Balkānu tautas
Albāņi
Turcijas Nacionālās drošības padomes (MGK) 2008. gada ziņojumā lēsts, ka Turcijā dzīvo aptuveni 1,3 miljoni albāņu izcelsmes cilvēku un vairāk nekā 500 000 atzīst savu izcelsmi, valodu un kultūru. Tomēr ir arī citas aplēses, kas liecina, ka Turcijā dzīvo līdz pat 5 miljoniem cilvēku ar albāņu izcelsmi.
Tomēr šos Turcijas valdības pieņēmumus zinātnieki noraida un skaidro, ka tiem nav nekāda pamata.Template:Qn
Bosnieši
Šodien bosniešu klātbūtne valstī ir redzama visur. Tādās pilsētās kā Stambula, Eskišehirs, Ankara, Izmirs vai Adana var viegli atrast rajonus, ielas, veikalus vai restorānus ar tādiem nosaukumiem kā Bosna, Jenibosna, Mostara vai Novi Pazar. Tomēr ir ļoti grūti aplēst, cik daudz bosniešu dzīvo šajā valstī. Daži bosniešu pētnieki uzskata, ka Turcijā dzīvo aptuveni četri miljoni bosniešu. Turcijas politiķi apzinās, ka Turcijā dzīvo liels skaits bosniešu, un 2010. gadā Turcijas ārlietu ministrs Ahmets Davutoglu (Ahmet Davutoğlu), atsaucoties uz šo faktu, teica: "Turcijā dzīvo vairāk bosniešu nekā Bosnijā."
Bulgāri
Par bulgāriem uzskata arī lielu skaitu pomaku un nelielu skaitu pareizticīgo bulgāru. Saskaņā ar Ethnologue datiem šobrīd 300 000 Eiropas Turcijas pomaku runā bulgāru valodā kā dzimtajā valodā. Ir ļoti grūti aplēst, cik daudz pomaku kopā ar Turcijā dzīvojošajiem turkizētajiem pomakiem ir Turcijā, jo viņi ir saplūduši ar turku sabiedrību un bieži vien ir disimilējušies lingvistiski un kulturāli. Saskaņā ar Milliyet un Turkish Daily News ziņojumiem, kopā ar turkizētajiem pomakiem valstī dzīvo aptuveni 600 000 cilvēku. Saskaņā ar Bulgārijas Ārlietu ministrijas datiem bulgāru pareizticīgo kristiešu kopiena Turcijā ir 500 locekļu.
Grieķi
Grieķi ir grieķu un grieķu valodā runājošo austrumu pareizticīgo kristiešu kopiena, kas lielākoties dzīvo Stambulā, tostarp tās rajonā Princesa salās, kā arī divās salās pie Dardaneļu jūras rietumu ieejas: Imbros un Tenedos (turku: Gökçeada un Bozcaada). Pēdējo tūkstoš gadu laikā ir asimilēti daži grieķu valodā runājošie bizantieši.
Tie ir atlikušie aptuveni 200 000 grieķu, kuriem saskaņā ar Lozannas līguma noteikumiem tika atļauts palikt Turcijā pēc 1923. gada iedzīvotāju apmaiņas, kas ietvēra aptuveni 1,5 miljonu grieķu piespiedu pārvietošanu no Anatolijas un Austrumtraķijas un pusmiljona turku pārvietošanu no visas Grieķijas, izņemot Rietumtraķiju. Pēc gadiem ilgas vajāšanas (piemēram, Varlik Vergisi un Stambulas pogroms) etnisko grieķu emigrācija no Stambulas reģiona ievērojami paātrinājās, līdz 1978. gadam samazinot pirms uzbrukuma 119 822 grieķu minoritāti līdz aptuveni 7000. Saskaņā ar Turcijas Ārlietu ministrijas 2008. gadā publicētajiem datiem pašreizējais grieķu izcelsmes Turcijas pilsoņu skaits ir aptuveni 3000-4000. Saskaņā ar Milliyet datiem Turcijā dzīvo 15 000 grieķu, savukārt saskaņā ar Human Rights Watch 2006. gadā Turcijā dzīvoja 2 500 grieķu. Saskaņā ar to pašu avotu grieķu iedzīvotāju skaits Turcijā samazinājās, jo kopiena jau tolaik bija pārāk maza, lai demogrāfiski sevi uzturētu emigrācijas, daudz lielākas mirstības nekā dzimstības un nepārtrauktas diskriminācijas dēļ. Tomēr pēdējos gados, jo īpaši kopš Grieķijas ekonomiskās krīzes, šī tendence ir mainījusies. No dažiem simtiem līdz vairāk nekā tūkstoš grieķu tagad ik gadu migrē uz Turciju darba vai izglītības nolūkā.
