Termins "nacionālā baznīca" parasti apzīmē kristietībā pastāvošu baznīcas organizāciju, kura pretendē uz pastorālo jurisdikciju pār kādu tautu vai teritoriju. Šādas baznīcas identitāte bieži balstās uz kopīgu valodu, kultūru, vēsturi vai nacionālo apziņu, un tās liturģija, baznīcas kalendārs vai organizatoriskā struktūra var atšķirties no citām konfesionālajām vienībām tajā pašā ticībā.
Ievērojama atšķirība starp nacionālo un valsts baznīcu ir tiesiskā un politiskā attiecība ar valsti: nacionālajai baznīcai nav obligāti jābūt oficiāli atzītai vai sponsētai no valsts puses, un tā var darboties autonomi vai pat piedzīvot valdības vajāšanu (kā to pieredzēja pareizticīgās kopienas un citas konfesijas komunistisko režīmu laikā). Nacionālā baznīca var būt arī valsts atzīta institūcija, taču tās statuss nav nosacījums sākotnējam jēdzienam.
Terminu nacionālā baznīca (dažkārt lieto arī vārdu savienojumu neatkarīgā baznīca) bieži lieto Anglikāņu komūnijā un pareizticīgajā kristietībā. Daudzās pareizticīgajās tradīcijās pastāv autocefālijas un autonomijas princips — tas nozīmē, ka konkrēta valsts vai tauta var izveidot savas vadības struktūras un bīskapu sistēmu, kas kalpo vietējai kopienai. Piemēram, Amerikas Savienoto Valstuepiskopālā baznīca uzskata sevi par ASV nacionālo baznīcu, pilda pastorālas funkcijas plašā teritorijā un pieņem vietējas sabiedrības realitāti savā darbībā.
Katolicismā termins "nacionālā baznīca" biežāk tiek saprasts citādi: tas var nozīmēt draudzes, kas apkalpo imigrantus vai konkrētas etniskās grupas, piemēram, nacionālās draudzes lielās diasporās. Romas katoļu baznīcā galvenā struktūra ir diecēze un bīskapu sistēma, tomēr pastāv īpašas pastorālas formas, lai apkalpotu valodas, kultūras un rituaļu vajadzības ārpus dzimtenes.
- Galvenās atšķirības no valsts baznīcas:
- Nacionālā baznīca var būt neatkarīga no valsts institūcijām; valsts baznīca parasti ir oficiāli atzīta vai finansēta.
- Nacionālā baznīca orientējas uz tautas vai kultūras kopienu, nevis uz valsts administratīvo aparātu.
- Nacionālajai baznīcai var būt plašas autonomijas vai pašpārvaldes tiesības (īpaši pareizticībā), kamēr valsts baznīca var būt iesaistīta valsts ceremonijās un likumdošanā.
Praktiskā līmenī nacionālās baznīcas var atšķirties arī pēc:
- governance — no pilnīgas autonómijas līdz ciešai saiknei ar citu jurisdikciju;
- juridiskā statusa — legāla atzīšana, īpašuma tiesības, nodokļu režīms;
- liturģiskajām un valodas īpatnībām — vietējā valoda vai tradīcijas var nostiprināt nacionālo identitāti;
- attiecībām ar diasporu — daudzas nacionālās baznīcas sniedz pastorālu atbalstu emigrantiem un viņu pēctečiem.
Vēsturiskā perspektīvā nacionālās baznīcas ir bijušas svarīgas valsts veidošanā, kultūras saglabāšanā un identitātes stiprināšanā. Tajās var atspoguļoties politiskās pārmaiņas, koloniālisms, nacionālisms un ekumeniskas sarunas. Mūsdienu daudzreliģiskā un sekulārā sabiedrībā nacionālo baznīcu loma ir daudzveidīga: dažkārt to nozīme ir galvenokārt kultūras un simboliska, citreiz — sociāla un pastorāla.
Secinājums: nacionālā baznīca ir plašs jēdziens, kas apzīmē reliģisku organizāciju ar īpašu saikni ar konkrētu tautu vai kultūru. Tā var darboties neatkarīgi no valsts, tikt valsts atbalstīta vai tikt vajāta; būtībā svarīgs ir tās lokālais raksturs, pastorālā misija un attiecības ar ticīgo kopienu.