretējas jautājuma puses: Ivana, ateistiskā intelektuāļa, un vecākā Zosimas viedokli. To daļu, kurā Ivans un vecākais Zosima izsaka katrs savu pārliecību, autors nosauca par "romāna kulmināciju" (Vēstules, 7567, 859). Dostojevskis savā piezīmju grāmatiņā par "Lielo inkvizitoru" rakstīja: "Šie bloķēni nekad nav pat iedomājušies (iedomājušies) tik spēcīgu Dieva noraidījumu, kāds pastāv (ir) "Inkvizitorā" un iepriekšējā nodaļā (nodaļā pirms tās), kam visa grāmata kalpos kā atbilde..... Visā Eiropā nav bijis un nav tik spēcīgas izpausmes no estētiskā viedokļa kā manējā".

Grāmatā Ivans apgalvo, ka pasaulē nav taisnīguma. Viņš ir ļoti neapmierināts ar cilvēku ciešanām uz zemes un saka: "Man ir vajadzīga atriebība (taisnīgums), citādi es sevi iznīcināšu. Un nevis atriebība kādā tālajā (tālajā) bezgalīgajā laikā un telpā, bet gan šeit, uz zemes, un to es varētu redzēt pats." Taču pasaulē nav absolūta taisnīguma. Tāpēc Ivans saka, ka patiesas var būt tikai divas lietas: vai nu Dievs nav reāls, vai arī, ja Viņš ir reāls, tad Viņam jābūt netaisnīgam un neprātīgam Dievam.

Ivans nav aizmirsis arī Jēzu Kristu. Kad Aļoša izsaucas: "Bet... tu jautāji, vai pasaulē ir "kaut viena būtne, kas varētu piedot". Nu, ir. Un Viņš var piedot ikvienam par visu, jo Viņš pats ir atdevis savas nevainīgās asinis par ikviena cilvēka grēkiem un ikviena cilvēka labā. Jūs aizmirsuši pieminēt (runāt) par Viņu..." Ivans atbild ar stāstu par Lielo inkvizitoru. Stāstā "Lielais inkvizitors" Ivans parāda Aļošai, kas, viņaprāt, ir nepareiza Jēzus valdīšana un, iespējams, labāka, "taisnīgāka".

Pēc tam, kad ar lielām bažām tika publicēta piektā grāmata par Lielo inkvizitoru, lasītāji nekavējoties rakstīja vēstules Dostojevskim, un Dostojevskis atbildēja: "...mana varoņa zaimošana tiks triumfāli atspēkota (uz to tiks atbildēts) nākamajā izdevumā, pie kura es tagad strādāju ar bailēm, drebēšanu un godbijību, jo savu uzdevumu (darbu) uzskatu... par pilsonisku darbu.". Tomēr, kad iznāca Sestā grāmata, Dostojevska "atbilde" Lielajam inkvizitoram, viņš bija daudz satrauktāks: ""Es nezinu, vai man tas izdevās. Es pats rēķinu, ka nespēju izteikt ne desmito daļu no tā, ko vēlējos... Es drebēju par to šādā nozīmē: vai tā būs pietiekama atbilde? ... . Es to rakstīju ar lielu mīlestību." D. H. Lorenss uzskatīja, ka "mēs nevaram apšaubīt, ka "Inkvizitors" izsaka paša Dostojevska galīgo viedokli par Jēzu".

Vecākais Zosima

Vecākā Zosimas vārdi pirms nāves acīmredzot ir Dostojevska "atbilde" Ivanam. Vecākais Zosima tic labajam un taisnīgajam Jēzum, kurš ļoti mīl cilvēkus un rūpējas par viņiem tik ļoti, ka ir miris par viņiem.

Par ciešanām vecākais Zosima saka, ka, tā kā Dievs ir laipns un taisnīgs, visas ciešanas nāk no cilvēka. Bet, tā kā katra cilvēka dzīve ir saistīta, vecākais Zosima saka, mēs nevaram nevienu vainot: "Viss ir kā okeāns, viss plūst un saplūst; pieskāriens vienā vietā izraisa kustību otrā zemes galā". Viņš saka, ka tā vietā, lai pieprasītu taisnīgumu, ikvienam vajadzētu sākt mainīties un piedot vienam otram. Tā vietā, lai teiktu, ka "neviens nav vainīgs", viņš saka, ka "visi ir atbildīgi".