Kristīgie grieķi bija spiesti migrēt. Mūsdienās Turcijā dzīvo grieķi musulmaņi. Viņi dzīvo Trabzonas un Rize pilsētās. Ponta grieķiem ir grieķu izcelsme, un viņi runā Ponta grieķu dialektā, kas ir atšķirīga standarta grieķu valodas forma, kura, ņemot vērā Ponta attālumu, ir piedzīvojusi atšķirīgu lingvistisko attīstību salīdzinājumā ar pārējo grieķu valodu. Pontas grieķi pastāvīgi dzīvoja Ponta reģionā (mūsdienu Turcijas ziemeļaustrumos), Gruzijā un Anatolijas austrumos vismaz no 700. gada p.m.ē. līdz 1922. gadam.
Kopš 1924. gada grieķu minoritātes statuss Turcijā ir bijis neskaidrs. Sākot ar 20. gadsimta 30. gadiem, valdība ieviesa represīvu politiku, piespiežot daudzus grieķus emigrēt. Kā piemērus var minēt Otrā pasaules kara laikā no nemusulmaņu vidus iesauktos darba bataljonus, kā arī Laimes nodokli, kas tajā pašā periodā tika iekasēts galvenokārt no nemusulmaņiem. Tā rezultātā daudzi grieķi cieta finansiālu sabrukumu un nāvi. Lielāku impulsu izceļošanai deva 1955. gada septembra Stambulas pogroms, kura rezultātā tūkstošiem grieķu pameta pilsētu, līdz 1978. gadam samazinot grieķu kristiešu iedzīvotāju skaitu līdz apmēram 7000 un līdz 2006. gadam līdz apmēram 2500, bet pēc 2008. gada tas atkal sāka pieaugt.
Serbi
1965. gada tautas skaitīšanā 6599 Turcijas pilsoņi runāja serbu valodā kā dzimtajā valodā un 58 802 runāja serbu valodā kā otrajā valodā.
Kaukāza tautas
Abhāzija
Abhāzi jeb abhāzi (abhāzu: Аҧсуа, Apswa; gruzīnu: აფხაზები [ɑpʰxɑzɛbi]) ir Ziemeļrietumu Kaukāza etniskā grupa, kas galvenokārt dzīvo Abhāzijā, strīdīgajā reģionā Melnās jūras piekrastē. Turcijā dzīvo liela abhāzu diasporas iedzīvotāju daļa, kuras pirmsākumi meklējami iedzīvotāju pārvietošanās no Kaukāza 19. gadsimta beigās. Daudzi abhāzi dzīvo arī citās bijušās Padomju Savienības daļās, īpaši Krievijā un Ukrainā.
Armēņi
Armēņi ir Armēnijas augstienes pamatiedzīvotāji, kas atbilst mūsdienu Turcijas austrumu daļai, Armēnijas Republikai, Gruzijas dienvidiem, Azerbaidžānas rietumiem un Irānas ziemeļrietumiem. Lai gan 1880. gadā Turcijas presē, mācību grāmatās un valsts iestādēs tika aizliegts lietot vārdu Armēnija, un to vēlāk aizstāja ar tādiem vārdiem kā Austrumu Anatolija vai Ziemeļu Kurdistāna, armēņi ir saglabājuši lielu daļu savas kultūras un mantojuma. Armēņu iedzīvotāju skaits Turcijā ievērojami samazinājās pēc Hamidiānas slaktiņiem un jo īpaši pēc armēņu genocīda, kad tika noslepkavoti vairāk nekā pusotrs miljons armēņu - praktiski visi Anatolijas armēņi. Pirms genocīda 1914. gadā Turcijas armēņu tautības iedzīvotāju skaits bija aptuveni 1 914 620 cilvēki. Osmaņu impērijas armēņu kopienā pirms genocīda bija aptuveni 2300 baznīcas un 700 skolas (ar 82 000 skolēnu). Šajā skaitlī nav iekļautas protestantu un katoļu armēņu draudzēm piederošās baznīcas un skolas, jo tika uzskaitītas tikai tās baznīcas un skolas, kas bija Stambulas Armēņu patriarhāta un Apustuliskās baznīcas jurisdikcijā. Tomēr tiek lēsts, ka pēc armēņu genocīda Turcijā palika 200 000 armēņu. Mūsdienās Turcijā dzīvo aptuveni 40 000 līdz 70 000 armēņu, neskaitot Hamšeni.