Pēc vecākā Zosimas domām, ciešanu sāpes ir pārejoša parādība - tās nebūs ilgstošas. Viņš atsaucas uz Ījaba grāmatu un saka,

Bet kā [Ījabs] varētu mīlēt šos jaunos bērnus, ja pirmo bērnu vairs nav, ja viņš tos ir zaudējis? Atceroties viņus, kā viņš varētu būt pilnīgi laimīgs ar šiem jaunajiem, lai cik dārgi būtu šie jaunie bērni? Bet viņš varēja, viņš varēja. Tas ir cilvēka dzīves lielais noslēpums, ka vecas bēdas (skumjas) pakāpeniski (ar laiku) pāriet klusā maigā priekā. Vecuma maigais mierīgums (klusums) nomaina jaunības juceklīgo (mežonīgo) asinskāru.

- Vecākais Zosima, "Brāļi Karamazovi

Lai gan Dostojevskis raksta par vecākā Zosimas atbildi kā par Ivana argumentu atbildi, viņš aizstāv kristietību visas grāmatas garumā un caur pašiem varoņiem. Vecākais Zosima ir laimīgs un cienīts, mīlēts un mīlošs, un mirst mierīgi un priecīgi, bet Ivans, kurš ir tik nelaimīgs par cilvēku taisnīgumu, saka: "Es nekad nevarēju saprast, kā var mīlēt savu tuvāko" un nogrūž zemnieku sniegā, lai sasalst. "Viņš nosalst," nodomāja Ivans, un devās ceļā. Un beigās viņa šausmas no domas, ka viņš savā ziņā ir sava tēva slepkava, noved viņu līdz neprātam. Savukārt vecākais Zosima ir pavisam citāds, viņš svētī un palīdz cilvēkiem pat tad, kad pats mirst, un "Aļoša gandrīz vienmēr pamanīja, ka daudzi, gandrīz visi, pirmo reizi iegāja pie vecākā ar bažām (bailēm) un satraukumu, bet gandrīz vienmēr iznāca ar gaišām un priecīgām sejām". Pat Ivans pēc tikšanās ar tēvu Zosimu viņu ciena un nopietni "saņem viņa svētību, [un] skūpsta viņa roku".

Stāstītājs (stāstošā persona) ir vārdā nenosaukts, un, lai gan viņš zina, cik aukstas un tumšas ir tēmas, par kurām viņš raksta, viņš raksta silti un izdomas bagāti, nopietnā komēdijas tonī. Lai gan reizēm stāstītājam ir ļauts būt omniscentam, viņš runā par sevi arī kā par "es", stāsta lietas, kas nav tieši saistītas ar sižetu, un tas ir stils, ko daži kritizē. Iespējams, ka šāds rakstīšanas stils ir saistīts ar Dostojevska grāmatu rakstīšanas veidu: pa dienu viņš steigšus pierakstīja idejas savā piezīmju grāmatiņā, bet naktī viņa sieva Anna Sņitkina Grigorjevna, kas bija stenogrāfe, lika tās glīti pārrakstīt:

Diktēšanas laikā Dostojevskis nepārtrauca staigāt pa istabu un grūtos (grūtos) brīžos pat raustīja matus... Stils ar trīskāršiem (trīskāršiem) atkārtojumiem, ar teikumiem, kas punktēti kā runā, ar lietvārdu un īpašības vārdu ar līdzīgām nozīmēm uzkrāšanu (kolekcionēšanu), ar pastāvīgu (nepārtrauktu) klusēšanu atspoguļo šo nepārtraukto staigāšanu ierobežotā telpā. No šī laika Dostojevska teikuma ritmu var definēt (izskaidrot) kā gājienu kustību, kur runātā vārda elpa iezīmējas rakstītajā stilā.

- Jacques Catteau,

"Brāļu Karamazovu" kritiķu atsaucība ir bijusi īpaša un spēcīga. Dostojevskis savas grāmatas publicēja vairākos žurnālos, un katrs no tiem lika cilvēkiem par to strīdēties un ļoti daudz domāt. Zigmunds Freids to nosauca par "krāšņāko romānu, kāds jebkad sarakstīts". Dostojevska darbi ļoti ietekmēja Franci Kafku.

Kritiķis Robins Fojers Millers (Robin Feuer Miller) rakstīja, ka "Brāļi Karamazovi" ir "...pēdējais un, iespējams, izcilākais Dostojevska romāns".