Turcijas republikāņu laikā armēņi tika pakļauti daudzām politikām, kuru mērķis bija likvidēt armēņu kultūras mantojumu, piemēram, uzvārdu turkizācija, islamizācija, ģeogrāfisko nosaukumu maiņa, īpašumu konfiskācija, dzīvnieku nosaukumu maiņa, armēņu vēsturisko personību vārdu maiņa (piemēram, ievērojamās Balijaņu dzimtas vārds tika slēpts zem virspusējas itāļu dzimtas Baliani identitātes), kā arī armēņu vēstures notikumu maiņa un sagrozīšana.
Mūsdienās armēņi galvenokārt koncentrējas ap Stambulu. Armēņi uztur savus laikrakstus un skolas. Lielākā daļa pieder armēņu apustuliskajai ticībai, daudz mazāk ir armēņu katoļu un armēņu evaņģēlisko ticīgo. Pašlaik kopienā darbojas 34,[nepieciešams paskaidrot] 18 skolas un 2 slimnīcas.
Čečeni un inguši
Turcijā dzīvojošie čečeni ir čečenu izcelsmes Turcijas pilsoņi un Turcijā dzīvojošie čečenu bēgļi. Čečeni un inguši dzīvo Stambulas, Kahramanmarašas, Mardinas, Sivas un Mušas provincēs. []
Čerkesi
Saskaņā ar Milliyet datiem Turcijā ir aptuveni 2,5 miljoni melnādaino melnādaino. Tomēr šādiem pieņēmumiem nav pamata. Saskaņā ar zinātnieku un ES sniegto informāciju Turcijā ir no trim līdz pieciem miljoniem melnādaino. Par melkēziem tiek uzskatītas arī cieši saistītās etniskās grupas abazīni (10 000) un abhāzi (39 000). Čerkesi ir kaukāziešu imigrantu tauta; lielākā daļa no viņiem ir asimilējušies, un tikai 20 % joprojām runā čerkesu valodā. Turcijā viņi parasti ir sunnītu (hanafītu) musulmaņi.
Dagestānas tautas
Turcijā dzīvo dažādas etniskās grupas no Dagestānas. Dagestāņi dzīvo ciemos tādās provincēs kā Balikesira, Tokata, kā arī izkaisīti citviet valstī. Lielākā daļa dagestāniešu ir nogaiši; citas nozīmīgas etniskās grupas ir lezgi un avāri. Ir sastopami arī kumiki. []
Gruzīni
Saskaņā ar laikraksta Milliyet datiem Turcijā dzīvo aptuveni 1 miljons gruzīnu izcelsmes cilvēku. Gruzīni Turcijā pārsvarā ir sunnītu musulmaņi, kas pieder pie hanafītu madh'hab. Imigrējušos gruzīnus sauc par "čveneburi", taču šo terminu lieto arī autohtoni gruzīni musulmaņi. Musulmaņu gruzīni veido vairākumu Artvina provinces daļās uz austrumiem no Čoruhas upes. Gruzīnu izcelsmes musulmaņu imigrantu grupas, kas ir izkaisīti Turcijā, sauc par čveneburi. Mazākā gruzīnu grupa ir Stambulā dzīvojošie katoļi.
Laz
Lielākā daļa lazu šodien dzīvo Turcijā, taču lazu minoritātei Turcijā nav oficiāla statusa. Mūsdienās viņu skaits tiek lēsts ap 2 250 000. Laz ir sunnītu musulmaņi. Tikai neliela daļa runā divās valodās - turku un dzimtajā lazu valodā, kas pieder Dienvidkaukāza grupai. Laz valodā runājošo skaits samazinās, un tagad tas aprobežojas galvenokārt ar Rize un Artvina apgabaliem. Vēsturiskais termins Lazistāna (Lazistan), ar kuru agrāk apzīmēja šauru zemes gabalu gar Melno jūru, ko apdzīvoja lazi, kā arī vairākas citas etniskās grupas, ir aizliegts oficiāli lietot un aizstāts ar terminu Doğu Karadeniz (kas ietver arī Trabzonu). Krievijas un Turcijas kara laikā 1877.-1878. gadā Krievijas musulmaņu iedzīvotāji kara zonas tuvumā tika pakļauti etniskai tīrīšanai; daudzi Batumā dzīvojošie lazieši aizbēga uz Osmaņu impēriju un apmetās Melnās jūras dienvidu piekrastē uz austrumiem no Samsunas.
Vidusāzijas tautas
Padomju un Afganistānas kara laikā Turcija uzņēma 3 800 bēgļus no Pakistānā dzīvojošajiem kazahiem, turkmēņiem, kirgīziem un uzbekiem, kas bija ieradušies no Afganistānas. Kayseri, Van, Amasva, Cicekdag, Gaziantep, Tokat, Urfa un Serinvol ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos palīdzību caur Adanu uzņēma Pakistānā dzīvojošos kazahus, turkmēņus, kirgizus un uzbekus, kuru skaits bija 3 800.
Kazahi
Zejtinburgā Stambulā dzīvo aptuveni 30 000 kazahu. Ir zināms, ka kazahu tautības cilvēki dzīvo arī citās Turcijas daļās, piemēram, Manisā, Konijā. Kazahi 1969. un 1954. gadā ieceļoja Anatolijas Salihli, Develi un Altaja apgabalos. Turcija kļuva par kazahu bēgļu mājvietu. Kazahu turku fonds (Kazak Türkleri Vakfı) ir Turcijas kazahu organizācija. Kazahi Turcijā ieradās caur Pakistānu un Afganistānu. Kazak Kültür Derneği (Kazahu kultūras asociācija) ir kazahu diasporas organizācija Turcijā.
Kirgizstāna
Turcijas Vana ezera apkārtnē dzīvo kirgīzu bēgļi no Afganistānas. Turcija kļuva par Kirgizstānas bēgļu galamērķi Padomju Savienības un Afganistānas kara dēļ no Afganistānas Vakhanas apgabala 500 bēgļu palika un nedevās uz Turciju kopā ar pārējiem. Kirgizstānas Draudzības un kultūras biedrība (Кыргызстан Достук жана Маданый Коому) (Kırgızistan Kültür ve Dostluk Derneği Resmi Sitesi) ir kirgīzu diasporas organizācija Turcijā.
Viņi 1982. gadā tika pārvesti no Pakistānas, kur viņi bija meklējuši bēgļus pēc padomju iebrukuma Afganistānā 1979. gada beigās. Viņu sākotnējā dzīvesvieta atradās Vahānas koridora austrumu galā, Pamira kalnos, kas robežojas ar Ķīnu. Nav zināms, cik daudz kirgīzu joprojām dzīvo Vānā un cik daudzi ir pārcēlušies uz citām Turcijas daļām.
Turkmēņu
Turcijā ir tikai 1500 etnisko turkmēņu.
Tadžiku
Turcijā ir tikai 1000 etnisko tadžiku.
Uzbeki
Turcijā dzīvo 45 000 uzbeku. 1800. gados Konjas ziemeļu Bogrudelikā apmetās tatāru bukarļiki. 1981. gadā Afganistānas Turkestānas bēgļi no Pakistānas pārcēlās uz Turciju, lai pievienotos jau esošajām Kayseri, Izmiras, Ankaras un Zeytinburnu kopienām. Turcijā dzīvojošie uzbeki ir nodibinājuši sakarus ar Saūda Arābijā dzīvojošajiem uzbekiem.
Uiguri
Turcijā dzīvo 50 000 uiguru. Turcijā dzīvo uiguru kopiena. Kayseri 1966.-1967. gadā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos starpniecību no Pakistānas uzņēma uigurus, kuru skaits bija gandrīz 360. Turcijā dzīvojošajai uiguru diasporai bija vairāki ģimenes locekļi no Saūda Arābijas, Afganistānas, Indijas un Pakistānas uiguriem, kuri palika, savukārt UNHCR un Turcijas valdība 1967. gadā Kayseri uzņēma 75 uigurus, 1965. gadā - 230 uigurus, bet 1964. gadā Alptekin un Bughra vadībā - vēl vairākus uigurus. Mēs viens otru nekad nesaucam par uiguriem, bet saucam sevi tikai par austrumturķestāņiem vai kašgarlikiem, turpanļiem vai pat turkiem. - tā apgalvo daži Turcijā dzimušie uigurieši.
Stambulā dzīvo uiguru kopiena. Stambulā uigurieši izmanto Tuzlas un Zeytinburnu mošejas. Turcijā dzīvojošajiem uiguriem ir raksturīga dievbijība.