Virdžīnija Vulfa teica: "Vienīgais no rakstniekiem Dostojevskis spēj rekonstruēt (no jauna radīt) tos visstraujākos (ātrākos) un sarežģītākos prāta stāvokļus..... Tas ir pilnīgs pretstats metodei(veidam), ko pieņem(izmanto), piespiedu kārtā(piemēram), lielākā daļa mūsu romānistu. Viņi atveido visus ārējos (ārējos) ārējos tēlus - manieres, ainavu, apģērbu un varoņa ietekmi uz draugiem, bet ļoti reti un tikai uz mirkli iedziļinās domas burzmā, kas plosās viņa prātā. Taču viss Dostojevska grāmatas audums ir veidots no šāda materiāla..... Mums jāatbrīvojas no vecās melodijas, kas tik neatlaidīgi (turpina) skan mūsu ausīs, un jāsaprot, cik maz mūsu cilvēcības ir izteikts šajā vecajā melodijā."

1880. gada 7. jūnijā, naktī pirms savas slavenās "Puškina runas", viņš pusnaktī rakstīja sievai: "Kad pārtraukuma laikā es gāju pāri zālei, daudzi cilvēki, jaunieši, sirmgalvji un dāmas, metās man pretī, saukdami: "Jūs esat mūsu pravietis. Mēs esam kļuvuši labāki cilvēki, kopš izlasījām "Karamazovus". (Īsāk sakot, es sapratu, cik ārkārtīgi svarīga ir grāmata "Karamazovi".)" Nākamajā vakarā pēc savas triumfālās uzstāšanās viņš viņai rakstīja: "Kad es parādījos uz skatuves, zāle atskanēja ar aplausiem..... Es klanījos un taisīju zīmes, lūdzot, lai man ļauj lasīt - bet veltīgi(bez rezultāta): pacilātība(prieks), sajūsma (viss "Karamazovu" dēļ)!".

Tomēr ne visiem "Brāļi Karamazovi" patika. Čaikovskis, Krievijā nozīmīgs mūzikas autors, bija ieinteresējies par "Brāļiem Karamazoviem", taču galu galā nolēma, ka tas ir "neciešams" un ka visi varoņi ir "traki". Daži cilvēki, piemēram, Henrijs Džeimss, Vladimirs Nabokovs un D. H. Lorenss, to vērtēja ļoti kritiski (nepatika). Piemēram, Lorenss teica, ka "Brāļos Karamazovos" viņam nepatīkot "šie slimīgi introspekcionālie krievi, kas slimīgi gremdējas (peldas) Jēzus pielūgsmē (mīlestībā), pēc tam pieceļas un spļauj Viņam bārdā..... Tas viss ir masturbācija, puspietiekama, un cilvēks no tā nogurst. Cilvēkam apnīk, kad viņam stāsta, ka Dostojevska "Leģenda par Lielo inkvizitoru" "ir visdziļākā (dziļākā) deklarācija, kāda jebkad ir izskanējusi par cilvēku un dzīvi." ... Jo vairāk Dostojevskis uztraucas par cilvēka dvēseles traģisko (skumjo) dabu, jo vairāk es zaudēju interesi. Esmu lasījis "Lielo inkvizitoru" trīs reizes, un nekad nespēju atcerēties, par ko tad īsti tas ir." Viņš arī teica, ka Brāļi Karamazovi ir pārāk nomācoši, "jo, diemžēl, drūmāk atbilst dzīvei. Sākumā tā bija lurdaina romantika. Tagad es vēlreiz izlasīju "Lielo inkvizitoru", un mana sirds izplēn tieši caur kurpēm."

• Belknap, Robert L. The Genesis of The Brothers Karamazov : The Aesthetics, Ideology, and Psychology of Text-Making. Evanstona, Ilinoisa: Northwestern University Press, 1990.
• "Brāļu Karamazovu" struktūra. Hāga un Parīze: Mouton, 1967.
• Dostojevskis, Fjodors. Noziegums un sods. Tulkojis David McDuff. Ņujorka: Penguin Classics, 1993.
• Idiots. Tulkojis Alan Myers. Ņujorka: Oksfordas Universitātes izdevniecība, 1998.
• Frank, Joseph. Dostojevskis. Prinstona, Ņūdžersija: Princeton University Press, 1996.
• Močuļskis, Konstantīns. Dostojevskis: viņa dzīve un daiļrade. Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 1967.
• Sutherland, Stewart R. Atheism and the Rejection of God: Karamazova brāļi. Oksforda: Blackwell, 1977.
• Terras, Viktors (1981, 2002). A Karamazov Companion. Madison, WI: University of Wisconsin Press.