Stambulas Küçükçekmece, Sefaköy un Zeytinburnu rajonos dzīvo uiguru kopienas. Austrumturkistānas Izglītības un solidaritātes asociācija atrodas Turcijā. Abdurahmon Abdulahad no Austrumu Turkistānas Izglītības asociācijas atbalstīja uzbeku islāmistus, kuri protestēja pret Krieviju un Islama Karimova Uzbekistānas valdību. Uiguri strādā Küçükçekmece un Zeytinburnu restorānos. Austrumturkistānas imigrācijas asociācija, Austrumturkistānas kultūras un solidaritātes asociācija un Austrumturkistānas izglītības un solidaritātes asociācija ir uiguru diasporas organizācijas Turcijā.
Turku tautas
Azerbaidžāņi
Ir grūti noteikt, cik daudz etnisko azerbaidžāņu šobrīd dzīvo Turcijā, jo etniskā piederība šajā valstī ir diezgan mainīgs jēdziens. un Saskaņā ar Looklex Encyclopaedia datiem azerbaidžāņi veido 800 000 Turcijas iedzīvotāju. Līdz 300 000 Turcijā dzīvojošo azerbaidžāņu ir Azerbaidžānas pilsoņi. Austrumu Anatolijas reģionā azerbaidžāņi dažkārt tiek dēvēti par acem (sk. Ajam) vai tat. Pašlaik viņi ir lielākā etniskā grupa Igdiras pilsētā un otrā lielākā etniskā grupa Karsā.
Krimas tatāri
Pirms 20. gadsimta Krimas tatāri no Krimas uz Turciju bija emigrējuši trīs viļņos: Pirmais - pēc Krimas aneksijas 1783. gadā, otrais - pēc Krimas kara 1853.-56. gadā, trešais - pēc Krievijas un Turcijas kara 1877.-1878. gadā. Oficiālais Krimas tatāru skaits [] ir 150 000 (Eskišehiras centrā), bet reālais iedzīvotāju skaits (visā Turcijā) varētu būt vairāki miljoni. Viņi galvenokārt dzīvo Eskišehiras provincē un Kazaņas-Ankaras provincē.
Karachay
Karačaji dzīvo ciematos, kas koncentrēti Konjā un Eskišehirā.
Meshetijas turki
Turcijā ir meškešu turku (Ahiska turku) kopiena.
Irānas tautas
Abdal
Nomadu un daļēji nomadu klejotāju grupas, kas galvenokārt dzīvo Anatolijas centrālajā un rietumu daļā. Viņi runā savā argoti un piekopj alevītu ticību.
Afgāņi
Afganistāņi ir viena no lielākajām nelegālo migrantu grupām Turcijā. Laika posmā no 2003. līdz 2007. gadam aizturēto afgāņu skaits bija ievērojams, un pēdējā gada laikā statistika gandrīz divkāršojās. Lielākā daļa bija bēguši no kara Afganistānā. Bēgļu no Afganistānas skaits 2005. gadā bija 300, un tie veidoja ievērojamu Turcijas reģistrēto migrantu daļu. Lielākā daļa no viņiem bija izkaisīti pa satelītpilsētām, no kurām viskonkrētākās vietas bija Van un Ağrı. Turpmākajos gados Turcijā ieceļojošo afgāņu skaits ievērojami pieauga, ierindojoties otrajā vietā aiz migrantiem no Irākas; 2009. gadā Irākas un Afganistānas kategorijā bija iekļauti 16 000 cilvēku. Neraugoties uz to, ka līdz 2010. gadam to skaits krasi samazinājās par 50 %, ziņojumi apstiprināja, ka Turcijā dzīvo un strādā simtiem cilvēku. No 2010. gada janvāra afgāņi veidoja vienu sesto daļu no 26 000 atlikušajiem bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Paredzams, ka līdz 2011. gada beigām viņu skaits pieaugs līdz 10 000, tādējādi kļūstot par lielāko iedzīvotāju grupu un pārspējot citas grupas.
Kurdi
Kurdu etniskā minoritāte Turcijā ir lielākā minoritāte, kas saskaņā ar Milliyet datiem veido aptuveni 20 % iedzīvotāju, saskaņā ar CIA World Factbook datiem - 18 % no kopējā iedzīvotāju skaita jeb aptuveni 14 miljonus cilvēku, bet saskaņā ar kurdologa Deivida Makdaoula (David McDowall) datiem - pat 23 %. Atšķirībā no turkiem kurdi runā irāņu valodā. Kurdi dzīvo visā Turcijā, bet lielākā daļa dzīvo valsts austrumos un dienvidaustrumos, no kurienes viņi ir cēlušies.
20. gadsimta 30. gados Turcijas valdības politikas mērķis bija piespiedu kārtā asimilēt un turkizēt vietējos kurdus. Kopš 1984. gada kurdu pretošanās kustības ietvēra gan miermīlīgas politiskas aktivitātes par kurdu pilsonisko pamattiesību nodrošināšanu Turcijas teritorijā, gan vardarbīgas bruņotas sacelšanās par atsevišķas kurdu valsts izveidi.
Osetians
No Ziemeļosetijas osetīni emigrēja kopš 19. gadsimta otrās puses, Kaukāza kara beigām. Mūsdienās lielākā daļa no viņiem dzīvo Ankarā un Stambulā. Anatolijas centrālajā un austrumu daļā ir 24 osetīnu ciemati. Turcijas osetīni atkarībā no imigrācijas vēstures un tai sekojošajiem notikumiem ir iedalīti trīs lielās grupās: tie, kas dzīvo Karsā (Sarıkamış) un Erzurumā, tie, kas dzīvo Sivasā, Tokatā un Jozgatā, un tie, kas dzīvo Mušā un Bitlisā.
Persieši
500 000 līdz 650 000.
Zazas
Zazas ir kopiena, kas sevi identificē kā etniskos kurdus. Viņu valoda Zazaki ir valoda, kurā runā Anatolijas austrumos starp Eifratas un Tigra upēm. Tā pieder indoeiropiešu valodu saimes indoeiropiešu valodu atzara irāņu valodu ziemeļrietumu-irāņu grupai. Zazas valoda ir radniecīga kurdu, persiešu un balroču valodām. Precīzs Zaza valodas runātāju skaits nav zināms. Iekšējos Zaza avotos kopējais Zaza valodā runājošo skaits tiek lēsts no 3 līdz 6 miljoniem.
Eiropas tautas
Briti
Turcijā dzīvo vismaz 34 000 britu. Tie galvenokārt ir Lielbritānijas pilsoņi, kas precējušies ar turku laulātajiem, Lielbritānijas turki, kas pārcēlušies atpakaļ uz valsti, studenti un ilgtermiņa emigrantu ģimenes, kas pārsvarā nodarbināti "balto apkaklīšu" nozarē.
Holandiešu
Turcijā dzīvo aptuveni 15 000 nīderlandiešu.
Vācieši
Turcijā dzīvo vairāk nekā 50 000 vāciešu, galvenokārt vācieši, kas precējušies ar turku laulātajiem, darbinieki, pensionāri un ilgtermiņa tūristi, kuri iegādājas īpašumus Turcijas piekrastē un bieži vien šajā valstī pavada lielāko daļu gada. Turklāt daudzi Turcijas vācieši ir arī atgriezušies un apmetušies uz dzīvi, un Stambulas ielās nereti var dzirdēt, ka turki runā vācu valodā.
Levantines
Levantieši turpina dzīvot Stambulā (galvenokārt Galatas, Beyoğlu un Nişantaşı rajonos), Izmirā (galvenokārt Karşıyaka, Bornova un Buca rajonos) un mazākā ostas pilsētā Mersinā, kur viņi ir ietekmējuši operas tradīcijas izveidi un atjaunošanu. Slavenas mūsdienu levantiešu kopienas Turcijā personības ir Marija Rita Epik, franču levantīniete Karolīna Giraud Koç un itāļu levantīnietis Džovanni Skognamiljo. Turcijā dzīvo aptuveni 35 000 levantiešu.
Stabi
Turcijā ir tikai 4000 etnisko poļu, kuri ir asimilējušies turku kultūrā. Imigrācija sākās Polijas-Lietuvas Sadraudzības sadalīšanas laikā. Viens no pirmajiem imigrantiem bija Jozefs Bems, bet 1842. gadā Polonezkuju dibināja princis Adams Ježijs Čartoriski. Lielākā daļa Turcijas poļu dzīvo Polonezköy, Stambulā.
Krievi
Turcijā dzīvo aptuveni 50 000 krievu. Krievi sāka migrēt uz Turciju 90. gadu pirmajā pusē. Lielākā daļa bēga no ekonomiskajām problēmām, kas valdīja pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sabrukuma. Šajā laikā daudzi krievu imigranti apprecējās un asimilējās ar vietējiem Turcijas iedzīvotājiem, tādējādi strauji pieauga jaukto laulību skaits. Turcijā darbojas Krievu izglītības, kultūras un sadarbības asociācija, kuras mērķis ir paplašināt krievu valodu un kultūru Turcijā, kā arī veicināt kopienas intereses.
Citas minoritātes
Āfrikāņi
Pirms vairākiem gadsimtiem vairāki afrikāņi, parasti caur Zanzibāru kā Zanj un no tādām vietām kā Nigēra, Saūda Arābija, Lībija, Kenija un Sudāna, ieradās Osmaņu impērijā, apmetās Dalamanas, Menderesas un Gedizas ielejās, Manavgatas un Čukurovas apgabalos. Mūsdienu dokumentos ir minēti 19. gadsimta İzmir afrikāņu kvartāli, tostarp Sabırtaşı, Dolapkuyu, Tamaşalık, İkiçeşmelik un Ballıkuyu. Tā kā Balkānos uzplauka vergu tirdzniecība Osmaņu impērijā, Melnkalnes piekrastes pilsētā Ulcinā bija sava melnādaino kopiena. Tiek stāstīts, ka līdz 1878. gadam Ulcinā dzīvojuši 100 melnādainie cilvēki, kas bija vergu tirdzniecības un privātuzņēmēju darbības sekas. Arī Osmaņu armija savā ekspedīcijā Ungārijā Austro-Turcijas kara laikā 1716.-18. gadā nosūtīja aptuveni 30 000 melnādaino afrikāņu karavīru un jātnieku.
Arābi
Turcijā ir no 800 000 līdz 1 miljonam arābu, un viņi pārsvarā dzīvo provincēs pie Sīrijas robežas, jo īpaši Hatajas reģionā, kur 1939. gadā viņi veidoja divas trešdaļas iedzīvotāju. Tomēr, ņemot vērā nesenos sīriešu bēgļus, tie veido līdz 5,3 %[] iedzīvotāju. Lielākā daļa no viņiem ir sunnītu musulmaņi. [] Tomēr ir neliela alavītu grupa un vēl viena arābu kristiešu grupa (galvenokārt Hatajas provincē), kas ir sadraudzībā ar Antiohijas pareizticīgo baznīcu. []
No 1988. līdz 1991. gadam Turcija piedzīvoja lielu irākiešu pieplūdumu gan Irānas un Irākas kara, gan pirmā Persijas līča kara dēļ, kad valstī ieceļoja aptuveni 50 000 līdz 460 000 irākiešu.
Sīrieši Turcijā ir migranti no Sīrijas uz Turciju, kā arī viņu pēcnācēji. Tiek lēsts, ka 2018. gada aprīlī sīriešu skaits Turcijā bija vairāk nekā 3,58 miljoni cilvēku, un galvenokārt tie ir Sīrijas pilsoņu kara bēgļi.
Asīrieši
Osmaņu impērijā asīrieši savulaik bija liela etniskā minoritāte, taču pēc 20. gadsimta sākumā notikušā asīriešu genocīda daudzi tika nogalināti, deportēti vai emigrēja. Tie, kas palikuši, nelielā skaitā dzīvo savā dzimtajā dienvidaustrumu Turcijā (lai gan to skaits ir lielāks nekā citu armēņu vai grieķu genocīdā noslepkavoto grupu) un Stambulā. To skaits ir aptuveni 30 000.
Ebreji
Ebreju kopienas Mazāzijā ir pastāvējušas vismaz kopš 5. gadsimta p.m.ē., un daudzi no Spānijas izraidītie spāņu un portugāļu ebreji 15. gadsimta beigās ieradās Osmaņu impērijā (ieskaitot mūsdienu Turcijas reģionus). Neraugoties uz emigrāciju 20. gadsimtā, mūsdienu Turcijā joprojām ir neliels ebreju skaits - aptuveni 20 000 cilvēku.
Roma
Saskaņā ar Milliyet datiem Turcijā ir aptuveni 700 000 romu. Sulukule ir vecākā romu apmetne Eiropā. Saskaņā ar dažādām turku un citu valstu aplēsēm romu skaits sasniedz 4 vai 5 miljonus, bet saskaņā ar turku avotu tie ir tikai 0,05 % no Turcijas iedzīvotāju skaita (jeb aptuveni cilvēki). Osmaņu romu pēctečus mūsdienās dēvē par Xoraxane romiem, un tie ir islāma ticības.
Nepilngadīgais ārzemnieks
Austrālieši
Turcijā dzīvo līdz pat 12 000 austrāliešu. Lielākā daļa no tiem dzīvo galvaspilsētā Ankarā (aptuveni 10 000), bet pārējie - Stambulā. Austrālijas emigranti Turcijā veido vienu no lielākajām aizjūras austrāļu grupām Eiropā un Āzijā. Lielākā daļa Austrālijas pilsoņu Turcijā ir Turcijas austrālieši.
Brazīlieši
Brazīlieši Turcijā ir viena no ļoti nelielajām brazīliešu kopienām ārpus Brazīlijas, un to skaits ir aptuveni 275. Lielākā daļa brazīliešu Turcijā strādā vēstniecībās un/vai konsulātos Stambulā un Ankarā, bet neliels skaits strādā privātos uzņēmumos citās lielpilsētās.
Kanādieši
Turcijā dzīvo vairāk nekā 1100 kanādiešu, no kuriem lielākā daļa dzīvo Ankarā un Stambulā, kā liecina Kanādas ārzemju iedzīvotāju reģistrācija (ROCA) un Kanādas vēstniecības un konsulāti šajā valstī. Pēdējos gados Turcijā ir strauji pieaudzis to kanādiešu skaits, kuri tur apmetas uz dzīvi, un šī valsts joprojām ir viens no visstraujāk augošajiem galamērķiem kanādiešiem, kas dodas uz ārzemēm. Pieaugošie skaitļi ir saistīti ar to, ka Kanādas tūristu skaits, kas katru gadu izvēlas apmeklēt Turciju, strauji pieaug. Turciju 2009. gadā bija apmeklējuši aptuveni 150 000 kanādiešu, kas ir vairāk nekā 1995. gadā, kad to bija apmeklējuši 39 000 cilvēku.
Ķīniešu
Turcijā ir neliela ķīniešu kopiena, galvenokārt pagaidu emigranti. Dažādās Turcijas universitātēs mācās daži simti ķīniešu studentu. Turcijā dzīvo ievērojams skaits musulmaņu uiguru, kas nāk no Ķīnas Siņdzjanas reģiona. Kopš 20. gadsimta 50. gadu sākuma viņi lielā skaitā ir ieradušies no Ķīnas ziemeļrietumu provincēm, un, migrējot uz Tuvajiem Austrumiem, daudzi no viņiem izvēlējās apmesties uz dzīvi Turcijas pilsētu centros. Mūsdienās viņi ir efektīvi iesaistījušies vietējā ekonomikā un nodarbojas ar dažāda veida tirdzniecību.
Filipīnieši
Saskaņā ar Filipīnu aizjūras zemju komisijas un Filipīnu vēstniecības Ankarā aplēsēm 2008. gadā Turcijā dzīvoja 5500 filipīniešu. Lielākā daļa no tiem ir reģistrēti kā kalpones un "aizjūras strādnieki", kas nodarbināti diplomātisko kopienu un Turcijas elites ģimeņu mājsaimniecībās. Turklāt desmit procenti jeb aptuveni 500 filipīniešu Turcijā ir kvalificēti strādnieki un speciālisti, kas strādā par inženieriem, arhitektiem, ārstiem un skolotājiem. Lielākā daļa filipīniešu dzīvo Stambulā, Ankarā, Izmirā, Antālijā un tuvākajā apkārtnē.
Indiāņi
Indiāņi Turcijā ir neliela kopiena, kurā ir aptuveni 100 ģimeņu, un to skaits ir 300. Lielākā daļa no viņiem strādā par ārstiem un datortehniķiem vai darbiniekiem starptautiskajās korporācijās. Indijai Turcijā ir arī neliela uzņēmējdarbības pārstāvniecība, ko nodrošina Reliance Industries, Tata Motors un Indorama pārstāvniecības.
Japāņu
Turcijā dzīvo vidēja lieluma japāņu tautības iedzīvotāji, galvenokārt nesen emigrējušie japāņi un viņu Turcijā dzimušie pēcnācēji. Japānas Ārlietu ministrija 2010. gada septembrī reģistrēja 1430 šādu iedzīvotāju. Lielākā daļa Turcijā dzīvojošo japāņu dzīvo Ankarā un Stambulā.
Pakistāņi
Pakistāņi Turcijā ir neliela kopiena, ko galvenokārt veido emigranti un studenti. Daudzi pakistāniešu studenti studē Turcijas universitātēs un koledžās. Turcijā ir arī liels skaits ilgtermiņa un īstermiņa ekonomisko migrantu no Pakistānas, kuri bieži plāno šķērsot Eiropas Savienību. Pakistānai ir pastāvīga vēstniecība Ankarā un ģenerālkonsulāts Stambulā, kuru mērķis ir kalpot kopienas interesēm visā valstī. Turcijā studē aptuveni 800 Pakistānas studentu.
.png){kind=small}
